|
|
|
|
|
|
|
| A cession is a claim transfer from one creditor to another after a lawful transaction, law or court decision has been made. Under the conditions of entrepreneurship development in Latvia, a claim transfer from one creditor to another (a cession) becomes even more significant. In many cases, an assignment agreement is becoming economically viable. During the period from 1992 till 1993, the activity of the Latvian Civil Law adopted on 28 January, 1937, was renewed. Unfortunately, the Civil Law of 1937 is not a corpus of new legal norms, but only a collection of legal considerations made in previous years. Amendments made to the Latvian Civil Law in the period from 1992 till nowadays, do not apply to legal norms regulating cession of claim rights. Usually a cession presupposes that an assignee has some speculative purposes. Latvian civil law does not oblige anyone to inform the debtor about the concluded cession agreement, as well as does not determine the time period when the assignee should inform the debtor about the cession of claim rights. Legal norms differentiating transferrable and non-transferrable claims have not been worked out adequately yet.The author of the article draws attention to this problem which appeared due to the flaws in the legal regulation of cession in Latvia, analyses the situation and offers proposals for the amendments to the Civil law. |
|
Atslēgas vārdi: cesija, cedents, cesionārs, kreditors, parādnieks. |
Pret personu maiņu saistībās civiltiesību attīstības dažādos etapos bija dažāda attieksme. Dažās tiesību sistēmās jebkura civiltiesiska saistība tika saistīta ar puses personību saistībā un skaitījās, ka tiesības un saistības nevar būt nodotas, bet puses maiņa, ja arī tika pielaista, tad tikai ārkārtas gadījumā. Tirdzniecības apgrozījuma attīstība un praktiskās vajadzības gala rezultātā noveda pie tā, ka personu maiņa saistībā kļuva par parastu parādību, kurai ir ievērojama saimnieciskā nozīme. Personu maiņai saistību tiesiskajās attiecībās vienmēr katrā konkrētā gadījumā ir sava personiskā motivācija (Коллектив авторов, 2004).
Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā Latvija atjaunoja savu neatkarību un uzsāka pāreju no komandekonomikas uz mūsdienu tirgus ekonomiku. Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu notika lielas izmaiņas likumdošanas jomā. Laika posmā no 1992. līdz 1993. gadam tika atjaunota 1937. gada 28. janvārī pieņemtā Latvijas Civillikuma darbība (turpmāk tekstā – Civillikums). Diemžēl 1937. gada Civillikums nav jaunu tiesību normu kopums, bet tikai iepriekšējo gadsimtu juridiskās domas apkopojums, jo Civillikuma pamatā ir romiešu tiesības, Napoleona kodekss un citi agrākā laika normatīvie akti.
Pētījuma aktualitāte un zinātniskā novitāte ir pamatota ar to, ka grozījumi, kuri tika izdarīti Latvijas Civillikumā laika posmā no 1992. gada līdz šodienai, neskāra tiesību normas, kuras regulē prasījumu tiesību cesiju, un Latvijas tiesību teorijā līdz šim nav bijis fundamentālu pētījumu par doto tēmu. Darbā autore analizē pašreizējo situāciju cesijas tiesiskā regulējuma jomā, konstatē nepilnības Latvijas Civillikumā, piedāvā risinājumus.
Cesija ir prasījuma pāreja no viena kreditora citam pēc tiesiska darījuma, likuma vai tiesas sprieduma. Kreditoru, kura prasījums pāriet uz jauno kreditoru, sauc par cedentu, bet jauno kreditoru par cesionāru (Torgāns, 2006).
I. Novicka grāmatā "Римское право" ir izteikts uzskats, ka cesijas pazīmes pastāvēja jau romiešu tiesībās ar to atšķirību, ka saistībai bija izteikti personisks raksturs un romiešu tiesības nepieļāva prasījuma nošķiršanu no personas, faktiski romiešu tiesībās cesija veidojās kā procesuāls instruments, cesijas būtība bija noteikta kā prasījuma tiesību procesuāla īstenošana. Romiešu tiesībās sākotnēji tika atzīta kreditora spēja uzticēt citam pārstāvēt savas intereses tiesā (pie pretora). Tādu pārstāvību noformēja ar uzdevuma līgumu mandatum agendi, kurā norādīja cedere actionem, no tā cēlies apzīmējums cessio actionem, kura būtība ir prasījuma tiesību procesuāla īstenošana, nemainoties kreditoram. Dotā konstrukcija nebija droša pušu gribas realizācijai, uzdevuma devējs varēja atsaukt uzdevuma līgumu, kā arī uzdevuma līgums izbeidzās uzdevuma devēja nāves gadījumā (Новицкий, 1994).
Pirmā cesiju savā Civillikumā iekļāva Vācija 1896. gadā, pēc tam Šveice 1912. gadā (Годэмэ, 1948). Pašlaik tiesību normas, kuras regulē cesijas jautājumus, ir iekļautas gandrīz visu valstu civillikumos. Lietuvas Republikā cesijas tiesiskais regulējums iekļauts 2000. gada Civilkodeksā (Civil Code of the republic Lithuania, 2000), Igaunijas Republikā cesijas tiesiskais regulējums iekļauts 2000. gadā pieņemtajā Saistību tiesību likumā (Estonia. Law of Obligations Act, 2000). Krievijas Federācijā cesija iekļauta 1995. gada Krievijas Federācijas Civilkodeksa pirmajā daļā. Cesijas tiesiskais regulējums Latvijas Republikā ir atspoguļots Civillikuma Saistību tiesību daļas devītajā nodaļā "Prasījumu tiesību cesija".
Lielākajā daļā ārvalstu normatīvo aktu (civillikumos, civilkodeksos) cesija tradicionāli tiek izskatīta saistību tiesību vispārējā daļā. Izņēmums ir Francijas civilkodekss, kurā tiesību normas par cesiju ievietotas saistībā ar pirkuma līgumu.
Līdz ar to līdz šim brīdim ir diskutējams jautājums par to, vai cesijas līgums ir patstāvīgs līgums, vai arī dažādu līgumu elements, kuru iztirzā saistību tiesību vispārējā daļā.
Gasnikovs K. D. atspoguļo zinātnieku vairākuma viedokli: "Var teikt, ka cesija ir vispārēja rakstura tiesību konstrukcija, kas atsevišķa elementa veidā tiek atspoguļota civiltiesisku līgumu ietvaros, kuri paredz mantisku tiesību pāreju." ( Гасников, 2005).
Turklāt Teterins C. V. uzskata, ka pastāv īpašs cesijas līgums: "Prasījuma tiesību nodošana pamatojas uz vienotu darījumu, kurš nosaka gan tiesisku pamatu, gan tiesību pārejas momentu bez prasījumu tiesību pārejas tiesisku pamatojumu noformējošu darījumu izdalīšanas." ( Тетерин, 2004) Prasījuma tiesību pārejas pamatojumu izdalīšanas tradīcijai ir dziļākas saknes, nekā tradīcijai atzīt cesiju par patstāvīgu līgumu. Par to runāja vēl pirmsrevolūcijas krievu juristi, tādi kā I. N. Trepicins, K. P. Pobedonoscevs, D. I. Meijers, G. F. Šeršeņevičs ( Пушкина, 2007).
Jebkura saistība dod tiesību prasīt zināmu darbību no otras puses. Šinī ziņā saistība dod tiesību prasīt no parādnieka zināmu uzvedību. Tā ka var teikt, ka kreditoram ir zināma noteikšana par otru personu – parādnieku. Tādēļ dabīgi liekas, ka saistības ir pilnīgi personiskas dabas un tās nav pārnesamas. Tagadnes tiesības skatās uz saistību kā uz mantu. Tā kā manta apgrozās, tad tagadnes tiesības atļauj arī saistībām apgrozīties (Čakste, 1937).
Tieši saistību apgrozīšanai, tālāk nodošanai kalpo cesija.
V. Sinaiskis atzīmējis, ka "gandrīz visas saistību tiesības pirms to izpildīšanas kļūst apgrozībā par ekonomiskām vērtībām, tādējādi pavairojot sabiedrībā apgrozības līdzekļus. Tāpēc cesija vērtīga arī no sociāli-ekonomiskā viedokļa" ( Sinaiskis, 1940).
Cilvēkiem ik dienas nākas konfrontēties ar savu nākotni, kura tagad ir daudz atvērtāka kā jebkad iepriekš – gan panākumiem un iespējām, gan draudiem un briesmām, ko tā nes. Arvien biežāk izskan, ka cilvēkus lielākā mērā apdraud nevis viņu pagātne, bet gan iespējamā nākotne. Mūsdienās cilvēkdrošība nav tikai personas drošība par savu dzīvību un veselību. Tā ir cieši saistīta ar personas pamattiesībām – tiesībām uz informāciju un tiesībām uz īpašumu. Viena no cilvēkdrošības sastāvdaļām jeb cilvēka drošības vērtībām ir ekonomiskā drošība, kā arī drošība par sava īpašuma un materiālā stāvokļa saglabāšanu.
Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību ( Latvijas Republikas Satversme, 1922, 105. pants.). Parādnieka saistībai pret kreditoru ir zināma ekonomiska vērtība. Kreditors ir tiesīgs prasīt saistību izpildīt un tātad saņemt kaut kādu labumu. Līdz izpildes brīdim šī kreditora cerība uz izpildījumu arī pastāv kā prece-prasījums (Torgāns,1994). Persona, kurai ir tiesība prasīt saistības izpildījumu, ir kreditors. Termins cēlies no latīņu vārdiem credere, credo – ticēt, uzticēties; kreditors, stājoties saistībā, tic, ka saņems pienākošos izpildījumu. Persona, kam saistības pienākums ir jāpilda, ir parādnieks, debitors. Darījumu jomā vairākums saistību ir atlīdzības saistības (Torgāns, 2006).
Prasījuma pāreja no viena kreditora citam (cesija), attīstoties komercdarbībai, Latvijā iegūst arvien lielāku nozīmi. Daudzos gadījumos cesijas līguma noslēgšana kļūst ekonomiski pamatota.
Pēdējo desmit gadu laikā Latvijā ir izveidojies un funkcionē jauns komercdarbības veids – parādu piedziņa. Firmu skaits, kas nodarbojas ar šāda veida komercdarbību Latvijā, ar katru gadu pieaug. Pēc vieniem datiem Latvijā šodien darbojas 23 parādu piedzinēji (www.1188.lv), pēc citem – 26 parādu piedzinēji (www.1189.lv). Pazīstamākie ir SIA “Creditreform Latvia", SIA "Lindorf", SIA “Julianus inkasso", SIA “Paus Konsults". Parādu piedzinējs var būt jebkura persona – fiziska vai juridiska. Parādu piedziņa ir pakalpojums, par kura izpildi kreditors slēdz līgumu ar parādu piedzinēju. Pēc sava tiesiskā rakstura līgums ir darījums, kurš apstiprina divu vai vairāku kontragentu gribas izteikuma sakritumu (Зенин, 2009). Parasti šis līgums ir kvalificējams kā uzņēmuma līgums (līgums par noteikta darba izpildi par samaksu), taču ļoti izplatīti ir arī cesijas līgumi par prasījuma tiesību nodošanu starp veco kreditoru (cedentu – lielākoties kredītiestādi) un jauno kreditoru (cesionāru – pārsvarā parādu piedziņas firmu).
Latvijas Republikas Civillikuma 1793. pants nosaka sekojošus cesijas pamatus:
Praksē pārsvarā tiek pielietota prasījumu tiesību cesija, kuras pamats ir tiesisks darījums, tomēr nevajadzētu minimizēt tādu prasījumu tiesību cesijas pamatu kā likums un tiesas spriedums nozīmi. Cesijā vienmēr ir iesaistītas trīs personas – parādnieks, agrākais kreditors (cedents) un jaunais kreditors (cesionārs).
Tiesisks darījums ir juridisks fakts, t. i., tam īstenojoties, rodas, saturiski pārgrozās vai izbeidzas tiesiskās attiecības privāto tiesību jomā. Šī fakta būtiskākā pazīme ir tā, ka tiesisks darījums par tādu tiek atzīts tikai un vienīgi tad, ja tas veikts tiesiskā (likumīgā) kārtā. Savukārt tiesiskās iekārtas uzdevums ir veicināt, lai tiesiskās attiecības, cik vien iespējams, atbilstu sabiedrībā pastāvošajām kopējām interesēm, kas vērstas uz sociāli derīgu mērķu sasniegšanu. Civillikuma 1402. pants nosaka, ka saistību tiesības rodas vai nu no tiesiska darījuma, vai no neatļautas darbības, vai pēc likuma, turklāt Civillikuma 1403. pantā ir noteikts, ka tiesisks darījums ir atļautā kārtā izdarīta darbība tiesisku attiecību nodibināšanai, pārgrozīšanai vai izbeigšanai. Civillikums nosaka priekšnoteikumus darījumu dalībnieku spējai noslēgt darījumu. Eventuālā darījuma puses, zinot Civillikuma regulējumu, prognozē darījuma noslēgšanas gaitu (Neimanis, 2004).
Latvijas Civillikumā nav dota līguma definīcija. Līguma būtība, turklāt, ir izteikta Civillikuma 1412. pantā : "par tiesiska darījuma priekšmetu var būt tiklab darbība, kā arī atturēšanās no tās, un tiklab darbība, kuras mērķis ir nodibināt vai atdot lietu tiesību, kā arī darbība ar citu mērķi." Pēc sava tiesiskā rakstura līgums ir darījums, kurš apstiprina divu vai vairāku kontragentu gribas izteikuma sakritumu (Зенин, 2009).
Izskatot līgumu vispārējos noteikumus, to noslēgšanas, izpildījuma, laušanas un atzīšanas par spēkā neesošiem kārtību, rietumu autori piemin līguma brīvības principu, t. i., brīvas noslēgšanas un līguma satura noteikšanas pēc tā pušu ieskata.
Tomēr literatūrā arvien biežāk tiek veiktas atrunas par ievērojamiem šīs "brīvības" ierobežojumiem. Zenins savā grāmatā "Гражданское и торговое право зарубежных стран" norāda: "Pēc japāņu autoru viedokļa līguma brīvība tiek uzskatīta par jauno laiku tiesību galveno principu, kurš nav zaudējis nozīmi līdz pat šodienai, kaut gan mūsdienās ir noteikti ievērojami ierobežojumi attiecībā uz līguma brīvības principu. Šie ierobežojumi skar kā pašu līguma noslēgšanu (akcepta un ofertas pienākums), tā arī tā saturu. Šajā ziņā tiek nosaukti akti par dažu preču, zemes nomas, dzīvokļa maksas un kredītprocentu kontroli. Norādītos pasākumus traktē kā likumdevēja tieksmi "pirmām kārtām, nodrošināt katram cilvēkam cilvēcīgus eksistences apstākļus", "bet tikai pēc tam maksimāli pieļaujamo personas brīvību" ( Зенин, 2009).
Līguma brīvības princips ir privātautonomijas nozīmīgākā izpausme. Līgumu brīvība nozīmē to, ka līdzēji var veidot līgumattiecības un noteikt līguma saturu uz savstarpējas saprašanās un brīvas izvēles pamata. ASV saistību tiesību pamatā ir Konstitūcijas 1. panta 10. daļas princips, pēc kura valsts nav tiesīga pieņemt likumus, kas ierobežo līguma slēgšanas brīvību (freedom of contrcat) (no state shall..pass any..law impairing the obligation of contracts..). Tomēr praksē ASV, tāpat kā jebkurā citā valstī, līgumtiesību brīvība ir ierobežota ar likumu. ASV likumdošanā saistību tiesību jautājumi ietverti Vispārējā komerciālajā kodeksā (Uniform Commercial Code) (Bojārs, 1998).
Tiesību aktos var būt noteikti gadījumi, kad cesija netiek pieļauta, piemēram, ja tās iespējamība bija izslēgta ar vienošanos starp sākotnējo kreditoru un parādnieku, ja saistība attiecībā pret jauno kreditoru nevar būt izpildīta bez tās satura izmaiņām, necedējamas saistības ir saistības par tiesas piespriesto uzturlīdzekļu samaksu un dažas citas (Коллектив авторов, 2004).
ASV tiesu prakse un likumdošana lielā mērā vienkāršoja prasību cesijas īstenošanu, atsakoties no viduslaiku normām, kuras līdz šodienai darbojas Anglijas tiesībās. ASV Vispārējais komerciālais kodekss vadās no cesijas atzīšanas tādā veidā, kā tas tiek saprasts kontinentālās Eiropas valstu tiesībās, 2-210. pantā nosakot, ka visas pārdevēja un pircēja tiesības var būt nodotas, izņemot gadījumus, kad tāda nodošana ved pie otras puses saistību būtiskām izmaiņām vai pie būtiska sloga vai riska palielinājuma (Коллектив авторов, 2004).
Latvijas Civillikums nosaka izņēmumus prasījumiem, kuri nevar būt par cesijas priekšmetu, tie ir:
Civillikuma 1799. panta 1. punktā ir noteikts, ka nav cedējami prasījumi, kuri pēc līdzēju vienošanās nesaraujami saistīti ar kreditora personu. Jau 1914. gadā Bukovskis rakstīja: "doktrināli strīdīgo jautājumu par to, vai puses var pēc abpusējas vienošanās izslēgt no civiltiesiskās apgrozības prasījumus, kuri ir vienai līguma pusei pret otru, likums atrisina pozitīvi, jo parādniekam var būt būtiska interese, lai prasījumi netiktu cedēti citām personām" (Буковский, 1914).
Šāda parādnieka nostāja var būt pamatota ar to, ka cesija parasti paredz cesionāra spekulatīvus mērķus, jo tas, iegādājoties prasības par cenu, kura ir zem nomināla, cer piedzīt no parādnieka lielāku summu (Жюллио Л. Де ла Морандьер, 1960).
Pie prasījumiem, kuri nesaraujami saistīti ar kreditora personību un tāpēc nevar tikt cedēti, pieskaitāmas, piemēram, vecāku tiesības prasīt no saviem bērniem uzturu: minētā vecāku prasījuma tiesība nevar tikt cedēta pat arī tad, ja ir bērnu piekrišana šādai cesijai (Буковский, 1914). A. Grūtups norāda, ka šādam viedoklim ir jāpiekrīt un pie prasībām, kuras nevar tikt cedētas, būtu jāpieskaita kā bērnu un vecāku (vecvecāku) savstarpējās alimentācijas prasības, tā arī bijušo laulāto savstarpējās uztura piedziņas prasības (Autoru kolektīvs, 2000).
Krievijas Federācijas Civilkodeksa 383. pantā, atšķirībā no Latvijas Civillikuma, ir precīzi noteikts, ka nav pieļaujama tiesību pāreja citai personai, kuras ir nesaraujami saistītas ar kreditora personu, piemēram, prasības par alimentiem un dzīvībai vai veselībai nodarītā kaitējuma atlīdzību (Гражданский кодекс Российской Федерации, 1995).
Civillikuma 2245. pantā ir noteikts, ka prasījuma tiesības, kas biedriem vienam pret otru rodas uz sabiedrības līguma attiecību pamata, nav cedējamas. Nav cedējamas arī izpirkuma tiesības, jo persona, kurai pieder izpirkuma tiesība, nevar to atdot nevienam citam, un viņai, ja pretinieks to prasa, ar parakstu jāapstiprina, ka viņa izpērk vienīgi sev un savā labā (Autoru kolektīvs, 2000). Autore uzskata, ka divi iepriekš minētie cesijas ierobežojuma gadījumi ir novecojuši un neatbilst mūsdienu prasībām, jo, kā to jau 1937. gadā norādīja Čakste, tagadnes tiesības skatās uz saistību kā uz mantu (Čakste, 1937) un īpaši mūsdienās ierobežo personas privātautonomiju un tiesības rīkoties ar savu mantu.
Cesijai ir vairākas svarīgas iezīmes:
Cesija no tās noslēgšanas brīža iegūst spēku attiecībā uz visām personām; attiecībā uz parādnieku tā (pilnībā) iegūst spēku tikai no tā brīža, kad parādniekam par to paziņots (Буковский, 1914). Līdz paziņošanai parādniekam ir divi kreditori, un parādniekam ir izvēles tiesības, kuram no diviem kreditoriem samaksāt parādu, tāpat parādniekam ir vienādas tiesības (līdz paziņojumam) ar jebkuru no viņiem slēgt līgumu par saistību atcelšanu. Te attiecības ir līdzīgas solidārām saistībām, saskaņā ar kurām parādnieks var izvēlēties kreditoru, kam samaksāt (Буковский, 1914).
Būtībā parādnieka izvēles tiesības bāzējas uz to, ka viņš nav piedalījies cesijas līgumā, un līdz ar to viņam nevar liegt tiesības uzskatīt par kreditoru to personu, ar kuru viņš slēdzis līgumu.
Agrākais kreditors, neraugoties uz cesiju, vēl joprojām skaitās par tādu līdz tam laikam, kamēr cesionārs nav dabūjis apmierinājumu no parādnieka vai nav cēlis pret to prasību, vai vismaz nav tam pienācīgā kārtā par cesiju paziņojis. Līdz tam pašam laikam var arī parādu samaksāt cedentam, kā arī noslēgt ar viņu izlīgumu, un tāpat viņam paliek arī prasības tiesība (Civillikums, 1937).
2006. gada 23. oktobrī starp "Baltic-American Enterprise Fund" (Baltijas-Amerikas Uzņēmējdarbības fonds), ASV bezpeļņas korporāciju un solidāriem aizņēmējiem L. K. un O. K. tika noslēgts aizdevuma līgums ar hipotēku uz 360 mēnešiem, aizdevuma summa EUR 20.000. Aizņēmēju saistības pret aizdevēju tika nodrošinātas ar L. K. piederošā nekustamā īpašuma pirmās kārtas hipotēku. Aizņēmēji apņēmās atmaksāt aizdevumu, pielīgtos procentus un citas summas līdz nākamā mēneša pirmajam datumam. 2009. gada marta mēnesī aizņēmējiem radās aizdevuma atmaksas grūtības un tika samaksāta tikai daļa no kārtējā maksājuma summas. Lai atrisinātu doto jautājumu un panāktu vienošanos par aizdevuma atmaksu, L. K. un O. K. mēģināja sazināties ar Baltijas-Amerikas Uzņēmējdarbības fonda Daugavpils filiāles darbiniekiem, taču bez rezultāta, Daugavpilī Baltijas-Amerikas Uzņēmējdarbības fonds izbeidza savu darbību. 2009. gada septembra beigās solidārie aizņēmēji L. K. un O. K. saņēma Daugavpils tiesas 2009. gada 21. septembra lēmumu lietā Nr. 3-12/3220 par L. K. piederošā nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē tiesas ceļā. Lēmumā norādīts, ka 2009. gada 14. septembrī akciju sabiedrība "SEB banka" iesniedza pieteikumu pret L. K. un O. K. par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu tiesas ceļā, norādot, ka ASV bezpeļņas sabiedrība "Baltijas-Amerikas Uzņēmējdarbības fonds" noslēdza aizdevuma līgumu ar parādniekiem L. K. un O. K. Savu prasījumu AS "SEB banka" pamatoja ar to, ka 2007. gada 25. janvārī starp Baltijas-Amerikas Uzņēmējdarbības fondu un AS "SEB banka" tika noslēgts prasījumu cesijas līgums, saskaņā ar kuru visi un jebkuri Baltijas-Amerikas Uzņēmējdarbības fonda prasījumi nodoti pieteicējam (Daugavpils tiesas 2009. gada 21. septembra lēmums lietā Nr. 3-12/3220, 2009). No 2007. gada 25. janvāra līdz 2009. gada martam ne cedents ASV bezpeļņas sabiedrība "Baltijas-Amerikas Uzņēmējdarbības fonds", ne cesionārs AS "SEB banka" neuzskatīja par nepieciešamu paziņot parādniekiem par noslēgto cesijas līgumu. Līdz ar to parādniekiem radās nelabvēlīgas sekas.
Bukovskis norāda, ka ne cedentam, ne cesionāram nav pienākuma ziņot parādniekam par cesiju. Ja abi norunājuši pagaidām klusēt par notikušo cesiju un ja pēc abu cesijas līguma pušu savstarpējās norunas prasība tiek celta cedenta vārdā, tad par šādas prasības nepareizību nevar būt ne runas (Буковский, 1914).
Cesija parasti paredz cesionāra spekulatīvus mērķus, jo tas, iegādājoties prasības par cenu, kura ir zem nomināla, cer piedzīt no parādnieka lielāku summu (Жюллио Л. Де ла Морандьер, 1960).
Latvijas Civillikumā nav noteikts pienākums paziņot parādniekam par noslēgto cesijas līgumu, kā arī nav noteikts termiņš, kurā cesionāram ir jāpaziņo parādniekam par prasījuma tiesību cesiju.
Cesionārs gan neiegūst ar cesiju vairāk un lielākas tiesības, nekā bijušas cedentam, bet pats prasījums pāriet uz viņu ar visām pie tā piederīgām un cesijas brīdī jau pastāvošām tiesībām, pat arī tad, ja tās būtu pamatotas uz personisku labvēlību pret cedentu, ciktāl par tām nav tieši noteikts izņēmums no šā noteikuma. Vēl nenomaksātie prasījuma procenti, ja tie nav tieši pielīgti, arī pāriet uz cesionāru. Cedentam jānodod cesionāram viss, kas noder par prasījuma pierādījumu vai kas var sekmēt tā piedziņu, kā arī viss tas, ko viņš saņēmis no parādnieka jau pēc cesijas (Civillikums, 1937).
Tā kā saskaņā ar Civillikuma 1806. pantu prasījums pāriet uz cesionāru kopā ar visām pie tā piederīgajām tiesībām, ciktāl par tām nav tieši noteikts izņēmums no šā noteikuma, tad cedents, slēdzot cesijas līgumu, var noteikt dažādus izņēmumus, saskaņā ar kuriem uz cesionāru pāriet tikai daļa vai arī tikai atsevišķas pie prasījuma piederīgas tiesības. Tātad – ja cesijas līgumā nav paredzēti izņēmumi, tad uzskatām, ka prasījums cedēts kopā ar visām pie tā piederīgām tiesībām (Autoru kolektīvs, 2000).
Parādnieka stāvoklis ar cesiju nedrīkst pasliktināties, kādēļ cesionārs, ja viņam personiski pieder kādas priekšrocības pret parādnieku, nedrīkst tās izlietot (Civillikums, 1937). Lielās summas, kuras tiek piedzītas no parādnieka, ļoti bieži ir saistītas ar līgumsoda aprēķinu un nesavlaicīgu cesionāra paziņojumu parādniekam par prasījuma tiesību pārņemšanu.
Līgumsodu plaši pielieto Latvijas līgumu praksē, strīdi par līgumsodu piedziņu visai bieži tiek izskatīti tiesās, un tiesas piespriestās līgumsoda summas ir visai lielas, pat vairākkārt pārsniedzot pamatparādu. Līgumsoda apmērs, it sevišķi, ja tas noteikts procentos par katru nokavējuma dienu, var izrādīties tik liels, ka tā samaksa ekonomiski iznīcina parādnieku (Torgāns, 2006).
Prasījuma pāreja no viena kreditora citam (cesija), attīstoties komercdarbībai, Latvijā iegūst arvien lielāku nozīmi. Daudzos gadījumos cesijas līguma noslēgšana kļūst ekonomiski pamatota. Pēdējo desmit gadu laikā Latvijā ir izveidojies un funkcionē jauns komercdarbības veids – parādu piedziņa. Parādu piedziņa ir pakalpojums, par kura izpildi kreditors slēdz līgumu ar parādu piedzinēju. Parasti šis līgums ir kvalificējams kā uzņēmuma līgums (līgums par noteikta darba izpildi par samaksu), taču ļoti izplatīti ir arī cesijas līgumi par prasījuma tiesību nodošanu starp veco kreditoru (cedentu – lielākoties kredītiestādi) un jauno kreditoru (cesionāru – pārsvarā parādu piedziņas firmu).
Latvijas Republikas Civillikuma 1793. pants nosaka sekojošus cesijas pamatus:
Latvijas Civillikums nosaka izņēmumus prasījumiem, kuri nevar būt par cesijas priekšmetu. Tie ir:
Civillikuma 2245. pantā ir noteikts, ka prasījuma tiesības, kas biedriem vienam pret otru rodas uz sabiedrības līguma attiecību pamata, nav cedējamas. Nav cedējamas arī izpirkuma tiesības, jo persona, kurai pieder izpirkuma tiesība, nevar to atdot nevienam citam, un viņai, ja pretinieks to prasa, ar parakstu jāapstiprina, ka viņa izpērk vienīgi sev un savā labā (Autoru kolektīvs, 2000). Autore uzskata, ka divi iepriekš minētie cesijas ierobežojuma gadījumi ir novecojuši un neatbilst mūsdienu prasībām, jo, kā to jau 1937. gadā norādīja Čakste, tagadnes tiesības skatās uz saistību kā uz mantu (Čakste, 1937) un īpaši mūsdienās ierobežo personas privātautonomiju un tiesības rīkoties ar savu mantu.
Autore piekrīt Žullio De la Morandjē viedoklim, ka cesija parasti paredz cesionāra spekulatīvus mērķus, jo tas, iegādājoties prasības par cenu, kura ir zem nomināla, cer piedzīt no parādnieka lielāku summu.
Grozījumi, kuri tika izdarīti Latvijas Civillikumā laika posmā no 1992. gada līdz šodienai, neskāra tiesību normas, kuras regulē prasījumu tiesību cesiju, un Latvijas tiesību teorijā līdz šim nav bijis fundamentālu pētījumu par doto tēmu.
Latvijas Civillikumā nav noteikts pienākums paziņot parādniekam par noslēgto cesijas līgumu, kā arī nav noteikts termiņš, kurā cesionāram ir jāpaziņo parādniekam par prasījuma tiesību cesiju, nepietiekoši nošķirti cedējami prasījumi no necedējamiem.
Autore nāk pie slēdziena, ka Latvijā ir nepieciešams, izanalizējot Latvijas, citu valstu tiesību aktus, tiesu praksi un tiesību zinātnieku darbus cesijas tiesiskā regulējuma jomā, izstrādāt konkrētus priekšlikumus Civillikuma tiesību normu pilnveidošanai, kā pirmo uzliekot cesionāram pienākumu noteiktā termiņā paziņot parādniekam par noslēgto cesijas līgumu. Autore uzskata, ka nepieciešams konkretizēt necedējamos prasījumus, tādējādi paplašinot cedējamo prasījumu loku, kā arī ierobežot līgumsodu parādu piedziņā, kas pamatota uz cesijas līgumu, līdz pamatparāda apmēram, aizsargājot parādnieku un izslēdzot cesionāram pārlieku iedzīvošanās iespējas.
Latvijas Republikas Satversme (1922) Latvijas Vēstnesis, 43, 01.07.1993. 105. p.
Civillikums. Ceturtā daļa. Saistību tiesības (1937) Latvijas Vēstnesis, Ziņotājs, 1, 14.01.1993. Stājās spēkā ar 01.03.1993., 1793. p., 1799. pants, 1804. pants, 1806. pants, 1807. pants.
Civil Code of the republic Lithuania 2000, http://www.scribd.com/doc/238911/Civil-Code-of-the-Republic-of-Lithuania [skat.01.02.2012].
Estonia. Law of Obligations Act. 2000, http://www.legaltext.ee/text/en/X60032K1.htm, [skat.01.02.2012.].
Гражданский кодекс Российской Федерации (1995). Москва. 1995, ст. 383 www.interlaw.ru/law/docs/10064072/10064072-001.htm. [skat.01.02.2012.].
Autoru kolektīvs (2000). Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Rīga, Mans Īpašums, 292. lpp., 293. lpp., 306.lpp.
Bojārs, J. 1998). Starptautiskās privāttiesības, Rīga: Apgāds Zvaigzne ABC, 134. lpp.
Čakste, K. (1937). Civiltiesības, Rīga. 30. lpp.
Neimanis, J.(2004). Ievads tiesībās, tipogrāfija "Renovata", 24. lpp.
Sinaiskis, V. (1940). Saistību tiesības, Rīga, 33. lpp., 34. lpp.
Torgāns, K. (1994). Komentāri saistību tiesībām Civillikumā. Rīga, 100 lpp.
Torgāns, K. (2006). Saistību tiesības 1. daļa. Rīga, 17. lpp., 116. lpp., 155. lpp.
Буковский, В. (1914). Сводъ гражданских узаконений губерний Прибалтийских т.2., Рига, с. 1422, с.1 431, с. 1432, с. 1433.
Гасников, К. Д. (2005). Договор финансирования под уступку денежного требования (факторинг) по праву России и Англии.Москва, c. 55.
Годэмэ, Е. (1948). Общая теория обязательств. Перевод с французского И.Б.Новицкого. Москва: Юриздат, с. 459.
Жюллио, Л. Де ла Морандьер.(1960). Гражданское право Франции. Москва, с. 565
Новицкий, И. Б. (1994). Римское право. Москва, c. 143.
Зенин, И. А. (2009). Гражданское и торговое право зарубежных стран. Москва, Юрайт. Высшее образование, с. 94, с. 95.
Коллектив авторов. (2004). Гражданское и торговое право зарубежных государста.Москва, "Международные отношения", с. 442, с. 444, с. 446.
Пушкина, А. В. (2007). Спорные вопросы цессии. Государство и право 2007, Nr. 3, c. 96.
Тетерин, С. В. (2004). Проблемы допустимости уступки требования. Автореферат диссертации на соискание ученой степени кандидата юридических наук. Иркутск, c. 11.
Daugavpils tiesas 2009. gada 21. septembra lēmums lietā.