|
|
|
|
|
|
|
AIA/ATTA rokasgrāmatā ir minēta “labā prakse” arheoloģisku vietu apmeklēšanai.
Arheoloģiskas un vēsturiskas vietas ir trausli, neatjaunojami resursi, ar ierobežotu eksistēšanas ilgumu. Tās ir unikālas un neaizvietojamas. Ja šāda vieta tiek iznīcināta, tad tas ir uz visiem laikiem un neatgriezeniski. Ir svarīgi zināt, ka šādas vietas var ciest laupīšanas un bezatbildīga/nekontrolēta tūrisma rezultātā. Iznīcināta tiek ne vien pati vieta ar tās fiziskajām atliekām, bet arī informācija, kuru varētu iegūt šo vietu izpētot. Informācijas zaudēšana ir tikpat negatīva parādība kā pašas vietas zaudēšana, jo tādējādi vairs nav iespējams iegūt izpratni par kultūru, kura šo vietu veidojusi.
Arheoloģiskas vietas eksistē plašākā vidē, kura sevī ietver gan apkārtējo vidi, gan vietējo sabiedrību. Labas prakses rezultātā ir jāņem vērā arheoloģiskā tūrisma ietekme uz šo vietu un dabas vidi, kurā tā atrodas. Ilgtspējīga tūrisma vadlīnijām jānosaka cieņas pilna attieksme pret šo vietu tuvumā dzīvojošo cilvēku vērtībām, ideāliem un tiesībām. Labās prakses vadlīnijas jāveido kopā ar vietējiem iedzīvotājiem.
Kultūrslāņa paņemšana vai iznīcināšana ir neētiska un nelegāla rīcība. Arheoloģiskas vietas parasti aizsargā likumdošana, kura aizliedz jebkādu kultūras (un dažos gadījumos arī dabas) priekšmetu aiznešanu. Kultūras priekšmetu aiznešana vai tirdzniecība ar tiem ir nelegāla. Laupīšana vietu iznīcina un tiek zaudēts no šīs vietas iegūstamās informācijas patiesums.
Šie trīs minētie principi ir pamats jebkādu vadlīniju veidošanai arheoloģisku un vēsturisku vietu apmeklējumam. Vadlīnijās jāietver arī ekskursiju plānošanas, kā arī gidu un apmeklētāju uzvedības pamatprincipi (AIA/ATTA „Labās prakses ceļvedis arheoloģijas tūrismam”).
|
|
1.1: Arheoloģijas tūrisms | 1.1.2. Vadlīnijas tūrisma operatoriem, kas tūristiem nodrošina arheoloģisku vietu apmeklējumu |
|