SOCIĀLĀ UZŅĒMĒJDARBĪBA UN INFORMĀCIJA PAR TO LATVIJAS PUBLISKAJĀ TELPĀ
SOCIAL ENTREPRENEURSHIP AND INFORMATION ABOUT IT IN THE INTERNET ENVIRONMENT IN LATVIA

Ieva Kalve, Dr.oec.
Biznesa augstskola Turība, Latvija

Ievads

Šī raksta sākumā konspektīvi apkopota un raksta temata kontekstā izvērtēta zinātniskā informācija par sociālās uzņēmējdarbības (tālāk tekstā – SUD) būtību un dažādajiem sociālo uzņēmumu darbības aspektiem, salīdzinot to ar patlaban visjaunākā Eiropas līmeņa dokumenta – 2011. gada 26. oktobra Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu "Sociālā uzņēmējdarbība un sociālais uzņēmums", lai ieraudzītu gan zinātniskās domas virzību, gan reālās SUD attīstības tendences un gūtu ieskatu gaidāmajā Eiropas Savienības attieksmē/atbalstā SUD. Tālāk konspektīvi apkopota informācija par SUD devumu dažādu valstu ekonomikai. Raksta otrajā daļā vērtēta situācija Latvijā – sākot ar to, kāda informācija par SUD pieejama Latvijas publiskajā telpā, līdz izglītības iestāžu lomas noskaidrošanai un pamatieteikumu izstrādei. Apkopota arī citu valstu pieredze un vākta informācija par Latvijā jau realizētajiem vai patlaban realizējamiem projektiem. Noslēgumā formulēti secinājumi un ieteikumi tālākai pētniecībai. Galvenais secinājums – sociālie uzņēmumi Latvijā pamazām veidojas, bet informācija par tiem un tiem pieejamā metodiskā informācija ir fragmentāra. Ieteikums: informēšanā par SUD būtiska loma būtu jāuzņemas izglītības iestādēm, informācijas izplatīšanā maksimāli izmantojot arī masu mediju un sociālo tīklu iespējas. Lai neieslīgtu pārliekā detalizācijā, dažādos avotos lietotie termini "sociālais bizness" un "sociālais uzņēmums" šajā rakstā uztverti kā sinonīmi un visur lietots nosaukums "sociālais uzņēmums" (turpmāk – SU).

1. Sociālā uzņēmējdarbība – būtība un aktualitāte

Tradicionāli ar vārdu "uzņēmējdarbība" saprot preču un pakalpojumu piedāvāšanu, izplatīšanu un pārdošanu. Bet kas ir sociālā uzņēmējdarbība un kāpēc ir būtiski to attīstīt?

Par SUD pasaulē daudz un aktīvi sāka runāt pēc tam, kad 2006. gadā Nobela Miera prēmiju saņēma Bangladešas ekonomists Mohammads Junus un viņa izveidotā Grameen Bank, kas kopš 1983. g. izsniedz mikrokredītus trūcīgiem iedzīvotājiem un nopelnīto naudu investē tālākā organizācijas attīstībā. Septiņi M. Junus (Yunus, 2009) definētie SU darbības pamatprincipi ir:

• SU mērķis ir nevis peļņas maksimizēšana, bet cīņa pret kādu sabiedrību apdraudošu problēmu;
• SU jāspēj sevi nodrošināt pašam, nevis jādzīvo no ziedojumiem;
• investori atgūst naudu, ko tie sākotnēji ieguldījuši, tomēr nekādas dividendes netiek izsniegtas;
• kad sākuma investīcijas ir atmaksātas, peļņa paliek pašā uzņēmumā, lai tas varētu augt;
• tam jāstrādā ar pēc iespējas mazāku kaitējumu videi;
• darbinieki saņem tādu algu, kādu tirgū par konkrētu darbu maksā, bet darba apstākļi ir labāki;
• SU darbinieki strādā ar prieku.

Taču Junus, protams, nebija pirmais un nav vienīgais, kurš pievērsies šai tēmai. Savās ap 1915. gadu tapušajās publikācijās par uzņēmēja un sociālās sistēmas mijdarbību rakstīja jau M. Pārkere-Folleta, norādot, ka ikviena firma ir daļa no cilvēku veidotās sistēmas, kas kopā veido sabiedrību un tas ir jāapzinās ikvienam. Viņa bija viena no pirmajām, kas akcentēja, ka valsts un pašvaldību darbības mehānismi nereti ir pārāk smagnēji un sociālo problēmu risināšanā būtiska ir uzņēmējiem raksturīgā drosme, aktivitāte un inovatīvu risinājumu meklēšana (Stimms, 2009).

Viena no SUD problēmām ir faktā, ka pastāv daudzas un atšķirīgas SU definīcijas. Šobrīd zinātniskajās datu bāzēs ir pieejami vairāki tūkstoši rakstu par SU un SDU, tiek veidotas arī metaanalīzes. Kanādas pētnieki A. un M. Dasēni kopā ar M. Matēru (Dacin et al, 2010) savā publikācijā analītiski apkopojuši ap 30 dažādas SU "definīcijas" no vairāk nekā 130 avotiem un pamato, kāpēc nav pamata SU uzskatīt par kaut ko būtiski atšķirīgu no "parastās" uzņēmējdarbības un ka vairums analīzes metožu un citu rīku ir ērti lietojami arī SU. Nenoliedzot sociālā un vērtību aspekta nozīmīgumu un specifiku, viņi uzskata, ka SU nav "jauns velosipēds", un šim viedoklim pievienojas arī raksta autore.

Jau ap 2000. gadu arī ES institūcijas pievērsās SUD un sāka izstrādāt dažāda līmeņa dokumentus. Ļoti būtisks un ar nozīmīgu potenciālo ietekmi ir visjaunākais – Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (turpmāk – EESK) 26.10.2011. atzinums "Sociālā uzņēmējdarbība un sociālais uzņēmums", kurā norādīts: SU ir Eiropas sociālā modeļa pamatelements. Tas ir cieši saistīts ar stratēģiju “Eiropa 2020" un sniedz ievērojamu labumu sabiedrībai. Atbalstot un veicinot SU, var labāk izmantot to izaugsmes potenciālu un spēju radīt sociālo vērtību.

Tā kā dalībvalstīs izmantotās definīcijas ir atšķirīgas, sociālais uzņēmums būtu jāraksturo, pamatojoties uz kopīgām iezīmēm, piemēram, sociālie mērķi, peļņas atkārtota ieguldīšana, juridisko formu daudzveidība un ieinteresēto pušu līdzdalība. EESK saprot, ka ir vajadzīga skaidra definīcija, lai varētu koncentrēt pasākumus, tomēr definīcijas vietā ierosina raksturojumu, kas balstīts uz šādām kopīgām iezīmēm:

• uzņēmumiem galvenie ir sociālie mērķi pretstatā peļņas mērķiem, radot sociālos labumus visas sabiedrības vai tās locekļu interesēs;
• uzņēmums ir pārsvarā bezpeļņas struktūra un pārpalikumus galvenokārt investē atkārtoti, nevis sadala privātajiem akcionāriem vai īpašniekiem;
• uzņēmumiem ir dažādas juridiskās formas un modeļi: piem., kooperatīvi, brīvprātīgas apvienības, bezpeļņas apvienības, fondi, peļņas vai bezpeļņas uzņēmējsabiedrības;uzņēmumi apvieno dažādas juridiskās formas un dažreiz maina minēto formu atbilstoši savām vajadzībām;
• uzņēmumi ir ekonomikas jomas dalībnieki, kas ražo preces un sniedz pakalpojumus (bieži vispārējas nozīmes), tajos bieži ir spēcīgs sociālās inovācijas aspekts;
• uzņēmumi darbojas kā neatkarīgas vienības, tajos ir spēcīgi līdzdalības un koplēmuma (darbinieki, lietotāji, locekļi), pārvaldības un demokrātijas (pārstāvības vai atklātas demokrātijas) aspekti;
• uzņēmumi bieži rodas no pilsoniskās sabiedrības organizācijām vai ir saistīti ar tām (Sociālā uzņēmējdarbība, EESK atzinums, 2011).

Tāpat tiek norādīts, ka kapitāla labāka pieejamība un pielāgoti finanšu instrumenti ir prioritātes attiecībā uz SU. Eiropas Komisijai vajadzētu apkopot un izplatīt dalībvalstīs labu praksi un inovatīvus finanšu instrumentus, piemēram, hibrīdkapitālu un publiskā un privātā sektora kapitāla mijiedarbības veidus, un nodrošināt, ka spēkā esošā ES normatīvā sistēma neapgrūtina jaunu instrumentu izstrādi. Programmu SU darbības uzsākšanai un veicināšanai iekļaušana nākamajā struktūrfondu plānošanas periodā ir galvenais nosacījums.Komisijai un dalībvalstīm vajadzētu veicināt īpašas atbalsta programmas SU izveidei un sociālo uzņēmēju nākamajai paaudzei (Sociālā uzņēmējdarbība, EESK atzinums, 2011).

2. Sociālās uzņēmējdarbības devums valstu ekonomikai

Pēdējo gadu laikā gan atsevišķās Eiropas valstīs, gan arī ES līmenī SU tiek pievērsta aizvien lielāka uzmanība, SU pamazām tiek iekļauti arī dažādās aptaujās un statistiskajā informācijā. Eiropas Parlamenta 2009. g. 19. februāra rezolūcijā par SU ir minēts, ka SU veido 10% no visa ES biznesa un tajos ir nodarbināti aptuveni 2 miljoni iedzīvotāju (European Parliament..., 2009).

Lielbritānijas Ikgadējā mazo uzņēmumu aptaujā ir iekļauta arī informācija par SU, un tā rāda, ka 2009. gadā Lielbritānijā SU bija aptuveni 62 tūkstoši SU, kas deva aptuveni 24 miljardu sterliņu mārciņu pienesumu valsts ekonomikai un nodarbināja 800 tūkstošus cilvēku. Lielbritānija ir viena no valstīm, kur SU jau vairākus gadus tiek pievērsta īpaša uzmanība gan valdības, gan dažādu asociāciju un citu veidojumu izskatā, tā nodrošinot gan metodisko un praktisko informāciju, gan pamazām krājot dažāda veida statistiku (State of..., 2009). To, ka Lielbritānijā ir tik daudz SU un to devums ekonomikā ir patiešām nozīmīgs, ietekmē arī fakts, ka SU definējums ir samērā plašs un nav daudz kritēriju, kuri šiem uzņēmumiem jāizpilda.

Somija ir izvēlējusies ceļu, kurā SU tiek piešķirtas īpašas atlaides un pieejams būtisks valsts atbalsts, taču arī nosacījumi SU veidošanai ir ļoti stingri – vismaz 30% darbinieku ir jābūt no mērķgrupām (darba meklētāji ar īpašām vajadzībām u. tml.), ir noteikts arī atalgojuma apmērs un citi obligāti ievērojami nosacījumi, taču pretī SU tiek dotas iespējas saņemt dažāda veida valsts atbalstu. Pozitīvi vērtējama prasība, ka vismaz 51% no SU apgrozījuma jābūt iegūtam no saimnieciskās darbības. 2011. gadā Somijas SU reģistrā fiksēti 158 SU, no kuriem 1/5 ir NVO vai pašvaldību veidoti, pārējie privāti. SU Somijā nodarbina ap 1200 cilvēku, no kuriem 750 ir no speciālajām mērķgrupām (Lindberg, 2011a, 2011b). Salīdzinot ar Lielbritāniju, skaitļi ne tuvu nav tik iespaidīgi. Tas saistīts ar stingro regulējumu.

E. Čella un kolēģi savā pētījumā (Chell et al, 2010) apkopojuši informāciju par SU regulējumu 15 Eiropas valstīs (Latvija nav iekļauta) un norāda, ka ir 3 galvenie būtisko atšķirību iemesli: 1) ekonomisko un sociālo sistēmu attīstības līmenis; 2) labklājības sistēma un NVO darbības tradīcijas; 3) normatīvais regulējums.

Latvijā patlaban nav nekāda reglamentējuma SU, kamēr, piemēram, Lietuvā jau kopš 2004. gada ir SUD likums. Arī virknē citu valstu šī joma ir arī normatīvi regulēta (kaut visai atšķirīgā veidā un līmenī) un līdz ar to interesentiem šajās valstīs pieejams vairāk dažāda veida informācijas un/vai atbalsta pasākumu. Šī raksta autore uzskata, ka jaunai jomai, kāda ir SUD, tieši informatīvais atbalsts ir ļoti būtisks. Jautājums par valstiskā regulējuma nepieciešamību nav viennozīmīgs. No vienas puses – SU dažāda veida atbalsts varētu būt nepieciešams, no otras, jārēķinās, ka gadījumā, ja SU tiks piešķirti būtiski atvieglojumi un/vai nodokļu atlaides, radīsies ne mazums "viltotu" SU – organizācijas, kuras vēlēsies atvieglojumus izmantot to dibinātāju personisko, nevis sabiedrības un sociālu mērķu sasniegšanai. Šī raksta autore uzskata, ka ir nepieciešams sniegt iespējami plašu metodisko un praktisko informāciju, mazināt birokrātiskos šķēršļus SU dibināšanai un darbībai, taču neaizrauties ar monetārām un nodokļu atlaidēm/atvieglojumiem, lai mazinātu krāpnieciski noskaņotu personu un personu grupu interesi, jo to iesaiste SU kustībā grautu SU prestižu sabiedrībā.

Globālā uzņēmējdarbības pētījumu asociācija (GERA) ik gadu veido Uzņēmējdarbības globālā monitoringa ziņojumu, kurā jau vairākus gadus tiek iekļauta arī Latvija (informāciju sniegusi Rīgas Ekonomikas augstskola). Kopš 2009. gada tajā ir arī sadaļa "sociālā uzņēmējdarbība", kurā atspoguļota informācija par 49 valstīm (Bosma, Levie, 2010).

Ziņojuma datos valstis salīdzinātas pa SU veidiem un redzams, ka visbiežāk Latvijā sastopama hibrīdā sociālā uzņēmējdarbība – 36% (hibrīdajiem uzņēmumiem ir sociāli mērķi un papildus tiek veikta kaut kāda uzņēmējdarbība). Samērā bieži novērojama arī bezpeļņas sociālā uzņēmējdarbība – 21% (ar to ziņojumā saprot inovatīvās NVO), 19% veido tradicionālo NVO darbība (sociāli mērķi, bezpeļņas organizācija), 15% – sociālā uzņēmējdarbība peļņas gūšanai, 8% – sociālās aktivitātes ar peļņas motīvu (Bosma, Levie, 2010).

Pētījumā iekļautajās valstīs šīs proporcijas ir visai atšķirīgas, taču, salīdzinot ar valstīm, kuras iekļautas "inovatīvo ekonomiku" grupā, Latvijā būtu samazināma tradicionālo NVO proporcija SU grupai, savukārt hibrīdo un uz peļņu vērsto SU grupās Latvija ieņem aptuveni vidēju pozīciju. Varētu tikt palielināts sociālo aktivitāšu ar peļņas motīvu un ne-peļņas SU īpatsvars, attiecīgi samazinot šīs rindkopas sākumā minēto tradicionālo NVO iesaisti. Šīs izmaiņas veicinātu SU ilgtspēju, jo tiktu mazināta atkarība no sponsoru un līdzīgas labvēlības, lielāku akcentu liekot uz patstāvīgu saimniecisko darbību, kas vērsta uz sociāliem mērķiem. Tā teikt, "dodam nevis zivi, bet makšķeri" – organizācijas mācās ģenerēt pastāvīgu naudas plūsmu.

Kopumā SUD aktivitāti Latvijā var raksturot kā vidēju. Salīdzinājumā ar citām valstīm, SUD rādītājs Latvijā nav ne īpaši augsts, ne zems – 1,9%, un pētījumā iekļauto valstu rādītāji patlaban ir ārkārtīgi atšķirīgi: no praktiski neesošiem SU līdz strauji pieaugošam to īpatsvaram (Bosma, Levie, 2010). Cik ticams ir Eiropas Parlamenta rezolūcijā minētais skaitlis 10% (European Parliament..., 2009), ir grūti spriest, jo dažādās valstīs izmantotās SU definīcijas un izpratnes ir atšķirīgas, un iepriekš minētās EESK definētās kopīgās iezīmes varētu būt labs pamats vienotai izpratnei par SU Eiropā.

Bosmas un Levī pētījums rāda, ka sociālie uzņēmēji Latvijā salīdzinoši retāk nekā uz inovācijām vērstajās ekonomikās  ir apvienojuši sociālo uzņēmējdarbību ar saimniecisko darbību (Bosma, Levie, 2010). Šī pētījuma kopsavilkumā tiek uzsvērts, ka SU dibinātāji vidēji ir jaunāki par "parasto" uzņēmumu dibinātājiem, kas varētu būt saistāms ar jauniešiem raksturīgo ideālismu un maksimālismu, redzams arī, ka SU biežāk veido cilvēki ar augstāku izglītības līmeni, taču nepieciešami tālāki pētījumi. Šie fakti liek apsvērt izglītības iestāžu lomu sociālā biznesa attīstības un ilgtspējīgas darbības veicināšanā, jo tas panākams vien sabalansējot idejas/sociālo misiju un veiksmīgu finansiālo/biznesa darbību.

Interesantu minipētījumu veikusi Latvijas Pilsoniskā alianse. eLPA 2011. g. augustā rīkotajā Vasaras akademijā tās dalībnieki centās noskaidrot, kāda ir atšķirība starp NVO un sociālo uznēmējdarbību. Visbiežāk tika uzsvērts,ka NVO:

• nav vajadzīgs pamatkapitāls;
• brīvprātīgais darbs ir būtisks resurss;
• nav peļņas gūšanas raksturs;
• nav uznēmējdarbības filozofija;
• pastāv finanšu piesaistes atšķirības;
• NVO ir atrunātas likumdošanā.

Šie argumenti rāda, ka NVO pēc būtības ir citi mērķi un bieži vien pat domāšanas veids, nekā sociālajai uzņēmējdarbībai, tajā skaitā arī citādi nekā komersantiem[1]. Interesanti, ka eLPA dalībnieku (būtībā – SU jomas neprofesionāļu) viedoklis praktiski sakrīt ar šī raksta pirmajās nodaļās atspoguļoto zinātnieku viedokļiem – NVO var darboties arī SU jomā, taču aktīvāki un ilgtspējīgākie acīmredzot būs citi – vairāk uz biznesu vērsti uzņēmumi.

Līdz šim Latvijā, līdzīgi kā daudz kur citur pasaulē, nereti "labās NVO" tika pretstatītas "sliktajam biznesam", kurš "domā tikai par sevi", tagad jāmācās jauns skatījums – par "labo" sociālo uzņēmumu – un pēc iespējas aktīvāk jāizplata informācija par to, jo interese pamazām sāk rasties.

3. Informācija par sociālo uzņēmējdarbību Latvijas publiskajā telpā

Meklējot zinātnisko informāciju par sociālo uzņēmējdarbību Latvijā, šī raksta autorei izdevās atrast tikai vienu publikāciju – LLU pētnieču L. Līcītes un A. Dobeles rakstu par SU funkcijām un Latvijas situāciju (Līcīte, Dobele, 2009), kurš uzskatāms par pirmo mēģinājumu saistīt SU ar Latviju. Autores galveno uzmanību pievērsušas nodarbinātības situācijai un tās potenciālai uzlabošanai ar SU palīdzību, norādot arī, ka ir nepieciešama arī valdības un likumdevēju iesaiste SU atbalstošas vides izveidē.

2011. gada decembrī interneta meklētājā ierakstot atslēgvārdus "sociālais uzņēmums", "sociālā uzņēmējdarbība" vai "sociālais bizness", latviešu valodā iegūstami nedaudz vairāk nekā desmit tēmai atbilstoši ieraksti. Ir konspektīva un fragmentāra informācija par nevalstisko organizāciju aktivitātēm SUD jomā (www.happynation.info[2], www.esilabs.lv[3], www.nvo.lv[4], www.piepildi.org[5] un www.pozitivadoma.lv[6]), kas pārsvarā notiek dažādu ES projektu ietvaros un nedod pārliecību par to ilgtspēju, kaut, protams, ir noderīgi tajos iesaistītajiem. Daži SU sniedz info par sevi un mazliet arī par SUD (Buteljons[7], Mammu.lv[8], Woolyworld.lv[9], Ziedot.lv[10]). Dažāda veida informācijā drukātajos un interneta masu medijos vārdkopas SU un SUD parādās ļoti reti pat tad, kad tiek rakstīts par iepriekšējā teikumā minētajiem uzņēmumiem.

Internetā bija atrodama arī informācija par to, ka jau 2002. gadā Nodarbinātības valsts aģentūrā bijis saņemams atbalsts sociālo uzņēmumu veidošanai, taču informāciju par šī pasākuma apmēriem un rezultātiem neizdevās iegūt. Sorosa fonds Latvijā 2011. gada otrajā pusē programmas "Audz, Latgale" ietvaros organizēja informatīvos seminārus SUD uzsākšanai[11], taču par rezultātiem runāt ir pāragri. Līdzīgi ir ar Labklājības ministrijas paspārnē esošu projektu konkursu ES programmas "Progress" ietvaros izmēģinājuma projektiem, lai veicinātu novatorisku sadarbību un partnerattiecības valsts vai pašvaldību iestāžu, komercuzņēmumu un sociālo uzņēmumu starpā[12]. Pieteikumu iesniegšanas termiņš bija 15.11.2011., par pieteikumu skaitu un rezultātiem raksta tapšanas brīdī informācijas vēl nav.

Ir redzams, ka Latvijā periodiski notiek aktivitātes saistībā ar SUD, pārsvarā izmantojot dažādu ES fondu finansējumu, taču informācija par tām nav plaši pieejama, un šīs programmas ir ES, nevis Latvijas vajadzības iniciētas. Tas nav nekas slikts, vienīgi rada bažas par izlietojuma ilgtspēju, jo līdzekļi tiek piedāvāti situācijā, kad pieprasījums pēc tiem, vai tādā formā kā tiek piedāvāts vēl nav īsti nobriedis. Visticamāk to atrod un izmanto "zinātāji" – profesionāli ES fondu projektu rakstītāji vai organizācijas, kas šajā jomā darbojas. Visi minētie projekti ir vienreizēji, kas neveicina ilgtspējas izpratni un sociālo mērķu sasniegšanu, jo tas parasti notiek samērā lēni un ilgtermiņā, nevis kampaņveidīgi.

Interesants ir protālā studentnet.lv 15.12.2011. publicētais biedrības "Sabiedriskā spēka stacija" aicinājums piedalīties SU izveides izpētē, interesentiem piesakoties pa e-pastu[13]. Ir nopirkts arī attiecīgs domēns, taču mājas lapa pagaidām ir tukša un par šo ieceri neko vairāk uzzināt neizdevās.

Latvijas Kristīgās akadēmijas mājas lapā ir atrodama informācija par 2011. gada rudenī realizētu ERASMUS intensīvo lekciju ciklu "Sociālā ekonomika, sociālais uzņēmums un asociatīvās demokrātijas teorija", kurā piedalījies 41 students un 9 mācībspēki no 5 valsītm. Šim 14 dienu lekciju ciklam ir gan rūpīgi izstrādāta programma, gan saturs – atbilstīgi ERASMUS prasībām – un dalībnieki par to saņēma kredītpunktus (Sociālā ekonomika..., 2011)[14]. Patlaban vienīgi šo var uzskatīt par pasākumu, kura rezultāti varētu būt ilgtermiņā nozīmīgi SUD attīstībai Latvijā, jo ir gan apkopota teorētiskā bāze, gan izstrādātas mācību metodes un informācija var tikt tālāk izplatīta gan ar studentu, gan mācībspēku starpniecību.

4. Izglītības iestāžu loma sociālās uzņēmējdarbības veicināšanā

Fakts, ka jaunieši biznesa izglītību iegūst augstskolā, jau sen nav jaunums, tāpat kā sevi labi apliecinājušās programmas vai specializētie kursi un iespēja veidot mācību firmas vidusskolēniem, taču arī SUD veicināšanā liela loma atvēlama jaunatnei – gan skolu, gan studējošajai. Iemesli meklējami gan atziņās par to, ka jaunieši ir ideālistiskāki par pieaugušajiem un nereti gatavāki aktīvi un ar mazāku vai pat bez atlīdzības darboties sociālu mērķu sasniegšanai, gan statistikā, kas rāda, ka sociālo uzņēmēju vidējais vecums ir mazāks par "parasto" uzņēmēju vidējo vecumu (Bosma, Levie,2010). Un tātad – te paveras plašs darba lauks izglītības organizācijām – gan iedrošinot jauniešus realizēt savus (reizēm arī – ideālistiskos mērķus), gan apgūt biznesa pamatlikumus, jo SU ir jāspēj pašam ģenerēt ilgtspējīga naudas plūsma. Kā akcentē B. Šmits un kolēģi (Smith et al, 2008), papildus "parastā" biznesa mācīšanai, ir jāakcentē SUD duālisms (vai pat trīskāršums, ja pievieno arī vides mērķus), paralēli ilgtspējīgas naudas plūsmas nodrošināšanai akcentējot arī sociālo aspektu – SUD gadījumā abi viens bez otra iztikt nevar. Tāpat īpaši jāakcentē gatavība strādāt ar daudzām un pat ļoti atšķirīgām ietekmes grupām (stakeholders), kas nereti ir problemātiska uzņēmējiem, jo tie ir raduši būt aktīvi un paši uzņemties visu atbildību.

P. Mērfijs un S. Kombsa (Murphy, Coombes, 2009) par SUD runā kā par atklājuma procesu – atklājot visu SUD idejas plašumu: sākot ar filozofiskām, tad sociālām idejām un vērtībām, pamazām virzoties biznesa virzienā un visu laiku akcentējot ietekmes grupu iesaistes nozīmi, kā arī SUD tik grūto nepieciešamību sabalansēt savas vēlmes un vajadzības ar sabiedrības vajadzībām (jo "parastais" bizness neliek principiālus šķēršļus aktīvā indivīda vēlmju apmierinājumam). Par vērtībām un sociālajam uzņēmējam nepieciešamām īpašībām savos darbos runā arī K. Hemingveja (Hemingway, 2005) un J. Koe-Hvē-Nga kopā ar G. Šamuganatanu (Koe, Shamuganathan, 2010) un tas ir būtisks aspekts, jo tradicionāli "Rietumu" biznesa izglītībā audzinošajam un vērtību aspektam īpaši liela uzmanība nav tikusi veltīta. Turpretī Latvijā, kur bieži mēdz runāt par to, ka negribam būt "nesaudzīgi kā biznesmeņi", šī pieeja ātri varētu atrast atsaucību un SU varētu strauji iegūt pelnītu popularitāti. Ne velti tieši LKA ir viena no pirmajām Latvijas augstskolām, kas sāk nopietni strādāt SUD virzienā.

Pasaulē ir iestrādes un piemēri SUD veicināšanai dažādos izglītības līmeņos, sākot jau ar M. Kuriļskas un V. Valstada (Kourilsky, Walstad, 2007) grāmatu, kurā apkopota informācija par 11 tūkstošu ASV vidusskolēnu domām par uzņēmējdarbību vispār un konkrēti arī par sociālo uzņēmējdarbību, kur autori akcentē skolas lomu jauniešu mācīšanā un biznesa sākšanas atbalstā, uzsverot, ka būtiskas ir ne vien zināšanas, bet arī praktisks atbalsts – mentorings. Samērā daudz ir arī avotu un piemēru internacionālas SUD atbalstam. Ja augstskolu līmenī sākotnēji runāja par SU kā studiju kursa iekļaušanu, tad tagad ir skaidrs, ka ļoti būtiska ir arī praktiska darbība. Samērā bieži ASV studenti pieredzi gūst, apgūstot SUD principus teorētiski un pēc tam praktiski darbojoties problemātiskās Āzijas vai Āfrikas valstīs vai sadarbojoties ar tām. Piemēram, par ASV studentu pieredzi SU sadarbībai ar Kambodžu raksta D. Makkārvere un L. Džesups (McCarver, Jessup, 2010), par Eiropas valstu pieredzi sadarbībai ERASMUS programmu ietvaros – S. Fardžione un kolēģi (Fargion et al, 2011). Iepriekš minētais LKA projekts ir starpaugstskolu sadarbības piemērs. Arī elitārās biznesa skolas lielu uzmanību pievērš SUD un nereti tajās ar publiskajām lekcijām uzstājas SU dibinātāji un/vai vadītāji, piemēram, Skoll Foundation prezidente Sallija Osberga 06.12.2011. uzstājās Stenforda biznesa skolā, uzsverot, ka sociālo uzņēmēju mērķis ir uzlabot pasauli[15]. Akadēmiskās informācijas datu bāzes vai ik dienu papildinās ar aizvien jaunām publikācijām par SUD veicināšanu caur izglītības iestādēm. Virkne augstskolu ir izveidojušas speciālus studiju kursus un veido sadarbības tīklus.

No Latvijas augstskolām patlaban pirmā, kuras veikums ir starptautiski redzams, ir jau minētā Latvijas Kristīgā akadēmija. Arī LLU darbinieču publikācija (Līcīte, Dobele, 2009) ir kaut neliels, tomēr ieguldījums SUD virzībā uz priekšu, tāpat atzīmējams ir fakts, ka Rīgas Ekonomikas augskola sniedz informāciju starptautiski atzītam globālajam salīdzinošajam pētījumam (Bosma, Levie, 2010). Informācija internetā rāda, ka REA jau vismaz 2 gadus rīkojusi arī Sociālās uzņēmējdarbības forumus, taču informācija par tiem pieejama praktiski vienīgi augskolas mājas lapā un tikai nākotnes paziņojuma/darba kārtības formā, tāpēc grūti spriest par to ietekmi. Par citu skolu vai augstskolu aktivitātēm SUD jomā  informāciju publiskajā telpā atrast neizdevās. Tas nozīmē – gan darāmā, gan izaugsmes iespēju vēl ir daudz.

Secinājumi un ieteikumi tālākai pētniecībai

Vienotas SU definīcijas nav, taču praktiski visas tās aptver M. Junus definētie 7 principi. Pozitīvi ir tas, ka 2011. gada nogalē ir tapis EESK atzinums, kurš piedāvā visai ES vienotas SU iezīmes, kas saskan ar M. Junus definētajiem un pasaulē plaši pazīstamajiem 7 principiem. Būtisks ir arī šajā atzinumā akcentētais, ka turpmākajos gados SU atbalstam jānovirza aizvien vairāk ES līdzekļu un jāstiprina informācijas apmaiņa visos līmeņos.

Latvijā nepieciešama aizvien plašāka gan visas sabiedrības, gan potenciāli SUD ieinteresēto grupu informēšana par SU. Un te būtiska loma ir izglītības iestādēm gan apsverot iespēju veidot speciālus mācību/studiju kursus, gan rīkojot īsākus seminārus, mācības un/vai konferences.

Tā kā jau ir pieejami gan teorētisku, gan praktisku pētījumu rezultāti par dažādiem SU aspektiem virknē valstu, nepieciešams arī Latvijā veikt empīriskos pētījumus, noskaidrojot dažādu iedzīvotāju grupu (arī skolēnu, studentu) zināšanu līmeni un viedokli par SUD, kā arī veikt statistiskās informācijas vākšanu un apkopošanu valstiskā līmenī.

Literatūras un avotu saraksts

Bosma, N., Levie, J. (2010). A global comparison of social entrepreneurship. Global Entrepreneurship Monitor. 2009 Executive Report. Global Entrepreneurship Research Association. [tiešsaiste]. [Skatīts 30.12.2011.] http://igitur-archive.library.uu.nl/socgeoplan/2011-0906-200603/GEM%202009%20Global%20Report%20Rev%20140410.pdf

Chell, E., Nicolopoulou, K., Karatas-Ozkan, M. (2010). Social entrepreneurship and enterprise: international and innovation perspectives. Entrepreneurship & Regional Development, Vol. 22, No 6, p. 485–493

Dacin, P. A., Dacin, M. T., Matear, M. (2010). Social entrepreneurship: why we don`t need a new theory and how we move forward from here. Academy of Management Perspectives. Vol. 24, Issue 3, p. 37–57.

European Parliament resolution of 19 February 2009 on Social Economy. [tiešsaiste]. [Skatīts 30.12.2011.]http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?pubRef=-//EP//TEXT+TA+P6-TA-2009-0062+0+DOC+XML+V0//EN

Fargion, S., Gevorgianiene, V., Lievens, P. (2011). Developing entrepreneurship in social work through international education. Reflections of European intensive programme. Social Work Education, December 2011, Vol.30, Issue 8, p. 964–980.

Hemingway, C. A. (2005). Personal values as a catalyst for corporate social entrepreneurship. Journal of Business Ethics. Volume 60, p. 233–249

Kirby, D. A., Ibrahim, N. (2011). The case for (social) entrepreneurship education in Egyptian universities. Education + Training, June 2011, Vol.53, Issue 5, p. 403–415.

Koe Hwee Nga, J., Shamuganathan, G. (2010). The influence of personality traits and demographic factors on social entrepreneurship start up intentions. Journal of Business Ethics. Volume 95, p. 259–282.

Kourilsky, M. L., Walstad, W. B. (2007). The entrepreneur in youth: an untapped resource for economic growth, social entrepreneurship, and education. New horizons in entrepreneurship. Northampton (MA): Edward Elgar Publishing, Inc., 166 p.

Lindberg, J. (2011a). Social employment in Finland. [tiešsaiste]. [Skatīts 30.12.2011.]. http://www.unitatiprotejate.ro/web/upload/doc_tup/2011/Social_Employment_Finland.pdf

Lindberg, J. (2011b). Social firms in Finland. [tiešsaiste]. [Skatīts 30.12.2011.]. http://www.unitatiprotejate.ro/web/upload/doc_tup/2011/Social_Firms_Finland.pdf

Līcīte, L., Dobele, A. (2010). Functions of social entrepreneurship and situation in Latvia. Human Resources: The main factor of regional development, Issue 3, p. 261–267.

McCarver, D., Jessup, L. (2010). Khmer Krafts: A case study of integrating social entrepreneurship in Cambodia with enterpreneurship education in America. Journal of Small Business & Entrepreneurship, Vol.23, Issue 2, p.225–236.

Murphy, P.J., Coombes, S.M. (2009). A model of social entrepreneurial discovery. Journal of Business Ethics, Volume 87, p. 325–336

Smith, B.R., Barr, T.F., Barbosa, S.D. (2008). Social entrepreneurship: a grounded learning approach to social value creation. Journal of Enterprising Culture, Vol.16, No 4, p. 339–362.

Sociālā uzņēmējdarbība un sociālais uzņēmums. (2011). Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums, INT/589-CESE 1584/2011 fin, Brisele, 2011.gada 26.oktobrī. [tiešsaiste]. [Skatīts 30.12.2011.]. http://www.eesc.europa.eu.

Stimms, M. (2009). Insights from a management prophet: Mary Parker Follett on social entrepreneurship. Business and Society Review. Volume 114, Issue 3, p. 349–363.

Yunus, M. (2009). Creating a world without poverty: social business and the future of capitalism. (US): Public Affairs, 320 p.

State of social enterprise survey 2009. (2009). London: Social Enterprise Coalition[tiešsaiste]. [Skatīts 30.12.2011.] http://evpa.eu.com/wp-content/uploads/2010/09/stateofsocialenterprise2009.pdf

Jānis Grasis CENTRALIZĒTS AKCIJU SABIEDRĪBU AKCIONĀRU REĢISTRS: NEPIECIEŠAMĪBA UN RISINĀJUMI

Anatolijs Kriviņš NEKORUMPĒTIE PUBLISKIE IEPIRKUMI KĀ UZŅĒMĒJDARBĪBAS ILGTSPĒJAS VEICINOŠAIS FAKTORS