|
|
|
|
|
|
|
Lauku tūrismā viesu motivācija un gaidas ir ļoti atšķirīgas un vienīgais vienojošais elements ir vide un ainava. Tomēr arī tas jāsaprot plašākā kontekstā ne tikai kā fiziskā vide, bet arī cilvēku veidotā un kultūras vide pakalpojumu sniegšanas vietā, īpaši gadījumos, kad tūrists cer izbaudīt „autentisku lauku dzīvi” – tādu, kāda tā bija pagātnē un ir tagad.
Tas attiecas uz tādu etnogrāfijas pamatelementu kā paražu, tradīciju, amatu vai vietējās kultūras izrādīšanu vai interpretāciju. Tūrists parasti sagaida, ka šie elementi noteikti būs ietverti viņa iegādātajā tūrisma produktā. Protams, tūrists nepirks ceļojuma paketi tikai dēļ šiem elementiem, bet tomēr viņš būs neapmierināts, ja apmetoties lauku mājā viņš šos elementus neizjutīs. Raugoties no motivācijas teorijas viedokļa, etnogrāfija lauku tūrismā ir kā „higiēnas faktors”. Tas iespējams tik ļoti neattiecas uz vietējiem apmeklētājiem, bet ārvalstu tūristiem liekas ļoti svarīgi. Protams, izņēmums ir kultūras vai vēstures pieminekļi, kas apmeklētājus piesaista kā valstiskas vai starptautiskas nozīmes objekti.
Etnogrāfija lauku tūrisma kontekstā var izpausties kā dabīga lauku apkārtnes sastāvdaļa, piemēram kā tradicionālā ciema vai lauku mājas arhitektūra, sociālā un kultūras vide, kurā joprojām ir dzīvas senās tradīcijas (lai gan bieži vien uz izzušanas robežas) vai kā īpaša saimnieku uzmanība pret viesiem. Tomēr šo „spontāno” etnogrāfijas produktu ir grūti kontrolēt un, kas ir vēl būtiskāk, tas var tikt pakļauts pēkšņai ārējai ietekmei.
Vairumam tūristu svarīgāka par brīvā laika pavadīšanas
iespējām liekas apkārtējā vide un mītne, kurā tie apmetas. Tādējādi saistībā ar
etnogrāfiju būtu jāpiedāvā strukturētāki pakalpojumi (kā muzeji, pasākumi, prezentācijas,
izstādes u.c.), lai tūrists tos varētu izbaudīt ikdienas gaitā. Tomēr, neskatoties
uz to satura vienkāršību, apmeklētāja acīs tie kļūst par īpašiem produktiem. Tamlīdzīga
piedāvājuma gadījumā jānodrošina atbilstošas iespējas šos produktus aplūkot: vietējam
naivisma stila gleznu muzejam jābūt atvērtam pietiekami ilgi un tūristam jārada
iespējas vērot vietējās tradīcijas vai apskatīt tradicionālo arhitektūru. Šādos
gadījumos bieži vien pat nav jāalgo personāls uz pilnu slodzi. Tā piemēram, pie
neliela ciema muzeja durvīm var piestiprināt zīmīti ar norādi, ka muzeja atslēgas
iespējams saņemt ciema padomes ēkā tās darba laikā turpat 30 metrus tālāk.
Izstāžu dizainam, paskaidrojumiem vai interpretācijai jābūt pēc iespējas vizuāli izteiksmīgiem un skaidriem (ar konteksta vai grafisko elementu palīdzību). Aprakstošiem tekstiem jābūt gan vietējā, gan angļu valodā (tas attiecas arī uz audio-vizuālo saturu, kad bieži vien pietiek ar subtitriem). Tomēr dīvainā kārtā šie vienkāršie un pašsaprotamie noteikumi pārsvarā netiek ievēroti pat daudzās vietās, kur ieguldītas lielas tehnoloģiskās investīcijas.
Etnogrāfija stāsta par cilvēku uzvedību un rīcību un cilvēkiem patīk stāsti, kas balstīti uz faktiem (un būtībā daudzas ar etnogrāfiju saistītās parādības ir balstītas uz pasākumiem vai cita veida taustāmo materiālo realitāti). Tomēr, lai cik labi nebūtu sagatavota etnogrāfijas produktu tehniskā puse, tie „aizskars” apmeklētāju vienīgi caur cilvēcisku un/vai emocionālu interpretāciju. Protams, valoda mēdz būt problēma, bet tā ne vienmēr ir šķērslis, it īpaši tad, ja interpretējošais gids (kas var būt pats saimnieks vai viņa vecvecāki) spēj praktiski nodemonstrēt, kādā veidā izstādītās lietas agrāk ir darbojušās.
|
|
3.2: No resursa līdz gala produktam | 3.4: Kā īstenot mārketingu? |
|