JURIDISKĀS ATBILDĪBAS TEORĒTISKĀS UN PRAKTISKĀS PROBLĒMAS
THEORETICAL AND PRACTICAL PROBLEMS OF  LEGAL LIABILITY

Aleksandrs Baikovs, Dr.iur., asoc.prof.
Daugavpils Universitāte, Latvija

Ivars Zariņš
Biznesa augstskolas Turība doktorants, Latvija

Ievads

Raksts ir veltīts viena no tiesību institūta pamatiem – juridiskās atbildības izpētei. Tās loma un nozīme Latvijas kā tiesiskas valsts šībrīža attīstībā pastāvīgi pieaug. Neskatoties uz to, daudzi ar juridisko atbildību saistītie jautājumi vēl joprojām ir strīdu un diskusiju objekts.

Ņemot vērā juridiskās atbildības un tās atsevišķu veidu kopīgās vadlīnijas un realizācijas formas ar sociālajai atbildībai piemītošajām vadlīnijām un realizācijas formām, juridiskās atbildības izpētes sākotnējā metodoloģija ir meklējama tieši sociālās atbildības problemātikā.

Tradicionāli juridiskā atbildības izpratne tiek aprobežota ar atbildību par jau notikušo, t. i., negatīvā atbildība. Pie tam ir redzama viedokļu un traktējumu daudzveidība šādas pieejas atbalstītāju vidū. Tajā pat laikā pēdējās desmitgadēs pieaug to daudzveidīgo pētījumu apjoms, kuri ir veltīti pozitīvajai atbildībai.

Rakstā tiek kritiski analizēta zinātniskajā literatūrā pieejamā juridiskās atbildības teorija un koncepcijas, un uz šāda pamata tiek veidota tās izpratne, tiek nodalītas juridiskajai atbildībai piemītošās specifiskās pazīmes, kā arī pamatots tās kopums un dažādas realizācijas formas.

1. Juridiskās atbildības jēdziens un koncepcijas

Būdama viena no vispolēmiskākajām mūsdienu tiesību zinātnes problēmām, juridiskā atbildība kļuva par zinātniskās izpētes objektu salīdzinoši nesen, sākot ar pagājušā gadsimta 60-tajiem gadiem. Ar juridiskās atbildības problēmu ir nodarbojušies un nodarbojas daudzi juristi-zinātnieki – gan vispārīgās tiesību teorijas, gan atsevišķo nozaru pētnieki. Ilggadējas diskusijas procesā ir izteikta virkne interesantu viedokļu un secinājumu, ir noformulētas daudzskaitlīgas juridiskās atbildības teorijas un koncepcijas. Tomēr vēl joprojām asas diskusijas rodas juridiskās atbildības pamatjautājumu sakarā: jēdziens, būtība, mērķi, principi un funkcijas.

Izcelsmes jēdziens juridiskās atbildības jēdzienam ir sociālā atbildība. Dialektiskā saistība starp vispārīgo (sociālā atbildība) un privāto (juridiskā atbildība) ir saprotama kā sakarība starp dzimti un sugu. Par cik vispārīgais eksistē un izpaužas caur privāto, taču ar pēdējo netiek pilnībā izsmelts, par tik sociālajai atbildībai piemītošās realizācijas vispārīgās pazīmes un realizācijas formas atrod savu pielietojumu juridiskajā atbildībā un tās atsevišķos veidos. Vēršanās pie sociālās atbildības izpētes juridiskās atbildības kontekstā nepieciešama tāpēc, ka tikai pie šādas pieejas var tikt veidoti šīs svarīgās sociālās parādības izpētes metodoloģiskie priekšnoteikumi.

Būtībā sociālā atbildība sevī ietver saikni starp personību un sabiedrību, savstarpēji korespondējošu sociālo normu tiesību un pienākumu, sistēmas izskatā, kuru izpilde nozīmē sapratni un atbalstu, savukārt tāda rīcība, kura neatbilst šādā sistēmā iekļautajiem modeļiem, vai arī neizpilde vispār rada pienākumu ciest negribētas (nepatīkamas, nevēlamas) sekas, kuras seko novirzei no normā iekļautās tiesības izpildes parauga.

Tradicionāli juridiskā atbildība tiek apskatīta kā atbildība par pagātni, kā negatīva atbildība. I. Samoščenko un M. Farukšins rakstīja, ka juridiskā atbildība, no tā brīža, kad radusies, vienmēr ir bijusi atbildība par pagātni, par pilnīgi prettiesisku rīcību (Samoščenko, Farukšins, 1971. g., 43 .lpp.). Arī I. Rebane apgalvo: juridiskā atbildība nepārprotami ir retrospektīva, tā ir atbildība par tiesību pārkāpumu (Rebane, 1987. g., 9. lpp.). Daudzi zinātnieki šo viedokli atbalsta arī mūsdienās. No juridiskās atbildības izpratnes pozīcijas izprotot to tikai kā atbildību par nodarīto, būtiska loma ir S. Bratusa koncepcijai, kurš norāda, ka atbildība – tā ir piespiedu stāvoklis neizpildīto pienākumu izpildīšanā (Bratus, 1976. g., 54. lpp.).

Tomēr nevaram aizmirst, ka attīstības procesi neļauj palikt nemainīgai to tiesību jēdzienu izpratnei, kuru saturu skar noteiktas kvalitatīvas pārmaiņas un kuru ārējās pazīmes un īpašības pastāvīgi tiek precizētas un kļūst detalizētākas, t. i., neskatoties uz to acīmredzamo stabilitāti un izpratnes, kā arī interpretācijas tradicionālismu, tās tiek modificētas. Viens no tādas viedokļu evolūcijas pozitīvajiem piemēriem ir pozitīvā juridiskā atbildība.

Pēc daudzu autoru domām, juridiskā atbildība kā viena no sociālās atbildības netiešiem izpildītājiem eksistē divos aspektos: negatīvā (retrospektīvā) un pozitīvā (prospektīvā), kuri kvalitatīvi tiek uztverti atsevišķi vai saistīti kā viena vesela divas puses (Bestugina, 1986. g., 4. lpp.), vai arī kā patstāvīga parādība (Bulatovs, 1985. g., 11. lpp.), vai arī tās realizācijas dažādas formas (Kudrjavcevs, 1986. g.). Kaut arī ilgstošas diskusijas, kuras turpinās vēl tagad, nav atrisinājušas visus jautājumus, tomēr pirmais aspekts ir izpētīts samērā pilnvērtīgi. Savukārt otrais aspekts nav izpētīts pietiekami skaidri. Negatīvais aspekts, ar kuru no juridiskās atbildības kanoniskā skatpunkta tiek aptverts viss tās saturs, tiek raksturots ar triju pazīmju vienotību: valstisku piespiešanu, tiesību pārkāpēja un tiesību pārkāpuma nosodījumu, nelabvēlīgām sekām, un rezultātā viss tiek novests pie nelabvēlīgu seku radīšanas tiesību pārkāpējam par viņa prettiesisko rīcību, t. i., negatīva reakcija par izdarīto tiesību pārkāpumu. Par cik juridiskā atbildība (negatīvā aspektā) nosaka sekas prettiesiskai rīcībai, tiesību pārkāpumam un citu personu interesēm, kurām radīts kāds zaudējums, par tik atbildību nosakošās normas kalpo kā viens no to aizsardzības līdzekļiem.

Nevar nepamanīt vienīgi negatīvās (retrospektīvās) atbildības piekritēju viedokļu daudzveidību. Pēc virknes tādas juridiskās atbildības izpratnes piekritēju viedokļa šī tiesiskā līdzekļa specifiskā iezīme, kura nodala to no citiem iedarbības līdzekļiem, ir piespiedu līdzekļu pielietošana no publiskās varas puses, kas to atšķir no citiem iedarbības līdzekļiem, kurus var pielietot pret tiesību pārkapējiem pašas attiecīgi tiesīgās personas. Pie tam, šo līdzekļu labprātīga pielietošana nemaina to dabu kā piemērojamām no valsts puses, un to saturs un to pielietošanas kārtība ir noteikti likumā. Nav nejaušība, ka nereti juridiskā atbildība tiek skatīta kā valsts piespiedu līdzeklis, uzliekot jebkuras nelabvēlīgas sekas attiecībā uz tiesību pārkāpēju (Bratus, 1976. g., 54. lpp.). Tā, piemēram, kādas juridiskās enciklopēdijas autori apgalvo, ka juridiskā atbildība – tā ir valsts piespiedu kārtā uzlikts pienākums tiesību izpildei un tiesisko attiecību izpildei, katrai no pusēm ir jāatbild par savu rīcību otras puses, valsts un sabiedrības priekšā (Juridiskā enciklopēdija, 2000. g., 503. lpp.). Pēc citu viedokļa, juridiskā atbildība savā būtībā ir tiesību sargājošu sankciju normu pielietošana no kompetentu valsts iestāžu puses, kas izpaužas kā negatīvas sekas tiesību pārkāpējam personiska vai īpašumtiesību ierobežojuma veidā (Juridiskā enciklopēdiskā vārdnīca, 2002. g., 336. lpp.). Trešajiem – juridiskā atbildība ir tiesību pārkāpēja, subjekta, tiesību normās paredzēts pienākums ciest nelabvēlīgas sekas (Lielā juridiskā vārdnīca, 2004. g., 694. lpp.).

Pozitīvās atbildības ideja radīta nolūkā iziet ārpus tiesību normatīvās pieejas stingrajām robežām, iekļaujot sevī visas iespējamās sociālās atbildības izpausmes, ir iekšēji neviendabīga: tā ir sakritīga ar tiesisko pienākumu, arī tiesiskuma prasībai, arī pozitīva rakstura tiesiskiem pienākumiem, arī īpašas kvalitātes vispārīgiem (vienojošiem) pienākumiem, arī tiesiskās apziņas kategorijām (Bobrova, Zraževskaja, 1985. g., 24. lpp), (Černih, 1981. g., 7. lpp.), (Matuzovs, 1987. g., 195. lpp.), (Rifinius, 1983. g., 12. lpp.). Interesantu un, no pirmā acu skatiena, pietiekami paradoksālu ideju ir paudis A. Bondarevs, ka juridiskā atbildība, esot vērtīga (pozitīva) tiesību subjektu tiesību īpašība, var būt tikai pozitīva rakstura.  Ārēji tā līdzinās tiesību subjektu sociāli aktīvai un tiesiski pierastai uzvedībai. Iekšējais (psiholoģiskais) tās aspekts ir subjektu apziņa (tagadnē vai pagātnē) par sociāli aktīvu un ierasti tiesisko uzvedību, kura noteikta regulējošajos normatīvajos aktos, pieņemtajos uzvedības paraugos un to emocionāli pozitīvajā novērtējumumā, kā arī savas apzinātas rīcības attiecīga virzīšana saskaņā ar šādiem tiesiskiem aspektiem (Bondarevs, 2008. g., 143. lpp.). Iepriekš autors atzīmē, ka juridiskās atbildības negatīvs, retrospektīvs aspekts vispār neeksistē (Bondarevs, 2008.g., 134. lpp.).

Nosauktie viedokļi par pozitīvo atbildību tīši vai netīši zaudē (savā saturā) konkrētās sociāltiesiskās parādības specifisko saturu, tāpēc tie nevarētu tikt atzīti par konstruktīviem. Pēc dažu autoru domām, polemika saistībā ar pozitīvo atbildību pat izskatās pēc filozofēšanas.

Pamatojot tiesiskās atbildības izpratni un pretendējot uz noteikta līmeņa vispārinājumu, teorētiski iespējamajai divu tās aspektu nodalīšanai nav principiālas nozīmes: piedāvātajā nozīmē atbildība ir tiesības realizējošo subjektu tiesiskās aktivitātes izpausme, kura vienmēr ir pozitīva pēc savas tiesību būtības, t. i., tiek attīstīta regulējamās, pozitīvās tiesiskajās attiecībās. Šai sakarā mēs pieņemam to autoru pozīciju, kuri uzskata, ka tiesību zinātnē un praktiskajās tiesībās būtiski iesakņotās apsardzības tiesību attiecības ir neatbilstošas (Karpušins, Kurļandskijs, 1974. g., 29. lpp.) un piekrītam divu sējumu izdevuma „Sociālisma tiesību sistēma” autoru viedoklim, ka tā saucamās „apsardzības tiesiskās attiecības” no regulatīvajām tiesiskajām attiecībām atšķir tikai tas apstāklis, ka tās (apsardzības tiesiskās attiecības) lielākoties nozīmē normatīvo priekšrakstu iekļaušanu papildu garantiju realizācijas procesā (Sociālisma tiesiskā sistēma. 2. sējums. Funkcionēšana un attīstība, 1987. g., 135. lpp.).

Būtībā šāds apstāklis nemaina un nevar mainīt konkrēto tiesisko attiecību regulatīvo raksturu, tāpat kā jebkuru tiesisko attiecību regulatīvo raksturu, kuru tiešais saturs ir subjektīvo tiesību izmantošana un tiesību subjektu noteiktu pienākumu izpilde, pat ja tie ir tiesību pārkāpēji, pret kuriem tiek vērsts noteikts tiesiskais sods un tiesību realizācijas brīdī tie atrodas vairāk vai mazāk stingrā valsts piespiedu tiesību kontrolē.

Tāda veida subjektu tiesiskā stāvokļa un tiesību realizācijas darbības kvalitatīvs raksturojums, neapšaubāmi, ir samērā specifisks, kas, iespējams, zinātniskas izpētes nolūkos attaisno termina „negatīvā atbildība” lietošanu, un tas var tikt attiecināts uz nosaukto subjektu atbildību. Tomēr spriest par to, tāpat kā par pozitīvo, t. i., par tiesisko atbildību vispār, var tikai no sociāli-tiesiskās atbildības darbības viedokļa vispār tiesību realizējošajā sfērā, kura var tikt noteikta kā labprātīga, apzināta darbība, kura izpaužas kā interese par tiesībām, cieņa pret tiesībām, tiesībsargājošo iestāžu augsta prestiža atzīšana, kura saistīta ar savu pilnvaru realizāciju, efektīvākas izmantošanas ceļu meklēšanu un savu civiltiesību, civilo pienākumu tiesiskajā sfērā (Sociāls dzīvesveids. Valsts tiesību problēmas, 1980. g., 181. lpp.).

Tādejādi, uzsverot sociālās atbildības vienotību, ir jāņem vērā tās realizācijas dažādās formas. Citiem vārdiem sakot, juridiskā atbildība – tā ir vienota parādība, dialektiskā atbildības par agrāk nodarīto (retrospektīvās atbildības) vienotība ar atbildību par šībrīža un nāktnes rīcību (pozitīvā, prospektīvā atbildība). Sākotnējā tāda atbildības izpratne tika formulēta filosofiskajā literatūrā, kur tika atzīmēti divi augstāk minētie aspekti, kuri jāapskata kopumā, to saiknē un savstarpējā sakarībā, savukārt tās (vienas) dalīta apskatīšana neizbēgami noved pie atbildības jēdziena sašaurināšanas, kura noved pie kļūdām (Grossman, 1974. g., 129.–130. lpp.).

Plašas atbildības izpratnes nepieciešamības pamatotību P. Nedbailo saskata tās būtībā, patstāvības un darbības noteiktu tiesību normu robežās . Cilvēkam atbildība rodas nevis tad, kad viņš uzsāk savu pienākumu izpildi, bet gan tad, kad viņš tās neizpilda vai rīkosies citādi. Bez „pozitīvās” atbildības izpētes nav iespējams saprast arī „negatīvo” atbildību. Atbildība pamatoti tiek apskatīta kā personas apzināta un uztverta pienākuma izpildes sociālā nepieciešamība, visa viņam uzliktā pienākumu kompleksa izpilde – politisko, tiesisko un citu (Aleksejevs, 1981. g., 274. lpp.).

Vadoties no šāda priekšnosacījuma, nosakot, ka dzimtei raksturīgās pazīmes izpaužas arī katrā sugā, nevar neatzīt, ka arī juridiskā atbildība pēc dabas sastāv no diviem aspektiem. Tāpat kā sociālajā atbildībā, arī tajā ir jābūt gan pozitīvajam, gan negatīvajam aspektam. Kā atzīmē D. Čuhvičovs, tikai iekļaujot juridiskās atbildības sastāvā gan pozitīvo, gan negatīvo aspektu, ir iespējams to izpētīt vispār-sociālā kontekstā un skatīt to kā personības specifisku stāvokli, no vienas puses raksturojot to ar cilvēka izpratni par savu lomu tiesiskajās attiecībās, no otras puses – sabiedriskās ietekmes iespēju uz cilvēku caur tiesībām, nolūkā sargāt sociālo interešu pamatsastāvdaļas. Tāda pieeja ļauj akcentēt uzmanību uz to, ka tiesiskā atbildība ir sabiedrisko attiecību dalībnieka nepieciešamais instruments patiesas brīvības sasniegšanai (Čuhvičovs, 2001. g., 24. lpp.).

Attiecīgi, juridiskās atbildības tikai negatīvā aspekta atbalstītāju loģika jau sākotnēji ir kļūdaina tāpēc, ka ir pretrunā ar tradicionālu dialektisko loģiku. M. Šindjapina ierosina atbildības retrospektīvo aspektu dēvēt par „juridisko atbildību”, savukārt pozitīvo – par „tiesisko atbildību” (Šindjapina, 1998. g., 8. lpp.). Jādomā, ka šāda veida ierosinājumi nerada neko jaunu, ņemot vērā, ka pat no gramatikas viedokļa atšķirības šajā gadījumā nav principiālas. A. Bondarevs izsaka pieņēmumu, ka mūsdienu juridiskajā literatūrā ar terminu „juridiskā atbildība” tiek apzīmēti nevis divi aspekti vai divas vienotas parādības – juridiskās atbildības realizācijas formas, bet gan divas principiāli dažādas tiesiskas parādības, kurām nepieciešami savi nosaukumi. Šai sakarā viņš piedāvā aizstāt juridiskās atbildības terminu negatīvā aspektā ar terminu „sods” (Bondarevs, 2008. g., 141.–142. lpp.), kas atbilst daudzu citu juristu-zinātnieku viedoklim. Tā, piemēram, N. Malein apgalvoja, ka sods – tas arī ir juridiska atbildība, saprotama tieši retrospektīvā (Malein, 1992. g., 19. lpp.).

Ja tiesību norma – tas ir iespējamās vai pieprasāmās uzvedības modelis, juridiskās atbildības reglamentācija tiek īstenota, tiesību normās nosakot noteiktu darbību veikšanas vai neveikšanas pieļaujamību, obligātumu (pienākumu) un aizliegumu, kuras kalpo kā tiesiskas un prettiesiskas rīcības novērtējuma standarts. Likumiskas juridiskās atbildības iekļaušana tiesību normās ir priekšgājējs jebkādiem rīcības aktiem. Kā raksta E. Černih, likumiskā atbildība – tā ir objektīvi noskaidrota, ar likumu noteikta un valsts sargāta tiesisko attiecību dalībnieku nepieciešamība (pienākums) apzinātai un labprātīgai tiesisko priekšrakstu izpildei. Tā izpilda konstruktīvi – regulatīvo funkciju, ir patiesi atbildīgas un atbilstošas rīcības paraugs (konstrukcija, modelis). Attiecīgi, pozitīvie un negatīvie juridiskās atbildības realizācijas aspekti – tā ir tiesisko attiecību subjektu attieksme pret likumisko atbildību (Černih, 1998. g., 80.–81. lpp.).

Juridiskās atbildības kā vienota tiesiska veidojuma izpratnes pretinieki runā par divu pretēju parādību apvienošanu vienā juridiskā jēdzienā un šai sakarā par neattaisnojamu terminoloģijas dubultošanu, kas, piemēram, pēc N. Malein teiktā, noved pie tā, ka pēc būtības pozitīvā tiesiskā atbildība zaudē konkrētumu un faktiski saplūst ar tiesību jēdzienu (Maleins, 1985.g., 132.lpp.). Šai sakarā var vien atzīmēt, ka tiesību normu sistēmā jau sen un viennozīmīgi tiek izceltas normas, kuras nosaka juridisko atbildību un pēc kopuma veido tāda paša nosaukuma institūtu. Šādā griezumā spriež arī virkne juristu – zinātnieku, kuruprāt, pozitīvā atbildība nerada neko jaunu, salīdzinot ar pienākumu, un šai sakarā tā ir mākslīga konstrukcija (Malein, 1985. g., 132. lpp.), (Halfina, 1974. g., 317. lpp.).

Saskaņā ar O. Leista viedokli, dažādu parādību apzīmēšana ar vienu terminu „atbildība” ir radījusi priekšstatu, ka pozitīvā un negatīvā atbildība ir viena jēdziena divi aspekti. Tāds priekšstats vedina noteikt jēdzienu kopumā, kā rezultātā pozitīvās atbildības īpašības tiek pārnestas uz juridisko atbildību par tiesību pārkāpumiem (un otrādi) ... Tāpēc apskatīt pozitīvo atbildību kā tikai „negatīvās” atbildības citu aspektu ir bīstami sakarā ar nesamērīgu akcentu nobīdi (Leists, 1981. g., 228.–229. lpp.).

Protams, pozitīvās atbildības un pienākuma nolīdzināšana, kā minimums, ir iedomāta un neatbilst šo, kaut arī savstarpēji saistīto, bet tomēr ar dažādo juridisko dabu apveltīto un dažādas lomas tiesiskajā regulējumā spēlējošo parādību dabai. Tā juridiskie pienākumi saista noteiktu subjektīvu tiesību uz valsts atbalstu, apstiprinājumu, sargāšanu un aizsardzību attiecībā uz personu, kura rīkojas tiesiski un labdabīgi, šai gadījumā darbojoties kā blakus kategorijas, kuras neeksistē izolēti, atsevišķi viena no otras. Savukārt pozitīvajai atbildībai ir subjektīvā puse.

Loģikā ar terminu „jēdziens” izsaka domu, kurā tiek apkopoti un uzsvērti noteikta līmeņa priekšmeti, vadoties no noteiktām kopīgām un pēc būtības specifiskām pazīmēm. Tādejādi jebkurš jēdziens tiek pamatots ar noteiktām pazīmēm, bez kuru atšķiršanas tā eksistence nav iedomājama. Ar pazīmēm jāsaprot rādītāji, iezīmes, zīmes, pēc kurām var atpazīt kaut ko. No tā secināms, ka tieši pazīmes ir tas pamats, uz kura tiek būvēts ne tikai izpētes objekta jēdziens, bet arī tā atšķirība no citiem gan līdzīgiem gan atšķirīgiem no tā objektiem. Šai sakarā ir saprotams, kāpēc dažādos laika posmos ir eksistējuši un eksistē vēl joprojām daudzi jēdzieni un raksturojumi par juridisko atbildību. Dažādi pazīmju „komplekti” noved pie atšķirīgiem rezultātiem.

Uzsverot kopīgu pazīmju esamību, kādas piemīt sociālajai atbildībai vispār, ir jāatzīmē juridiskās atbildības specifiskās pazīmes. To skaitā:

1. juridiskās atbildības pamats ir tiesību normas, kuras tai piešķir noteiktību un vispārīgu obligātumu;
2. valsts to garantē;
3. tās tiek nodrošinātas ar valsts piespiedu līdzekļiem vai pārliecināšanu;
4. kā juridiskās atbildības obligātas (nepieciešamas) sekas ir atbalsts vai nosodījums, apbalvojums vai sods;
5. juridiskā atbildība tiek realizēta likumā noteiktā procesuālā formā;
6. juridiskā atbildība pēc būtības ir vienota, taču tiek realizēta divās dažādās formās (Lipinskijs, 2004. g., 13. lpp.).

2. Pozitīvā juridiskā atbildība

Izpratne par pozitīvo juridisko atbildību ir pretrunīga. Un, kaut arī šī jautājuma pētījumi turpinās jau vairāk nekā četrus gadu desmitus, vienotības vēl joprojām nav.

Viena no pirmajām tika izvirzīta hipotēze, saskaņā ar kuru pozitīvā tiesiskā atbildība ir sava pienākuma apzināšanās. Piemēram, saskaņā ar F. Fatkullina rakstīto, pozitīvā atbildība – tā ir savu darbību (vai bezdarbības) tiesisko īpašību apzināšanās, to attiecības ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, kā arī gatavība par tiem atbildēt valsts un sabiedrības priekšā (F. Fatkullins, 1987. g., 265. lpp.). Šī viedokļa pretinieki ne bez pamata kā argumentu izmantoja to, ka pie šādas pieejas tiek zaudēts juridiskais saturs un pozitīvajā atbildībā paliek tikai psiholoģiskās un tikumiskās pazīmes.  Tomēr, ņemot vērā to, ka pozitīvā tiesiskā atbildība ir saistīta ar personību un tāpēc raksturojas ar savām objektīvajām un subjektīvajām pazīmēm un īpašībām, acīmredzot, tāda pozitīvās juridiskās atbildības izpratne ir kļuvusi par pamatu vienas puses izpētei no šīs daudzpusīgās tiesību parādības. Pie subjektīvām juridiskās atbildības pazīmēm bieži norāda: tiesību normu un tiesisko pienākumu apzināšanās, iekšējas attieksmes veidošana pret tiem, vēlme veikt noteiktas darbības, emocijas, motīvus, mērķus (Lipinskijs, 2004. g., 15. lpp.).

Lai pārvarētu pozitīvās tiesiskās atbildības vienveidīgu izpratni, kura radusies, iespējams, pārliekas šīs tiesiskās parādības „psiholoģizēšanas” dēļ, mazliet vēlāk tika noformulēta tieši pretēja pieeja: pozitīvās tiesiskās atbildības izpēte  caur objektīvām pazīmēm. Šai sakarā kā paraugs apskatāms V. Tarhova viedoklis, kurš uzskatīja, ka juridiskā atbildība – tā ir ar tiesībām regulēts pienākums atbildēt par savu rīcību. Atbildības pieprasīšana – tā ir galvenā pazīme un atbildības būtība, taču vai pēc atbildības iestāsies nosodījums vai sods – tas jau ir cits jautājums (Tarhovs, 1973. g., 4.;12. lpp.). Pozitīva šai pieejā ir norāde uz pienākumu. Ja runājam par pienākumu atbildēt savā priekšā, tad pozitīvā atbildība transformējas pienākuma apziņā, t. i., rezultātā nonākot pie tās subjektīvām pazīmēm. Ja skatāmies uz procesuālajiem pienākumiem, tad arī tai nav bezierunu raksturs, jo personai nav pienākuma liecināt pret sevi. Uz šo apstākli pilnīgi pareizi norādījis O. Leists (Leists, 2002. g., 256. lpp.)

Mēģinājumos pārvarēt šo pozitīvās atbildības nepilnību to sāka izskatīt kā pienākuma paveidu, tomēr nekoncentrēt tikai uz to kā pienākumu ievērot tiesību normu priekšrakstus, kā pienākumu rīkoties saskaņā ar tiesību normu prasībām. Tāds bija B. Baziļeva viedoklis par apskatāmo problēmu, kurš uzskatīja, ka pozitīvās juridiskās atbildības būtība ir pienākums ievērot tiesību normu priekšrakstus, kuram jābūt īstenotam faktiskajā tiesiskajā uzvedībā (Baziļevs, 1985. g., 26. lpp.). Pēc sava satura pozitīvā juridiskā atbildība ir tāda sakarība, kuras ietvaros valsts, kura darbojas sabiedrības vārdā, formulē abstraktu visu subjektu pienākumu pildīt noteiktus juridiskus pienākumus un pati kļūst par subjektu, kurš ir tiesīgs prasīt šo pienākumu izpildi. Noteiktos subjektu pienākumos ir iekļauta pietiekami plaša apjoma prasība izpildīt noteiktus tiesiskos pienākumus un ievērot aizliegumus.

Stingri izsakoties, pozitīva atbildība nevar tikt sašaurināta līdz vienai juridiskajai atbildībai. Tā ir plašāka apjoma parādība. Pienākums un atbildība – tie, neapšaubāmi, ir savstarpēji saistīti, taču nekādā gadījumā ne līdzvērtīgi jēdzieni. Juridiskās atbildības jēdziens ir plašāks, nekā tikai pienākumi, tās ir tiesiskās attiecības, kuras sastāv no vairākiem elementiem, savukārt jebkuras tiesiskas attiecības tiek attiecinātas, kā minimums, uz diviem subjektiem, kuru tiesības un pienākumi ir pretēji saistīti (Kudrjavcevs, 1986. g., 286. lpp.). Atbildība ir apjomīgāks un plašāks jēdziens. Kā apgalvoja N. Matuzovs, pienākums ir noteikta (normēta) atbildības forma (Matuzovs, 1987. g., 214. lpp.).

Apskatot juridisko atbildību kā personības tiesiskā stāvokļa sastāvdaļu, elementu un nodēvējot to par tiesiskā stāvokļa atbildību, N. Matuzovs izprot to kā atbildību par pienācīgu un pareizu uz tās (personības) uzlikto pienākumu izpildi. Tā arī ir pozitīvā atbildība, t. i., atbildība par pienācīgu savu pienākumu un morāli – tiesiskās apziņas izpildi (Matuzovs, 1987. g., 214. lpp.). A. Mordovecs, kopumā atbalstot ideju par stāvokļa atbildību, vērš uzmanību uz attiecību starp pozitīvu juridisko atbildību un tiesisko pienākumu. Saprotams, ka tiesiskās apziņas jēdziens ir plašāks nekā juridiskais pienākums. Apziņa – viņš raksta – tā ir sava veida objektīvs pienākums. Tomēr pienākuma jēdzienam, atšķirībā no apziņas, ir precīzāks raksturs... Ar pozitīvu juridisko atbildību tiek domāta patstāvīga, pēc labākās sirdsapziņas un aktīva pienākumu izpilde, kā arī labprātīgu likuma prasību un tiesību principu ievērošana. Šai skatpunktā aktīvā juridiskā atbildība saplūst ar tiesisko apziņu (Mordovecs, 1996. g., 232. lpp.).

Virkne zinātnieku pozitīvo tiesisko atbildību saprot kā subjekta reālo tiesisko uzvedību. Piemēram, saskaņā ar A.Tarbagajeva viedokli, krimināltiesiskā atbildība nevar tikt nolīdzināta normatīvajā prasībā rīkoties noteiktā veidā. Tas ir tikai tās tiesiskais priekšnoteikums, savukārt īstās saknes sniedzas vēl dziļāk – objektīvi eksistējošā nepieciešamībā subjektam pildīt tam paredzēto sociālo lomu... Kriminālā atbildība ir pienācīgā izpilde (Tarbagajevs, 1994. g., 11.–12. lpp.). Pozitīvās atbildības būtība nav pienākumā ievērot likumu, ne arī pilsoņu un valsts tiesībās un pienākumos, bet gan to atbildīgā rīcībā (Čirkovs, 1996. g., 10.–11. lpp.).

Tiesību norma, kura nostiprina sociāli derīgas un atbalstāmas rīcības modeli, šai sakarā ir ne tikai brīvības, bet arī atbildības apjoms. Pozitīva atbildība tiek paredzēta tiesību normās. Tāpēc, realizējot tiesības un pienākumus, konkrēto tiesisko attiecību subjekts pastāvīgi samēro savu rīcību ar tiesību normā paredzēto modeli. Atbildība kopumā un tieši juridiskā atbildība nav iedomājama bez tiesību normu noteiktiem pienākumiem. To nostiprināšana tiesību normās – tā ir statika un, attiecīgi, to realizācija – juridiskās atbildības dinamika.

Ir skaidrs, ka gan tiesiska, gan prettiesiska rīcība bez atbilstoša parauga modeļa, kurš noteikts tiesību normā, nevar veidoties. Galu galā rīcības kvalificēšana kā tiesiska vai prettiesiska – tā ir reālās uzvedības atbilstības vai neatbilstības konstatācija tiesību normā noteiktajam paraugam, tā ir vai nu tiesiskas rīcības, vai tiesību pārkāpuma juridisko faktu konstatēšana.

Vairums juridisko atbildību pētošo zinātnieku saskata pozitīvā un negatīvā kopību, izdalot tādu pašu nosaukumu aspektus. Taču tādā veidā tie apstiprina ne tikai atšķirīgo, bet arī to pretējās īpašības, ar to arī nosakot vienotu parādību. Šai sakarā interesants un perspektīvāks ir to viedoklis, kuri, uzsverot juridiskās atbildības vienotību, apstiprina dažādu tās realizācijas un izpausmju formu eksistenci, vienlaicīgi saglabājot šīs parādības vienotību. Piemēram, D. Lipinskis uzsver divas atšķirīgas juridiskās atbildības realizācijas formas: labprātīgu un valstiski piespiedu (Lipinskijs, 2004. g., 21. lpp.). Tomēr par juridiskās atbildības realizācijas formu koncepcijas pamatlicēju var uzskatīt V. Kudrjavcevu, kurš vēl 1986. gadā publicētajā monogrāfijā «Закон, поступок, ответственность» (Likums, rīcība, atbildība) rakstīja, ka noteikto uzvedības normu un, sekojoši tam, arī sociālās kontroles prasību pārkāpuma gadījumā tiek realizēta cita atbildības forma – tā saucamā retrospektīvā, negatīvā atbildība (Kudrjavcevs, 1986. g., 287. lpp.). Šī doma ir attīstīta tālāk daudzu zinātnieku darbos. Piemēram V. Pohmelkins apgalvoja, ka tas, ko apzīmē ar terminiem „pozitīva atbildība” un „retrospektīva atbildība”, ir nekas cits kā vienotas juridiskās atbildības realizācijas labprātīga un piespiedu izpildes forma, ar likumā nostiprināta apjoma uzvedības paraugu... kriminālās atbildības forma, tas ir veids tās realizācijai sabiedriskajās attiecībās tās prasībās atbilstošas cilvēku rīcības veidolā (Pohmelkins, 1990. g., 34.;57. lpp.).

Ņemot vērā to, ka juridiskās atbildības normas – tā ir tiesiskā regulējuma mehānisma sastāvdaļa, ir svarīgi konkretizēt šīs sarežģītās tiesiskās parādības izcelšanās pamatojumu, mērķi un funkcijas.

Secinājumi

Juridiskā atbildība –– tas ir juridiski nozīmīga rezultāta (mērķa) sasniegšanas noteiktās nepieciešamības tiesību subjekta (kā indivīda, tā arī kolektīva) tiesiskā stāvokļa kvalitatīvs raksturojums, kuru nodrošina un stimulē (virza) šī rezultāta sasniegšanai optimālā subjektīvo tiesību, juridisko pienākumu (tiesību) un tiesisko aizliegumu attiecību, kura nodrošina nepieciešamās subjekta tiesiskās aktivitātes izvēles iespējas un patstāvību; kontrolē ar juridiski noteiktiem parametriem, kuri izsaka tiesiskās aktivitātes imperatīvos virzienus, iespējamās tiesību, pienākumu un aizliegumu korekcijas nolūkā, un tiek novērtēts pēc tā tiesiskā regulējuma mērķa atbilstības pakāpes, līmeņa faktiski sasniegtā rezultāta, ņemot vērā tiesību subjekta objektīvās un subjektīvās iespējas.

Juridiskā atbildība attīstās regulējamās tiesiskās attiecībās.

Apsardzības tiesisko attiecību koncepcija nav saturiski pamatota jo nerada neko principiāli jaunu kopējā juridiskās atbildības realizācijas raksturojumā.

Juridiskā atbildība kā vienota tiesiska parādība tiek realizēta divās formās: negatīvajā atbildībā un pozitīvajā atbildībā.

Literatūras saraksts

Самощенко, И. С., Фарукшин, М. Х. (1971). Ответственность по советскому законодательству. Москва, Юридическая литература, 228 c.

Ребане, И. А. (1987). О методологических и гносеологических аспектах учения об основаниях юридической ответственности. Ученые записки Тартусского ун-та. Вып.852. Тарту, с. 5–14

Коробов, А. Е., Хохлов, Е. Б. (2008). Позитивная ответственность как теоретическая и практическая проблема // Правоведение, №4, с. 4–13

Братусь, С. Н. (1976). Юридическая ответственность и законность. Очерк теории. Москва: Юридическая литература, 214 с.

Бестугина, М. А. С.(1986). Социальная обусловленность и назначение гражданско-правовой  ответственности в  современных условиях (теоретический аспект): Автореф. дис…канд. юрид. наук.  Москва, 24 с.

Булатов, А. С. (1985). Юридическая ответственность (общетеоретические проблемы): Автореф. дис. канд. юрид.наук. Ленинград, 19 с.

Боброва, Н. А., Зражевская, Т. Д. (1985). Ответственность в системе гарантий конституционных норм  (государственно-правовые аспекты).Воронеж: Издательство Воронежского университета, 154 с.

Черных, Е. В. (1981). Проблемы правовой ответственности в условиях развитого социалистического  общества (Вопросы теории):Автореф. дис. канд. юрид. наук. Саратов, 23 с.

Матузов, Н. И. (1987) Правовая система и личность. Саратов:Издательство Саратовского университета, 293 с.

Рифиниус, В. Ф. (1983). Ответственность по трудовому праву ГДР (сравнительное исследование):  Автореф. дис. канд. юрид. наук. Москва, 24 с.

Юридическая энциклопедия (2000) (ред. М.Ю. Тихомиров). 5-е изд., перераб. и доп. - Москва: Изд-е Тихомирова М.Ю., 972 с.

Юридический энциклопедический словарь (2002) ( ред. О.Е. Кутафин). Москва: Научное издательство «Большая Российская энциклопедия», 558 с.

Большой юридический словарь (2001) (ред. А.Я.Сухарев, В.Е.Крутких). 2-е изд., перераб. и доп. Москва: Инфра-М, 704 с.

Карпушин М.Л., Курляндский В.И. (1974). Уголовная ответственность и состав преступления. Москва: Юридическая литература, 232 с. 

Правовая система социализма. Т.2. Функционирование и развитие (1987) (ред. А.М.Васильев). Москва: Юридическая литература, 327 с.

Социалистический образ жизни. Государственно-правовые проблемы (1980) (ред. В.П.Казимирчук). Москва: Юридическая литература, 232 с.

Гроссман, Х. Свобода и ответственность // Философские проблемы общественного развития (1974). Москва, c. 126–132

Алексеев, С. С. (1981). Общая теория права. Т.1. Москва: Юридическая литература, 360 с.

Чухвичев, Д. В. (2001).Свобода и право: Автореф. дис. …. канд. юрид. наук. Москва, 22 с.

Малеин, Н.С. (1992). Юридическая ответственность и справедливость. Москва: Юридическая литература, 215 с.

Малеин Н. С. (1985). Правонарушение: понятие, причины, ответственность. Москва: Юридическая литература, 190 с.
22.  Халфина Р.О. (1974). Общее учение о правоотношении. Москва: Юридическая литература, 348 с.

Шиндяпина,  М. Д. (1998). Стадии юридической ответственности: Учебное пособие.– Москва: Книжный мир, 168 с.

Лейст, О. Э. (1981). Санкции и ответственность по советскому праву. Москва: МГУ, 240 с.

Липинский, Д. А. (2004). Проблемы юридической ответственности. Санкт-Петербург: Издательство «Юридический центр Пресс», 409 с.

Фаткуллин, Ф. Н. (1987). Проблемы теории государства и права: Курс лекций. Казань: Издательство Казанского университета, 336 c.

Тархов, В. А. (1973). Ответственность по советскому гражданскому праву. Саратов: Издательство Саратовского государственного университета, 456 с.

Лейст, О. Э. (2002). Сущность права. Проблемы теории и философии права: Москва: ИКД «Зерцало-М», 288 с.

Базылев, Б. Т. (1985) Юридическая ответственность: (Теоретические вопросы) . Красноярск: Издательство Красноярского университета, 120 с.

Базылев, Б. Т. (1979). Сущность позитивной юридической ответственности. Правоведение. 1979, №4, с. 40–46

Кудрявцев, В. Н. (1986). Закон, поступок, ответственность. Москва: Наука, 448 с.

Мордовец, А. С. (1996). Социально-юридический механизм обеспечения прав человека и гражданина. (ред. Н.И.Матузов). Саратов: Издательство Саратовской ВШ МВД РФ, 286 с

Тарбагаев, А. Н. (1994). Ответственность в уголовном праве: Учебное пособие. Красноярск: Красноярский государственный университет, 80 с.

Чирков, А. П. (1996). Ответственность в системе права: Учебное пособие. Калининград: Калининградский университет, 77 с.

Похмелкин, В. В. (1990). Социальная справедливость и уголовная ответственность. Красноярск: Красноярский университет, 195 с.

Wenliang Zhang, Dalia Perkumienė FREE MOVEMENT OF BANKRUPTCY JUDGMENTS ACROSS BORDERS

Ieva Bruksle, Natālija Gode LATVIJAS TAUTSAIMNIECĪBAS UN CENU ADMINISTRĒŠANAS LIKUMSAKARĪBAS