KRĪZES UN KRĪŽU VADĪBA LATVIJAS FILMU STUDIJĀS
CRISES AND CRISIS MANAGEMENT IN LATVIAN FILM STUDIOS

Renāte Cāne
Biznesa augstskola Turība, Latvija

Kaspars Šteinbergs
Alberta koledža, Latvija

Ievads

Stabilitāte ir jēdziens, par kuru mūsdienās var tikai sapņot. Šodien ikviena persona, personu grupa, sabiedriska organizācija, uzņēmums, nozare, valdība un pat valsts kopumā ir atkarīga no milzīga ārējo faktoru daudzuma, kas vistiešākajā veidā var ietekmēt gan ikdienas procesus, gan arī nākotnes attīstību. Protams, būtu ļoti labi, ja šiem ārējās vides faktoriem būtu iespējami pozitīva ietekme. Taču praksē pierādās, ka strauji pieaugošajā dzīves ritmā aizvien biežāk nākas saskarties tieši ar visdažādākajām problēmām, kurām turklāt mēdz būt tendence pāraugt krīzes situācijās.

Viena no nozarēm Latvijā, kurā ir izveidojusies nopietna krīzes situācija, kas turpinās jau ilgstoši, ir kino. Pēc pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados atgūtās Latvijas valstiskās neatkarības filmu nozare, kas līdz tam bija daļa no PSRS propagandas un kultūras mehānisma un attiecīgi tika labi situēta un nodrošināta ar finanšu līdzekļiem, bija spiesta rēķināties ar ļoti krasu līdzekļu samazinājumu – piem., 1992. gadā visam Latvijas kino piešķirtais finansējums līdzinājās summai, kuru iepriekš piešķīra tikai spēles īsfilmu ražošanai vien (Rietuma, 2007).

Tas radīja jaunus, iepriekš nepieredzētus apstākļus kino nozarei un tās dalībniekiem. Rezultātā radās krīzes situācijas kā Latvijas filmu studiju, tā arī nozares kopējā līmenī, faktiski apdraudot ne tikai nozares attīstību, bet pat pastāvēšanu, jo valsts dotācijas bija un joprojām ir zemākas par nozares izdzīvošanas līmeni. Latvijas kino nozares un atsevišķu raksturīgāko filmu studiju krīzes un to vadības pieredze tiks izvērtētas šajā rakstā.

1. Krīzes teorētiskie aspekti

Viens no vienkāršākajiem krīzes situāciju veidiem ir konflikts. Taču, atšķirībā no krīzes, vadībzinātnēs konflikts bieži vien tiek uzskatīts par normu un pat par pozitīvu parādību, jo tas palīdz atklāt organizācijas vājās vietas un to atrisināšana palielina organizācijas dzīvotspēju. Tāpēc būtiski nevis lielu vērību pievērst tam, lai izvairītos no konfliktiem, bet gan apgūt prasmi risināt konfliktus ar pareizajām metodēm. Šīs zināšanas palīdz apgūt starpdisciplināra (psiholoģija, socioloģija, organizāciju vadība u. c.) zinātnes nozare konfliktoloģija.

Savukārt krīze ir nopietns notikums, kas atgadās pēkšņi, bieži vien negaidīti, un prasa ātru reakciju. Vairāki pazīstami autori krīzi vērtē no biznesa vadības skatupunkta un kā būtiskāko min tās negatīvo ietekmi uz organizācijas darbību un draudiem pārtraukt uzņēmuma eksistenci, radīt finansiālus zaudējumus. Sabiedrisko attiecību klasiķi Skots Katlips (Scott M. Cutlip), Alens Centers (Allen H. Center) un Glens Brūms (Glen M. Broom), definējot krīzi, tās negatīvo ietekmi vērtē attiecībā uz organizācijas darbību kopumā. Bez tam autori savā definīcijā pieskaras tādai krīzes īpašībai kā neskaidrība, kas ierobežo uzņēmuma nekavējošu rīcībspēju: "Organizācijas krīze ir zemas varbūtības pakāpes notikums, kas atstāj smagas sekas, apdraudēdams organizācijas dzīvotspēju. Krīzes situācijas raksturīgākie parametri ir neskaidrība attiecībā uz tās iemeslu, izraisīto efektu un iespējamiem atrisināšanas līdzekļiem, kā arī pārliecība, ka lēmumi ir jāpieņem bez kavēšanās." (Cutlip et al, 2000)

Tomēr liela daļa autoru, it sevišķi tie, kas krīzi apskata no sabiedrisko attiecību viedokļa, kā būtiskāko zaudējumu krīzē vērtē reputācijas zaudējumu. Reputācija nav jāuztver kā kaut kas attālināts no pārējiem būtiskiem uzņēmuma darbību regulējošiem faktoriem, piemēram, finanšu rezultātiem, klientu, darbinieku apmierinātība u. c., bet jāuztver kā visu šo faktoru kopsumma, un arī krīze ir jāattiecina uz visiem faktoriem kopumā. Viens no dedzīgākajiem šī viedokļa pārstāvjiem ir Endrjū Grifins (Andrew Griffin), kurš krīzi definē kā "akūtu risku reputācijai" (Griffin, 2008). Proti, krīzes notiek pēkšņi un pievērš nedalītu uzmanību, vainojot uzņēmumu it visos grēkos. Arī krīzes komunikācijas pētniece Ketlīna Benksa (Kathleen F. Banks) krīzi definē, vērtējot tās ietekmi uz uzņēmumu kopumā, neaizmirstot atzīmēt arī kaitējumu reputācijai, ko viņa dēvē par "uzņēmuma labo slavu": "Krīze ir nozīmīgs notikums ar potenciāli negatīvu ietekmi uz organizāciju, uzņēmumu vai nozari, kā arī iesaistītajām personām, produktiem, pakalpojumiem vai uzņēmuma "labo slavu". Tā izjauc ierasto biznesa kārtību un dažkārt pat var apdraudēt uzņēmuma pastāvēšanu." (Banks, 2007)

Krievijā atzītas autoritātes sabiedrisko attiecību jomā profesori A. Čumikovs (Александр Чумиков) un M. Bočarovs (Михаил Бочаров) krīzes situāciju raksturo kā ārkārtēju, ekstremālu un katastrofālu stāvokli, tēlaini to salīdzinot ar SOS signālu. Arī viņi, definējot krīzi, uzsver ne tikai tās pēkšņo un neparedzamo dabu un potenciālu pārtraukt normālu uzņēmuma darbību, bet vērtē to arī kā draudus uzņēmuma reputācijai(Чумиков, Бочаров, 2010).

Raksta autore minētajās krīzes definīcijās saskata konceptuālas līdzības – krīze tiek definēta kā nozīmīgi draudi procesiem organizācijā, iesaistītajām pusēm vai nozarei kopumā, visbiežāk ar negatīvu iznākumu, atstājot smagas sekas organizācijas attīstībā un finālā apdraudot organizācijas dzīvotspēju. Lai arī definīcijas var krietni atšķirties, lielākajai daļai krīzes definīciju raksturīgi trīs elementi: a) pārsteiguma elements; b) drauds organizācijai; c) īss laiks lēmumu pieņemšanai.

Taču jāņem vērā vēl kāds faktors – lai būtu krīze, vienlaikus jāsakrīt daudziem (vai vismaz vairākiem) negatīviem aspektiem. Viens aspekts vēl nebūs krīze. Īpaši jāuzsver, ka krīze rodas gadījumā, ja procesi netiek vadīti un uzraudzīti, savukārt, ja procesus nepārtraukti kontrolē, krīzi var prognozēt un līdz ar to pastāv iespēja no tās izvairīties.

Neskatoties uz to, ka krīze parasti saasinās pēkšņi un tās precīzu laiku prognozēt ir grūti, tomēr ir vairākas pazīmes, kas ļauj apjaust krīzes tuvošanos. Piemēram, par to liecina tas, ka pašreizējā situācijas saasināšanās organizācijai ir ļoti nozīmīga (nozīmīgāka kā līdzīgas situācijas citkārt) un apdraud sekmīgu tās turpmāko attīstību vai pat pastāvēšanu (Coombs, 2010).

Jau pieminētais Katlips un viņa līdzautori no laika faktora viedokļa veido šādu krīžu iedalījumu:

• piepeša (akūta) krīze;
• briestoša krīze;
• ilgstoša (ilgtermiņa) krīze  (Cutlip et al, 2000). 

Piepeša krīze ir visbīstamākais krīžu tips. Tā iestājas tik pēkšņi un negaidīti, ka pētīšanai vai plānošanai ir ārkārtīgi maz laika vai tā nav nemaz. Šādas krīzes piemēri ir lidmašīnas katastrofa, spridzināšanas draudi, ugunsgrēks, kādas vadošas amatpersonas piepeša nāve u. c. Šādiem gadījumiem nepieciešams savlaicīgi izstrādāts un ar visiem vadošajiem darbiniekiem saskaņots vispārīgs rīcības plāns, kas precīzi nosaka, kā katram vadītājam rīkoties, tādējādi novēršot iespējamās nekārtības, nesaskaņotu rīcību, vilcināšanos un citas problēmas.

Briestošas krīzes gadījumā ir vairāk laika situācijas izpētīšanai un pasākumu plānošanai. Taču jāņem vērā, ka šādas krīzes pēc ilgstoša briešanas perioda var izvērsties zibens ātrumā. Šādu krīžu cēloņu piemēri ir darba ņēmēju ilglaicīga neapmierinātība, ļaunprātīga dienesta stāvokļa izmantošana, lēmumus pieņemošo ierēdņu nekompetence vai pārslodze u. c. Visgrūtākais uzdevums šādā situācijā ir pārliecināt augstākā līmeņa vadību par nepieciešamību veikt koriģējošas darbības, pirms krīze nav sasniegusi kritisko stadiju.

Ilgstoša krīze var ilgt mēnešiem un pat gadiem, kaut arī vadība cenšas darīt visu iespējamo, lai to likvidētu. Visbiežāk šādas krīzes saistītas ar reputācijas problēmām un to izraisītāji var būt baumas vai arī sabiedrības apziņā nostiprinājušies aplami pieņēmumi, un sabiedrisko attiecību speciālisti nespēj tos kontrolēt. Klaji noliegumi vai vienkāršoti pretpasākumi bieži vien nav spējīgi pārtraukt nelabvēlīgās situācijas izplatīšanos.

2. Latvijas kino nozares ilgtermiņa krīzes iemesli

Ja Latvijas kino nozari izvērtē no krīžu viedokļa, var droši apgalvot, ka visā pastāvēšanas laikā (vairāk nekā 110 gados) nopietnākā un ilgstošākā krīze sākās ap 1990. gadu, un ar zināmiem kāpumiem un kritumiem tā turpinās vēl joprojām. Pēdējo 15–20 gadu Latvijas kino nozares ilgtermiņa krīzei ir vairāki iemesli.

Pirmkārt, kā redzams 1. attēlā (Nacionālā kinocentra dati), šajā laikā, īpaši pirmos desmit gadus, kino nozarei ir bijis ļoti mazs valsts finansējums filmu ražošanai, kura dēļ nozare atradās ne tikai izdzīvošanas minimuma līmenī, bet vairākus gadus pat zem tā. Līdz pat 2003. gadam finansējums nedaudz mainījās 1 miljona eiro robežās, un tikai, sākot ar 2004. gadu, sākās būtisks pieaugums, sasniedzot augstāko līmeni sešu miljonu eiro apmērā 2008. gadā. Tas bija saistīts ar vispārējās ekonomiskās situācijas izaugsmi, īpaši pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, un likumsakarīgu budžeta ieņēmumu un izdevumu pieaugumu.

1. att. Kopējais valsts atbalsts filmu nozarei Latvijā (1992.–2011), miljoni EUR (NKC, 2012)

Tomēr šāds finansējuma līmenis bija tikai 2008. gadā, kad pasaules finanšu krīzes un vietējo ekonomisko problēmu apstākļos finansējums atkal strauji saruka, kas atkal izraisīja krīzes situāciju.

Kā visās maza un vidēja lieluma valstīs, arī Latvijā kino nozares eksistence un attīstība nelielā tirgus dēļ ir iespējama tikai ar valsts finansējuma atbalstu. Līdzīgi kā citās ES valstīs, valsts finansējums ir nepieciešams arī dalības nodrošināšanai starptautiskos kopprodukciju projektos un kopražojuma filmu veidošanā. Bet, ja šādus līdzekļus kādai Latvijas filmu studijai nav iespējams piesaistīt, tā nevar būt par filmas kopražotāju un autortiesību turētāju. Bez tam, atšķirībā no lielākās daļas Eiropas Savienības valstu filmu industrijām, Latvijā ir samērā maza privāto investoru un sponsoru interese par ieguldījumiem filmu projektos, līdz ar to valsts finansējuma pieejamībai un tā apjomam ir izšķiroša nozīme kino nozares pastāvēšanā un attīstībā Latvijā.

Šo aspektu vēl vairāk pastiprina arī nelielais Latvijas tirgus un ierobežotais valodas areāls, kurš neļauj atpelnīt filmu industrijā ieguldītos līdzekļus. Būtiska loma ir arī Latvijas iedzīvotāju zemajai pirktspējai – palielinoties kino biļešu cenām un kinoteātru uzturēšanas izdevumiem, bez valsts un pašvaldību atbalsta bija spiesti bankrotēt lielākā daļa Latvijas kinoteātru. Tādējādi Latvijas skatītājus nav iespējams pieradināt pie nacionālā kino regulāras skatīšanās.

Visbeidzot, situāciju ietekmēja arī pārāk straujais inflācijas līmeņa kāpums, kas Latvijā bija vērojams, sākot no 2003. gada līdz 2008. gadam, kas nozīmē, ka pieaugošo finansējumu jāvērtē attiecībā pret inflācijas pieaugumu.

Ilgstošas krīzes situāciju filmu industrijā ietekmēja arī samērā nestabilā politiskā situācija valstī, kas veicina biežās valdību (un arī kultūras ministru) maiņas, turklāt katrs nākamais kultūras ministrs nāk ar savām prioritātēm, un kino nozare reti kad ir bijusi starp tām.

Šie un arī daudzi citi būtiski faktori, tostarp – bieži vien kino ierēdņu kompetences trūkums, kā arī pašu kino profesionāļu nespēja (neprasme) identificēt un veiksmīgi risināt minētās problēmas, nu jau ilgstošā laika periodā neļauj Latvijas kino nozarei iziet no krīzes. Lai arī pirmās pozitīvās iezīmes krīzes situācijā sāka parādīties jau 90-to gadu vidū un otrajā pusē, kad nozare sāka atgūties no valsts sistēmas maiņas izraisītā šoka un tam sekojošās depresijas (Latvijas Kultūras akadēmijā sāka apmācīt jaunos kinematogrāfistus, līdz ar to nozarē ienāca jauni cilvēki, aktīvi tika dibināti dažāda veida sakari ar ārvalstu kino institūcijām un Latvijas kino sāka iekļauties starptautiskajā apritē, līdztekus sāka sakārtoties arī vietējā kino nozare), tomēr kopumā nozare krīzi nav pārvarējusi vēl joprojām.

3. Pasaules finanšu krīzes ietekme uz Latvijas kino nozari

Kā jau tika minēts iepriekš, kopējais valsts finansējuma apjoms Latvijas kino nozarei laika posmā no 1992. līdz 2003. gadam pakāpeniski palielinājās un sasniedza 1 miljona eiro robežu, bet pēc tam strauji pieauga līdz pat sešiem miljoniem eiro 2008. gadā (sk. 1. attēlu). Taču pasaules finanšu krīzes un vietēju faktoru ietekmē ("Parex" bankas krahs u. c.) valsts budžeta iespējas finansēt filmu ražošanu būtiski samazinājās. Salīdzinot nozares valsts finansējumu 2008. un 2009. gadā, vērojams samazinājums par 48%, bet, salīdzinot 2008. un 2010. gadu, samazinājums ir 69%. Šāds finansējuma samazinājums nopietni ietekmēja iespēju finansēt iesāktos kino projektus dažādos izstrādes posmos, dažiem projektiem finansējums tika atteikts, līdz ar to šajās studijās radot būtiskas problēmas ar finanšu plūsmu. Kā raksturīgākie piemēri minama, piemēram, animācijas filmu studija "Dauka" (Tamuļēviča, 2010), filmu studija "Deviņi" (LETA, 2011) u c.

Tomēr par finanšu krīzes un valsts finansējuma samazinājuma kopējo ietekmi uz filmu industriju varēs spriest tikai tuvākajā laikā, jo kino kā darba un finanšu ietilpīgai nozarei piemīt visai liela laika inerce, un faktu, ka laika posmā no 2009. līdz 2011. gadam nav redzams filmu skaita kritums, izskaidro tas, ka tika pabeigti iepriekšējos gados iesāktie filmu projekti (sk. 2. attēlu).

2. att. Saražoto filmu skaits Latvijā (1995–2010) (CSP, 2011).

Salīdzinot 1. attēlā redzamo valsts piešķirto finansējumu nozarei un 2. attēlā atspoguļoto saražoto filmu skaitu (Centrālās statistikas pārvaldes dati), nav redzama tieša finansējuma ietekme uz saražoto filmu skaitu, un filmu skaits katrā gadā ir drīzāk saistāms ar nacionālā filmu festivāla "Lielais Kristaps" norises laiku, kas kopš 2001. gada notiek katru otro gadu un mudina filmu ražotājus pabeigt filmu pirms festivāla nomināciju izvirzīšanas. Taču autore prognozē, ka turpmākajos gados filmu skaits Latvijā krasi kritīsies.

4. Krīzes situācijas filmu studijās Latvijā

2011. gada decembrī autore kopā ar pētnieku Kasparu Šteinbergu veica sešas daļēji strukturētās intervijas ar Latvijas filmu studiju vadītājiem, producentiem un kino nozares ekspertiem. Intervijā bija iekļauti jautājumi par studiju krīzes situācijām, to cēloņiem, pārvarēšanas soļiem, kā arī iekšējo un ārējo komunikāciju krīzes situācijās. Interviju ilgums: 30-60 minūtes. Intervijām tika izvēlēti studiju vadītāji, producenti un eksperti, kas strādā Latvijas filmu nozarē vismaz pēdējos 10–15 gadus un pārstāv dažāda profila filmu studijas: studijas, kuras pamatā nodarbojas tikai ar dokumentālo, animācijas vai spēlfilmu ražošanu, studijas, kuru būtiskākais finanšu resursu avots ir valsts finansējums filmu ražošanai, un tādas studijas, kurām ir diferencēti finanšu avoti. Interviju analīze notika, apkopojot atslēgas vārdus uz katru intervijas jautājumu.

Biežākie krīzes situāciju iemesli

Kā atzīmēja lielākā daļa intervēto studiju vadītāju un producentu, visbiežāk krīzes situācijas rodas, kad kādam studijas filmu projektam netiek piešķirts valsts finansējums. Jo īpaši sāpīgi tas ir nelielajās filmu studijās, kuras strādā neregulāri un tāpēc nevar veidot finanšu uzkrājumus krīzes periodiem. Projektu neatbalstīšana rada problēmas ar finanšu plūsmu un nespēju segt fiksētās izmaksas, piemēram, studijas telpu nomas maksu, telefona rēķinus, biroja darbinieku algas. Šādās situācijās tiek meklētas optimizācijas un izmaksu samazināšanas iespējas: atlaisti darbinieki, samazināts atalgojums, pat uz laiku apturēta filmu projekta īstenošana, bet reizē tiek meklētas iespējas ātrai finanšu līdzekļu piesaistei, piemēram, reklāmas klipu filmēšana, neapmaksātu rēķinu apmaksas piedziņa. Tomēr, tipiski krīzes situācijām, reizēm pietrūkst laika problēmu risināšanai, un, atrisinot vienu problēmu, tās vietā rodas citas – "Atlaižot cilvēkus, mums vairāk jādara pašiem, mums palēninās reakcijas ātrums, mēs palaižam garām kādus nenomaksātus rēķinus, mums pieaug soda naudas un tā tālāk" (Juris Poškus, studijas "Fa Filma" režisors un producents).

Kopumā situāciju Latvijas filmu industrijā raksturo neliels valsts finansējums filmu projektiem un liela studiju konkurence par to, tāpēc iespēju iegūt finansējumu nosaka idejas un projekta kvalitāte un spēja pildīt administratīvos vērtēšanas kritērijus. Būtiskas ir komunikācijas spējas projektu aizstāvēšanas  pasākumos, spēja pārliecināt ekspertu komisiju par ideju, tās unikalitāti, dzīvotspēju un komerciālajiem panākumiem. Studiju producenti, kas spēj par to pārliecināt, spēj piesaistīt līdzekļus arī ievērojama valsts finansējuma samazinājuma apstākļos un pretēji. Mazais valsts finanšu atbalsts filmu projektiem Latvijā ir pastāvīga realitāte, ar nelielu izņēmumu 2008. gadā, līdz ar to krīzes situācijas filmu studijās, kas rodas, nesaņemot finansējumu viena filmu projekta realizācijai, ir lielā mērā atkarīga tikai no studijas vadības spējām pārliecināt par savu ieceri un projektu. To precīzi raksturo žurnāla "Kino Raksti" galvenās redaktores Kristīnes Matīsas teiktais intervijā: "(..) ja vienīgā problēma ir finansējums, tad tā nav krīze. Tā ir brīvmākslinieka problēma."

Darbinieku loma krīzes situācijās

Viena no krīžu vadības pamatpatiesībām ir tāda, ka krīzes situācijās kā nekad agrāk ir svarīgs darbinieku atbalsts un savstarpējā uzticēšanās vadībai. Vairāki no aptaujātajiem Latvijas filmu studiju vadītājiem atzina, ka ir svarīgi darbiniekiem izskaidrot situāciju, iespējamo atalgojuma samazinājumu vai kāda laika posma dīkstāvi (Māris Putniņš, filmu studijas "Animācijas brigāde" vadītājs, Uldis Cekulis, filmu studijas "VFS Films" vadītājs, Vilnis Kalnaellis, studijas "Rija" vadītājs). Krīzes situācijās iekšējā komunikācijā galvenais ir atklātība, pilnīgas informācijas sniegšana, praktisks atbalsts un abpusēja uzticēšanās, ko var panākt tikai tad, ja tāda ir izveidojusies un pastāvējusi arī pirmskrīzes periodā.

Vilnis Kalnaellis minēja piemēru par darbinieku noturēšanu situācijā, kad tos, piedāvājot lielāku atalgojumu un labākus nosacījums, centās pārvilināt ārzemju studijas jaunatvērtā filiāle: "(..) komunikācija no manas puses bija to dažu cilvēku uzrunāšana un aicinājums noticēt, ka pēc diviem gadiem šī kompānija Latvijā vairs nebūs. Nebija pēc trīs gadiem, lai gan ambīcijas viņiem bija milzīgas un algas viņiem arī bija milzīgas. Līdz ar to mēs ar naudu nekādīgi nevarējām konkurēt. Taču –  jo tu esi godīgāks, jo tu esi stiprāks (autores izcēlums)."

Uzticēšanās un reputācija

Industrijas iekšienē, kā arī sadarbības partneru (piemēram, Nacionālā Kino centrs) vidū ļoti svarīgi ir studijas iepriekšējo realizēto projektu rezultāti un studijas kopējā reputācija. Iepriekšējo finansēto projektu sekmīga un laicīga realizēšana ir būtisks faktors finansējuma piesaistei jaunajiem projektiem, tādejādi novēršot ar finansējuma trūkumu saistītās krīzes situācijas. Reputāciju un uzticēšanos var veidot iepriekšējo darbu kvalitāte, izveidotās attiecības ar darbiniekiem, sadarbības partneriem un citām iesaistītajām pusēm – "Uzticēšanās ir ļoti svarīga, to ir ļoti grūti izveidot, bet ļoti viegli nokaut. Es ar sabiedriskajām attiecībām saprotu atklātību un patiesību, nevienam un nevienā situācijā nemelot. Labākā komunikācija ir rīcība. Nevis runāt bet darīt!" (Māris Putniņš, filmu studijas "Animācijas brigāde" vadītājs)

Studijas reputācija un uzticēšanās tai ir ļoti svarīga arī tad, kad iestājas krīzes situācija (piem., finanšu līdzekļu trūkuma dēļ) un to nav iespējams pārvarēt īsā laikā. Šajā situācijā nepieciešams atrast iespējas izmaksu samazināšanā, esošo sadarbības partneru noturēšanā un jaunu klientu partneru piesaistē. Studijas pozitīvu reputāciju veido orientēšanās uz ilgtermiņa sadarbību ar visām ieinteresētajām pusēm, nevis mēģinājumi gūt pēc iespējas lielākus dažāda veida labumus īstermiņā. Kā jau tika minēts, arī paveikto darbu kvalitāte ir studijas reputācijas pozitīvs katalizators. To labi raksturo "VFS Studio" vadītāja Ulda Cekuļa teiktais: "Mēs sākām ar attiecībām, ar starptautisko atpazīstamību, mūsu filmas sāka iet pasaulē, festivālos. Jāstrādā ir kvalitatīvi, nedrīkst haltūrēt, jātur ir tā reputācija, un tā bija tā mūsu bonusa karte, kas ļāva pārvarēt visas problēmas. Mēs mēģinājām strādāt tā, ka mūsu darbs ir kvalitatīvs  (..)."

Komunikācija ar skatītājiem un sabiedrību

Krīzes situācijas studijās tiešā veidā neietekmē tās komunikāciju ar skatītājiem, tomēr, līdzīgi kā situācijās ar darbiniekiem un sadarbības partneriem, svarīgs ir komunikācijas process ar skatītājiem pirmskrīzes laikā. Arī šai komunikācijai ir jābūt patiesai, atklātai un godīgai, jo veiksmīgas mārketinga kampaņas rezultātā var panākt ievērojamu filmas skatītāju skaitu, bet, tiem viļoties, nebūs iespējas piesaistīt skatītājus nākošajai filmai. To vislabāk raksturo režisors un producents Juris Poškus – "Katru filmu var pagriezt no dažādiem aspektiem, dažādi komunicējot ar skatītāju, bet, dieva dēļ, nemelojot viņam, jo tad viņš momentā tiks apsaldēts." (Režisors – producents, "Fa Filma")

Lietojot šos terminus, daļa iepriekš radīto Latvijas filmu ir "apsaldējušas" vietējos skatītājus, jo ilgu laiku skatītāju interese par latviešu filmām bija zema un viedoklis par tām bija kritisks, kas lielā mērā saistāms ar vilšanos režisoru darbā un studiju iepriekš radītajās filmās. Papildus vairāki konflikti notika un turpina notikt industrijas iekšienē, studijām konkurējot savā starpā par knapo valsts finansējumu un atsevišķām studijām konfliktējot ar valsts iestādēm un sabiedriskām organizācijām, īpaši, Nacionālo Kino centru (NKC). Kā norāda bijušais NKC direktors un tagad filmu studijas "Studio Centrums" vadītājs Bruno Āščuks, tas viennozīmīgi kaitē industrijas publiskajam tēlam – "Visus iekšējos konfliktus, piemēram, attiecībā uz nepabeigtajām filmām, par veco filmu īpašumtiesībām, par vērtējumu  "Lielajā Kristapā" un citas lietas nevajadzētu risināt publiski, jo tas bojā kopējo iespaidu par nozari. Protams, ir lietas, kas būtu jāpasaka publiski, bet tās lietas, kas ir darba procesā, nevajadzētu publiskot".

Skatītāju vilšanās iepriekšējās filmās un ārēji redzamie industrijas iekšējie konflikti, protams, rada negatīvu augsni situācijās, kad, valsts finanšu krīzes apstākļos, nav iespējams pārliecināt valdību par kino nozares finansējuma samazinājuma mazākiem apmēriem. Rodas tāds kā apburtais loks: deviņdesmito gadu sākumā kritiski mazais finansējums neļāva radīt tautā plaši atzītas filmas, kas radīja lielākās daļas skatītāju vilšanos Latvijas kino. Nedaudz pieaugot finansējumam, radās jaunas studijas un palielinājās konkurence starp tām par finansējumu filmu projektiem. Šāda konkurence rada industrijas iekšējus konfliktus, un, tiem kļūstot publiskiem, cieš industrijas kopējā reputācija. Rezultātā, politiķiem lemjot par kopējā finansējuma apmēriem, īpaši finanšu krīzes apstakļos, rodas jautājumi par šāda finanšu atbalsta nepieciešamību un apmēriem. Kā atzīmē žurnāla "Kino Raksti" galvenā redaktore Kristīne Matīsa: "Šādas krīzes ar finansējuma nogriešanu nepienāktu tad, ja filmu studijas nebūtu galvenās, kurām vajag to latviešu kino. Ja mums būtu tautas un sabiedrības pieprasījums, tad politiķi zinātu, ka tam kino naudu vajag, jo tauta prasa to kino."

Krīzes personiskā uztvere

Krīzes situācijas komunikācijā ļoti būtiska ir studijas vadītāja, vadošā producenta vai režisora personiskā krīzes uztvere un komunikācijas spējas. Protams, krīzes situāciju uztveri un komunikāciju ietekmē iepriekšējā pieredze un jau apskatītā studijas izveidotā iekšējā un ārējā uzticēšanās un reputācija. Ja krīzes situācijas, kas saistītas ar finansējuma nepiešķiršanu, jau ir piedzīvotas vairākreiz studijas pastāvēšanā, tad var piekrist studijas "Fa Filma" režisoram un producentam, ka "nedrošība par rītdienu jau ir kļuvusi par paradumu, tu no tās vairs nebaidies".

Kā norādīja gandrīz visi intervējamie, krīzes ir attīstību veicinošs faktors, kas liek meklēt citus filmu projektu finansējuma avotus (piem., sponsorlīdzekļus), sadarbības iespējas ārpus Latvijas u. tml. Protams, ne vienmēr ir viegli pārdzīvot pirmo krīzes posmu, ne vienmēr pietiek finanšu un laika resursu, lai piesaistītu jaunus sadarbības partnerus un projektus, tomēr lielākā daļa intervējamo nonāca pie līdzīga secinājuma kā Vilnis Kalnaellis: "(..) jebkāda krīze ir galvās. [šobrīd lielākā daļa producentu domā] tikai par iespēju tikt pie naudas un viss. Bet tieši viņš [producents] var radīt naudu, viņš var radīt darba vietas. Tā nav ]krīzes] komunikācija, tās ir prāta spējas vispār būt gudriem."

Secinājumi

Vārds "krīze" visbiežāk tiek uztverts negatīvi, saskatot tikai zaudējumus, ko rada šādas situācijas, piemēram, finansiālos, materiālos, darbinieku zaudējumus vai zaudējumus reputācijai. Tāpēc ir būtiski būt gataviem šādām situācijām, izvērtēt to iestāšanās iespējas un iemeslus, lai samazinātu risku šādām situācijām iestāties, vai, tām iestājoties, tās tiktu pārvarētas, turklāt ar pēc iespējams mazākiem zaudējumiem un īsākā laikā posmā.

Tikpat būtiski ir sekmīgi strādāt pirmskrīzes periodā, domājot par ilgtspējīgu biznesa attīstību. Darbība īstermiņa attīstības skatījumā kā uzņēmuma, tā nozares un valsts līmenī padara iespējamāku krīzes situācijas iestāšanos un tās radīto zaudējumu apjomu daudz augstāku. Risku sadalīšana, kvalitatīva darba veikšana un godīga un atklāta attieksme un komunikācija ar ieinteresētajām pusēm – darbiniekiem, klientiem un sabiedrību kopumā - ļauj izveidot uzticības kredītu un labu reputāciju, kas ļauj pārvarēt krīzes situācijas ar mazākiem zaudējumiem.

No otras puses, krīzes situācijas rada arī iespējas izvērtēt pieļautās kļūdas vadībā un komunikācijā, atklāt neizmantotas biznesa iespējas. Tomēr, lai to izdarītu, ir jābūt pietiekamiem pirms krīzes periodā uzkrātiem resursiem, kā arī jau pieminētajam uzticēšanās līmenim un reputācijai. Tieši šādu resursu trūkums un atsevišķos gadījumos arī reputācijas trūkums ir kritiski ietekmējis vairākas filmu studijas Latvijā un visu filmu industriju kopumā.

Latvijas kino nozare lielā mērā ir atkarīga no valsts finansiālā atbalsta, kas pēdējos divdesmit gadus ir bijis zemā līmenī, ar vērā ņemamu pieauguma tendenci tikai laikā no 2006. līdz 2008. gadam, tādejādi radot ilgstošas krīzes situāciju filmu industrijā kopumā, kas būtiski ietekmē arī krīzes situāciju rašanos lielā daļā filmu studiju Latvijā. Ar finansējuma samazināšanu saistītas krīzes mazāk skar tās studijas, kas, domājot par ilgtermiņa darbības iespējām, godīgi un atklāti komunicējušas ar saviem darbiniekiem, sadarbības partneriem un sabiedrību – skatītājiem. Ļoti būtiska ir arī studijas vadošā producenta vai režisora krīzes uztvere un līdera dotības šādās situācijās. Spējai iekšēji uztvert krīzes situācijas ar vēsu mieru, spējai pārliecināt darbiniekus un citas ieinteresētās personas par krīzes situācijas vadību un pārliecību par tās sekmīgu pārvarēšanu ir ļoti būtiska loma krīzes komunikācijā.

Kopumā Latvijas kino nozarē ilgstošas krīzes situācija saglabājas, bet pēkšņais finansējuma samazinājums 2009. gadā izraisīja akūtas krīzes situācijas studijās, taču lielā mērā ir kalpojis par jaunu iespēju atklāšanu un devis arī pozitīvus ieguvumus, nevis tikai zaudējumus.

Literatūras saraksts

Banks, F. K. (2007). Crisis Comunications. New Jersey: Lawrence Erlbaum Associates, Inc., 385. p.

Coombs, W. T., Holladay, Sh. J. (2010). The Handbook of Crisis Communication. Chichester, West Sussex, UK: Blackwell Publishing, Ltd., 737. p.

Cutlip, S. M., Center, A. H., Broom G. M. (2000). Effective Public Relations (8^th Ed.). New Jersey: Prentice-Hall, 743 p.

Drīzumā uz kinoekrāniem nonāks spēlfilma "Mona". LETA. (8/11/2011). Ievietots no: http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=329850:drzum-uz-kinoekrniem-nonks-splfilma-qmonaq&Itemid=201

Griffin, A. (2008). New Strategies for Reputation Management. London and Philadelphia: Kogan Page Publishers, 176 p.

Rietuma, D. (2007). Filmu nozare - izdzīvošanas režīmā. Diena,  9. marts, 15. lpp.

Tamuļēviča, Dž. (14/06/2010). Naudas trūkuma dēļ darbību pārtrauc animācijas filmu studija “Dauka". Diena. Ievietots no: http://www.diena.lv/izklaide/kino/naudas-trukuma-del-darbibu-partrauc-animacijas-filmu-studija-dauka-738125

Чумиков, А. Н., Бочаров, М. П. (2010). Связи с общественностью. Москва: Издательство "Дело" АНХ, 721 c.

Nacionālā Kino centra (NKC) nepublicētie materiāli (2011), (2012).

Ieva Bruksle, Natālija Gode LATVIJAS TAUTSAIMNIECĪBAS UN CENU ADMINISTRĒŠANAS LIKUMSAKARĪBAS

Ksenija Dmitrijeva TRADICIONĀLO UN NETRADICIONĀLO MĀRKETINGA KOMUNIKĀCIJU METOŽU MIJIEDARBĪBA UN TĀS RADĪTĀS SEKAS