Svētās Agatas krucifikss (Peirón de Santa Águeda)

“Peirones” sākotnēji bija ceļa stabi (jūdžu rādītāji) ceļu krustojumos, kas celti no ķieģeļiem vai akmens. Pie ieejas ciemā tie norāda uz to, ka sākas ceļu krustojums.

Tradīcija veidot ceļu norādes kā akmens, žagaru vai monolītu kaudzes sastopama visās kultūrās, un bieži vien tā saistīta ar reliģisku pārliecību par to, ka ceļojot jāpielūdz svētais aizbildnis.

Nav šaubu, ka daudzi mūsdienās saglabājušies “peirones” šobrīd atrodas tur, kur gadsimtiem ilgi bija izvietotas ceļu krustojumu signālzīmes.

Ir skaidri zināms, ka romieši krustcelēs pielūdza dievības (Lares), kas sargāja māju un pavardu. Larescompitales bija krustceļu aizbildņi, laresviales nodrošināja ceļotājiem drošu atgiešanos mājās. Romas miera līguma laikā 1.gs. pirms Kristus imperators Augusts pavēlēja Ziemeļspānijas iekarotajās teritorijās ieviest laresviales, lai aizsargātu ceļotājus.

Tā kā Haraba cēlusies romiešu laikā, ir skaidrs, ka šie krucifiksi (peirones) te stāv jau divtūkstoš gadus. 

Tomēr neskatoties uz to arhaisko izcelsmi, „peirones” ir dokumentētas tikai XVI gadsimtā. Gadsimtiem ilgi tās tikušas atjaunotas un celtas no jauna, nepievēršot nekādu uzmanību to arhitektoniskajai vērtībai, bet gan reliģiskajai simbolikai. To dizains ir vienkāršs, no ķieģeļiem vai akmeņiem tās cēluši anonīmi celtnieki. Daudziem krucifiksiem galotnē ir dzelzs krusts ar svētā vai mocekļa tēlu. Vēl salīdzinoši nesen šad un tad šo svētnīcu pakājē varēja redzēt ziedojumus – ziedus vai kukurūzas vainagus.

Ceļmalu krucifiksu funkcija mūsdienās nav skaidra. Papildus to informatīvajai  funkcijai, iespējams ap šīm celtnēm ir notikuši daudzi maģiski un/vai reliģiski rituāli. Dažās vietās tās bija tikai kā tikšanās vieta jaunajiem zemniekiem, citās, kā piemēram Svētajam Antonam (kas ir svētais mājlopu aizbildnis) veltītā svētnīca,  pulcējās zemnieki ar saviem mājlopiem, lai svētā piemiņas dienā saņemtu svētību.

Svētās Agatas krucifikss ir veltīts Svētajai Agatai, kas Spānijā pazīstama kā svētā sieviešu aizbildne. Svētā Agata bija III gs. mocekle. Viena no mocībām, ko viņa izcieta, bija krūšu nogriešana. Līdz pat šai dienai sievietes, īpaši lauku apvidos, svin šo dienu kā dienu, kurā “valda sievietes”. Viņas sapulcējas un kurina ugunskurus. Tradicionāli šīs svētās dienā vīriešiem bija jābūt paklausīgiem (pretēji likumam, kas valda visu pārējo gadu) un dažās vietās pat tika sasaukta vietējā sieviešu padome, kas attiecīgajā dienā pārvaldīja ciemu.

Harabā 5.februāris ir tā diena, kad sievietes satiekas pie ugunskura netālu no Svētās Agatas krucifiksa. Diena tiek atzīmēta dzerot karstu šokolādi un ēdot īpašas kūciņas sauktas par Svētās Agatas krūtīm (teticas de Santa Águeda). Tās ir konusveidīgas krēma kūkas dekorētas ar ķirsi, kas simbolizē krūts galu.

Papildus tam, ka Svētā Agata ir sieviešu aizbildne, viņa tradicionāli ir bijusi arī zīdītāju aizbildne un mūsdienās ir krūts vēža svētā aizbildne. Runā, ka gadījumos, kad rodas grūtības ar zīdīšanu vai piemeklējusi krūšu slimība, krucifiksa pakājē vajag nolikt ziedus kā ziedojumu vai noskaitīt lūgšanu.

Šajā apvidū Svētās Agatas svētkos sievietes dzied dziesmu, kuras vārdi mūsdienās šķiet nevainīgi, tomēr agrāk tika uzskatīti par izaicinošiem un sievietēm nepiedienīgiem. Šo dziesmu bija atļauts dziedāt tikai minētajos svētkos, kad sievietes drīkstēja uzvesties kā vīrieši un izlaist matus.