LATVIJAS TAUTSAIMNIECĪBAS UN CENU ADMINISTRĒŠANAS LIKUMSAKARĪBAS
LATVIAN ECONOMY AND PRICE ADMINISTRATION REGULARITIES

Ieva Bruksle
RTU zinātniskā grāda pretendente
Biznesa augstskola Turība, Latvija

Natālija Gode, Dr.oec., asoc.prof.
Transporta un sakaru institūts, Latvija

Ievads

Pasaules saimniecībā ir pārmaiņu laiks, valstis piedzīvo dažādus politiskus un ekonomiskus satricinājumus, ekonomikas zinātnieki meklē jaunus risinājumus situācijas stabilizēšanai, tiek meklētas iespējamās atbildes ekonomikas domas vēsturē, spriests par jaunu paradigmu ekonomikas teorijā. Arvien biežāk tiek diskutēts par izaugsmes ilgtspējīgumu un ilgtspējīgas tautsaimniecības veidošanu, valsts lomu tautsaimniecībā un cenām kā aktīvu tautsaimniecību stimulējošu instrumentu.

Jau senajā Indijā (XI gs. p. m. ē.) tiek reglamentēti saimnieciskās dzīves nosacījumi, tostarp arī cenu veidošana. Indiešu traktātā Arthashastra (IV gs. p. m. ē.) viena no pamatidejām ir jautājums par tirdzniecības peļņu, kura ir savlaicīgi jāietver cenā vietējām precēm 5%, ārvalstu precēm 10 % apmērā. Ķīnā (IV–III gs. p. m. ē.) traktātā par kolektīvo ekonomiku, tiek pausta ideja, ka nepieciešama stabila ekonomikas attīstība, kas galvenokārt nozīmē maizes cenu regulēšanu. Viduslaikos, pastāvot autoritārai pārvaldei, cenas tiek regulētas. Itāļu mūka Aquinas Thomas (13. gs.) ekonomiskajās mācībās centrālo vietu ieņem “taisnīgās cenas" teorija. No vienas puses, tā ir cena, kas atbilst darba izmaksām, no otras, tā ir atšķirīga cena vienai un tai pašai precei dažādiem sabiedrības slāņiem, kas ļauj tiem dzīvot saskaņā ar savu rangu (Белоусов, Ершова, 1999).

Šodien valstiskā regulēšana aptver gandrīz visas saimnieciskās dzīves puses. Tā kā valstiskās regulēšanas objekts ir tirgus attiecības, bet cenas veidošanās tirgū ir šo attiecību izpausmes forma, tad valsts iejaukšanās pakāpi cenu veidošanas procesos nosaka kopējās valstiskās iejaukšanās politikas apjoms ekonomikā. Valstīs ar attīstītu tirgus ekonomiku ir izveidojusies sarežģīta cenu sistēma, kas balstās uz uzņēmumu iekšējo un ārējo informāciju, ko piegādā tirgus infrastruktūras institūti. Valstis veido speciālus administratīvi- tiesiskos mehānismus, kas, no vienas puses, analizē cenu attiecības un līmeni, no otras, ietekmē iekšējās cenu veidošanās procesus: dažādās valstīs administratīvi regulējamo cenu īpatsvars ir atšķirīgs.

Latvijas tautsaimniecībā rodami dažādi piemēri cenu administrēšanai. Raksta mērķis ir izvērtēt cenu administrēšanas likumsakarības Latvijas tautsaimniecībā. Mērķa sasniegšanai tiks novērtēta cenas loma, sniegts cenu administrēšanas ekonomiskais pamatojums un raksturotas metodes, raksturota cenu administrēšana Latvijas tautsaimniecībā. Tiks izmantotas loģiski konstruktīvā, sintēzes metodes. Līdzsvarota cenu regulēšana, izvērtējot situāciju tautsaimniecībā, var tikt izmantota kā stimulējošs instruments, veicinot stabilitāti Latvijas tautsaimniecībā.

1. Cenas un ilgtspējīga tautsaimniecība

Raksta sākumā raksturosim cenu un tautsaimniecības attīstības savstarpējo saikni, lai pamatotu turpinājumā izvērtēto cenu administrēšanas nozīmību tautsaimniecībā. Par ekonomikas izaugsmi un tās nepieciešamību tiek diskutēts arvien plašāk, turklāt īpaši tiek akcentēta izaugsmes ilgtspēja.

Ekonomikas izaugsme izpaužas pastāvīgā ražošanas apjoma, darba un kapitāla izmantošanas pieauguma tempā, turklāt ekonomikas izaugsmi raksturo divas tendences. Pirmkārt, izaugsmes temps (ražošanas apjomu pieaugums, lielāks iekšzemes kopprodukts), otrkārt, izaugsmes kvalitāte (labklājības līmenis, kvalitātes palielināšanās, sociālo garantiju apjoms). Kā izpaužas izaugsmes ilgtspēja? Ilgtspējīgas attīstības jēdziens tiek formulēts jau 20. gadsimta otrajā pusē. G. H. Bruntlande ilgtspējīgu attīstību definē kā "attīstību, kas nodrošina mūsdienu paaudzes vajadzības, neradot grūtības nākamajām paaudzēm nodrošināt savas vajadzības". Tā ir attīstība, kas balstās uz tādiem patēriņa un ražošanas veidiem, kuri nenoplicina dabas resursus, aizsargā vidi, veicina taisnīgu resursu sadali un mazina nabadzību (Piebalgs, 2010). Latvijas ekonomisti atzīmē, ka ilgtspējīga attīstība nenozīmē to, ka pašreizējai paaudzei būtu jānodrošina nākamo labklājība, katrai paaudzei jārūpējas pašai, taču nedrīkst nostādīt nākamo paaudzi sliktākā pozīcijā, sabojājot vidi un liekot maksāt mūsu parādus. Tautsaimniecības mērķis ir panākt, lai visi cilvēki dzīvotu labi un justos laimīgi, taču pašreizējā labā dzīve nedrīkst apdraudēt labo dzīvi nākotnē (Brīvers et.al, 2010). Bet krievu zinātnieks Vorkujevs (Воркуев) atzīmē, ka "ilgtspējīgas izaugsmes" ekonomiskās politikas mērķis ir izveidot sociāli taisnīgu sabiedrību, jo tikai tāda sabiedrība var nodrošināt dzīvi, kas saskaņota ar dabas vajadzībām un iespējām. Pretējā gadījumā vērtības teorija ir aizsegs, gigantiskas dabas resursu izšķērdēšanas legalizācija, lai pavairotu bagātību atsevišķiem indivīdiem (Воркуев,1998). Jāpiemin profesora Ivara Brīvera, Latvijas ekonomistu asociācijas Valdes priekšsēdētāja, viedokli, kas atzīst, ka ekonomikas mērķis ir – labklājība, kas ietver vidi ne tikai kā tīru gaisu un ūdeni, bet arī vidi, kur ir drošība, kultūra, veselība. Svarīgi ir saglabāt vērtību sistēmu (Brīvers, 2011).

Sekojoši, no ilgtspējas aspekta svarīga ir attīstības kvalitāte un vide. Un ir jāpiekrīt krievu zinātniekam Jefanovam (Ефанов), ka ekonomiskās attīstības perspektīvas nerodas tukšā vietā, bet izaug no pagātnes, izkristalizējas tagadnē. Nacionālo tradīciju un izveidojošos saimniecisko struktūru, sabiedrisko attiecību noliegšana, atteikšanās no vēsturiskās pagātnes neizbēgami samazina ekonomiskās sistēmas stabilitāti, atņem tai dinamismu, pašattīstības stimulus (Ефанов,1998). Turklāt arvien biežāk tiek norādīts uz izaugsmes ierobežoto raksturu.

 Krievu zinātnieks Dugins (Дугин), savā grāmatā "Ekonomikas beigas" raksturojot globālo ekonomikas krīzi, kritizē liberālisma pieeju, atzīstot, ka mūsdienu ekonomikas (jaunās ekonomikas) pamatā ir "nebeidzamas izaugsmes" aksioma, bet šā brīža krīze ir vai nu pasaules kapitālistiskās sistēmas beidzamā krīze (liberālisma un jaunās ekonomikas gals), vai nu fundamentāla novirze, kam sekos korekcija un jauns un spēcīgāks globalizācijas un virtualizācijas vilnis. Apzinoties ekonomiskās izaugsmes uzdevumus un aktuālo situāciju pasaules saimniecībā, kā iespējamais risinājumus var tikt izvirzīta mobilizācijas ekonomika, valsts aktīva līdzdalība saimnieciskajā dzīvē, taču nevis realizējot tiešu kontroli, bet gan veidojot labvēlīgus nosacījumus tām ekonomikas nozarēm, kas var steidzami uzlabot situāciju tautsaimniecībā kopumā. Spēcīgs mazais un vidējais bizness ir stipras valsts sistēmas rezultāts – vienādi spēles noteikumi un atbalsts (Дугин, 2010). Arī zviedru profesors Larss Ridēns (Rydén) norāda, ka izaugsmei ir ierobežojumi – tos nosaka mūsu planēta. Tāpēc ir nepieciešama virzība uz ilgtspējīgu attīstību, kuras nodrošināšanai ir nepieciešama pieeja, kas apvieno:

1. tehnoloģisko attīstību;
2. saimniecisko kārtību (noteikumus, likumus, nodokļus), kas vērsta uz ilgtspējīgiem risinājumiem;
3. atbilstošu infrastruktūru;
4. dzīves veida izmaiņas (dematerializācija, pārdomāts patēriņš) (Ridēns, 2010).

Nobela prēmijas laureāts Džozefs Stiglics (Stigliz) atzīst, ka jebkuras veiksmīgas ekonomikas centrā atrodas tirgi, bet paši par sevi tirgi darbojas ne visai labi, valdībai (valstij), jāpilda tai atvēlētā loma un to jādara ne tikai glābjot ekonomiku, kad tirgi demonstrē savu nepilnību, bet arī regulējot tirgus, lai nepieļautu lūzumus. Ekonomikai ir nepieciešamas tirgus un valdības lomas sabalansētība, ko var palīdzēt nodrošināt sabiedriskas un nevalstiskas institūcijas. Viens no valsts pienākumiem ir stimulēt tirgu darboties atbilstoši, tirgu nevar piespiest pareizi novērtēt riskus, bet var tikt izstrādāti regulēšanas noteikumi, kas ierobežotu seku radīto kaitējumu, ko rada tirgus kļūdas novērtējot riskus. Var mēģināt ietekmēt stimulu struktūru, tā pastarpināti ietekmējot cenu veidošanās riskus. Bet, vērtējot situāciju ekonomikā pēc globālās krīzes, Stiglics akcentē restrukturizācijas nepieciešamību, valsts lomas aktualizēšanos, kā arī cenu mainības lomu un ietekmi uz ilgtspējīgu vidi. Viņš atzīmē, ka veicamā saimnieciskā restrukturizācija prasa, lai valsts uzņemtos daudz aktīvāku lomu, piemēram, veidojot jauno "zaļo ekonomiku’’, pat nodrošinot vienkāršu uzdevumu, lai cenas pareizi atspoguļotu dabas resursu izsīkšanu ilgtermiņā (Stigliz, 2010).

Jāatzīmē, ka ekonomiskajā literatūrā stabilas ilgtspējīgas vides nodrošināšanai būtiska nozīme tiek piešķirta:

1. cenām – jo cena tiek uzskatīta par vienu no ekonomikas būtiskākajiem elementiem, kas darbojas kā indikators, stimulators, kā arī bremzējošs faktors, turklāt par vienu no būtiskiem makroekonomiskās politikas mērķiem tiek uzskatīta stabila cenu līmeņa nodrošināšana (viens no centrālo banku realizētās politikas mērķiem);
2. valsts lomai – kā stabilas ekonomiskās vides nodrošinātājai, veicinot cenu stabilitāti un stimulējošas funkcijas realizāciju, atbalstot komercdarbības infrastruktūras atbilstošu funkcionēšanu, nodrošinot tehnoloģiju pilnveidi;
3. apkārtējās vides lomai – ilgtspējas nodrošināšana ir tieši saistīta ar dabas resursu efektīvu izmantošanu, saimnieciskās darbības negatīvās ietekmes uz apkārtējo vidi mazināšanu (Bruksle, Gode, 2011).

Mēs dzīvojam pārmaiņu laikā, pasaules un atsevišķu valstu saimniecībās notiek būtiskas izmaiņas. Ekonomikā novērojama valsts lomas palielināšanās, regulējot un stimulējot saimnieciskos procesus, lai sekmētu ātrāku izaugsmi. Valsts vienmēr pilda konkrētas funkcijas, lai nodrošinātu līdzsvarotu tautsaimniecības izaugsmi, it īpaši tas ir svarīgi ekonomikas lejupslīdes situācijā, kad, samazinoties ražošanas apjomiem, pieaug bezdarbs un sociālā spriedze. Valsts realizē tirgus sistēmas aizsardzības un ienākumu pārdales funkcijas, kuru ietvaros notiek arī cenu regulēšana. Kāpēc? Cena ir viens no ekonomikas redzamākajiem elementiem, kas skar visus sabiedrības locekļus, – gan patērētājus, gan ražotājus, gan valdību. Cenu līmenis ir rādītājs, kas raksturo aktuālās izmaiņas saimnieciskajā vidē, jo cenu izmaiņas darbojas gan kā stimulējošs, gan bremzējošs faktors ekonomikā, savukārt cenu līmeņa izmaiņas ietekmēs dažādi ekonomiskās vides elementi (mikro un makro faktori), kas apliecina faktoru savstarpējo mijiedarbību. Cenas tautsaimniecību kā aktīvs instruments ietekmē tieši un pastarpināti, turklāt konkurētspējas noteikšana ir pats redzamākais un viegli salīdzināms indikators. Veiktām reformām ir tieša ietekme (ja cenas tiek regulētas) vai pastarpināta ietekme (ja reformas rezultātā sadārdzinās resursu cenas) caur cenām, bet mainīgas cenas neveicina stabilitāti, apgrūtina ilgtermiņa plānošanu, izdara papildu spiedienu uz cenu līmeni ar inflācijas gaidu un inflācijas nenoteiktības starpniecību. Tautsaimniecības stabilā vide, kas ir priekšnoteikums konkurētspējai (dažādos konkurētspējas līmeņos), un stabilas cenas ir savstarpēji papildinoši faktori, kas cieši mijiedarbojas. Turklāt, no ilgtspējas aspekta izejot, cenām ir jāstimulē zinātniski tehniskais progress, resursu taupīšana, materiālu ietilpības un energopatēriņa samazināšana. Cenu izmantošana, lai stimulētu zinātniski tehnisko progresu, samazinātu visu veidu resursu patēriņu, izraisa cenu novirzes no faktiskā izmaksu līmeņa uz vienu vai otru pusi. Cenu novirzes no faktiskajām izmaksām pamatojums noved pie ražošanas pilnveidošanas un patēriņa racionalizācijas.

Šajā raksta daļā akcentējām cenu un tautsaimniecības savstarpējo saikni, turpinājumā, ņemot vērā izdarītās atziņas, par cenas kā aktīva tautsaimniecības instrumenta specifiku, raksturosim cenu administrēšanas ekonomisko būtību un metodes.

2. Cenu administrēšanas ekonomiskais pamatojums un metodes

Ekonomikas domas vēsturē ir attēloti dažādi, arī diametrāli pretēji, viedokļi par valsts lomu cenu veidošanā, pieļaujot brīvu cenu veidošanos, netiešu cenu regulēšanu, kā arī apzinātu kontroli. Tiek pausts atbalsts ekonomikas brīvai norisei un minimālai valsts lomai (piemēram, klasiskā skola, monetāristi, neoliberāļi) un ekonomikas regulēšanas pozitīvajiem aspektiem (merkantīlisti, marksisti, keinsiānisti) (Левита, 2001). Ekonomisko teoriju paustie viedokļi ir saistīti ar konkrētu vēsturisku laika posmu un konkrētās valsts saimniecisko pieredzi. Aplūkosim tikai dažus ekonomistu viedokļus, kas pauž atbalstu valstiskajai regulēšanai.

Simon de Sismondi (1773–1842) uzskata, ka sabiedriskās varas iejaukšanās, nespējot izjaukt dabiskos mehānismus, tomēr palīdz tiem darboties vēl harmoniskāk. K.Anri de Sen-Simon (1760–1825) pauž, ka ekonomiskā brīvība rada anarhiju ražošanā. Tāpēc plānošanai ir jāaptver gan ražošana, gan produkcijas sadale valsts ietvaros. Friedrich von Wieser (1851–1926) uzskata, ka sociālā sistēma var funkcionēt, ja cenu sistēma nav brīva, bet resursu sadale būs racionāla. Līdzīgs viedoklis ir Lozānas skolai, paužot uzskatu, ka centralizētai plānošanai ir jāaizstāj cenas, ko noteikušas atsevišķas tirdzniecības operācijas konkurences apstākļos. Tā Vilfredo Pareto (1848–1923) uzskata, ka konkurences tirgū var pieturēties pie dotās preces vienīgās cenas hipotēzes, turpretī konkurences trūkuma gadījumā dažādas preces vienības tiek pārdotas par dažādām cenām. John Maynard Keynes (1883–1946)ir secinājis, ka cenu stabilitāte ilgtermiņā būs atkarīga no vienības izmaksu palielināšanās intensitātes salīdzinājuma ar ražošanas sistēmas pieauguma tempu. Valsts lomas palielināšanās nav tirgus ekonomikas beigas, valsts funkciju paplašināšanās ir līdzeklis, lai izvairītos no pilnīgas pastāvošo ekonomikas institūtu sagraušanas un pilnvērtīgas privātās iniciatīvas realizēšanas. John Kennet Galbraith (1908–2006) uzskata, ka kapitālistiskā ekonomika ir pārsvarā plānveida, ko nosaka lielo kompāniju tieksme kontrolēt tirgu. Kompānijām valsts ir nepieciešama kā regulators, kas uzņemas lielu daļu riska, garantē cenu līmeni un apņemas iepirkt produkciju. Cena ir kompānijas rūpnieciskās plānošanas instruments, cenu stabilitāte nodrošina nemainīgu patēriņu. Valstij jāregulē cenas un darba alga, lai izvairītos no cenu spirāles. Galbraith no praktiskās pieredzes pamato, ka rūpnieciskais tirgus ir vairāk pielāgots cenu regulēšanai, nekā tika uzskatīts iepriekš. Tomēr cenu kontrole ir jāizmanto, galvenokārt stabilizējot cenas periodā, kad ekonomika izjūt inflācijas spiedienu lielu militāro izdevumu rezultātā. Ekonomists uzskata, ka pastāv izvēles iespējas starp: līdzsvaru bez kontroles; nelīdzsvarotību, kas balstīta uz kontroli; pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvaru, ko papildina kontrole. Līdzsvara aizsardzība bez kontroles tiek nodrošināta ar nodokļu un finanšu sistēmu palīdzību. Cenu kontroli jārealizē tikai situācijā, kad šie līdzekļi nedod vēlamo rezultātu. Fransua Perru (1903–1987) pauž uzskatu, ka cenu mehānisms pats par sevi nenodrošina ekonomisko aģentu saskaņu. Valsts sektors var būtiski ietekmēt privāto, pateicoties cenu noteikšanai vai orientēšanai dažādos kopējos kvalitātes līmeņos. Politika jau diezgan sen ietekmē cenu režīmu pētījumiem un iedzīvotājiem, lai nelīdzsvarotība harmonizētu ar izaugsmi. Valsts ekonomiskajai politikai ir jābūt selektīvai. Paul Samuelson (1915–2009) pauda uzskatu, ka mūsdienu ekonomika nevar tikt uzskatīta par tīru cenu ekonomiku, bet ir jaukta sistēma, kurā valsts kontroles elementi ir apvienoti ar tirgus mehānisma ietekmi uz ražošanas un patēriņa organizēšanu (Левита, 2001; Белоусов, Ершова, 1999; Лев,2009).

Jauns skatījums uz valsts lomu tautsaimniecībā un cenu veidošanā izriet no nepilnībām un problēmām konkrētās valsts saimniecībā. Cenu regulēšanas apjomi ir atkarīgi no kopējās ekonomiskās situācijas, kā likums tendence palielinās krīzes situācijās, bet samazinās ekonomikai stabilizējoties. Cenu regulēšanai ir dažādi mērķi,– inflācijas samazināšana, monopolu darbības regulēšana, resursu cenu uzraudzība, nodrošinot iztikas minimumu. Valsts cenu politika parasti tiek vērsta uz konkurētspējīgas vides nodrošināšanu, un paredz ilgtermiņa pasākumu,  īstermiņa pasākumu un ārkārtas pasākum realizēšanu.

Pastāvot tirgus ekonomikai, cenas nav vienīgais tirgus regulators, bet, pastāvot nesabalansētībai preču- naudas attiecībās un inflācijai, cenu regulēšana, pirmkārt, patēriņa precēm, tiek uzskatīta par svarīgāko sviru, kas neļauj samazināties naudas pirktspējai.

Saimnieciskā prakse rāda, ka ne visas cenas tirgus ekonomikā veidojas pieprasījuma un piedāvājuma mijiedarbības rezultātā. Valstiskās iejaukšanās intensitāte, cenu veidošanas jautājumos ir saistīta ar dažādiem, bieži pretrunīgiem, momentiem. To var izsaukt gan masveida iedzīvotāju prasības, pazemināt cenas atsevišķiem sociāli svarīgiem produktiem un pakalpojumiem, gan tieksme labklājības politikas ietvaros mazināt monopolu nelabvēlīgo ietekmi, noturēt stabilu naudas vērtību utt.

Valstiskās iejaukšanās metodes cenu veidošanas jautājumos var izpausties ar faktoru starpniecību, kas ietekmē cenu no pieprasījuma un piedāvājuma puses, vai ar tiešu ietekmi uz cenu līmeni. Pirmajā gadījumā tā ir netieša regulēšana, otrajā – tiešā cenu regulēšana. Cenu administrēšanas metodika, izmantojot avotus (Есипова, 2004; Алклычев,1998; Шелягина,1995), autori apkopojuši 1. tabulā.

Raksturojot tiešās cenu regulēšanas metodes, jāatzīmē, ka cenu fiksēšana var tikt veikta ne tikai visas valsts robežās, bet arī tikai noteiktā reģionā vai rajonā. Fiksējot cenas, tās var tikt noteiktas, pēc iespējas pietuvinot tautsaimniecības izdevumus sastādošo izmaksu normatīviem, ko nosaka atbilstoši subjektīvi pieņemamam cenu modelim. Nosakot fiksētās cenas, kas ir zemākas par ražošanas izdevumiem, valsts izmaksā subsīdijas un dotācijas uzņēmumiem. Fiksēto cenu negatīvais moments izpaužas apstāklī, ka vienām precēm sākotnēji cenas ir paaugstinātas, citām pazeminātas, kas, paliekot nemainīgas ilgākā periodā, var radīt būtisku apgrūtinājumu uzņēmumu pastāvēšanai. Fiksētās cenas parasti tiek noteiktas enerģētiskā kompleksa produkcijai; transporta pakalpojumiem (dzelzceļš, autotransports), komunālajiem pakalpojumiem un citām sociāli svarīgam precēm un pakalpojumiem. Cenu regulēšana, izmantojot to fiksēšanu, netiek plaši pielietota.

Cenu regulēšanu, izmantojot maksimālo cenu izmaiņu koeficenta noteikšanas metodi jeb maksimālo cenu līmeni, pielietos, attīstoties konkurencei, pieaugot tirgus piesātinātības pakāpei. Koeficentus nosaka, balstoties uz rekomendējamo cenu sarakstu. Nosakot koeficentus, jāņem vērā:

1. ārējās ietekmes pašizmaksas palielināšanos, sekojoši cenu palielināšanās materiāliem un izejvielām, kurināmajam un elektrībai, transporta un sakaru pakalpojumiem, nomas maksas pieaugums, amortizācijas normu izmaiņas utt.;
2. rentabilitātes paaugstināšanas nepieciešamība līdz līmenim, kas ļauj darboties pašfinansēšanās apstākļos.

Noteiktais rentabilitātes līmenis dažādās nozarēs var atšķirties.

Jāņem vērā, ka tieša ietekme uz cenu ir vairāk vai mazāk efektīva apstākļos, kad nedarbojas konkurences mehānisms, sekojoši pastāvot augstai monopolizācijas pakāpei, un ekstremālos gadījumos.

Plašāk tiek izmantoti netiešie cenu regulēšanas paņēmieni. Izmantojot netiešās regulēšanas metodes, tiek ietekmēts uzņēmumu un iedzīvotāju ienākumu līmenis, konkurences attīstība. Netiek ietekmēta konkrētas preces vai pakalpojuma cena, bet veicināta iedarbība uz kopējo cenu līmeni un regulēta cenu dinamika valstī.

Raksturojot netiešās cenu regulēšanas metodes, jāatzīmē, ka pieprasījumu un piedāvājuma pieaugumu var stimulēt, izmantojot pirmos četrus (1. tabulā) minētos cenu dinamiku regulējošos instrumentus (nodokļi, procentu likmes, investīciju apdrošināšana, ienākumu regulēšana), kā arī citus konkrētus pasākumus. Būtiska loma netiešajā cenu regulēšanā ir nodokļu politikai. Vistiešāk cenas ietekmē tādi nodokļi kā pievienotās vērtības, akcīzes, muitas, ienākumu, sociālais nodoklis. Nodokļu politikas ietekmē cenu līmenis var gan augt, gan tikt pazemināts, tāpēc,pieņemot dažāda veida grozījumus šīs politikas ietvaros, ir svarīgi izvērtēt vēlamos mērķus un iespējamo atdevi. Ieviešot dažāda veida atlaides uzņēmumiem un iedzīvotājiem, var tikt stimulēta cenu līmeņa pazemināšanās, savukārt mērķis izveidot bezdeficīta budžetu var dot tieši pretēju rezultātu. Atvieglojot uzņēmējiem kredītu saņemšanu, samazinot procenta likmes, kā arī stimulējot investīciju drošumu, tiek veicināta ražošanas attīstība, tātad piedāvājuma un pieprasījuma pieaugums, kas arī ietekmēs cenu dinamiku. Izmantojot normatīvo dokumentu izstrādi, attiecībā uz pašizmaksas un peļņas noteikšanu, cenu cenšas maksimāli tuvināt ražošanas vērtībai. Šīs metodes ietvaros var tikt noteiktas pieļaujamās kalkulācijas metodes, peļņas normas, pieļaujamo peļņas fondu un rezervju veidošana. Regulējot iedzīvotāju ienākumu līmeni, var tikt noteikti dažāda veida pabalsti, minimālā alga, nodokļu atvieglojumi, sekojoši tiek stimulēts pieprasījums ienākumu palielināšanas rezultātā, kas savukārt, mijiedarbojoties ar piedāvājumu, var veicināt cenu līmeņa pazemināšanos. Piedāvājums var tikt sekmēts arī tieši nevis pastarpināti, piemēram, radot pieprasījumu no valsts aparāta puses. Piedāvājumu var stimulēt arī piešķirot subsīdijas un mērķu dotācijas.

Kopumā jāatzīmē, ka jebkura veida iejaukšanās brīvā cenu veidošanas procesā nav atbrīvota no kļūdām, jo ne vienmēr var prognozēt ieinteresētu pušu atbildes reakciju, kā arī noteikt kvantitatīvi šādas iejaukšanās rezultātu. Tāpēc makroekonomiskā cenu regulēšanas politika ir jāveido elastīgi, atbilstoši konkrētai ekonomiskai situācijai. Tā pastāvīgi jāorientē uz ražošanas efektivitātes stimulēšanu un struktūras pilnveidošanu, uz plašu sabiedrības slāņu patēriņa iespēju palielināšanu. Pirmkārt, jāorientējas uz tiem tirgus segmentiem, kuros izpaliek konkurence.

Varam secināt, ka galvenie makroekonomiskās cenu administrēšanas pielietošanas mērķi ir šādi:

• salīdzinoši stabila cenu līmeņa nodrošināšana;
• nacionālās ražošanas stimulēšana;
• veicināt nacionālās produkcijas konkurētspēju;
• stabilas ekonomikas attīstības sekmēšana;
• mazturīgo iedzīvotāju slāņu atbalstīšana.

Tātad, izstrādājot cenu administrēšanas mehānismu, sākotnēji ir jānosaka prioritārais mērķis, attiecīgi izvēloties regulēšanas metodes, tiešās vai netiešās, un jāizvēlas konkrētai ekonomiskai situācijai visatbilstošākos instrumentus. Izveidotais regulēšanas mehānisms ir jākontrolē, pastāvīgi to uzlabojot.

3. Cenu administrēšana Latvijā

Vēsturiskā pieredze

Veicot cenu administrēšanas raksturošanu Latvijas tautsaimniecībā, lietderīgi ir aplūkot vēsturisko pieredzi. Veiksim ieskatu Latvijas tautsaimniecībā realizētajā cenu administrēšanas specifikā  laika posmā no 1914.līdz 1940. gadam. Šajā laika periodā Latvijas tautsaimniecībai ir bijuši dažādi izaicinājumi, tāpēc 2. tabulā tiks apkopota informācija par situāciju Latvijas tautsaimniecībā šajā laika posmā , izmantojot (Aizsilnieks, 1968; Brīvers, 2009; Saulītis, 2009). Laika posmā, kas aptver 1914. – 1920. gadu, Latvijas teritorijā notiek aktīva kara darbība, kas nosaka savas korekcijas tautsaimniecībā, bet nemainīga parādība ir cenu celšanās, kas izriet no karadarbības radītajiem apstākļiem, produktu trūkuma un atšķirīgām prioritātēm, realizējot saimniecisko politiku (dažādas saimnieciskās intereses Krievijai, Vācijai, padomju varai un Latvijas pagaidu valdībai).

Saimniecības izveides periodā, kas uzrāda cenu kāpumu laika posmā no 1922. līdz 1924. gadam, sekojošu samazinājumu no 1924. līdz 1926. gadam, nākamajos divos gados novērojams pieaugums, kam seko atkārtots cenu kritums. Tāpat kā pasaules saimniecībā, arī Latvijas tautsaimniecībā norisinās lejupslīde laika periodā no 1930. – 1934. gadam,– iedzīvotāji izjūt labklājības līmeņa pasliktināšanos, ražotājus būtiski skar cenu līmeņa samazināšanās. Laika posmā no 1934. līdz 1939. gadam Latvijas saimniecībā norisinās būtiski pārkārtojumi (Kārļa Ulmaņa saimnieciskā politika),– tiek aktualizēta vietējās ražošanas un kapitāla loma, nacionālās vērtības, stimulēta tautsaimniecība, veicinot spēcīgu izaugsmi. 1940. – 1945. gadā Latvijas tautsaimniecība tiek pakļauta aktīvai karadarbībai, tiek realizētas dažādas saimnieciskās politikas, kas tiek vērstas un ražošanas līdzekļu izsmelšanu, atsavināšanu, apzināti veicināta Latvijas saimniecības iekļaušanās gan Vācijas, gan Padomju Savienības saimniecībās. Turpinājumā 3. tabulā tiek apkopots cenu administrēšanas paņēmienu raksturojums aprakstītajam laika periodam Latvijas tautsaimniecībā, izmantojot (Aizsilnieks, 1968; Bruksle, 2010).

Jāatzīmē, ka, lai gan tirdzniecība pakāpeniski atjaunojās realizēto pasākumu rezultātā un veikalos paradās arvien vairāk preču (1919. gada vasara), preču piedāvājuma palielinājums stimulējis arī cenu samazinājumu, svarīgāko produktu cenas tomēr ir 40 – 100 reizes augstākas, nekā pirms kara. Turklāt ne vienmēr un visi administrēšanas pasākumi sniedz plānoto rezultātu, tiek konstatēti nesaimnieciski lēmumi attiecībā uz cenām (Apgādes ministrijā, kas rezultātā tiek likvidēta 1921./22. budžeta gadā). Realizētie pasākumi, galvenokārt, tiek orientēti uz cenu līmeņa samazināšanu un lai uzlabotu apgādi ar precēm.

Arī Latvijas saimniecībā no 1923. līdz 1930. gadam, tiek novērotas dažādas nepilnības cenu veidošanā, ko izraisa ierēdņu nekompetence (piemēram, neatbilstošas linu un cukura cenas). Realizējot cenu administrēšanas pasākumus laika posmā no 1930. līdz 1934. gadam, mērķis ir nodrošināt cenu kāpumu, sasniedzot 1929. gada līmeni, stimulēt iekšējo ražošanu, lauksaimniecību, taču nereti tiek sekmētas pārmērīgi augstas cenas ekonomiski nepamatotu uzņēmumu pastāvēšana, veidojas melnais tirgus, uzņēmumi streiko, neapmierināti ar inspektora lēmumiem. Latvijas saimniecībā 1934.–1939. gads iezīmējas ar pastiprinātu cenu administrēšanu gan tieši, gan netieši, lai palīdzēt lauksaimniekiem depresijas apstākļos, lai cīnītos ar augošajām cenām vai bremzētu cenu kāpumu 1936./37. gados. Tātad, veidojot Latvijas saimniecisko politiku, liela uzmanība tika veltīta cenām, un cenu regulēšana tiek izmantota plaši. Kara laikā realizētā ļoti stingrā administratīvā regulēšana, tomēr neļauj izkontrolēt pilnīgi visus regulējamos darījumus, rezultātā attīstās melnā tirdzniecība. Šāds rezultāts ir likumsakarīgs, ja pieprasījums pārsniedz piedāvājumu, bet ir noteikti cenu griesti (Aizsilnieks, 1968; Bruksle, 2010).

Raksturojot cenu administrēšanas specifiku Latvijā, laikā, kad tā bija Padomju Savienības dalībvalsts, līdz 90. gadu sākumam, Latvijā tiek realizēta plānveida saimniecība, kuras ietvaros cenas ir viens no plānošanas sistēmas elementiem. Jāatzīmē, ka tiek izmantota tiešā regulēšana, jo valsts un kooperatīvā tirdzniecība ir organizētais valsts tirgus, tātad pakļaujas detalizētai plānošanai, arī cenas tiek plānotas un noteiktas. Valsts tirdzniecības galvenais posms ir LPSR Tirdzniecības ministrijas sistēma. Kooperatīvās tirdzniecības uzņēmumu pašu ražotajai un iepirktajai produkcijai cenas nosaka kooperatīvās organizācijas, un tās regulē valsts. Lai gan kolhozu tirdzniecībā valsts neplāno apgrozījumu un arī cenas veidojas brīvi, atkarībā no pieprasījuma un piedāvājuma. Valsts ierobežo cenu veidošanās stihiskumu ar plānošanas palīdzību (tiek plānots ražošanas apjoms, sortiments, algu fonds u. c.), regulējot kolhoznieku ienākumus, nosakot valsts iepirkumu apjomus un cenas, plānojot mazumtirdzniecības cenas. Kā arī kolhozu tirgus cenas tiek ietekmētas, realizējot kooperatīvo tirdzniecību, kas iepērk produktus un pārdod tos par tirgus cenām un atver tirdzniecības vietas tirgū, sekojoši tiek realizēta pastarpināta cenu administrēšana (Jerāns, 1984).

Sekojoši, Latvijas tautsaimniecības vēsturē ir daudz piemēru cenu regulēšanai, turklāt bieži tā ir tieša regulēšana, ko papildina arī pastarpināti paņēmieni. Cenas Latvijā tikušas regulētas dažādiem mērķiem, kam kopīga iezīme ir veicināšana, vietējās ražošanas un tirdzniecības stimulēšana, eksporta atbalstīšana, preču pieejamības nodrošināšana. Īpaši strikta cenu regulēšana Latvijā tika novērota tautsaimniecības straujas izaugsmes periodā, bet plānveida cenas nav attīstības garants. Turpinājumā izvērtēsim cenu administrēšanas specifiku Latvijas tautsaimniecībā pēc valstiskās neatkarības atgūšanas.

Pēc neatkarīgas valsts saimniecības atjaunošanas

Latvijas tautsaimniecība, kas pēc straujas ekonomikas augšupejas ir piedzīvojusi spēcīgu ekonomikas lejupslīdi, saskārās arī ar likumsakarīgām cenu svārstībām. Laika periodā no 1991. gada, kad tika atjaunota valsts neatkarība, līdz šodienai var tikt izdalīti vairāki periodi, ko raksturo pastiprinātas cenu izmaiņas un pieaugums:

1) 1991.–2003. gads – laika posms, ko var uzskatīt par pārejas ekonomikas laiku, kad norisinās ekonomikas pārkārtošana no plānveida saimniecības uz tirgus ekonomiku;

Jāatzīmē, ka pēc saimnieciskās neatkarības atgūšanas, pēc striktas cenu administratīvās regulēšanas, norisinās strauja liberalizācija un straujš cenu pieaugums, (ik gadu no 1991.g. līdz 1993. g. patēriņa cenu pieaugums ir trīs ciparu skaitlis, bet 1992. g. – 951,2%), kas mērenus tempus sasniedz tikai pēc sešiem gadiem. Protams, šis laika posms ir saistīts ar būtisku tautsaimniecības pārkārtošanas procesu, privatizāciju, konkurences attīstību, jaunas cenu sistēmas veidošanu.  1997. gadā patēriņa cenu pieaugums ir samazinājies līdz viencipara skaitlim – 8,4%. Zemākais cenu līmeņa pieaugums tiek novērots 2002. gadā – 1,9%.

Raksturojot šo posmu,  kā galvenie iemesli tiek minēti: strukturālās izmaiņas Latvijas tautsaimniecībā un izmaiņas tirdzniecības sakaros, augstās kredīta procenta likmes, valūtas kursa celšanās, biežās tiesisko normu izmaiņas, spēcīga izmaksu inflācija, straujš cenu pieaugums energoresursiem un citām izejvielām.

2) 2004.–2009. gads – periods, kad Latvija kļūst par Eiropas Savienības dalībvalsti. Jau pirms iestāšanās ES, tiek novērota cenu pastiprināta palielināšanās (kopš 2004. gada sākuma);

Mērenais cenu pieaugums pāraug straujā 2007. un 2008. gadā. Kā būtiskākie iemesli tiek minēti pārdevēju rīcība, kas vēlas pielāgoties iespējamam cenu līmenim Eiropas Savienībā, inflācijas gaidas, kā arī kreditēšanas apjomu pieaugums, iekšējā pieprasījuma pieaugums.

Norisinoties ekonomikas lejupslīdei (2008. pēdējais ceturksnis), Latvijas saimniecībā ir novērojama arī cenu lejupslīde, ko stimulē iekšējā pieprasījuma kritums, pirmās uz iekšējā pieprasījuma kritumu reaģē preču cenas, kas sāk samazināties jau 2008. gada otrajā pusē, bet pakalpojumu cenas sākot ar 2009. gada martu. Tomēr 2009. gadā vēl joprojām ir novērojams cenu līmeņa pieaugums, salīdzinot ar iepriekšējo gadu .

3) 2010. gads – cenu līmeņa samazināšanās. Šis gads ir iezīmējies ar cenu līmeņa kritumu, lai gan šis cenu samazinājums Latvijā norisinās salīdzinoši vēlāk nekā citās ES dalībvalstīs un nav tik būtisks (-1,1 % gada kopsummā (CSP,2011)), kā to varētu vēlēties patērētāji šī brīža ekonomiskajā situācijā (Bruksle, 2010).

Sekojoši, Latvijas tautsaimniecību raksturo būtiskas cenu svārstības. Latvijas cenu mainība un ļoti plašais ietekmējošo faktoru klāsts ir būtisks komercdarbības riska faktors, kas neveicina konkurētspēju, biežās izmaiņas ekonomiskajā vidē (ārkārtas un plānotās) neveicina stabilitāti un optimismu, tātad apgrūtina cenu noteikšanu produktiem, lai gan tieši cenas ir viens no konkurētspējas faktoriem.

Vērtējot cenu administrēšanu apskatāmajā laika periodā, jāatzīmē, ka neatkarības atjaunošanas brīdī Latvijas valdība realizēja vienotu valsts cenu un tarifu sistēmu, atsevišķi iekļaujot līgumcenas, kuras tika noteiktas ar kooperatīviem, un viens no pirmajiem realizētajiem uzdevumiem ir vispārēju līgumcenu atļaušana, arī norēķinos starp valsts uzņēmumiem (Rebits, 1995). Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā tiek veikta cenu liberalizācija, lai sekmētu pārejas procesu uz tirgus ekonomiku. Cenu liberalizācija tiek sākta 1991. gada novembrī. Tās gaita ir pakāpeniska, pirmkārt, tiek atcelta cenu kontrole benzīnam un dīzeļdegvielai un atsevišķiem pakalpojumiem. 1992. gada janvārī tiek noteikts preču un pakalpojumu saraksts, kuru cenas paliek valsts regulēšanas prioritāte, piemēram, elektrība, siltumenerģija, spirts, degvīns, mācību grāmatas u.c. Jau aprīlī šī kārtība tiek mainīta, atceļot iepriekšējo lēmumu un pakalpojumu un preču cenas tiek noteiktas, balstoties uz ražošanas un izplatīšanas izmaksām. Valsts saglabā cenu kontroles tiesības jomās, kurās pastāv dabiskie monopoli (elektrība, gāze, ūdens apgāde, dzelzceļš).

Latvijā centralizēti tiek regulētas cenas vairākās nozarēs – enerģētika, telekomunikācijas, pasts un dzelzceļa transports. Pašvaldību pārziņā ir kontrolēt cenu (tarifu) noteikšanu sekojošās sabiedrisko pakalpojumu nozarēs – sadzīves atkritumu apsaimniekošana, ūdensapgāde un kanalizācija, siltumapgāde. Viens no cenu regulēšanas pamatmērķiem ir nodrošināt lietotājiem iespēju saņemt kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus par pamatotām cenām, jo administratīvi regulējamo cenu izmaiņas tieši atsaucas uz citu produktu un pakalpojumu cenām. Piemēram, elektroenerģētikas tarifu pieaugums ietekmē citu pakalpojumu izmaksas, kas liek uzņēmējiem pārskatīt savas cenas. Kā galvenie cenu regulēšanas mērķi tiek noteikti:

• monopolu efektivitātes paaugstināšana;
• patērētāju interešu aizsardzība;
• investoru aizsardzība no valdības sociāli orientētiem lēmumiem (Osīte, 2000).

Turpinājumā raksturosim realizēto cenu administrēšanu, tās attīstības gaitu 4. tabulā, izmantojot (Rebits,1995;Osīte, 2000;MP lēmums, 1991; MK noteikumi,1994; 2009; LR likums, 2000).

Ir jāatzīmē, ka Latvijas tautsaimniecībā tiek realizēta gan tiešā cenu administrēšana, gan netiešā, un lai gan laika gaitā ir mēģināts pilnveidot administrēšanas mehānismu, tas tomēr ir grūti pārskatāms, tiek izmantots ļoti plašs likumu un noteikumu klāsts, to grozījumi, kas apgrūtina izpratni par cenu administrēšanas mehānismu un procesiem Latvijā.

Noslēgumā, lai ilustrētu administrējamo cenu nozīmīgumu Latvijas tautsaimniecībā, 5. tabulā apkopota informācija par administratīvu regulējamo cenu īpatsvaru (svaru) Patēriņa cenu indeksā (PCI) un regulējamo cenu indeksu.

Administratīvo cenu un maksājumu īpatsvars sabiedriskajos izdevumos ar katru gadu pieaug (līdz pat 2001. g.), tas var tikt izskaidrots ar to, ka šo izdevumu īpatsvars valsts budžetā strauji pieauga cenu liberalizācijas rezultātā, bet patēriņa cenu grozs tiek papildināts ar jaunām pozīcijām, kuru cenas tiek regulētas (maksa par gāzi, ārstēšanās slimnīcā, maksa par telefonu atbilstoši ilgumam utt.). Lai gan novērojams neliels administratīvi regulējamo cenu īpatsvara samazinājums kopš 2002. gada, no 2009. gada tas atkal palielinās un šogad jau ir atgriezies 2003. gada līmenī. Ir jāatzīmē, ka ES līmenī administratīvi regulējamo pozīciju svars Patēriņa cenu indeksā 2010. gadā ir 11,32% (Eurostat, 2011). Vērtējot šo cenu līmeņa palielinājumu, tas 14 gadu periodā ir 314,8 %, kamēr kopējais patēriņa preču un pakalpojumu cenu pieaugums šajā periodā ir 234,6 % (autoru aprēķins, izmantojot CSP, 2011).

Sekojoši, ir jāsecina, ka administratīvi regulējamo cenu loma Latvijas tautsaimniecībā ir nozīmīga, taču realizētais cenu administrēšana mehānisms ir smagnējs, realizētie pasākumi nepietiekami savstarpēji koordinēti, kas neveicina stabilitāti un cenu administrēšanas izvirzīto mērķu sasniegšanu. Līdzsvarota cenu regulēšana, izvērtējot pastāvošo situāciju tautsaimniecībā, var tikt izmantota kā stimulējošs instruments un veicināt stabilitāti Latvijas tautsaimniecībā. Un piekrītot ekonomiskajā literatūrā aizvien plašāk paustajam viedoklim par valsts regulējošās ietekmes palielināšanos nākotnē, tostarp arī cenu noteikšanā, lai sasniegtu visai sabiedrībai būtiskus mērķus, ir nepieciešams uzlabot cenu administrēšanas principus, stratēģiski plānojot realizējamos pasākumus, izvērtējot tiešo un netiešo pasākumu mijiedarbību un apzinoties vides ietekmi. Kā arī būtiski ir novērst nepilnības tiesiskā regulējuma sistematizācijā.

Secinājumi

Izvērtējot dažādu ekonomisko skolu viedokļus, jāatzīst, ka ir rodami atšķirīgi skatījumi uz valsts lomu tautsaimniecībā un cenu regulēšanā, turklāt regulēšanas mehānisms ir mainīgs. Regulēšanas apmēri un metodes var būtiski atšķirties gan dažādās valstīs, gan laika posmos. Latvijas tautsaimniecībā cenu regulēšana ir tikusi plaši izmantota, ko pierāda arī pirmās brīvvalsts laikā realizētā saimnieciskā politika. Cenas un to regulēšana tiek izmantotas, kā aktīvs tautsaimniecības stimulēšanas instruments. Taču šī instrumenta izmantošana prasa saimniecisko norišu pārzināšanu un spēju prognozēt rezultātus. Būtisks trūkums ir biežās likumu izmaiņas, nestabilā nodokļu politika un nespēja saskatīt saimnieciskās likumsakarības, kā ietekmē cenu administrēšana var kļūt par šķērsli, nevis stimulējošu instrumentu. Bet pārdomāta cenu administrēšana, kas balstīta uz izsvērtu netiešo regulēšanu, ļaus veidot stabilu ekonomisko vidi, kas vairos saimniecisko optimismu.

Literatūras saraksts

Aizsilnieks, A. (1968). Latvijas saimniecības vēsture 1914.–1945. Stokholm: Daugava, 750. lpp.

Brīvers, I. (2011). Izaugsme ekonomikā. Kā uz to skatās. Latvijas Avīze, 31. marts, 8. lpp.

Brīvers, I. (2009). Ko varam mācīties no ekonomikas vēstures. Latvijas tautsaimniecības pagātne, tagadne un perespektīvas. Rīga: RTU izdevniecība, 5–13. lpp.

Brīvers, I., Atstāja, Dz., Malzubris, J., et.al. (2010). Nodaļa "Ekonomika – Vide – Augsme". Vide un ilgtspējīga attīstība. Kļaviņa M., Zaļoksnis J. (red) .Rīga : Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 155.–174. lpp

Bruksle I. (2010), The role of the state in price setting., The 14^th   annual Conferenc of ESHET“ The  Practices of Econonists in the Past and Today", Amsterdam, 2010. gada marts.

Bruksle, I. (2010). The price variation regularities of the Latvian economy, EBES 2010 Conference – Istambul conference,rakstu krājums[kompaktdisks]. Stambula. 2010. gada maijs.

Bruksle I., Gode, N. (2011). Cena kā konkurētspējas nodrošināšanas instruments ilgtspējīgā komercdarbības vidē. XII starptautiskās zinātniskās konferences "Jaunas vērtības tūrisma un sabiedrības attīstībai" rakstu krājums [kompaktdisks], Rīga: Biznesa augtskola Turība, 2011. jūnijs.

HICP- administered prices.Eurostat:[tiešsaite].[Skatīts:  5. septembrī.2011]. http://epp.eurostat.ec.europa.eu/portal/page/portal/hicp/methodology/administered_prices

Latvijas padomju enciklopēdija 5.sēj. (1984), Jerāns, P. u. c. (Red.). Rīga:  Galvenā enciklopēdiju izdevniecība, 796. lpp.

MK noteikumi Nr. 185 "Par preču un pakalpojumu cenu un tarifu veidošanu" (1994). LR MK noteikumi [tiešsaiste]. [Skatīts: 5.augustā 2011] http://likumi.lv/doc.php?id=57540&from=off

MK noteikumi Nr. 1227 "Noteikumi par regulējamiem sabiedrisko pakalpojumu veidiem" (2009). LR MK noteikumi[tiešsaite]. [Skatīts:  5. augustā 2011] http://www.likumi.lv/doc.php?id=199830&from=off

Osīte, L. (2000). Administratīvi regulētās cenas un tarifi Latvijā. Latvijas ekonomisko situāciju analīze – 2. Rīga: Valsta administrācijas skola, 15.–20.lpp.

Patēriņa cenu indeksi. LR CSP [tiešsaiste]. [Skatīts 04.09.2011.] http://data.csb.gov.lv/Dialog/Saveshow.asp.

Piebalgs, A. Nākotnes attīstība.Vide un ilgtspējīga attīstība. Kļaviņa M., Zaļoksnis J. (red).  Rīga: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 15.–16. lpp.

Rebits, DŽ. (1995). Valsts regulētā cenu veidošana Latvijā. Latvijas Ekonomists Nr 10, 1995, 31.-32. lpp.

Ridēns, L. Ievads. Vide un ilgtspējīga attīstība. Kļaviņa, M., Zaļoksnis, J. (red.). Rīga : Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 17.–25. lpp.

Saulītis, J. (2009). Latvijas ekonomika laika griežos un mūsdienu problēmas. Latvijas tautsaimniecības pagātne, tagadne un perespektīvas. Rīga: RTU izdevniecība, 53.–57. lpp.

23.01.1991. Ministru Padomes lēmums Nr. 31 "Par neatliekamiem pasākumiem tautas patēriņa nepārtikas preču cenu noteikšanā un regulēšanā"(1991). [tiešsaite]. [Skatīts: 5. augustā 2011] http://www.likumi.lv/doc.php?id=65234

Алклычев, А. М. (1998). Регулирование цен в  экономике переходного периодаРоссии: Дисертация. Москва: Росийская Академия Наук Институт Экономики, – 278. lpp.

Белоусов, В.,Ершова, Т. В. (1999). История экономических учений. Ростов н/Д,: Феникс, 542 cmp.

Ведуга, Е. (1998). Государственные экономические стратегии, Москва:Деловая книга.

Воркуев, Б. Л. (1998). Теория стоимости и экономическая политика.Экономическая теория на пороге XXIвека., под. ред. Ю. М Осипов, Москва: Юрист, 162.–170. cmp.

Дугин А. (2010), Конец экономики. Санкт-Петрбург: Амфора, 479 cmp.

Ефанов, Л. Е. (1998). О новой парадигме экономической  науки и  национальном пути хозяйственного развитие России.Экономическая теория на пороге XXI века., под. ред. Ю. М. Осипов Москва: Юрист,659.–673. cmp.

Левита, Р. Я. (2001). История экономических учений.Москва: ИНФРА-М, 224 cmp.

Лев, М. Ю.(2009). Государственное регулирование цен в зарубежных странах, СПБ:ЮУНИТИ – ДАНА, 423 cmp.

Стиглиц, Дж. (2010). Крутое пике: Америка и новий экономический порядок после глобального кризиса, Москва: Эскимо, 510 cmp.

Цены и ценообразование 4-е издание (2004), Есипова В. Е. (под ред.), СПБ: Питер, 560 cmp.

Шелягина, Т. В. (1995). Ценообразование на бытовые услуги в условиях формирования риночных отношений: Дисертация. Москва: Государственная Академия Сферы быта и услуг, 154 cmp.

Aleksandrs Baikovs, Ivars Zariņš JURIDISKĀS ATBILDĪBAS TEORĒTISKĀS UN PRAKTISKĀS PROBLĒMAS

Renāte Cāne, Kaspars Šteinbergs KRĪZES UN KRĪŽU VADĪBA LATVIJAS FILMU STUDIJĀS