SADARBĪBAS IESPĒJAS LATVIJAS REĢIONOS
COOPERATION OPPORTUNITIES IN LATVIAN REGIONS

Rosita Zvirgzdiņa
Biznesa augstskola Turība, Latvija

Elga Tilta, Dr.oec.
Biznesa augstskola Turība, LZA Ekonomikas institūts, Latvija

Ievads

Jau ilgu laiku nospraustā mērķa – pietuvoties attīstīto valstu dzīves līmenim – sasniegšana nav iedomājama bez vērā ņemamas ekonomiskās izaugsmes un līdzsvarotas sociāli ekonomiskās attīstības. Tas nozīmē iespējami drīz pārvarēt krīzes izraisītās sekas un ievērojami kāpināt iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma tempus, vienlaicīgi cenšoties mazināt pastāvošo sociāli ekonomisko nelīdzsvarotību starp Rīgu un pārējo Latvijas teritoriju.

IKP, kas pakāpeniski pieauga līdz 2008. gadam, 2009. gadā bija samazinājies par 21,4% salīdzinājumā ar 2007. gadā sasniegto līmeni. Rēķinot uz 1 iedzīvotāju, tas Latvijā bija pazeminājies no Ls 3819  uz Ls 3028 (Gadagrāmata, 2011). Nav mazinājusies arī sociāli ekonomiskā nelīdzsvarotība, par ko var spriest pēc saražotās produkcijas īpatsvara un tās atšķirībām, rēķinot uz 1 iedzīvotāju: 2007. gadā Rīgā saražoja vairāk nekā pusi (54,4%) no visas produkcijas. Pierīgā tika saražoti 12,3%, Kurzemē – 10,3%, Latgalē – 8,3%, Zemgalē – 8,0%, Vidzemē – 6,7% no kopējā produkcijas apjoma. Rēķinot uz 1 iedzīvotāju, Rīgā tika saražots 3,2 reizes vairāk produkcijas nekā, piemēram, Latgalē, bet Pierīgā par 39% vairāk nekā Latgalē (Gadagrāmata, 2010).

Augsmes kāpināšanai un nelīdzsvarotības mazināšanai ir nepieciešams prasmīgi izmantot visas šajā ziņā pastāvošās iespējas ikvienā nozarē un teritoriālā vienībā. Redzama vieta te ir lauksaimniecībai, kas jau no seniem laikiem ir viena no galvenajām tautsaimniecības nozarēm mūsu valstī, būdama vienlaicīgi arī nozare, kas nestāv uz vietas, bet attīstās atbilstoši laikam, pie tam pastāvot dažādiem viedokļiem un diskusijām par šīs attīstības gaitu. Tā, piemēram, šobrīd plašāk var runāt par diviem no tiem: nereti tiek pausts, ka lauksaimniecībai Latvijā nav nākotnes, jo IKP pieaugums lauksaimniecībā esot pārāk lēns, jaunieši pametot laukus un turpat puse lauksaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju esot vecāki par 50 gadiem; turpretim citiem nav īstas skaidrības un vienota priekšstata par to, kādas izmaiņas varētu būt vislietderīgākās konkrētās lauksaimniecības nozarēs, kāda veida organizatoriskai sadarbībai varētu būt labvēlīga ietekme uz saimniekošanu laukos. Šajā kontekstā autores ir tuvāk pievērsušās atsevišķām sadarbības problēmām konkrētā lauku iedzīvotājiem Latvijā būtiskā nozarē - piensaimniecībā.   

Pētījuma objekts – zemnieks.

Raksta mērķis ir noskaidrot lauku attīstībai labvēlīgas sadarbības iespējas.

Raksta uzdevumi ir:

• raksturot un analizēt piensaimniecības nozīmi laukos;
• izvērtēt kooperācijas veidu priekšrocības piensaimniecībā.

Raksta sagatavošanā izmantotas šādas metodes: monogrāfiskā, analītiskā u. c.

 Diskusija un rezultāti

Jebkuru vēlamo izmaiņu mērķis ir uzlabot un pilnveidot saimniekošanu, lai panāktu tās normālu funkcionēšanu, ar ko saprot tādu saimniekošanu, kas ļauj samērot ražošanas izmaksas ar ieņēmumiem par realizēto produkciju tādā veidā, lai rezultātā zemnieks būtu pārticis un ieinteresēts attīstīt ražošanu, liekot lietā savu uzņēmību un iniciatīvas ciešā saistībā ar jaunu zināšanu apgūšanu, ņemot labāko no pagātnes, galveno uzmanību pievēršot tagadnei un cerīgi raugoties nākotnē (Pennel, 1997).

Darbojoties šādā kontekstā, zemniekam pastāvīgi vajadzēs rēķināties ar saimniecības mainīgo iekšējo un ārējo vidi, saskatīt, ko nepieciešams tajās koriģēt un mainīt. Pievilcīgas ārējās iespējas viņam jācenšas pārvērst naudā, bet pret ārējiem draudiem būs jācīnās ar visu, kas ir uzņēmuma rīcībā (Kalve, 2005). Konkrētā vidē vienmēr būs savas stiprās un vājās puses, kuru pārsvaram kādā periodā var būt noteicoša loma. Stiprās puses ir jāizmanto, bet vājās puses jāsamazina vai jānovērš (Forands, 2000).

It īpaši svarīgi ir saskatīt nepieciešamās pārmaiņas krīzes periodos un īstenot tās, kas reti risinās bez problēmām. Pārmaiņas krīzes apstākļos tiek uztvertas labvēlīgāk nekā pārmaiņas, kas notiek, darbam ritot ierastā veidā. Krīzes situācijā cilvēki saprot, ka pārmaiņas ir nepieciešamas viņu pašu interesēs (Volkova u.c., 2001).

Ne mazāk svarīgi ir rast pareizo attieksmi pret globalizāciju un pielāgoties – šim fenomenam, kas nav nekas jauns un ir tikpat vecs kā organizētā sabiedrība. Globalizācijas jēdziens primāri tiek saprasts ekonomiski un nozīmē vairāk vai mazāk sabiedriskās darba dalīšanas padziļināšanu. Jauns šodien ir tas, ka finanšu, lietiskā un humānā kapitāla, kā arī preču un pakalpojumu tirgu internacionalizācija, norisinās ļoti strauji (Lachmann, 2005). Līdz ar to globalizācija spiež uzņēmumus mainīties attiecīgi ātri, un šādas pārmaiņas jau ir kļuvušas par ikdienišķu parādību.  

No augstākminētā var secināt, ka jebkuras izmaiņas novedīs zemniekus pie rēķināšanās ar liela daudzuma faktoru ietekmi, kuri var sakrist vairāk vai mazāk labvēlīgi. Jebkurā gadījumā saimniecībai būs iespēju robežās jānodrošinās pret dažādu faktoru negatīvu ietekmi, it īpaši kas attiecas uz klimatiskajiem faktoriem, no kuriem nav pasargāts neviens lauksaimnieks. Panākumi būs atkarīgi no tā, cik ātri un precīzi zemnieks pratīs savlaicīgi reaģēt uz dažādu faktoru izraisītām izmaiņām un izmantot to radītās priekšrocības, liekot tās pamatā kā īstermiņa mērķiem, kas ietver ražošanas izmaksu samazināšanu, modernu un kvalitatīvu ražošanas tehnoloģiju ieviešanu, tehnikas parku nomaiņu, resursu patēriņa optimizāciju, produktivitātes un ražošanas efektivitātes kāpināšanu, tā arī ilgtermiņa mērķiem, kas var ietvert pilnīgu esošās tehnikas nomaiņu, zemes platību paplašināšanu, konkurētspējas kāpināšanu, nemitīgu produkcijas kvalitātes kāpināšanu.  

Par svarīgu problēmu var kļūt pareizas taktikas izvēle konkrētos gadījumos, kad jārisina, piemēram, jautājums, kā samērot pelnīšanu ar attīstību, jo, lai varētu pelnīt, ir arī jāattīstās, jo tikai tā iespējams strādāt ilgtermiņā; ja uzsvars tiktu likts tikai uz pelnīšanu, tad ilgtermiņā tas saimniecībai var radīt daudz problēmu un apdraudēt tās tālāko darbību, bet to nevēlas neviens zemnieks.

Jebkuros mainīgos saimniekošanas apstākļos zemniekam ir grūti iztikt bez laba praktisku padoma, rekomendācijām un likumu prasību saprotama skaidrojuma.

Augstākminētais liek domāt, ka zemniekam, kombinējot ražošanas faktorus, nāksies darboties visai sarežģītos apstākļos, ātri reaģēt uz izmaiņām, saskatīt prioritātes un pieņemt optimālus lēmumus. Ne maza nozīme te var būt piemērotam atbalstam, ko var gūt, izmantojot priekšrocības, kādas saistās ar konkrētām sadarbības formām. Tādēļ pamatoti rodas jautājums, kāda organizatoriska forma varētu būt labvēlīga zemnieku saimniecībām, kas veicinātu pretmeta veidošanu situācijai, kāda ir izveidojusies Latvijas laukos. Autores uzskata, ka šajā ziņā ievērību pelna divas tādas organizatoriskās sadarbības formas kā kooperācija un franšīze.

Kooperatīvi Latvijā lielākā vai mazākā mērā veidojas un turpina veidoties dažādās lauksaimniecības nozarēs. Tie spēj reāli nodrošināt lauksaimnieciskās produkcijas ražotāju ekonomiskās intereses, it īpaši,

ņemot vērā globalizācijas ietekmi. Franšīze kalpo mazo un vidējo uzņēmumu attīstībai, un laukos pie tādiem pieder daudzi, sākot ar zemnieku saimniecībām un beidzot ar pārstrādes uzņēmumiem.

Piensaimniecībā kooperatīviem Latvijā laika ziņā ir tikpat ilga vēsture kā Dānijā, Zviedrijā un Somijā, bet kara, varas maiņas, kolektivizācijas un neveiksmīgās privatizācijas dēļ Latvija ir palikusi tālu aiz minētajām valstīm. Kooperatīvi tomēr turpina veidoties. Tā, piemēram, atbilstoši MK 2000. gada 22. decembra noteikumiem 1491 "Noteikumi par lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības reģistrācijai nepieciešamajiem dokumentiem un šīs sabiedrības izvērtēšanu atbalsta piešķiršanai” 2010. gadā Latvijā tika atzītas 48 lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības, no tām 17 piensaimniecībām (1. attēls).

1. att. Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvu sabiedrību skaits sadalījumā pa nozarēm 2010. gadā (Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas dati, 2010)

Franšīzei Latvijā nav tik dziļas saknes kā kooperācijai, bet tās priekšrocību dēļ tā gūst aizvien lielāku ievērību. Šī sadarbības forma dod tiesības ieiet esošā tirgū, gūt kvalificētu palīdzību menedžmenta un lēmumu pieņemšanas jautājumos, kā arī tirgus izvēlē. Tā ļauj labāk apvienot spēkus un resursus, mudina uzņēmēju pierādīt, ka viņam var uzticēties.

Jebkuras sadarbības formas, ieskaitot kooperatīvus un franšīzi, veidošanās ir atkarīga no konkrētās situācijas ražošanā. Piena ražošana Latvijā ir sadrumstalota, par ko liecina zemnieku saimniecību lielums, ņemot vērā govju skaitu tajās. 2009. gadā 72,0% visu saimniecību bija 1–2 govis, 13,5% saimniecību – 3–5 govis, 5,8% saimniecību – 6–9 govis, 4,6% saimniecību – 10–19 govis, 1,6% saimniecību – 20–29 govis, 1,2% saimniecību – 30–49 govis, 0,8% saimniecību – 50–99 govis, un tikai 0,5% bija ar vairāk nekā 100 slaucamajām govīm. Pie tam, pašām mazākajām saimniecībām, t. i., saimniecībām ar 1-2 govīm, kopumā piederēja tikai 18% no kopējo slaucamo govju skaita, bet pašām lielākajām saimniecībām – turpat ceturtdaļa (23,9%) (LR CSP dati).  

Tāpēc nav pārsteigums, ka galveno piena kvotas turētāju skaitu veido zemnieki ar govju skaitu līdz piecām govīm. 2010. gadā tādu bija 60%. Palielinoties govju skaitam, samazinās piena kvotas īpašnieku skaits (2. attēls). Kvotas īpašnieku skaits ar govju skaitu no 6 līdz 49 govīm bija 36% no kopskaita, un tikai 4% kvotas īpašnieku bija ar govju skaitu virs 50 govīm. Turpretim grupā ar govju skaitu līdz 5 realizētais piena daudzums ir 9% no visa apjoma. No tā var secināt, ka šīs grupas zemnieki visu pienu realizē pašpatēriņam vai arī kādam šauram lokam, apejot valsts likumdošanu. Piena ražotāju grupa ar 6 līdz 49 govīm realizē 39%, bet lielākā grupa – 52% (ZM 2011. gada Lauksaimniecības ziņojuma dati).

2. att. Kvotas īpašnieku skaits pēc saimniecību lieluma 2010. gadā (Zemkopības ministrijas 2011. gada Lauksaimniecības ziņojuma dati)

Problēma ir tāda, ka mazām saimniecībām šobrīd Latvijā nav iespēja iesaistīties piena produktu lielražošanā, jo piena savākšana no 1–2 vai 3–5 govju ganāmpulkiem praktiski nenotiek, jo piena pārstrādātāji to uzskata par nerentablu veidu. Tas nozīmē, ka turpat 4/5 no visiem govju īpašniekiem pienu oficiāli ražo pašpatēriņam, un tikai vienai piektdaļai tas ir bizness. Līdz ar to ir risināms jautājums, kā šīm mazajām saimniecībām iesaistīties pilnā mērā piena produktu ražošanā. Kā viens no veidiem tiek minēts saimniecību paplašināšanās, pamatojot ar to, ka pasaulē mazo saimniecību skaitam ir tendence samazināties. Taču te jāņem vērā, ka tas notiek ne tik daudz uz ražošanas kā uz urbanizācijas rēķina.

3. att. Realizētais piens 2010. gadā (Zemkopības ministrijas 2011. gada Lauksaimniecības ziņojuma dati)

Grupā līdz piecām govīm kopējais realizētais piena daudzums sastāda tikai 9% no visa apjoma, lai gan kvotas īpašnieku skaits šajā grupā bija 60%, no tā izriet, ka šajā grupā ir tie uzņēmēji, kas visu pienu realizē pašpatēriņam un tirdzniecībā šis piens nenonāk, vai otra versija pēc autoru domām ir tāda, ka piens tiek realizēts šauram cilvēku lokam, apejot valsts likumdošanu. Piena ražotāju grupā no 6 līdz 49 govīm ietilpa 36% kvotas īpašnieku, un to kopējais saražotais un realizētais piena daudzums ir 39%, savukārt grupā virs 50 slaucamām govīm bija tiki 4% kvotas īpašnieku, bet saražotais piena apjoms ir aptuveni 52% no kopējā realizētā piena daudzuma, kas liecina par to, ka lielajiem ražotājiem ir augsti izslaukuma rādītāji un realizācijas procesā tiek ievērota valsts likumdošana, bet viss pārdotais piena apjoms tiek stingri uzskaitīts.

Latvijā saimniecību vidējais lielums arvien pieaug, šobrīd tas ir 25,6 ha, bet saimniecību platība sniedzas no dažiem hektāriem līdz vairākiem simtiem un pat tūkstošiem hektāru. Arī Eiropas Savienības vecajās valstīs joprojām ir saglabājies ievērojams skaits mazo lauku saimniecību. 2005. gadā saimniecības ar zemes platību līdz 20 hektāriem Holandē bija 59,1%, Anglijā 57,0%, Vācijā 55,6%, Zviedrijā 52%, Francijā 45,5% un Somijā 44,2% no kopējā saimniecību skaita. Pēdējos desmit gados Anglijā mazo saimniecību skaits pieaudzis par 8,1%, tas sāk pieaugt arī Zviedrijā.

Autores uzskata, ka iesaistes piena produktu lielražošanas veicināšanā, ņemot vērā situācijas aktualitāti, proti, augstvērtīgu pārtikas produktu izejvielu nepieciešamību kā Latvijā, tā arī citur pasaulē, un vienlaicīgi risinot visu lielumu saimniecību iekļaušanos piena produktu ražošanā uz vienlīdzīgiem noteikumiem, risinājumi būtu meklējami vispirms kooperatīvu priekšrocībās.

Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvo sabiedrību galvenais uzdevums ir veicināt un meklēt jaunu noieta tirgu biedru saražotās lauksaimniecības produkcijas realizācijai, rūpēties par biedru konkurētspējas un labklājības palielināšanu.

Lai stimulētu zemniekus rast izdevības ražošanas uzsākšanai un turpināšanai, ir nepieciešams, lai viņi būtu pietiekami ieinteresēti to darīt, t. i., lai viņi būtu motivēti. Un ieinteresēti viņi būs tad, ja saimniekošanas nosacījumi būs tādi, kas paver iespējas ekonomiski izdevīgi samērot izdevumus ar ieņēmumiem un gūt arī peļņu, tādējādi paverot ceļu zināmai augsmei. Bet priekšnoteikumi tam ir ražošanas izmaksu samazināšana un pieņemamas cenas nodrošināšana par realizēto produkciju.

Zemnieks ir ieinteresēts, lai ražošanas izmaksas būtu pēc iespējas zemākas un realizācijas cena būtu pēc iespējas pamatoti augstāka. Tā ir tāda cena, kas nodrošina, ka zemnieks var normāli saimniekot, gūstot tādus ienākumus, kas veicina pārticību un ieinteresētību veikt saimniecisko darbību savā saimniecībā. Līdz ar to aktuāls ir jautājums, kā rīkoties produkcijas cenas veidošanas procesā, lai zemnieku intereses būtu aizstāvētas un viņi gūtu pienācīgu atdevi. Tas iespējams pie nosacījuma, ka cenas plānošanas izejas punktam ir jābūt zemnieku saimniecībā un zemnieka līdzdalībai ir jābūt pēc iespējas tieši un netieši jūtamai visā procesā līdz produkcijas realizācijai, kas nozīmē, ka šajā procesā būs iesaistītas vairākas ieinteresētās puses.

Zemnieka līdzdalība ražotās produkcijas cenas noteikšanā ir atkarīga no saimniekošanas organizatoriskās un sadarbības veida. Tā var būt individuāla zemnieku saimniecība, kas savu produkciju realizē tālākai pārstrādei vai patēriņam. Tā var būt zemnieku saimniecība, kas ir kooperatīva biedre, un kooperatīvs pienu realizē pārstrādes uzņēmumam vai daļēji vai arī pilnīgi pārstrādā sev piederošā uzņēmumā. Ņemot vērā pēdējā laikā diskutējamo jautājumu par izdevīgu piena pārstrādes uzņēmumu veidošanu, tajā skaitā arī par kooperatīvam piederošu pārstrādes uzņēmumu, R. Zvirgzdiņa veica salīdzinājumu par trim piena kooperatīvu veidiem (1.tabula).

Pēdējā laikā Latvijā pieaug kooperatīva kā starpposma un vidutāja loma starp zemniekiem un pārstrādi ražošanas resursu izmantošanas samērošanā ar atdevi un līdz ar to reālas cenas veidošanā zemnieku saražotajai produkcijai.

Daļējas pārstrādes gadījumā piena ražotāji un attiecīgā ražotne būs ieinteresēti kādu daļu piena izdevīgi pārstrādāt uz vietas, kādu nodot pārstrādei kombinātam, kādu cenu iespējams nodrošināt piena ražotājiem. Pastiprināsies arī abu pušu interese par iespēju palielināt produkcijas ar lielāku pievienoto vērtību ražošanu, kā arī interese par produkcijas eksporta iespējamību. Zemnieki centīsies panākt, lai viņu saimniecībās novecojušās iekārtas tiktu nomainītas pret iekārtām, kādas atbilst ražotnēs esošajām, kā arī pievērsīsies priekšrocībām, kādas paver vertikālā integrācija.

Situācija turpinās un reizē būtiski mainās, ja kooperatīvam pieder pārstrādes uzņēmums. Viss saražotais piens tiek pārstrādāts savā uzņēmumā. Kooperatīvs var noteikt piena realizācijas cenu, tās pamatā liekot zemnieku intereses. Var būt reālas iespējas ražot un eksportēt produktus ar augstu pievienoto vērtību. Piena pārstrādē ir iespējams izmantot modernas tehnoloģiskās iekārtas, vienlaicīgi stimulējot arī zemniekus tādas iegādāties. Zemnieki ir pietiekami aizsargāti pret piena cenu svārstībām. Ir iespējams panākt arī augstu vertikālo integrāciju.

Ja piena pārstrādes uzņēmums pieder kooperatīvam:

• tad visas norises kooperatīvā ir pārskatāmākas un labāk koordinējamas, kas ļauj stiprināt zemnieku kā īpašnieku un rosināt viņa ieinteresētību dažādās iniciatīvās, bet nevis gaidīt, kas tiks teikts "no augšas”;
• tas ir sava veida instruments, kā atrast un piesaistīt zemniekiem pēc iespējas izdevīgākus pakalpojumus un partnerus tirgū;
• stratēģijas veidošanā kooperatīvam piederošu pārstrādes uzņēmumu pamatprincips ir nevis pārdošana par jebkuru cenu, bet gan tāda pārdošana, ka saražotās piena produkcijas un piena iepirkuma cena ir sabalansēta un netiek pieļauts nepārvarams līdzekļu trūkums ne zemniekiem, ne uzņēmumam. Pieeja ir tāda, ka vispirms zemniekam tiek nodrošināta samaksa par pienu un tikai pēc tam noteikts, par kādu cenu ir pārdodama saražotā produkcija, kā segt uzņēmuma izdevumus. Taču nav noslēpums, ka liela daļa pārstrādes uzņēmumu vispirms domā, kā segt savus izdevumus, un zemniekiem sadala to, kas paliek pāri; 
• nodrošinot pilnu piena ražošanas un pārstrādes ciklu, kurā piens tiek iegūts kooperatīva biedru saimniecībās, savākts un pārstrādāts kooperatīvam piederošajā uzņēmumā, gatavo produkciju nogādājot patērētājiem, kooperatīvs rada drošības sajūtu zemniekiem, ka viņu saražotai produkcijai būs noieta tirgus. Reizē ar to tiek stiprināta zemnieku pārliecība, ka viņi ir pārtikuši, un drošības sajūta šajā ziņā zemniekam ir ļoti svarīga;
• rezultātā tiks ienestas izmaiņas ražošanas struktūrā visā ķēdē no zemnieku saimniecībām līdz produkcijas realizācijai patērētājam, un tuvināsies situācija, kad ražošana, pārstrāde un realizācija atrodas tādu īpašnieku rokās, kam vispirms rūp zemnieku intereses.

Kooperatīvam piederoša pārstrādes uzņēmuma veidošanai var būt izšķiroša nozīme , ka turpmāk piensaimniecības kooperatīvu redzeslokā var pastiprināti nonākt produkcijas ar augstu pievienoto vērtību ražošana, kas reizē ir iespēja un arī zināms risks. Produkcijas ar paaugstinātu pievienoto vērtību ražošanu nosaka tādi apstākļi kā:

• sagaidāmā ārvalstu ietekme ar spiedienu uz produktu cenu, kam zema pievienotā vērtība. Tas var nākt no valstīm, kur ir zema piena pašizmaksa un arī augsta pārstrādes efektivitāte, kā arī ievērojami ražošanas apjomi;
• produkcijas ražošanas paplašināšana eksportam;
• kvotu sistēmas atcelšana.

Jo dziļāk piena ražotājs kā īpašnieks būs iesaistīts visā ķēdē no piena ražošanas caur tā pārstrādi līdz gatavās produkcijas realizācijai, jo pilnīgāk viņš var rast izpausmi savai uzņēmējspējai, kuru veicinot un stiprinot, liekot lietā zināšanas un inovatīvu pieeju, ir iespējams konsolidēt tos elementus, kas ir tik nepieciešami uzņēmējdarbībai pievilcīgas vides radīšanai Latvijas reģionu lauku teritorijās. Par tādiem var uzskatīt interešu samērošanu ar dažāda veida līdzdalību, kas var izpausties kā līdzdalība zemnieku saimniecību līmenī, tā visa kooperatīva līmenī, sadarbības rezultātā gūstot sociālu atdevi.

Vienlaicīgi tiek stiprināta korporatīvā sociālā atbildība, kas ir svarīga, jo iespaido visa kooperatīva darbību (Werther, Chandler, 2006).

Kas attiecas uz mazajām zemnieku saimniecībām, tad tās nevajadzētu atstāt pašplūsmai, ne arī censties ar varu piesaistīt kooperatīviem, bet veidot ar tām sadarbību uz franšīzes pamatiem, tādējādi ļaujot tām izmantot franšīzes pavērtās priekšrocības. Daļa no tām, iepazinušās ar to, kādas iespējas paver kooperatīvi, agri vai vēlu iestāsies tajos.

Secinājumi  

1. Cenšoties pietuvoties attīstīto valstu līmenim, Latvijas reģioniem ir jāizmanto visas iespējas augsmes kāpināšanai un nelīdzsvarotības mazināšanai, attīstot visas to pamatnozares, galvenokārt lauksaimniecību.
2. Lauksaimniecībā, ieskaitot tādu tās pamatnozari kā piensaimniecību, izšķiroša nozīme būs prasmei rēķināties ar izmaiņām, kas var ietekmēt tās attīstību.
3. Piensaimniecībā pastāv liela sadrumstalotība, un piena ražotāji atrodas nevienlīdzīgā situācijā.
4. Perspektīva nozīme var būt tādām piensaimniecības organizācijas formām kā kooperatīvi un franšīze.
5. Galvenais uzdevums ir aizstāvēt zemnieku intereses, veidojot piena produktu cenu, sākot no zemnieku saimniecības, bet ne no pārstrādes uzņēmuma skatījuma.
6. Kooperatīvu attīstībai jābūt tendētai uz piena ražošanas, pārstrādes un realizācijas atrašanos vienā kooperatīvā.  

Literatūras saraksts

Forands, I. (2006). Projekta menedžments. Rīga: Latvijas izglītības fonds, 258 lpp.

Kalve, I. (2005). Apseglot pārmaiņu vējus, stratēģiskā un pārmaiņu vadība. Rīga: Biznesa augstskola Turība, 296 lpp.

Lachmann, W., Haupt, R., Farmer, K. (2005). Globalisierung der Wirtschaft. LIT VERLAG, Munster ISBN 3-8258-8567-3

Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas dati, 2010.

Latvijas statistikas gadagrāmata 2010, R., LR CSP, 2010. 635 lpp.

Latvijas statistikas gadagrāmata 2011, R., LR CSP, 2011. 600 lpp.

LR CSP dati.

Pennel, R. (1997). The Common Agricultural Policy. Disadvantaged Farmers and Problem Regions, The Development of Farm Workforce. Cleardon Press – Oxford, 439 pages.

Volkova, T., Vērdiņa G., Pildavs, J. (2001). Organizācijas un to vadīšana pārmaiņu apstākļos. Rīga: Banku augstskola, 112 lpp.

Werther, JR. W. B., Chandler, D. (2006). Strategic corporate social responsibility. London: Stage Publications, Inc., 336 p.

Zvirgzdiņa, R. Starptautiskā zinātniskā konferencē “Economic science for rural development” Jelgavā, 2010. gada aprīlī. Referāta tēma - Uzņēmējdarbības intensifikācija un uzņēmējs Latvijas laukos.

Zvirgzdiņa, R. Starptautiskā zinātniskā konferencē “Economic science for rural development” Jelgavā, 2007. gada aprīlī. Referāta tēma - Uzņēmējdarbība un tās attīstības iespējas Latvijas reģionos.

Eurostat [tiešsaiste] lauksaimniecības dati. http://epp.eurostat.ec.europa.eu/portal/page/portal/statistics/search_database

ZM 2011. gada Lauksaimniecības ziņojuma dati. http://epp.eurostat.ec.europa.eu/portal/page/portal/statistics/search_database 

Aija Ziemeļniece LIELUPES AUGŠTECES KULTŪRVĒSTURISKĀS AINAVAS SAGLABĀŠANAS IESPĒJAS