Abstract Ievads 1. Piederība kopienai 2. Vietējā komunikācija kā kopienas analīzes līdzeklis 3. Pētījuma datu bāze 4. Kādēļ kopienas laikraksti reģionā ir tik populāri? Secinājumi Izmantotās literatūras saraksts

LAIKRAKSTA LOMA REĢIONA KOPIENĀ

THE ROLE OF THE NEWSPAPER IN THE REGIONAL COMMUNITY

Sandra Murinska
Latvijas Universitāte, Latvija

Every year when summarizing the most up-to-date results of the study of the readership of the press, regional press is mentioned as one of the most consumed press categories in Latvia. In 2012 it ranked third after weekly and monthly editions. Thus, the goal of the present article is to reveal the role of such a press in the regional community from the point of view of local journalists. Regional mass media, with one of their main characteristics being the geographical location, are  referred to as ‘community media’; but their field of activity is called ‘community journalism’ which represents a special type of collecting, composing and distributing news in small, geographically defined regions. At the end of 2012 a survey was conducted of journalists and editors of the newspapers published in the Latgale region including various aspects of media activity, such as the role of a newspaper in a local environment, characteristics of the local readership, its needs and desires, tendencies in a community journalism, its challenges in the region. The survey revealed how representatives of the press characterize their newspaper and its readership. The performed study confirmed the significant role regional newspapers play in the life of the community, also identifying two most important tendencies. First, newspapers are a primary source in providing local information and help to preserve local traditions and culture. Therefore, local newspapers become an inherent part of the community, which indicates the second tendency – representation of the community interests and acting as a watchdog of the community needs. The journalists underlined that they help the community be informed about the current regional processes; they invite the readers to express their opinion and promote it, though, sometimes the professional standards of journalism are violated this way.  Atslēgas vārdi: kopiena, komunikācija, rituāla pieeja, kopienas žurnālistika, kopienas laikraksti.

Ievads

Atskatoties uz ikgadējiem preses patēriņa datiem, redzams, ka reģionālie izdevumi ir vieni no lasītākajiem Latvijā. Pēc pētījumu aģentūras TNS datiem, gandrīz katrā reģionā lasītāko preses izdevumu vidū ir sastopams kāds vietēja mēroga laikraksts (Krūze, 2012). Tehnoloģiju attīstības radītās tendences mediju patērēšanā un pieejamībā ir mainījušas drukāto izdevumu nozīmi cilvēku ikdienā, tomēr vietējie laikraksti joprojām spēj uzturēt un saglabāt lasītāju interesi. Reģionu iedzīvotāju dzīvē vietējie mediji ir nozīmīgi nacionālo mediju konkurenti, bieži vien tie tiek izmantoti ne tikai vietējās, bet arī nacionālās informācijas iegūšanai (Zobena, red., 2005, 72).

Šādi mediji, kur viena no to pazīmēm ir ģeogrāfiskā atrašanās vieta, teorētiskajā literatūrā tiek dēvēti par kopienas medijiem, savukārt to darbības prakse par kopienas žurnālistiku, kas reprezentē īpašu ziņu vākšanas, veidošanas un izplatīšanas paņēmienu nelielos, ģeogrāfiski noteiktos reģionos, uzsverot vietējās ziņas un informāciju par kopienas dzīvi. Ilgu laika posmu kopienas žurnālistika tika lietots kā sinonīms apzīmējumam mazas pilsētas avīze (Reader, 2012, 3). Šobrīd kopienas žurnālistikas jēdziena nozīme ir kļuvusi plašāka, jo ir mainījušās kopienas robežas un izpausmes.

Būtiska loma vietējo mediju kontekstā ir kopienai, kura konkrēto mediju patērē. Tā var būt gan ģeogrāfiski, gan citu faktoru noteikta. Tiek izdalītas vairākas pazīmes, kas norāda uz mediju korelāciju ar kopienu. Pirmkārt, mediji identificē problēmu un informē par to lokālo sabiedrību, otrkārt, ļauj apzināties, ka kopiena var paust savu viedokli, treškārt, palīdz noteikt iespējamās sadarbības grupas jeb biedrus, lai uzsāktu kāda jautājuma risināšanu, kā arī atgādina, ka, patērējot vietējos medijus, tiek domāts par lokālajiem notikumiem un kopienas dzīvi (Stamm, Emig, Hesse, 1997; Hoffman, Eveland, 2010). Tādēļ būtiska kopienas mediju pazīme ir to tuvums un pieejamība vietējiem iedzīvotājiem.

Viens no Latvijas reģioniem, kuru raksturo mediju attīstības daudzveidība, ir Latgale; tādēļ šī reģiona izdevumi ir izvēlēti par pētījuma objektu. Kopienas žurnālistikas tendences, kas organizē laikrakstu darbību Latgales reģionā, raksturo pastāvošā preses sistēma, pirmkārt, tā sadalīta starp reģionālajiem un vietējiem laikrakstiem, otrkārt, to veido bilingvāli izdevumi – latviešu un krievu valodās.

Kopumā Latgales reģionā 2012. gadā iznāk 15 preses izdevumi, to skaitā 12 vietējās avīzes un 3 žurnāli latviešu un krievu valodās. Kā lasītākie preses izdevumi pēc vienas numura tirāžas tiek atzīmēti  laikraksti krievu valodā – “Миллион” un “Сейчас” (Krūze, 2012). Abi no minētajiem izdevumiem iznāk Daugavpilī.

Vietējo laikrakstu tirgu var raksturot kā samērā stabilu. Notiek esošo izdevumu aktīva darbība, kā arī atsevišķi mēģinājumi veidot rietumnieciska tipa laikrakstus vai žurnālus, kas finansiālu vai citu iemeslu pēc savu darbību ātri vien pārtrauc (piemēram, laikraksts “Lietišķā Latgale”, žurnāls “Latgale”).

Pēc vietējo laikrakstu izplatības un funkcionalitātes Latgales reģionā iespējams izdalīt trīs kopienas laikrakstu darbības līmeņus. Pirmkārt, laikraksti, kas aptver visu reģionu. To saturs cenšas atspoguļot visa novada aktualitātes, tomēr nereti aprobežojas tikai ar kādu daļu aptvertās teritorijas, un informācija nav pilnīga. Šādu izdevumu nav tik daudz, iespējams to nosaka cilvēkresursu vai finanšu līdzekļu trūkums. Kā secina komunikācijas procesu pētnieki, tad vietējie mediji Latvijā jau no pašiem pirmsākumiem ir saistīti ar cilvēku dzīves telpu – pilsētu vai pagastu. Visi mēģinājumi pēdējās desmitgadēs izveidot reģionālos medijus, kas aptvertu novadu vai arī teritorijas, kurām ir kopīgas ekonomiskās intereses, ir bijuši neveiksmīgi (Zobena, red., 2005, 72).

Otrkārt, vietējie laikraksti, kas tiek izplatīti atsevišķos novados un pilsētās, nevis pa visu reģionu, tādēļ to saturs pamatā atspoguļo šo teritoriju aktualitātes. Trešo laikrakstu izplatības līmeni veido pagastu vai ciematu avīzes, kuras patērē vietējie iedzīvotāji, jo tie pieejami vietējā pašvaldībā drukātā veidā, piemēram, pagastu pārvaldē, bibliotēkā, veikalā vai lasāmi elektroniskā veidā.

Šobrīd Latgalē par reģionālo avīzi tiek uzskatīta “Vietējā Latgales Avīze”. Kā visu reģiona notikumu atspoguļotāju sevi pieteic arī “Latgales Laiks”, tomēr avīzes saturs demonstrē citādu ainu. Pārējās avīzes orientējās uz vietējo pilsētu centru un tuvāko apkārtējo novadu aktualitāšu atspoguļojumu.

Tādējādi iespējams izdalīt noteiktas ģeogrāfiskas telpas kategorijas, kurās tiek izplatīti preses izdevumi. Aplūkojot esošo laikrakstu darbību, var secināt, ka tie ir izdevumi, kas dibināti jau padomju gados, tādēļ tos raksturo ilgas darbības tradīcijas. Laikrakstiem ir sava noteikta ietekme konkrētā teritorijā, ko tie aptver. Piemēram, “Vaduguns“, kā to vēsta informatīvais sauklis, ir lielākais Ziemeļlatgales laikraksts, “Latgale Laiks“ pamatā atspoguļo notikumus Dienvidlatgalē u.c., tādēļ tie neveido savstarpēju sacensību. Citādāk ir reģiona pilsētās, kur darbojas vairāki laikraksti. Nozīmīgākā vietējo laikrakstu konkurence vērojama Latgales lielākajā pilsētā – Daugavpilī (Brikše, Skudra, Tjarve, 2002, 73), arī Rēzekni ir jāmin kā vienu no šādām pilsētām, jo tiek izdoti vairāki izdevumi un notiek ietekmes sfēru dalīšana galvenokārt starp izdevumiem latviešu un krievu valodās.

Vietējo laikrakstu darbībā nozīmīga loma ir kopienai, kura konkrēto preses izdevumu patērē, tādēļ jānoskaidro kopienas jēdziens un tā izpausmes, lai konstatētu, kāda ir vietējo laikrakstu loma reģiona kopienā.

1. Piederība kopienai

Viens no sarežģītākajiem mūsdienu sociālās problemātikas konfliktiem rodas sevis pašnoteikšanas procesā, t.i., definējot, kas es esmu un kā mani redz apkārtējā pasaule. Tiek runāts par identitāti, rasi, dzimti u.c., bet visus minētos jēdzienus saista piederības meklējumi. Šo sevis apzināšanos iespējams izteikt arī ar kopienas koncepta starpniecību.

Komunikācijas procesu pētniece Lindseja Votanis kopienas jēdzienu raksturo kā nenoteiktu un komplicētu (Wotanis, 2011, 340). Iespējams, tā izmantošana publiskajā telpā identitātes aspektā kopienas robežas padara tik neskaidras.

Kopienu veidošanos nosaka kopīgu pamatvērtību esamība – tās var būt profesionālās, intelektuālās, reliģiskās, etniskās u. c. Viens no šādiem kopību veidojošiem faktoriem ir arī kopīga piederība vietai (Morse, 2004, 2). Tādējādi iespējams izdalīt divas kopienas veidošanās izpratnes – filozofiskā un ģeogrāfiskā. Ģeogrāfiski kopiena skatāma kā teritoriāli ierobežota ar pietiekami daudz cilvēkiem, kuri spēj uzturēt noteiktu vietas un vienotības izjūtu. Savukārt emocionālā pieķeršanās vietai pauž kopienas filozofisko izpratnes aspektu. Vēsturniece Vita Zelče norāda, ka cilvēki socia­lizējas un mijiedarbojas ik dienas savā lokālajā vidē – ciemā, pagastā, mazpilsētā, pilsētā. Tur arī rada sociālo tīklu ar apkaimē esošajiem ļaudīm. Cilvēki tiecas pie­derēt savai kopienai, jo tā veido piederības izjūtu, arī kopienas, kultūras identitāti. Caur savu kopienu viņi var tuvoties/iekļauties lielākās un nozīmīgākās kopienās (Zelče, 2006, 146).

Kad tiek domāts par jēdzienu vieta, tad visbiežāk prātā nāk kāda administratīvo vai politisko robežu noteikta teritorija. Tas ir izskaidrojams, ņemot vērā, ka cilvēku ikdiena un citas aktivitātes notiek kādu robežu ietvarā. Tomēr nereti mūsdienās ģeopolitiskās robežas vairs netiek uzskatītas par kopienu definējošu pazīmi (Judikis, Wood, 2002, 8). Teritoriālās robežas nodala, bet telpiskajām nav tik stingru robežu, tādēļ piederība noteiktai vietai var tikt realizēta, neatrodoties konkrētajā vietā.

Šajā pētījumā termins kopiena tiek aplūkots kā cilvēku kopums, kas atrodas kopīgā fiziskajā telpā un izjūt piederību noteiktai vietai, piemēram, reģionam, pilsētai, laukiem u. c.

Aplūkojot, kā cilvēki definē savu vietu, iespējams rast pamatojumu kopienas, kuru vieno noteikta vieta, esamībai. Tā var tikt noteikta pēc dabas īpatnībām vai pēc kādas specifiskas pazīmes, piemēram, administratīvās robežas (pilsēta, ciemats), kādas īpašas vides pazīmes utt., tādējādi vietas kopienas robežas var būt ne tikai pārvaldīšanas, bet arī dabisku, sociālu vai ekonomisku apstākļu noteiktas. Katrā vietā tiek realizēta arī noteikta sociālā mijiedarbība.

Šādas mijiedarbības daudzveidību iespējams izskaidrot, ņemot vērā vācu sociologa Ferdinanda Tennīsa (Ferdinand Tönnies) kopienas jēdziena skaidrojumu. Tas rodams jau 19.gs. atziņās par kopienas un sabiedrības funkciju atšķirīgo dabu darbā “Kopiena un sabiedrība“ (Gemeinschaft and Gesellschaft, 1887). Sociologs apgalvo, ka pastāv fundamentāla atšķirība starp kopienu un sabiedrību tieši cilvēku uzvedībā un tajā, ko tie sagaida viens no otra. Kopiena rodas dabiski, kas ir pretēja izpausme sabiedrībai. Ja cilvēkus vieno kopīgas vēlmes, un tās tiek realizētas abpusēji, šādu mijiedarbību iespējams saukt par kopienu (Tönnies, 2001, 17). Pēc autora domām, šādu modeli iespējams attiecināt uz lauku vai mazpilsētu iedzīvotāju attiecībām. Mazākās kopienās tās dalībnieki jūt daudz dabiskāku kopienas reprezentāciju, tās ir jēgpilnas attiecības, kur dalībnieki mijiedarbojas ar kopienas locekļiem, daloties neatkarīgi no tā, kas apvieno tos kopā. Tas norāda, ka kopienas attiecībās pastāv cieša sociālā saikne.

Nereti kopiena ietver cilvēkus, kas atrodas ārpus tās vietas, tad par būtisku kļūst vietas piederības apziņa, piemēram, apgūstot informāciju par lokālo vietu. Piederība kopienai vai piederība vietai tiek atklāta un uzturēta ar kultūras vērtībām. Cilvēks izjūt piederību, neatrodoties vienā ģeogrāfiskā telpā, tādējādi kopienu veidojošie faktori svarīgāki par telpu.

Tādēļ, lai izprastu kopienas esamību, jāņem vērā gan dažādi personības aspekti, gan vietas apstākļi. Kopiena apvieno cilvēku kopumu, kurus saista kopīga pašidentifikācija, tiem ir kopīga vēstures pieredze un vērtības. Kopiena izteic un identificē sevi caur simboliskām praksēm – valoda, apģērbs, rituāls (Howley, 2005, 6), arī tās lokālajām aktivitātēm. Viena no tādām ir arī vietējie mediji. Apzinoties simboliskās prakses, indivīdi definē sevi kā noteiktas kopienas locekļi, un šie dažādie kopības sajūtu veicinošie aspekti arī piedalās kopienas identifikācijas veidošanā.

Vietas un kopienas izjūta savukārt veido lokālo identitātes apziņu, nosakot lokālās vērtības. Nozīmīgs vietējās kopienas sociālās saiknes veidotājs ir vietējie masu mediji, kas spēj informēt, atgādināt, izcelt vietējos cilvēkus, tradīcijas, kultūras izpausmes u. c. Tādēļ šajā pētījumā analizēts, kādu vīziju sniedz vietējā komunikācija un kāda ir kopienas mediju loma kopienas ikdienas dzīves veidošanā.

2. Vietējā komunikācija kā kopienas analīzes līdzeklis

Ļoti nozīmīga kopienas sociālās saiknes uzturētāja ir tās informācijas vide. Informācijas plūsma starp kopienas locekļiem var tikt nodrošināta gan dažādās publiskās vietās, apmainoties ar informāciju, piemēram, uz ielas, kafejnīcā u. c., gan ar dažādu tehnisko līdzekļu starpniecību. Vieni no šādiem populāriem līdzekļiem ir laikraksti, televīzija, radio u.c., kas veido kopienas žurnālistikas praksi.

Kopienas žurnālistika darbojas noteiktā ģeogrāfiskajā kopienā, ko reprezentē iknedēļas laikraksti, radio un televīzijas stacijas vai lokālie žurnāli mazpilsētās vai ciematos (Wotanis, 2011, 11).

Mediju pētnieks Kevins Hovlijs apgalvo, ka kopienas medijus raksturo lokāli orientēts saturs un forma, kas atšķirīgs no nacionālajiem medijiem, brīvas izteiksmes principi un demokrātiska līdzdalība, kā arī stingra apņēmība uzlabot kopienas locekļu attiecības un veicināt tās solidaritāti (Howley, 2005, 2). Lokālo mediju loma ir daudzveidīga, jo, aktīvi piedaloties kopienas dzīvē, tie kļūst par daļu no kopienas. Starp kopienas locekļiem mediji veido saikni, kas komunikatīvajā telpā reprezentē piederību kopienai. Mediji piedalās arī pilsoniskās, sociālās, kultūras u.c. apziņas veidošanā.

Tādēļ kopienas žurnālistikas izpausmes, piemēram, noteikta darbības vieta, saturs, forma, funkcijas, ir nozīmīgi aspekti, pēc kuriem iespējams analizēt kopienu.

Šajā rakstā aplūkota kopienas žurnālistikas darbība Latgales reģionā, kur izplatītākais kopienas mediju veids ir laikraksti. Ņemot vērā minētos kopienu veidojošos aspektus, reģions tiek skatīts kā kopiena ar tajā esošām mazākām kopienām, jo arī reģiona vidē iespējams noteikt kopienas iezīmes, piemēram, kopīga teritoriāla apziņa, kultūras tradīcijas, vēsture, valoda u. c. Uzlūkojot reģionu attiecībā pret centru un perifēriju, tad reģions tiek uztverts kā nomale, kas atrodas attālāk no kāda ģeogrāfiskā centra.

Pastāv virkne pētījumu, kas ataino kopienas un tās mediju lomu cilvēku sociālās mijiedarbības aktīvā veidošanā. Kā nozīmīgākās jāmin publikācijas par laikrakstu lasīšanu cikliskajām attiecībām, kas ir saistīta ar kopienas izjūtu un kopienas iesaistīšanos (Janowitz, 1952; Stamm, 1985; Stamm, Emig & Hesse, 1997; Yamamoto, 2011).

Vietējo mediju pētniece L.Votanis (2011), pētot kopienu un tās iknedēļas laikrakstus Merilendā (ASV), aplūko kopienas žurnālistiku kā rituālu. Autore apgalvo, ka nozīmīgi ir radīt tādu kopienas žurnālistiku, kas nodrošina gan “sargsuņa” funkciju, gan arī rituāla funkciju, jo tā kopiena tiek radīta un uzturēta.

Šo komunikācijas rituāla funkciju reprezentē komunikācijas procesu pētnieks Džeims Kerijs (James Carey, 1989), apgalvojot, ka komunikācija ir simbolisks process, kas tiek radīts, uzturēts, uzlabots un pārveidots. Autors uzsver, ka komunikācija kā rituāls ir vērsts nevis uz ziņu izplatību telpā, bet sabiedrības uzturēšanu laikā; nevis informācijas sniegšanu vai ietekmi, bet gan radīšanu, reprezentāciju un pat iluzoru kopīgu ticējumu dalīšanu.

Ja komunikācijas informācijas pieeja orientējas uz informācijas izplatīšanu kontroles vajadzībām, tad rituāla pieeja komunikāciju uztver kā sakrālu ceremoniju, kas saista cilvēkus vienotā kopībā (Carey, 2009, 15). Šīs teorijas pamati meklējami senajā mītā par nozīmju pilnas kultūras pasaules uzturēšanu un veidošanu, kas kalpo kā cilvēku darbības virzītājs. Rituāla definīcijā komunikācija ir saistīta ar tādiem terminiem kā dalīšanās, līdzdalība, asociācija, sadraudzība, kopīgas ticības piederība, arī kopiena un komunikācija.

Tādējādi vietējās preses lasīšanu autors redz nevis kā informācijas nodošanu un saņemšanu, kurā netiek iemācīts nekas jauns, bet gan kā veidu, kur tiek atainots un apstiprināts noteikts pasaules skatījums. Ziņu lasīšana un rakstīšana ir rituāls un dramatisks akts, kas nav tikai informācijas pasniegšana, bet gan pasaulē esošās sistēmas un kārtības atveide. Šāda pieeja ziņu patērēšanā piedāvā nevis attēlu, bet gan ietvaru (Carey, 2009, 65).

Rituāla pieeja neizslēdz informācijas nodošanas un attieksmes maiņas procesu, bet tikai norāda, ka šos procesus iespējams labāk uztvert, izmantojot tik nozīmīgo komunikācijas un sociālās kārtības rituāla pieeju (Carey, 2009, 17). Izmantojot šo teorētisko pamatojumu, tiek noskaidrota mediju loma kopienas komunikācijā.

3. Pētījuma datu bāze

Pieprasījums pēc vietējiem laikrakstiem parāda lasītāju attieksmi pret vietējiem laikrakstiem. Preses darbībā būtiska loma ir žurnālistiem, tādēļ, lai noteiktu, kāda ir vietējās preses loma kopienā un kā presi uztver tās darbinieki, tika lūgts viņu viedoklis.

2012.gada novembrī un 2013.gada janvārī tika veikta Latgales reģiona vietējos laikrakstos strādājošo žurnālistu un redaktoru anonīma aptauja. Anketas tika izplatītas gan drukātā veidā, gan elektroniski visām Latgales reģiona laikrakstu redakcijām. Anketas aizpildīja 22 redakciju pārstāvji. No tām 8 anketas tika aizpildītas krievu valodā, 11 – latviešu valodā. Lielākā daļa respondentu konkrētajā izdevumā strādā no 10 līdz 19 gadiem – 42%, 33% respondentu laikrakstā strādā trīs un mazāk gadus.

Anketu veidoja 20 jautājumi, kas sadalīti vairākos tematiskos blokos: laikrakstu nozīme un funkcijas reģiona kultūrvidē, auditorijas esamība un valodas aspekti Latgales reģiona informatīvajā telpā.

Jautājumi tika formulēti divējādi, lai lasītājs varētu a) izvēlēties vienu no paplašinātām atbildēm, b) izvēlēties atbildi skalā no noteikti piekrītu līdz pilnībā nepiekrītu. Atsevišķiem jautājumiem šāda atbilžu forma tika izraudzīta, lai mainītu jautājumu uztveri, kā arī liktu novērtēt laikrakstu lomu. Respondentiem bija iespēja ierakstīt arī savu atbildi.

4. Kādēļ kopienas laikraksti reģionā ir tik populāri?

Kas raksturo vietējos laikrakstus? Žurnālistu atbildes rāda (skat.1.attēlu), ka par būtiskāko vietējo laikrakstu pazīmi tiek uzskatīta vietējo aktualitāšu atspoguļošana (41%). Kā skaidro žurnālisti, tad tā ir iespēja saņemt pilnīgu vajadzīgo informāciju no pašvaldības, citām vietējām (aprūpes, reliģiskajām, labdarbības, sociālajām) iestādēm. Tātad tiek sniegta daudzpusīga informācija par dažādām tēmām, un uzmanības lokā ir vietējie cilvēki. Respondenti apgalvo, ka vietējie laikraksti atspoguļo vietējos notikumus un cilvēkus – padara tos atpazīstamus, zināmā mērā veido lokālo patriotismu. Neviens nav ar klaju negatīvisma pieskaņu. Tas nozīmē, ka vietējie preses izdevumi cenšas uzturēt draudzīgas attiecības ar lasītājiem, uzturot par sevi pozitīvu tēlu.

Otra populārākā atbilde par to, kas raksturo laikrakstus, ir sniegtā iespēja izteikties lasītājiem (17%). Nozīmīgs fakts ir to ērtās iegādes iespējas (15%), jo laikrakstus var gan abonēt, gan arī nopirkt. Šobrīd lielākajai daļai Latgales reģionā iznākošo laikrakstu ir arī elektroniskās versijas.

 

1.attēls

 

Tādējādi var secināt, ka vietējo laikrakstu raksturotājlielumi ir lokālais saturs, pieejamība, kas ir būtisks faktors lauku iedzīvotājiem, un auditorijas viedokļa uzklausīšana. To pierāda arī atbilžu skaits uz jautājumu par to, kas nosaka vietējo laikrakstu dzīvotspēju un popularitāti (skat. 2.attēlu). Visbiežāk atzīmētā atbilde ir ciešais kontakts ar auditoriju (32%). Otrā populārākā atbilde par laikrakstu popularitāti ir žurnālistu profesionalitāte (25%), kā arī vietējo reklāmdevēju atbalsts (18%). Tas nozīmē, ka žurnālisti augstu vērtē savu profesionālo darbību, neskatoties uz to, ka daudziem vietējiem žurnālistiem nav profesijai atbilstošās izglītības, tā ir papildus nodarbošanās u.tml.

Uzskaitītās pazīmes atšķir vietējos laikrakstus no nacionālajiem, to uzsver arī respondenti – noteikti piekrīt 22%, piekrīt 65%.

 

2.attēls

 

Vietējiem laikrakstiem, kas pamatā orientējas uz vietējiem notikumiem, ir nozīmīga loma reģiona sociālekonomiskās vides veidošanā, jo veic dažādas funkcijas. Žurnālisti uzskata, ka, pirmkārt, laikraksti palīdz orientēties reģionā notiekošajos procesos (31%), otrkārt, kontrolē un kritizē vietējo varu (23%), treškārt, sniedz zināšanas un izglīto (20%). Atbildi “uztur optimismu” sabiedrībā izvēlējušies 11%, tas nozīmē, ka vietējo laikrakstu mērķis nav uzturēt optimismu sabiedrībā, bet gan veikt vienu no vietējās preses funkcijām –  darboties kā vietējās kopienas “sargsuņiem”. Puse no aptaujātajiem (48%) uzskata, ka vietējie laikraksti veic sabiedrības “sargsuņa” lomu vairāk nekā nacionālie laikraksti.

Aptaujas dati rāda, ka vietējās preses darbībā žurnālistu skatījumā kā primārais tiek izcelts lasītājs, izvirzot mērķi palīdzēt, uzklausīt un sniegt informāciju, kas saturiski atbilst lasītāja vēlmēm. Viens no kopienas žurnālistikas pētniekiem, profesors Kenets Baierlijs uzsver, ka tieši auditorijas klātbūtne ir tas, kas atšķir kopienas laikrakstu no nacionālajiem dienas laikrakstiem (citēts no Reader, 2012, 5). Taču ciešā lasītāju klātbūtne var radīt divējādu žurnālistu reakciju – rosināt lielāku atbildības sajūtu vai, izmantojot kādu lasītāju kā ziņu avotu, vērst šo informāciju pret kopienu vai atsevišķu tās dalībnieku.

Kas tad ir vietējo laikraksta potenciālā mērķauditorija? Aptaujas dalībnieki atbild, ka potenciālie lasītāji ir gan pilsētas, gan lauku iedzīvotāji. 46% uzskata, ka pilsētnieki, savukārt 43% - lauku iedzīvotāji. Kā savu plašāko auditoriju laikrakstu žurnālisti min lasītājus pensijas gados (50%), arī lasītāji vidējā vecumā tiek uzskatīti par potenciālo mērķauditoriju (44%). Tas nozīmē, ka jaunieši un bērni mazāk tiek iesaistīti kopienas informācijas telpas veidošanā, lai gan ir laikraksti, kuriem reizi mēnesī ir pielikumi jauniešiem (piemēram, laikrakstā “Rēzeknes Vēstis”, “Vaduguns” u. c.)

Paredzot iespējamo žurnālistu un kopienas locekļu mijiedarbību, viens no aptaujas jautājumiem, tika veidots tā, lai noskaidrotu, cik nozīmīga ir žurnālistu profesionālā ētika un darbība. Tas ir šāds: galvenais vietējo laikrakstu mērķis ir uzturēt žurnālistikas godīgumu, pat ja tas prasa vietējo līderu kritizēšanu. Kā atklājās aptaujā, tad lielākā daļa respondentu uzskata, ka vietējā publiskajā telpā ir pieļaujama nosodoša attieksme pret kopienas locekļiem. Noteikti piekrīt 30%, piekrīt 57%, pilnīgi nepiekrīt 4%. Jāteic, vairākums žurnālistu izvēlas atbildi, kas nepauž tik izteiktu apliecinājumu, tādēļ izvēlas atbildi piekrīt. Respondentu reakcija parāda, ka žurnālisti piešķir sev pilnvaras būt par kopienas aizstāvjiem.

Vietējo žurnālistu nozīme mediju darbībā tiek uzsvērta arī teorētiskajā literatūrā, īpaši uzsverot redaktora ieguldījumu kopienas dzīvē. Redaktoru profesionālās normas paredz, ka ar laikrakstu starpniecību tie var aktīvi piedalīties kopienas sakārtošanā un viest pārmaiņas. Žurnālisti tiek aicināti pildīt savu misiju, veicinot publiku piedalīties sociālo pārmaiņu interpretēšanā un izpratnē. Redaktoru kā vārtziņu loma paredz informācijas plūsmas kontroli dažādās jomās (uzņēmējdarbībā, izglītībā, valdībā), sniedzot atbildes uz jautājumiem: kas, kāpēc, kur, kad un kā (Donohue, McLeod, Olien et.al., 1990, 127). Pētnieki uzsver, ka redaktori atrodas veiksmīgā pozīcijā attiecībā pret kopienas plānošanu. To tad arī vajadzētu izmantot redaktora darbības praksē, attiecinot gan uz sociālās dzīves modernizāciju, gan kā atbalstu lēmumu pieņemšanas u. c. procesos.

Tas nozīmē, ka redaktoram tiek piešķirtas vietējā līdera un autoritātes funkcijas. Tas ieņem kopienas pārstāvja, kas uzklausa, lomu, kas nereti tiek gaidīta no institūciju pārstāvjiem, bet netiek saņemta.

Vērtējot, kuru autoru publikācijas piesaista lasītājus, redaktora sleja ir trešā populārākā atbilde (skat. 3.attēlu). Vairums respondentu uzskata, ka lasītājus visvairāk piesaista žurnālistu raksti – 48%, lasītāju vēstules 34%. Redaktora sleja izraisa interesi tikai 14%. Var secināt, ka nozīmīgi ir vietējo žurnālistu un kopienas pārstāvju raksti, redaktoram šajā autoru virknē tiek atvēlēta mazsvarīgāka loma, kaut gan kopienas dzīvē informācijas telpas veidošanā tam tiek piedēvēta lielāka ietekme. Atbildes uz šo jautājumu demonstrē kopienas līdzdalības nepieciešamību laikrakstu satura veidošanā, jo, piemēram, ziņu aģentūru materiāli, pēc žurnālistu domām, ieinteresē vismazāk. Tas ir skaidrojams ar faktu, ka ziņu aģentūru materiāli vietējās avīzēs tiek izmantoti nacionāla vai starptautiska līmeņa ziņu atspoguļojumam, bet kopienā svarīgākie ir vietējie notikumi.

 

3.attēls

 

Kādi reģiona faktori ietekmē vietējo laikrakstu saturu? Lielākā daļa respondentu (33%) uzskata, ka to ietekmē iedzīvotāju intereses, savukārt 29% uzskata, ka tradīcijas un kultūras vērtības. Iedzīvotāju nacionālajam sastāvam nav tik nozīmīga loma, to izvēlējušies 21% respondentu. Savukārt politiskā pārstāvība ļoti minimāli ietekmē laikrakstu saturu. Tās ietekmi izjūt tikai 8% žurnālistu.

Var secināt, ka laikrakstu popularitāte un nozīme kopienā cieši tiek saistīta ar reģiona izaugsmi un tās veicināšanu, risinot sociālekonomiskās jomas problēmas.

Latgales reģiona īpatnība atšķirībā no citiem reģioniem ir tās multietniskais sastāvs, tādēļ būtiski noskaidrot vietējo laikrakstu lingvistisko ainavu, jo valoda ir viens no faktoriem, kas raksturo kopienu.

 Reģionā tiek izdoti vietējie preses izdevumi latviešu un krievu valodās. Tādēļ respondentiem tika uzdots jautājums arī par valodas nozīmi reģiona informatīvās telpas veidošanā. Pēc žurnālistu domām, Latgales reģiona preses izdevumu sistēmā dominējošie ir izdevumi latviešu valodā (36%), 25% uzskata, ka ir vienlīdzīgs izdevumu skaits kā latviešu, tā krievu valodā (25%). Savukārt 18% atzīst, ka Latgalē trūkst izdevumu latgaliešu valodā. Tas norāda, ka saziņā aktīvi tiek izmantotas visas trīs valodas – latviešu, krievu un latgaliešu, tādēļ no žurnālistu puses tiek izteikta vēlme par presi latgaliešu valodā: savukārt latgaliešu valodā laikraksts neļautu iznīkt dialektam.

Lai gan aptaujas dati rāda, ka dominējošie ir izdevumi latviešu valodā, tomēr anketās tiek pausts viedoklis par divu informācijas telpu esamību reģionā. Apgalvojumam piekrīt vairākums respondentu (61%), 17% ir izvēlējušies apņēmīgāku atbildi – noteikti piekrītu, nepiekrīt tikai 22%. Tādējādi arī provokatīvais jautājums, vai šo informācijas telpu saturs atšķiras, demonstrē līdzīgu ainu. Apgalvojumam noteikti piekrīt 21%, 58% respondentu piekrīt. Redakciju darbinieki atklāj, ka šāda divu informācijas telpu esamība veido arī atšķirīgas žurnālistikas tradīcijas.

Tomēr Latgalē ir daudz tulkoto izdevumu, kas iznāk divās valodās ar vienādu tekstu, tas atklāj laikrakstu pozīciju, tādēļ pamatā lingvistisko ainavu veido izdevumi latviešu un krievu valodā. Kā skaidro respondents, tad man šķiet, ka Latgales multikulturālajā situācijā tas ir pats par sevi saprotams.

Secinājumi

Aptaujas dalībnieki pārstāv žurnālistu un redaktoru loku, kas, iespējams, laikrakstu lomu redz citādāk nekā lasītājs. Apkopojot respondentu viedokļus par vietējo laikrakstu nozīmi reģionā, var secināt, ka tie ir būtiski kopienas ikdienas dzīves organizētāji.

Vietējie laikraksti informē par notiekošo tuvākajā apkārtē, gan uzņemas vietējās kopienas “sargsuņa” lomu, kontrolējot dažādu lēmumu pieņemšanu, īpaši vietējās pašvaldības īstenoto. Kopienas preses izdevumi ir tie, kas nodrošina kopienai informācijas iegūšanu no vietējām institūcijām, veicinot komunikāciju starp tām.

Kopienas laikrakstus raksturo daudzpusīga informācijas iegūšanas un nodrošināšanas prakse. Iespējams tādēļ vietējos laikrakstos vērojamas plašākas izteiksmes iespējas, demokrātiska attieksme, iesaistot lasītājus, kas atšķir tos no nacionālajiem laikrakstiem. Var secināt, ka vietējais laikraksts tiek uztverts kā savējais, kas ir cieši iesaistīts vietējos notikumos un nereti tiek uzskatīts par daļu no kopienas. Tas tiek identificēts un asociēts ar kopienu.

Vietējā vide un ierobežotā teritorija ļauj izvirzīt kopīgas vērtības, tādējādi arī veidot kopienas un reģiona jeb noteiktas vietas identitāti, īpaši lauku iedzīvotājiem, jo tos laikrakstu pārstāvji norāda kā savu potenciālo auditoriju. Šādu kopīgu ideju un solidaritātes esamība raksturo kopienas laikrakstu darbības principus reģionā.

Viens no kopienas žurnālistikas izaicinājumiem ir atbildība lasītāju priekšā, jo vietējos laikrakstus raksturo auditorijas klātbūtne. Veidojot publikāciju, tas tiek ņemts vērā, jo nereti kopienas iekšējā vide ir savstarpēji saistīta, kas var nelabvēlīgi ietekmēt laikraksta reputāciju. Tomēr, kā rāda aptaujas rezultāti, žurnālisti ir gatavi kļūt neobjektīvi, ja tas nepieciešams kopienai.

Laikraksts kā forums, kur tiek apspriesti kopienai būtiski jautājumi un uzturētas diskusijas, ir nozīmīgs gan kopienai, gan ārpus tās, jo darbojas vietējo iedzīvotāju labā, tā cenšoties veidot atbildīgu vietējo eliti.

Sociālā vide un savstarpējo attiecību raksturs atklāj kopienas žurnālistikas tendences valodas izvēlē. Žurnālisti uzskata, ka reģionā pastāv divas žurnālistikas tradīcijas, ko veido izdevumi latviešu un krievu valodās, tomēr tas tiek uztverts kā pašsaprotams, jo multietniskums ir Latgales reģiona kopienu raksturojoša pazīme.

Saikne ar kopienu tiek stiprināta, uzturot kopīgu vietējo diskursu. Tas, pēc komunikācijas kā rituāla izpratnes, ir kopienas pamats. Vietējā  informācija, kas veido komunikāciju, ir tā, kas saista kopienu, atbalstot kopīgas zināšanas, vērtības un kultūras pieredzi. Arī pati avīzes lasīšana var tikt uzskatīta par rituālu, ņemot vērā, ka liela daļa avīzes lasītāju ir pensijas vecumā, kā arī lauku iedzīvotāji, kuriem ir citāds dzīves ritms.

Kopienas laikrakstu komunikācijas rituāla funkcija nepieciešama, lai noteiktu vietējās kopienas identitāti, ko realizē stabila vietējo mediju darbība. Veidojot sociālo mijiedarbību, tiek veidota kopīga saikne, reprezentētas kopienas idejas un radīta sakārtota vide, kas ir ideālais kopienas modelis. Tādējādi var secināt, ka, analizējot kopienas mediju darbību, iespējams noteikt arī kopienas struktūru, tās izpausmes un vēlmes.

Izmantotās literatūras saraksts

Brikše, I., Skudra, O., Tjarve, R.(2002). Development of the Media  in Latvia  in  the 1990s . In: Vihalemm, P. (ed.). Baltic Media in Transition. Tartu: Tartu University Press, pp. 65.–102

Carey, J. W. (2009). Communication as Culture: Essays on Media and Society. New York: Routledge.

Donohue, G.A., McLeod, D.M., Olien, N. et. all (1990). Community Structure and Editor Opinions about Planning. Journalism & Mass Communication Quarterly, 67, pp. 119–127.

Hoffman, L., Eveland, W. (2010). Assessing Causality in the Relationship Between Community Attachment and Local News Media Use. Mass Communication and Society, 13(2), pp. 174.–195.

Howley, K. (2005). Community Media: People, Places, and Communication Technologies. Cambridge, UK: Cambridge University Press.

Janowitz, M. (1952). The community press in an urban setting. Glencoe, Ill: Free Press.

Judikis, J. C., Wood, G. S., (2002). Conversations on community theory. West Lafayette, Ind.: Purdue University Press.

Krūze, E. (2012). Nedēļas izdevumi ir lasītākais preses veids Latvijā, tns.lv, 18.12.2012., [tiešsaiste]. [Skatīts 04.02.2012]. http://www.tns.lv/newsletters/2012/35/?category=tns35&id=mp_prese.

Ločmele, N. (2006). Žurnālistikas kvalitāte: redaktoru viedokļi un laikrakstu saturs. Grām.: I. Brikše (zin. red.). Informācijas vide Latvijā: 21. gadsimta sākums. Rīga: Zinātne, 120.–144. lpp.

Morse, S. W. (2004). Smart communities: how citizens and local leaders can use strategic thinking to build a brighter future. San Francisco, Calif.: Jossey-Bass.

Reader, B. (2012).Community Journalism. In Reader, B., Hatcher, J.A.(ed.). Foundations of Community Journalism. Los Angeles: SAGE Publications, pp. 3.–21.

Stamm, K., Emig, A. G., Hesse, M. B. (1997). The contribution of local media to community involvement. Journalism and Mass Communication Quarterly, 74(1), pp. 97.–107.

Tönnies, F.(2001). Community and Civil Society. Cambridge: Cambridge University Press.

Wotanis, L. (2011). Community journalism as ritual: A case study of community and weekly newspapers in Laurel, Maryland. Dissertation submitted to the Faculty of the Graduate School of the University of Maryland.

Yamamoto, M.( 2011). Community Newspaper Use Promotes Social Cohesion. Newspaper Research Journal, 32 (1), pp. 19.–33.

Zelče, V. (2006). Lokālā prese – kopienas informācijas vides veidotāja Grām.: I. Brikše (zin. red.). Informācijas vide Latvijā: 21. gadsimta sākums. Rīga: Zinātne, 144.–167. lpp.

Zobena, A. (red., 2005). Latvija. Pārskats par tautas attīstību 2004/2005: Rīcībspēja reģionos. Rīga: ANO Attīstības programma, LU Sociālo un politisko pētījumu institūts. 148 lpp.