IEDZĪVOTĀJU IENĀKUMU DIFERENCIĀCIJA UN TĀS IETEKME UZ NOZIEDZĪBAS LĪMENI: REĢIONĀLAIS ASPEKTS
POPULATION INCOME DIFFERENTIATION AND ITS INFLUENCE ON THE CRIME RATE: REGIONAL ASPECT

Ilga Lavrinoviča
Daugavpils Universitāte, Latvija

Olga Lavriņenko, Dr.oec.
Daugavpils Universitāte, Latvija

Jānis Teivāns - Treinovskis, Dr.iur.
Daugavpils Universitāte, Latvija

Ievads

Uz doto brīdi Latvijas un citu valstu ekonomiskās attīstības nevienmērīguma problēma kļūst aizvien aktuālāka. Taču lielākā daļa pētījumu, kas veltīti ekonomiskās attīstības nevienmērīgumam, netiek saistīti ar galveno makroekonomisko problēmu – ekonomiskās izaugsmes problēmu. Piemēram, Centrālās un Austrumeiropas valstīs liela mēroga reformas pagājušā gadsimta 90-ajos gados izraisīja dziļu ekonomikas pagrimumu, kas, savukārt, kļuva par cēloni nevienlīdzības pieaugumam. Tajā pat laikā Ķīnā Džini koeficienta ikgadējais pieaugums par 2 procentpunktiem tika novērots 1990.–2001. gada periodā pie strauji augošas ekonomikas fona (Митра, Емцов, 2005). Līdz ar to jāsecina, ka ienākumu diferencēšana var notikt kā pie ekonomiskās lejupslīdes, tā arī ekonomiskās izaugsmes fona.

Visa IKP pieauguma lokalizācijas iespēja nelielā reģionā nozīmē, ka augsti ekonomiskās attīstības tempi var nonākt pretrunā ar lielākās iedzīvotāju daļas labklājības pieaugumu. Atbilstoši, augsti ekonomiskās attīstības tempi var izraisīt bagāto iedzīvotāju kontingenta bagātības pieaugumu uz citu sociālo grupu nabadzības fona. Šajā gadījumā pašas ekonomiskās izaugsmes mērķis var būt apstrīdams. Paralēli tam iespējama arī pretēja parādība, kad ekonomisko izaugsmi pavada ienākumu izlīdzināšanās. Ja IKP pieaugumu pavada iedzīvotāju ienākumu diferencēšanas pieaugums, tad ienākumu diferencēšanas pieaugums absorbē daļu no kopējo ienākumu pieauguma efekta. Ja IKP pieaugums saistīts ar iedzīvotāju ienākumu diferencēšanas samazināšanos, tad kopējo ienākumu pieaugumu papildina ienākumu vienmērīguma pieaugums, tādējādi ekonomiskās izaugsmes sociālais efekts vēl vairāk palielinās.

Raksta mērķis: noteikt reģionu iedzīvotāju ienākumu diferencēšanas un reģionu ekonomiskās attīstības tendences laika periodā no 2004. līdz 2009. gadam, kā arī noskaidrot to savstarpējo saikni.

Metodes. Ekonomiskās izaugsmes un ienākumu diferencēšanas izmaiņu salīdzināšanai Latvijā ir vairāki aspekti. Viens no tiem ir saistīts ar ekonometriskās atkarības noteikšanu starp abām minētajām parādībām. Taču šis ceļš ir jāatzīst par neperspektīvu, tā kā tas ir saistīts, pirmām kārtām, ar to, ka augstāk minētās tendences nepieciešams novērot ilgstošā laika intervālā. Bet ilgstošs periods sastāv kā no ekonomiskās recesijas periodiem, tā arī no ekonomiskās izaugsmes periodiem, līdz ar ko pārdomāta divu parādību korelācijas analīzes pielietošana nav iespējama. Daudzfaktoru ekonometrisko modeļu izveide tāpat nav iespējama, jo ir statistisko datu trūkums sakarā ar nepietiekamu dinamisko rindu garumu. Ņemot vērā augstāk minētos nosacījumus, autori veiks izvirzītās problēmas pētīšanu ar loģiskās analīzes metodēm. Starpreģionālā nevienlīdzība tiek novērtēta ar izkliedes koeficienta un variācijas koeficienta palīdzību. To aprēķins ar formulu palīdzību ir sekojošs: (Литвинов, 1999).

      (1)

 .                       (2)

Izkliedes koeficienta un variācijas koeficienta pieaugums tieši liecina par pazīmes variācijas pastiprināšanos pētāmajā kopā. Tādējādi, analizējot norādīto koeficientu dinamiku attiecībā pret atslēgparametriem, var sniegt esošo atšķirību pieauguma procesa kvalitatīvi – kvantitatīvo raksturojumu.

Ienākumu nevienlīdzība uz vienu mājsaimniecības locekli tiek novērtēta ar Džini koeficienta palīdzību.

Par pētījuma empīrisko bāzi kalpo Latvijas Centrālā statistiskas biroja dati.

1. Diskusijas un rezultāti

Liberālās ekonomikas pārstāvji akcentē ekonomikas izaugsmes dominējošo nozīmi iedzīvotāju ienākumu pieaugumā (Balke, Slottje,  1993; Bluestone, Harrison,  2000; Freeman, 2001; Gordon, 1972; Jorgenson, 1998). Stabils tautsaimniecības pieaugums saistīts, no liberālās ekonomikas redzes viedokļa, ar brīvo ekonomiku, strādājošo darba ražīguma pieaugumu un bezdarba samazināšanos. Liberālās ekonomikas piekritēji uzskata brīvo tirgu par visefektīvāko ekonomisko sistēmu, kura tikpat efektīva ir sabiedrisko problēmu risināšanā. Sekojoši, neatbalsta valsts iejaukšanos kā nabadzības samazināšanās metodi un pieprasa labklājības valsts ierobežošanu (Darity,  Myers , 1987;  Gilde , 1981; Okun., 1975). Devīga sociālā aizsardzība, pēc to domām, ir darba antistimuls, kas veicina nepilnu ģimeņu veidošanos. Labklājības valsts, pēc viņu domām, var tikai īsā laika posmā palielināt iedzīvotāju ienākumus, bet turpmāk, savas negatīvās ietekmes dēļ uz tautsaimniecības pieaugumu, izraisa nabadzības palielināšanos (Bane, Ellwood, 1994; Danziger, et.al, 1981). Augsti sociālie transferti fiksē darba tirgu un neļauj samazināt nodokļu slogu.

Strukturālā teorija norāda uz izmaiņām demogrāfiskajā struktūrā kā uz faktoru, kas palielina mazu ienākumu iespēju (Wilson, 1996). Pētnieki, pamatojoties uz šo teoriju, parasti ņem vērā sieviešu dalību darba tirgū, padzīvojuša vecuma cilvēku populāciju, bērnus vientuļo māmiņu ģimenēs, imigrāciju (Polityka Unii Europejskiej, 2008; р. 113). Lai gan saikne starp sieviešu dalību darba tirgū un zemu ienākumu līmeni, pēc raksta autoru domām, ne vienmēr ir saprotama (Alderson,  Nielsen, 2002; Gustafsson,  1995).

Institucionālā ekonomika norāda uz institucionālajiem faktoriem, kuri ģenerē starpību labklājības apjomos. Starp valstīm, kā arī sabiedriskajām grupām valstī, novērojamā ienākumu starpība izriet no ienākuma pārdales pakāpes, kuru nosaka valsts, kā arī no sociālo transfertu līmeņa, kas vērsti uz palīdzību nabadzīgajiem. Labklājības valsts piekritēji pierāda, ka sociālās aizsardzības paplašināšanās ir vissvarīgākais faktors, kas samazina nabadzību (Blank, 2000; DeFina, Thanawalda, 2001; Page., Simmons,  2000; Korpi,  Palme, 1998; Kenworthy, 1999; Brady, 2005; Moller, Bradley, 2003). Pēc amerikāņu ekonomista P. Krugmana domām[1], institūti, normas un politiskās aprindas ietekmē ienākumu pārdali nesalīdzināmi spēcīgāk, bet objektīvie tirgus spēki – vājāk: ".. galvenā loma nevienlīdzības pieaugumā [ASV - raksta autoru piez.] bija sabiedrisko normu un institūtu erozijā, kuri savulaik atbalstīja vienlīdzību.”[2]

Līdz ar to reģionu ekonomiskā izaugsme un tās rezultātu sadale, kurā piedalās arī valsts, ir cieši saistītas. To optimāla proporcija ir veselīgas attīstības nosacījums, tajā skaitā arī pati attīstība, bez kuras, saprotams, arī nebūs ko dalīt. Ienākumu vienlīdzības pakāpi ietekmē liels daudzums dažādi vērstas darbības apstākļu. Te ir gan ienākumi no īpašuma un izglītības līmenis, kvalitāte, kuri gluži pretēji, samazina diferencēšanu, gan iedzīvotāju nodarbinātības pakāpe un daudz kas cits. Nebūt ne mazsvarīgāka ir arī valsts loma – tās sociālā politika, ja tā ir vērsta uz noteiktu ienākumu pārdali, uz sociālo izdevumu palielināšanos.

Izejot no pētījuma mērķiem, autori nosaka izveidojušās tendences laika posmā no 2004. līdz 2009. gadam vidējo ienākumu starpreģionālajā diferencēšanā uz vienu mājsaimniecības locekli un IKP uz iedzīvotāju, kā arī ienākumu diferencēšanā katrā reģionā.

Veiktā pētījuma rezultātā tika noskaidrots, ka pastāv vidējo ienākumu uz vienu Latvijas mājsaimniecības locekli palielināšanās tendence laika posmā no 2004. līdz 2008. gadam: vidējie ienākumi pieauga no 100 latiem līdz 253 latiem, t. i., par 153%, palielinoties inflācijas indeksam analoģiskā periodā (uz janvāri) par 42,2%. Periodā no 2008. līdz 2009. gadam krīzes ietekmē Latvijas mājsaimniecības locekļa vidējie ienākumi samazinājās no Ls 253 līdz 213, t. i., par 16%, inflācijas indekss analoģiskajā periodā palielinājās par 9,8%. Analoģiskas tendences tiek novērotas arī reģionos.

Vismazākie vidējie ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli  visā pētāmajā laika periodā bija Latgalē: 2004. gadā – 73 lati, 2009. gadā – 159 lati. Vislielākie vidējie ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli tika novēroti Rīgas reģionā: 135 lati 2004. gadā un 260 lati 2009. gadā (skat. 1. attēlu).

1. att. Vidējie ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli  2004.-2009.g. (CSB,2010)

Vidējie ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli Latvijā 2000. gadā sastādīja 78% no minimālā patēriņa groza apjoma, 2005. gadā vidējie ienākumi kļuva vienādi ar minimālā patēriņa groza apjomu. Periodā no 2006. līdz 2009. gadam vidējie viena mājsaimniecības locekļa ienākumi ievērojami apsteidza minimālā patēriņa groza apjomu, krīzes izpausmes netika novērotas. Kas attiecas uz ģimenēm, kurās uz katru mājsaimniecības locekli pienākas mazāk nekā 1 minimālais patēriņa grozs, līdz 2009. gadam to skaits ir samazinājies no 81% no visām Latvijas mājsaimniecībām 2000. gadā līdz 40% 2009. gadā.

Kā ir izmainījusies starpreģionālā nevienlīdzība pēc ienākumiem uz vienu mājsaimniecības locekli? Izskaitļojot ar formulu (1) un (2) palīdzību izkliedes koeficienta un variācijas koeficienta vērtības pēc augstākminētā rādītāja, iegūstam 1.tabulā attēlotos datus.

Tādējādi ir noskaidrots, ka ienākumu starpreģionālā diferencēšana uz vienu mājsaimniecības locekli periodā no 2004. līdz 2009. gadam samazinājās: izkliedes koeficients samazinājās par 25%, variācijas koeficients – par 28%.

Džini koeficienta lielums Latvijā periodā no 2004. līdz 2007. gadam pieauga par 1,6 procentpunktiem (no 36,4% līdz 37,7%), bet krīzes perioda sākumu raksturo Džini koeficienta samazināšanās līdz 2004. gada līmenim.

Apskatot Džini koeficienta izmaiņu tendences pa reģioniem, var konstatēt, ka tās ir dažādas (skat. 2.attēlu).

2. att. Džini koeficients Latvijas statistiskajos reģionos, % (CSB, 2010)

Laika posmā no 2004. līdz 2009. gadam Džini koeficienta pieauguma tendences tika novērotas Pierīgas, Zemgales un Latgales reģionos: Pierīgas reģionā koeficienta pieaugums sastādīja 3,9 procentpunktus (no 32,4 līdz 36,3%), Zemgales reģionā – 4,7 procentpunktus (no 31,7 līdz 36,4%), Latgalē – 1,3 procenpunktus (no 35,2 līdz 36,5%).

Rīgas, Vidzemes, Kurzemes reģionos, gluži otrādi, tika novērota nenozīmīga Džini koeficienta samazināšanās tendence: Rīgas reģionā – par 0,2 procentpunktiem (no 35,1 līdz 34,9%), Vidzemē – par 0,5 procentpunktiem (no 33,8 līdz 33,3%), Kurzemē – par 1,3 procentpunktiem (no 34,6 līdz 33,3%).

Visticamāk, ka attiecībā uz reģionālo ienākumu nevienlīdzību spēkā ir sekojoši nosacījumi: nevienlīdzības līmenis nedrīkst būt pārāk augsts, bet tas tāpat nedrīkst būt arī pārāk zems. Piemēram, empīriskā analīze parāda, ka Džini koeficients attīstītās valstīs, kā likums, nepazeminās zemāk par 0,20, tajā pat laikā, kad 0,45 vērtības pārsniegšana liecina par krīzi sociālajā sfērā (Рукавишников, В., et al, 1998, 62). Līdz ar to valsts regulēšanas politika nedrīkst būt vērsta uz pilnīgas ienākumu izlīdzināšanās sasniegšanu, bet tā arī nedrīkst pieļaut pārāk lielas noslāņošanās realizāciju.

Kopumā Latvijā tiek novērots IKP pieaugums no 7 434 454 latiem 2004. gadā līdz 16 188 232 latiem 2008. gadā. Analizējot ekonomisko attīstību reģionos, ir jāatzīmē, ka visos reģionos tiek novērotas iekšzemes kopprodukta palielināšanās tendences. Rīgas reģionā, saskaņā ar 2008. gada datiem, IKP sastāda vairāk nekā pusi no valsts IKP – 54,1%, Pierīgas reģionā – 12,7%, Kurzemē – 10,4%, Latgalē – 8,4%, Zemgalē 7,6%, Vidzemē – 6,6%. Taču, aplūkojot IKP uz vienu iedzīvotāju reģionos, situācija nedaudz mainās. Reģions ar vismazāko IKP rādītāju uz vienu iedzīvotāju ir Latgales reģions (3926 lati 2008. gadā), mazliet augstāks ir rādītājs Zemgales reģionā (4378 lati 2008. gadā), vēl augstāks – Vidzemes reģionā (4503 lati 2008. gadā), tālāk – Pierīgas (5370 lati 2008. gadā), tālāk – Kurzemes reģions (5579 lati 2008. gadā), līderis, protams, ir Rīgas reģions – 12 234 lati uz vienu iedzīvotāju 2008. gadā.

Tiek novērotas IKP uz vienu iedzīvotāju palielināšanās tendences periodā no 2004. līdz 2008. gadam.

3. att. IKP uz vienu iedzīvotāju latos, Latvijas reģionos, 2004.–2008. g. (CSB, 2010)

Rīgas reģionā pētāmajā periodā IKP uz vienu iedzīvotāju palielinājās par 108%, Pierīgā – par 171%, Vidzemē – par 135%, Kurzemē – par 96%, Zemgalē – par 163%, Latgalē – par 163%  (2004.g.=100%).

Raksta autori noskaidroja, ka pastāv diferencēšanas samazināšanās tendences reģionos pēc IKP uz iedzīvotāju pētāmajā periodā, par ko liecina variācijas un izkliedes koeficientu vērtību samazināšanās par 18% un 17% atbilstoši (skat. 2. tab.).

Tādējādi, izpētot jautājumu par ekonomiskā pieauguma trajektorijām (IKP uz iedzīvotāju) un vidējo ienākumu uz vienu mājsaimniecības locekli diferencēšanas dinamiku reģionos, autori noskaidroja, ka gan viena mājsaimniecības locekļa ienākumu vidējā vērtība, gan IKP uz iedzīvotāju starpreģionālā diferencēšana Latvijā periodā no 2004. līdz 2008. gadam samazinās.

Attiecībā uz viena mājsaimniecības locekļa ienākumu diferencēšanu katrā reģionā, var konstatēt, ka pastāv dažādas tendences. Atsevišķos reģionos (Rīgas, Vidzemes, Kurzemes) uz IKP uz vienu iedzīvotāju pieauguma fona samazinās viena mājsaimniecības locekļa ienākumu diferencēšanas līmenis, t. i., kopējo ienākumu pieaugumu papildina ienākumu vienlīdzības pieaugums, kas samazina ekonomiskās izaugsmes sociālo efektu. Tādējādi nevar konstatēt, ka kopējo ienākumu pieaugums nosaka ienākumu diferencēšanu reģionos laika posmā no 2004. līdz 2008. gadam.

2. Iedzīvotāju ienākumu diferenciācijas ietekme uz noziedzības līmeni

Par hrestomātisku var uzskatīt viedokli, ka ekonomiskās krīzes un sociālās nevienlīdzības pieaugums determinē noziedzības līmeņa celšanos.

Pētījumi ļauj secināt, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju ir trūcīgi un viņiem nav iespējas dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Šie cilvēki (divas trešdaļas no Latvijas iedzīvotājiem) ir pakļauti lielam sociālam un kriminālam riskam – alkoholismam, ģimenes problēmām, vardarbībai, psiholoģiskai depresijai. Tas viss veicina nelabvēlīgas noziedzības attīstības tendences valstī. Kriminoloģijā ir atzīts, ka bezdarba līmeņa pieaugums par 1% sociālekonomisko  krīžu laikā izraisa noziedzības palielināšanos par 4–5% (Ķipēna, Vilks, 2004, 208).

Taču analizējot oficiālo statistiku par noziedzības līmeņa dinamiku Latvijā sākoties finanšu ekonomiskajai krīzei 2008. gadā, var konstatēt, ka arī šī teorija ir apstrīdama. Centrālā statistikas biroja dati ir absolūtā pretrunā ar valdošajām kriminoloģijas teorijām.

Var diskutēt par to, ka samazinās arī iedzīvotāju skaits, taču, analizējot tabulu, ir redzams, ka samazinās arī tāds nosvērtais rādītājs kā noziedzīgu nodarījumu skaits uz 10000 iedzīvotāju. Tādu fenomenu nācās konstatēt vairākiem kriminologiem ( Šovs, Makejs u. c.).

Analizējot iepriekš minēto, var secināt, ka objektīvi iedzīvotāju ienākumu diferenciācija vāji ietekmē noziedzības līmeni, un to nevar uzskatīt par absolūtu noziedzības determinantu.

Secinājumi

1. Veiktā pētījuma rezultātā tika noskaidrots, ka pastāv vidējo viena mājsaimniecības locekļa ienākumu pieauguma tendences Latvijā laika posmā no 2004. līdz 2008. gadam, savukārt, no 2008. līdz 2009. gadam krīzes ietekmē vidējie viena mājsaimniecības locekļa ienākumi Latvijā samazinājās. Analoģiskas tendences tiek novērotas arī pa reģioniem.
2. Vismazākie vidējie viena mājsaimniecības locekļa ienākumi visa pētāmā perioda laikā tika novēroti Latgalē, visaugstākie vidējie viena mājsaimniecības locekļa ienākumi visa pētāmā perioda laikā tika novēroti Rīgas reģionā.
3. Džini koeficients Latvijā laika posmā no 2004. līdz 2007. gadam pieauga par 1,6 procentpunktiem (no 36,4% līdz 37,7%), bet krīzes perioda sākumu raksturo Džini koeficienta samazināšanās līdz 2004. gada līmenim.
4. Aplūkojot Džini koeficienta lieluma izmaiņu tendences reģionos, var konstatēt, ka tās ir dažādas. Laika posmā no 2004. līdz 2009. gadam Džini koeficienta palielināšanās tendences ir Pierīgas, Zemgales, un Latgales reģionos. Rīgas, Vidzemes, Kurzemes reģionos, tieši pretēji, tika novērota nenozīmīga Džini koeficienta samazināšanās tendence.
5. Pastāv IKP uz vienu iedzīvotāju pieauguma tendences laika posmā no 2004. līdz 2008. gadam.
6. Pastāv diferencēšanas pēc IKP uz vienu iedzīvotāju samazināšanās tendences reģionos pētāmajā periodā.
7. Gan vidējo viena mājsaimniecības locekļa ienākumu, gan arī IKP uz vienu iedzīvotāju starpreģionālā diferencēšana Latvijā laika posmā no 2004. līdz 2008. gadam samazinās.
8. Attiecībā uz viena mājsaimniecības locekļa ienākumu diferencēšanu katrā reģionā var konstatēt, ka pastāv dažādas tendences. Atsevišķos reģionos (Rīgas, Vidzemes, Kurzemes) IKP uz vienu iedzīvotāju pieauguma fonā samazinās viena mājsaimniecības locekļa ienākumu diferencēšanas līmenis, t. i., kopējo ienākumu pieaugumu papildina ienākumu vienmērīguma pieaugums, kas, savukārt, palielina ekonomiskās izaugsmes sociālo efektu. Citos reģionos (Pierīgas, Zemgales, Latgales) kopējo ienākumu pieaugumu papildina ienākumu nevienmērīguma pieaugums, kas samazina ekonomiskās izaugsmes sociālo efektu. Līdz ar to nevar konstatēt, ka kopējo ienākumu pieaugums nosaka ienākumu diferencēšanu reģionos laika posmā no 2004. līdz 2008. gadam.
9. Jāatzīst, ka visu šo faktoru ietekme uz noziedzības stāvokli ir ļoti relatīva, jo noziedzība ir atkarīga no vairākiem faktoriem, kuri nevar tikt skatīti atrauti cits no cita.

Literatūras saraksts

Митра, П., Емцов, Р. Неравенство и экономический рост в переходный период: пойдет ли Россия по пути Китая?// Beyond Transition, №8, 2005, с.3

Литвинов, В. А. Межрегиональная дифференциация и региональная ассиметрия денежных доходов и уровня жизни населения. Уровень жизни населения регионов России, 1999. N 1.Elektroniskais resurss:  http://www.vcug.ru/j_uzhnrr_arhive_l.html

Balke, N., Slottje, D. (1993). Poverty and Change in the Macroeconomy: A Dynamic. roeconomic Model. The Review of Economics and Statistics, No. 75.

Bluestone, B., Harrison, B. (2000). Growing Prosperity. New York: Houghton Mifflin.

Freeman, R. (2001). The Rising Tide Lifts. In:Understanding Poverty. Ed. S. Danziger, R. Haveman. New York, Cambridge, MA: Russell Sage Foundation and Har vard University Press.

Gordon, D. (1972). Theories of Poverty and Underemployment: Orthodox, Radical, and Dual Labor Market Perspectives. Lexington, MA: Lexington Books.

Jorgenson, D. (1998). Did We Lose the War on Poverty? Journal of Economic Perspectives, No.12.

Darity, W., Myers, S. (1987). Do Transfer Payment Keep the Poor in Poverty? American Economic Review, No. 77.

Gilde, G. (1981), Wealth and Poverty. : Basic Books.

Okun, M. (1975), Equality and Efficiency: The Big Tradeoff. Washington, D,C.: Brookings Institution press. 124 p.

Bane, M., Ellwood, D. (1994). Welfare Realities: From Rhetoric to Reform. Cambridge.

Danziger, S., Haveman, R., Plotnik, R. (1981). How Income Transfers Affect Work, Savings and Income Distribution. Journal of Economic Literature, No.19, p. 975–1028.

Wilson W. (1996) When Work Disappears. New York: Norton.

Polityka Unii Europejskej. Red. naukowa Danuta Kopycińska. Katedra Mikroekonomii Uniwersytetu Szczecińskiego, Szczecin 2008, s. 16–25.

Alderson, A., Nielsen, F. (2002). Globalization and the Great U-Turn. American Journal of Sociology,No.107, p. 1244–1299.

Gustafsson, Siv. (1995). “Single Mothers in Sweden.” Pp. 291-326 in Poverty, Inequality and the Future of Social Policy, edited by K. McFate, R. Lawson, and W.J. Wilson. New York: Russell Sage Foundation.

Blank, R. (2000). Fighting Poverty: Lessons from Recent US History. Journal of Economic Perspectives, No.14, p. 3–19.

DeFina, R., Thanawalda, K. (2001). The Impact of Taxes and Transfers on Alternative Poverty Indexes. Review of Social Economy, No.59, p. 395–416.

Page, B., Simmons, J. (2000). What Government Can Do: Dealing with Poverty and Ine quality. Chicago: The University of Chicago Press.

Korpi, W., Palme, J. (1998). The Paradox of Redistribution and Strategies of Equality: Welfare State Institutions, Inequality and Poverty in the Western Countries. American Sociological Review, No.63, p. 661–687.

Kenworthy, L. (1999). Do Social Welfare Policies Reduce Poverty? A Cross-national Assessment. Social Forces, No. 77, p. 1119–1140.

Brady, D. (2005). Structural Theory and Relative Poverty in Rich Western Democracies.

and Poverty Manufacturing Decline Recipiency in Lake County, Indiana, 1964-1993. Sociological Forum, Vol. p. 321–358.

Moller, S. D., Bradley, E.H., Nielsen, F., Stephensen, J. (2003). Determinants of RelaPoverty in Advanced Capitalist Democracies. American Sociological , No.68

Krugmans, P. Liberāļa kredo. Maskava. Žurnāls «свободная мысль». Postindustriālās sabiedrības pētījumu centrs. Izdevniecība «Европа». 2009. 15. lpp.

Ķipēna, K., Vilks, A. Kriminoloģija. Rīga. Latvijas neatkarīgo kriminologu asociācija. Izdevniecība “Nordik”. 2004. 520. lpp.

Anatolijs Kriviņš NEKORUMPĒTIE PUBLISKIE IEPIRKUMI KĀ UZŅĒMĒJDARBĪBAS ILGTSPĒJAS VEICINOŠAIS FAKTORS

Anna Medne, Sandra Medne - Jēkabsone UZŅĒMUMU APGROZĪJUMA IEROBEŽOJUMI NORMATĪVAJOS AKTOS