|
|
|
|
|
|
|
| The cultural heritage is formed by all the resources accumulated in the past, and is independent from belonging to the property, it is the value of the society. During the recent years in Europe the conception of the cultural heritage is being advanced more and more as the basic one, highlighting the human values. The cultural heritage has not been used sufficiently yet as a potential for the long-term development and the preservation of the identity of the landscape during the continuos development of the society and the specific environment. Everybody has to follow the common rules of the game to form and maintain the quality of the landscape. The owners should not obtain the land in a valuable cultural and historical environment if they do not want to take part in the maintenance and refinement of the cultural landscape by means of their property. The protection zone of the cultural heritage does not belong only to its owner, but to the whole society. A qualitative historical landscape is a well – cultivated and restored cultural heritage; the preservation policy of which should be taken into account during the development of the rural municipal territories. |
|
Atslēgas vārdi: ainaviskā telpa, kultūrvēsturiskā ainava, restaurācija, skatu līnijas un punkti. |
Kultūras mantojums – telpiski plašākā nozīmē - kultūrvēsturiskā ainava – veido uzkrātu resursu kopumu, kas saņemts mantojumā no pagātnes un kas neatkarīgi no īpašuma piederības, ir vērtība visai sabiedrībai. Pēdējos gados Eiropā kultūras mantojuma jēdziena izpratnē arvien vairāk par galveno tiek izvirzītas cilvēciskās vērtības. Nepārtrauktā sabiedrības un telpiskās vides attīstībā kultūras mantojums ir vēl pietiekami neizmantots kā potenciāls ilgspējīgai attīstībai un ainaviskās telpas identitātes saglabāšanai (Dambis, 2007).
Arhitektoniski telpisko struktūru mūsdienās veido dabas un urbānās vides elementi, kas tiecas saplūst un apvienoties vienotā sistēmā. Tāpēc, veicot pētījumus lauku teritoriju transformācijas virzienu noteikšanai, ir jāizmanto kompleksa metode, sintezējot ainaviskos, kultūrvēsturiskos, ekonomiskos un arhitektoniski telpiskos aspektus, maksimāli saglabājot esošās ainavtelpas reģionālās, specifiski tradicionālās īpatnības (Strautmanis, Briņķis, Bērziņš, 2007).
21. gs. sākuma jaunajos sociāli ekonomiskajos apstākļos trauslā, arhitektoniski vēsturiskā ainavtelpa piedzīvo ievērojamas īpašumu attiecību pārmaiņas, kas nes līdzi arī atšķirīgas īpašuma apsaimniekošanas intereses, kas lauku pašvaldību teritorijās reizēm iegūst stihiskas attīstības raksturu.
Pēc autores veiktajiem arhitektoniski ainaviskās izpētes datiem, restaurācijas projektu izstrādes un literatūras avotu apkopošanas (Lancmanis 1999., 2001.), ir iespējams definēt darba mērķi un uzdevumus.
Pētījuma mērķis: Kultūrainavas saglabāšanas un restaurācijas iespēju izpēte, izvērtējot pašvaldības teritoriālā plānojuma attīstības koncepciju, kas spēlē nozīmīgāko lomu kultūrvides saglabāšanā un uzturēšanā.
Pētījuma uzdevumi: Izvērtēt teritoriju plānojumus, saistībā ar aizsargjoslu izvietojumu kultūrainavā; Lauksaimnieciskās ražošanas teritoriju un kultūrvēsturiskās vides konteksta meklējumi; Kompozicionālo elementu nozīmes izvērtējums arhitektoniski ainaviskajā telpā.
Galvenie uzdevumi un mērķis ir attiecināmi uz Lielupes baseina augšteci 18.–19. gs., kad lauku muižu apbūvē tika ievērtēts vairāku ainavtelpas elementu izvietojums – dabas pamatnes raksturs, galveno ceļu kompozicionāls novietojums, parki ar koku un krūmu stādījumu grupām, koku rindas un alejas.
Ainaviskās telpas nacionālā identitāte un tās raksturīgākās kultūrvēsturiskās detaļas ir neatņemama sastāvdaļa, kas spilgti raksturo konkrētā reģiona attīstību. Kultūrvēsturiskā ainava ir kultūras mantojuma sastāvdaļa, kuru ietver dabas pamatnes īpatnības (reljefs, ūdeņi, meži, pļavas) un arhitektoniski ainaviskie kompozicionālie elementi (siluets, mērogs, proporcijas un harmonija).
Pētījumam tiek izmantotas galvenās metodes:
Metodoloģijai ir izmantotas pētījumu pamatnostādnes, kas ir ietvertas arhitektūras zinātņu prof. J. Briņķa un prof. O. Bukas zinātniskajos darbos (Briņķis, Buka, 2006), sniedzot pārskatu par reģionālās attīstības procesiem saistībā ar pašvaldību teritoriju plānojumiem. Pēdējo divdesmit gadu laikā līdzīgi ir aizsākta vairāku Zemgales muižu arhitektoniski kompozicionālo risinājumu izpēte (Brugis,1997), balstoties uz arhīvu materiālu apkopojumu.
Bagātīgais mazo upīšu tīklojums Zemgales līdzenuma dienvidu daļā 18.–19.gs. izveidoja mozaīktipa ainavu ar muižu apbūvi, tā iegūstot ne tikai vizuāli estētisko izteiksmīgumu, bet arī nodrošinot muižas apsaimniekošanu - ganāmpulka dzirdināšanu un dārzu laistīšanu karstajās vasarās. Arhitektoniski ainaviskajā telpā svarīgi bija ievērtēt divas galvenās funkcionālās zonas - muižas apbūves parādes daļa ar dārzu vai parku un saimnieciskā zona. Izteiksmīgumu papildināja tālākās skatu līnijās no muižas pamanāmās vējdzirnavas, kroga sarkanais kārniņu jumts, ganības ar lopiem, dievnama smaile un meža nogabals, kura tuvākajā daļā atradās baronu dzimtas apbedījumi. Turklāt muižas apsaimniekošanā bija jāpatur prātā, ka Zemgales līdzenumam ir raksturīga vēja slodze, mālainas augsnes ar grūti izbraucamiem ceļiem līdz tīruma malai vai arī vietas ar neauglīgiem smilšu kāpu sanesumiem, pavasaru plūdiem, purvaini zemām vietām ar agrām salnām un salīdzinoši nelielām mežu teritorijām. Mozaīktipa dabas pamatne, salīdzinoši nelielā teritorijā ar tikpat spilgtu arhitektoniski ainavisko izteiksmi, veido ļoti bagātīgu attīstības iespēju mūsdienu tūrisma infrastruktūrai.
19. gs. otrās puses ekonomiskais uzplaukums Eiropā rosināja baltvāciešiem piederošo muižu attīstību Latvijas teritorijā. Īpaši tas ir attiecināms uz auglīgajām līdzenuma teritorijām Zemgales dienvidu daļā, kas sekmēja lauksaimniecības izaugsmi, nodrošinot produktu pārstrādi un to tirdzniecību. Blīvais muižu izvietojuma tīkls radīja nepieciešamību veidot jaunu ceļu struktūru, kas veda ne tikai uz muižām, bet arī uz vējdzirnavām, krogiem, dievnamiem un tuvējo pilsētu tirgiem (Bauska, Dobele, Iecava, Jelgava). Gadsimtu gaitā un transformācijas procesu ietekmē savu vēsturiski kompozicionālo uzbūvi ir zaudējušas gandrīz visas Zemgales reģiona muižas. Te minams gan agrārās zemes reformas laiks 1922. gadā, gan kolektivizācija 20. gs. 50. gados, gan administratīvi teritoriālā reforma 21. gs. sākumā.
Viens no uzdevumiem patreizējām lauku pašvaldībām ir pārskatīt teritoriju plānojumus un kultūrainavu aizsargjoslu novietojumu. Īpaši tas ir attiecināms uz lauksaimnieciskās lielražošanas apbūves izvietojumu, kas mēroga un proporcijas ziņā konkurē ar vēsturisko ainavu. To neizvērtējot, pamazām tiek zaudēta vēsturiskā Latvijas lauku ainavtelpa ar tai raksturīgo nacionālo identitāti un intimitāti, kas spēlē būtisku lomu tūrisma infrastruktūras piesaistei lauku kultūrvidē.
|
| 1. att. Franksesavas muižas kungu māja 20. gs. sāk.(Franksessau) (CVVM13626(37332). |
Pozitīvi ir atzīstams tas, ka patlaban nevienā no turpmāk minētajām vēsturiskajām vietām nav izbūvēti lauksaimnieciskās ražošanas lielmēroga būvapjomi (graudu bunkuri un kaltes, biogāzes ražotnes, dārzeņu un tehnikas noliktavas, vēja ģeneratori utt.), kas konkurētu ar restaurējamo muižu ansambļu vietām. Līdz ar to kultūrainavas atgūšanai ir iespējams piesaistīt finansējumu, kas nodrošinātu nelielas un vēsturiski spilgtas ainavtelpas atdzimšanu ar senajām lauku saimniekošanas tradīcijām. Patlaban ir aizsākts darbs pie kultūrvēsturiskās vides arhitektoniski ainaviskās izpētes, kas dod svarīgu informāciju darbam ar teritoriju plānojumiem un saistot tos ar lauku tūrisma attīstību.
Īpaši tas ir svarīgi blakus esošajām lauku skolām, lai veicinātu jaunatnes interesi ne tikai apzināties savas dzīves telpas kultūrvēsturisko bagātību, bet arī mācīties meklēt risinājumus starptautisko projektu finansējumu piesaistei kultūrvides atjaunošanā.
|
| 2. att. Franksesavas muižas klēts ar sarga namiņu pie iebraucamā ceļa 20. gs. sāk. (Franksessau) (CVVM13626(37332) |
Lielupes augšteces baseina vecās lauku muižas visbiežāk tika būvētas auglīgo aramzemju teritorijās, kur labu ražu deva ne tikai tīrumi un kuploja pļavas, bet arī labāk auga muižas parka koki, krūmi, un bargajās ziemās neizsala ievestās dienvidu valstu parku koku šķirnes. Vāciskās lauku saimniekošanas manieres un tendences – īpaši Eiropas ekonomiskā uzplaukuma laikā 19. gs. vidū – deva nopietnu pienesumu arī Latvijas lauku kultūrainaviskajai telpai.
Pētījumā izmantota metode, kas pierāda arhitektoniski vēsturiskās ainavas kompozicionālo elementu nozīmīgumu un to izzušanu ainavtelpas transformācijas procesu ietekmē.
Kā viens no spilgtākajiem piemēriem ir Franksesavas muiža (Franksessau-barons fon Franks), kuras arhitektoniski ainavisko telpu iezīmē divas kompozicionālās asis. Viena no tām – ar varenu ozolu aleju akcentē galveno piebraucamu ceļu, kuras noslēgumā ir parādes pagalms ar kungu māju un parka daļu. Otra kompozicionālā ass – kā šķērsass iezīmē muižas apbūves saimniecisko zonu, kas kilometra attālumā noslēdzas ar vertikālu dominanti – vējdzirnavām un muižas krogu. Galvenais iebraucamais ceļš ar koka tiltiņu ozolu alejas nobeigumā pār Sesavas upīti paver aptuveni 80 metru garas skatu līnijas uz muižas gleznaino parku. Līdzās ceļam pie parka ir izvietota graudu klēts ar stāvu sarkano kārniņu jumtu un baltu kaļķu javas apmetuma sienām, kas kompozicionāli labi papildina parka daļu. Līdzās klētij – sarga namiņš ar nelielu tornīti 4-slīpu jumta nobeiguma daļā. Nelielās koka ēkas pompozitāti pastiprina dēlīšu apšuvums un dekoratīvi kokgrebuma elementi. Parādes pagalmā plaša dārza daļa. Pagalmam nav raksturīgās pusloka vai apļa formas. Pagalma vietu iezīmē plaša ziedoša pļava, kuru ziemeļu daļā noslēdz iegarenas formas dīķis, kā arī ceļš, kas ved garām kungu mājai uz saimniecības zonu.
Kungu ēkai nav nolasāma skaidra simetriska sasaiste ar dārza, dīķa un klēts novietojuma kompozīciju. Tas pats attiecināms arī uz parka daļu ēkas dienvidu daļā. Ainavisko parku perimetrāli noslēdz grāvju sistēma, kas savienota ar Sesavas upīti. Parkam gleznainumu piešķir varena ozolu rinda rietumu daļā, kuru noslēdz sudrabvītolu grupa pie bijušā dīķa parka dienvidrietumu stūrī. Parka centrālajā daļā – plaša lauce, ko ieskauj ceriņu grupas un ziedoši krūmi. Lauces austrumu pusē – zirgkastaņu grupa – kā vertikāls akcents parka daļai, reizē piesedzot muižas saimniecības zonu. Lauces austrumu pusē neliels ovālas formas dīķis. Otrs dīķis parka rietumu pusē – iegarenas formas ar pastaigu celiņu ap to. Lielais pastaigu celiņš bija izveidots gar parka ārmalu, vedot gājēju cauri romantiskām saules un ēnas vietām, ko papildināja ziedošas krūmu grupas. Iespējams, ka vēsturiski parka dīķim ir bijis arī koka tiltiņš, jo dīķa iegarenajā formā bija atstāta neliela romantiska saliņa.
Saimniecisko zonu muižas apbūves austrumu daļā iezīmē kompakts saimniecības ēku izvietojums – kūts, stallis, laidars ar pīļu dīķi, kalpu māja, rija, vāgūzis un vairāki koka šķūņi. Aptuveni 400 m attālumā austrumu virzienā atrodas dzimtas kapsēta, kas noslēdz kopējo muižas ainavisko telpu ar koku stādījumu grupām.
Šobrīd ir izzudusi lielākā daļa no vēsturiskās apbūves, taču ainaviski kompozicionālā telpa ir nolasāma. To skaidri iezīmē galvenās skatu līnijas no ceļa. Patlaban parks ir stipri aizaudzis un tā atjaunošanai ir nepieciešama īpaši rūpīga vēsturiskā izpēte, nepieļaujot esošo koku un krūmu izciršana bez izpētes datiem. Saimniecības ceļa galā muižas vējdzirnavas tika izbūvētas lielceļu krustcelēs un veidoja t. s. vertikalitātes dominanti līdzenumā, kas bija ļoti raksturīgi vējainajai tīrumu ainavai. Franksesavas muiža bija dzimtas īpašums, un tā tika uzturēta daudz rūpīgāk nekā t. s. kroņa jeb lēņu muižas. Līdz ar to pēdējās ir piedzīvojušas lielāku vēsturisko vērtību zudumu.
Otrs ainavtelpas kompozicionālās pētījuma metodes svarīgs elements līdzenuma kultūrvēsturiskajai telpai ir upju krastu ainava, kas īpaši izteiksmīga ir kontekstā ar muižu apbūves ansambļiem.
Viena no tām – Jaunsvirlaukas muiža (Neubergfried) kā valsts jeb lēņu muiža. Ainaviski tā izvietojas ļoti gleznainā Svitenes upes kreisajā stāvkrastā (netipiski līdzenumam) ar tālām skatu līnijām uz pretējā krasta pļavām dienvidu daļā, kas ir salīdzinoši zema vieta. Iespējams, ka tādēļ ir arī izzudusi labā palienes krasta vēsturiskā apbūve, kur atradās smēde un vairāki lauku šķūņi. Muižas apbūves parādes pagalmu iezīmē lineāras kompozīcijas apbūve. Piebraucamais ceļš un tilts pār upi ir izbūvēts, nesaistot kompozicionāli to ar muižas parādes pagalma asi. Parks un dārzs kā vējlauze izvietojas muižas apbūves ziemeļu daļā.
Upju stāvkrastu kultūrvēsturisko ainavu spilgti raksturo arī Dandāles un Tetelmindes muižas, izvietojušās abpus Lielupei. Ainaviski kompozicionālajā risinājumā tās nav saistītas un katra veido savu izteiksmi ar upes krasta līniju.
Dandāles (Dannenthal – barons fon Bachs) muižas apbūves kompozīcijas asi iezīmē piebraucamais ceļš, kas aizsākas pie Vecsvirlaukas lielceļa malā izvietotā muižas kroga, no kura jau iztālēm bija pamanāma rija ar četrslīpu jumta plakni. Iebraucamais ceļš noslēdzas ar kungu mājas iekšpagalmu un tā perimetrālo apbūvi rietumu daļā. Visizteiksmīgākās bija tālās skatu līnijas no kungu mājas upes puses verandas uz plašām līdzenuma pļavām upes labajā krastā. Savukārt, skats no pretējā krasta iezīmēja Dandāles muižas apbūves siluetu ar parku ziemeļu daļā. Ainaviskais parks pasargāja vēsturisko apbūvi no vējiem, kas īpaši stipri ir līdzenumā pie upes.
Pretējā stāvkrastā atradās Tetelmindes (Tetelmunde) muižas apbūve, pie kuras veda skaista koku aleja. Līdzīgi Dandālei – arī šīs muižas apbūve izvietojas gar upes stāvkrastu, veidojot izteiksmīgu siluetu ar parku muižas ziemeļu daļā. Galvenajās skatu līnijās no kungu mājas vietas ir redzama pretējā upes krasta meža ainava un Dandāles muižas parks. Tetelmindes vēsturiskā apbūve atradās upes līkumotā daļā, tādēļ īpaši izteiksmīga ir ūdens ainava. Kā vertikāla dominante upes krasta ainavā izvietojas tornītis jeb bāka, kas palīdzēja koku pludinātājiem orientēties naktīs un miglainā laikā. Abas vēsturiskās apbūves atrados smilšu kāpu zonā, un šīm teritorijām nav raksturīgās tīrumu ainavas, jo zemes auglība šeit bija ļoti zema. Kreisais Lielupes krasts šajā vietā ir raksturojams kā palieņu pļavu vieta.
|
| 3. att. Pagastmāja ar klēti pie Vircavas muižas (Wurzau). Vircavas upes kreisais krasts. 20. gs. sāk. (autores kolekcija). |
Viena no skaistākajām Lielupes baseina līdzenuma ainavām ir pie Mazmežotnes muižas (Kleinmesothen – Furst Lieven). Tas ir upes stāvkrasts ar izteiktu terasējumu. Augstākajā vietā atrodas kungu māja ar klēti, kalpu mājām un parādes pagalmu. Nedaudz nostāk laidars ar vāgūzi un šķūņiem. Terasējuma vidusdaļā- vecais dārzs ar pastaigu celiņiem un brīnišķīgām skatu līnijām uz Mežotnes pils parku, kas īpaši gleznains ir rudeņos.
Pa Lielupes gultni nedaudz uz leju pastaigu celiņš ved uz veco pilskalna vietu, aiz kuras atrodas Mežotnes baznīca. Muižas apbūvei līdzās nav tradicionālā ainavu parka, bet gan auglīgā līdzenuma tīrumi. Iespējams, lai nekonkurētu ar dzimtas īpašumu pretējā krastā, Mazmežotnes muiža ir saglabājusi dabas pamatnes reljefa izteiksmīgumu, kuram nav raksturīgā parka koku un krūmu apauguma.
Muižas piebraucamo ceļu akcentē skaista ozolu aleja, kura pieslēdzas pie arkveida formas tiltiņa, kur ceļš ved kalnup pie kungu mājas. Restaurācijas projekts paredz saglabāt iepretim kungu mājai dažus vecos koku, veidojot radiālas formas piebraucamo ceļu.
Otrs kompozicionāli ainavisks akcents vēsturiskajai Mazmežotnes muižas apbūves daļai tiek paredzēts pie bijušās saimniecības ēkas, kas tiek restaurēta kā viesu nams. Te tiks veidots vēl viens radiālas formas pagalms ar ūdens strūklaku centrā. Vēsturiskā kungu māja ar pagalmu un kokiem ir pietiekoši distancēta no jaunās ainaviskās telpas, lai neveidotos vizuāli konkurējošs diskomforts kultūrvēsturiskajām vērtībām. Līdzās vēsturiskajai kungu mājai ir iecerēts izvietot parka tējas namiņu, kur tālās skatu līnijās varētu baudīt pretējā krasta ainavu. Terasējuma nogāzē ir paredzēts atjaunot ābeļdārzu, kas īpaši gleznains ir pavasarī. Tā tiktu bagātinātas skatu līnijas no Mežotnes muižas.
Mazmežotnes muižas ainavtelpa ir izstiepta aptuveni kilometra garumā, radot labu iespēju attīstīt vienkopus gan tūrisma infrastruktūru, gan uzturēt kultūrvēsturiskas vērtības.
Rezultējot minēto kultūrvēsturisko ainavu piemērus, kā galvenie akcenti ir jāizvērtē:
Ir jāpatur prātā, ka konkrēto ainavu iespaido gan darbība, gan bezdarbība. Bez saimnieciskās darbības – lauksaimniecības, būvniecības u. c. ainava kļūst nabadzīgāka, tāpat kā jebkura pārspīlēta darbība var saturēt zināmu apdraudējumu (Strautmanis, Briņķis, Bērziņš). Kultūrvēsturiskais mantojums kopā ar sabalansētu ekonomisko un sociālo vidi spēj nodrošināt ilgtspējīgas vides attīstību. Darbojoties vēsturiskā vidē, ir jāapzinās atbildība, ko nosaka gan ētiskais, gan profesionālais aspekts.
Līdzīgi kā katrai pilsētai ir sava vecpilsētas daļa – ar savu apbūves augstumu un ēku arhitektoniski mākslinieciskajām vērtībām, tā arī Latvijas lauku kultūrvēsturiskā ainava – kā nacionālās identitātes daļa, ir saikne ar pagātni, kas nodrošina garīgo vērtību pārnešanu no paaudzes uz paaudzi.
Jaunie koki , kas veidojas izsējas rezultātā, nomāc vēsturisko parku koku izteiksmīgumu un noturību. Postošu ietekmi parkiem rada arī lauksaimniecības tehnikas slodze, kas mazina muižas veco parku ārmalās augošo koku sakņu noturību, jo tīrumi tiek veidoti aizvien tuvāk parka malām. Nelabvēlīgu ietekmi atstāj arī agroķīmija, kas nodara ļaunumu parka zemsedzei un ziedošajiem krūmiem. Teritoriālajos plānojumos ir jāmeklē sabalansēta harmonija lauku lielindustriālai apsaimniekošanai un līdzās esošajām kultūrainavas vērtībām.
Jaunā administratīvi teritoriālā reforma – īpaši patreizējos sociāli ekonomiskajos krīzes apstākļos, neveido atbalstu arhitektoniski vēsturiskai ainavtelpai, kas pēc īpašumu attiecību pārmaiņām nes līdzi arī atšķirīgu izpratni un intereses par kultūras mantojumu.
Pozitīvi ir atzīstams tas, ka pēdējos gados, strādājot pie starptautisko projektu finansējuma piesaistes, ir iespējams vēsturiskajiem būvapjomiem izveidot pagaidu jumtu, lietus renes vai atjaunot pamatu hidroizolāciju un tos attīrīt no zemes piebēruma, nomainīt logu rāmjus, veikt skursteņu remontu, koku elementu antiseptizēšanu, parku vērtīgāko koku saglabāšana utt.
Kvalitatīva vēsturiskā ainavtelpa ir labi kopts un restaurēts kultūras mantojums, kura saglabāšanas politika ir jāievērtē lauku pašvaldību teritoriju attīstības koncepcijā.
Briņķis, J., Buka, O. (2006). Pilsētu un lauku apdzīvoto vietu kompleksu arhitektoniski telpiskā plānošana. RTU. Arhitektūrsa un pilsētplānošanas fakultāte. Rīga: RTU, 194.–200. lpp.
Bruģis, D. (1997). Bornsmindes muiža. Rundāles pils muzejs. Rīga,18.–24.lpp.
Dambis, J. (2007). Arhitektūras kvalitātes teorija un Rīgas vēsturiskā centra attīstība. RTU Zinātniskie raksti . Arhitektūra un pilsētplānošana. Rīga: RTU, 10. sērija, 1. sējums, 111. lpp.
Lancmanis, I. (1999). Kaucmindes muiža. Rundāles pils muzejs. Rīga, 3.–22. lpp.
Lancmanis, I. (2001). Iecavas muiža. Rundāles pils muzejs. Rīga, 3.–32. lpp.
Lancmanis, I. (2001). Garozas muiža. Lambārtes muiža. Rundāles pils muzejs. Rīga, 5.–24. lpp.
Strautmanis, I., Briņķis, J., Bērziņš, E. (2008). Vizuāli telpiskie faktori piekrastes ilgtspējīgas attīstības modelēšanā. RTU Zinātniskie raksti . Arhitektūra un pilsētplānošana. Rīga: RTU, 10. sērija, 2. sējums,136. lpp.
|
|
Ingrīda Veikša AR AUTORTIESĪBĀM AIZSARGĀTA SATURA LIKUMĪGA IZMANTOŠANA UZŅĒMĒJDARBĪBĀ |
Rosita Zvirgzdiņa, Elga Tilta SADARBĪBAS IESPĒJAS LATVIJAS REĢIONOS |
|