PUBLISKĀS PERSONAS CIVILTIESISKĀ VALDĪJUMA PROBLEMĀTIKA LATVIJĀ
PUBLIC PERSON'S PROPERTY POSSESSION PROBLEMS IN LATVIA

Ernests Saulītis
Biznesa augstskola Turība, Latvija

Ievads

Valdījuma problemātika ir civiltiesību jautājums, kurš spējis piesaistīt tādu tiesībzinātnieku kā F. K. Saviņjī (Friedrich Carl von Savigny) un R. Jēringa (Rudolf von Ihering) interesi, kā arī asas diskusijas par šo zinātnieku izteiktajiem viedokļiem. Savukārt Dr.iur. V. Sinaiska formulētā tēze: "Valdījums nav tiesība, bet tiesisks fakts, kamēr valdīšana var būt arī tiesība." (Sinaiskis, 1996) lieliski atklāj valdījuma problemātikas pamatus Latvijas civiltiesībās, kas liek citai Latvijas lietu tiesību autoritātei izteikt pilnībā pretēju viedokli. Dr.iur. J. Rozenfelds, vērtējot valdījuma institūtu Latvijas civiltiesībās, norāda: "Spēkā esošajā Latvijas Civillikumā[1] (turpmāk – CL) valdījums saglabājis sākotnējo romiešu tiesībām atbilstošo duālismu. Tas vienlaikus tiek definēts gan kā fakts, gan kā tiesības." (Rozenfelds, 2008) Pamatojums šādam viedoklim gan nav atrodams citētajā avotā, bet citā J. Rozenfelda darbā, kur tiek sniegts sekojošs skaidrojums: "Prasībās par valdījuma aizsardzību tas tiek aplūkots kā fakts, taču nodaļā par īpašuma iegūšanu ieilguma ceļā (1006. p.) – kā tiesības" (Rozenfelds, 2000). Jāatzīmē, ka šāds viedoklis ir visai strīdīgs, jo minētajā pantā nav norādes uz valdījumu kā tiesību, bet gan tiek runāts par valdījumu, kas ir par pamatu īpašuma tiesības iegūšanai ar ieilgumu.[2] Tādējādi secināms, ka nevis valdījums ir tiesība, bet valdījuma ceļā (valdot) iespējams iegūt konkrēto tiesību.

Nevar noliegt, valdījums CL atsevišķos pantos ir sastopams kā tiesība. Uz to norāda V. Sinaiskis, šajā kontekstā īpaši uzsverot, ka tiek apskatīts nevis pats valdījums, bet valdīšana – tiesība lietot un rīkoties ar lietu, kurai ir nepieciešams tiesisks pamats, kuru sniedz, piemēram, īpašuma tiesība, kreditora prasījums vai tiesība mantot (Sinaiskis, 1996). Tādējādi valdījums var būt katram, kur rīcībā ir lieta, bet tiesība valdīt par lietu kā labticīgam valdītājam, – tikai tādam valdītājam, kura valdījuma pamatā ir atbilstošais tiesiskais pamats. Mūsdienu Latvijas tiesībās ideja par valdījumu kā tiesību vairāk vērtējama padomju civiltiesību ilgstošā ietekmes kontekstā. LPSR Civilkodeksa 92. pants īpašumu definēja kā trīs tiesību kopumu, nosakot, ka īpašniekam pieder valdījuma, lietojuma un rīcības tiesības (Vēbers, 1979). Analizējot idejas izcelsmi, jāsecina, ka tā, visdrīzāk, meklējama Krievijas klasiskajās civiltiesībās. Kā norāda O. Cvingmans, Krievijas likumu X sējumā: "Vārds "valdīšana" (владение) tiek lietots gluži dažādās nozīmēs. Vietām viņš nozīmē to pašu ko "īpašums" (..), vietām atkal ir jāsaprot kā sevišķa, no īpašuma atvasināta tiesība vai aprobežots īpašums (..), vietām atkal apzīmē to, ko juridiskā pasaule sauc par valdīšanu." (Cvingmans, 1926)[3] Jāatzīmē, ka J. Vēbers savos LPSR Civilkodeksa komentāros lieto vārdus "valdījums" un "valdījuma tiesības", tomēr no konteksta secināms, ka valdījums padomju civiltiesībās vairāk tiek saprasts kā tiesība, nevis faktiskas varas institūts, lai gan pašā komentāra tekstā ir arī atsauce uz "faktisko varu" kā valdījuma kvalificējošo sastāvu (Vēbers, 1979). 

Pragmatiski pieejot jautājumam par valdījumu, var konstatēt, ka valdījuma būtība ir faktiska vara pār lietu. Kā norāda N. Vīnzarājs: "Faktiska vara pār lietu ir valdījums. Taisni šādus vārdus lieto mūsu Civillikums (CL 875.  pants)." (Vīnzarājs, 2000) Ja jebkura faktiskā vara pār lietu tiktu atzīta par valdījumu arī juridiski, tad, jādomā, izpratne par šo institūtu būtu krietni skaidrāka. Vienlaikus šāda pieeja nesniedz atbildi uz valdījuma juridisko būtību, jo faktisks valdījums var būt arī ierobežots, tas ir tā saucamais neīpašnieka valdījums. Kādu apsvērumu dēļ vispār ir nepieciešams valdījuma jēdziens? Atbilde var šķist nedaudz paradoksāla, bet pilnībā atbilstoša civiltiesību būtībai – lai novērstu sabiedriskās kārtības traucējumu. Tiesība nav vis pats valdījums kā juridisks fakts, bet gan valsts varas nodrošināta iespēja to aizsargāt. CL 911. pants noteic, ka no valdījuma izriet tiesība uz pastāvoša valdījuma aizsardzību un atņemta valdījuma atjaunošanu. Jāatzīmē, ka likums aizsargā katru valdījumu, neatkarīgi no tā, vai tas ir tiesīgs vai prettiesīgs, labticīgs vai ļaunticīgs. Savukārt CL 913. pants paredz, ka katrs drīkst aizsargāt savu valdījumu no jebkāda ierobežojuma vai traucējuma, pat ar varu, ja vien pēdējo izlieto nekavējoties un likumā atļautas pašaizstāvības robežās. Tādējādi redzams, ka valdījumam juridiskā izpratnē ir divas galvenās nozīmes: valsts garantēta jebkura valdījuma tiesiska aizsardzība un pamats īpašuma tiesību iegūšanai tiesiska valdījuma gadījumā.

Tomēr publisko personu īpašuma un civiltiesisko darījumu kontekstā svarīgākais ir izprast, ka civiltiesību izpratnē valdījums nav tiesība, bet gan tiesiskā stāvokļa juridiskais novērtējums lietu tiesību izpratnē. CL 875. pantā izteiktā tēze par valdījumu kā tiesībām atbilstošu faktisko varu nebūt nav pretrunā ar šo domu, vēl jo vairāk to vērtējot kopsakarā ar CL 876. pantu, kas noteic, ka lietas valdījums ir īpašuma tiesībai atbilstoša faktiska vara pār lietu. Šajā kontekstā nav būtiska tā iedalīšana faktiskā un juridiskā valdījumā, jo tam būs nozīme tikai tad, ja tālākajā situācijas attīstībā radīsies strīds par tiesībām vai tā aizsardzību. Tādējādi valdījums, no vienas puses, ir tikai faktisko apstākļu konstatējums, kuru juridiskā nozīme tiks noskaidrota vai kļūs nozīmīga nākotnē. No otras puses, šim faktisko apstākļu konstatējumam kā prezumpcijai var būt patstāvīga nozīme gadījumos, kad tiek noskaidroti jautājumi par rīcības tiesībām vai tiesībspēju.

1. Iestādes tiesībspēja

Vienotas publisko tiesību juridisko personu gadījumā parasti rodas jautājums par to, kā tiek realizēts valdījums. Valsts pārvaldes iekārtas likuma[4] (turpmāk – VPIL) 91. panta pirmā daļa noteic, ka publiskas personas manta atrodas iestādes valdījumā. Minētais regulējums rada divus pamatjautājumus: 1) Vai iestādei var būt patstāvīga tiesībspēja privāto tiesību jomā? 2) Vai iestādei var būt valdījums privāttiesību izpratnē? Uz pirmo jautājumu atbilde kopumā ir sarežģītāka, kā tas varētu šķist vienotas publiskas personas gadījumā. Vispirms jau jānošķir publiskās personas orgāns (VPIL 1. panta 4. punkts) un iestāde (VPIL 1. panta 3. punkts). Saskaņā ar norādītajām tiesību normām publiskas personas orgāns ir iestāde vai amatpersona, kuras kompetence un tiesības tieši paust publiskas personas tiesisko gribu ir noteiktas attiecīgās publiskās personas juridiskajā pamataktā vai darbību reglamentējošajā likumā. Savukārt iestāde ir institūcija, kura darbojas publiskas personas vārdā un kurai ar normatīvo aktu noteikta kompetence valsts pārvaldē, piešķirti finanšu līdzekļi tās darbības īstenošanai un ir savs personāls. Tādējādi, analizējot publisko tiesību subjekta statusu, nepieciešams noskaidrot, vai subjektam ir piešķirtas tiesības nepastarpināti paust publiskas personas tiesisko gribu attiecībās ar trešajām personām.

Ja šādas tiesības ir noteiktas attiecīgās publiskās personas juridiskajā pamataktā vai darbību reglamentējošajā likumā, parasti var izdarīt secinājumu, ka konkrētais subjekts ir publiskās personas orgāns vai vismaz tā daļa. Savukārt "parastai" iestādei kompetences un tiesības deleģē jau attiecīgās publiskās personas orgāns. Vēl viena šādas iestādes pazīme ir padotība to izveidojušajam publiskās personas orgānam. Pašai publiskajai personai, līdzīgi kā citiem tiesību veidojumiem (subjektiem), nav iespēju tieši realizēt savu gribu, tai skaitā, "fizisko varu pār lietu", kas ir civiltiesiskā valdījumā idejas pamatā. Šo gribu tad arī realizē publiskās personas orgāni un iestādes. Latvijas publiskās pārvaldes īpatnība ir lielais kolektīvo orgānu īpatsvars. Tādējādi šis apstāklis izslēdz iespēju šiem orgāniem pašiem realizēt faktisku valdījumu, kas gan nav nepieciešams juridiska valdījuma gadījumā.

Vispirms jau nepieciešams noskaidrot, vai publiskas personas orgānam ir valdījums civiltiesību izpratnē. Latvijas mūsdienu publisko tiesību zinātne un normatīvais regulējums atzīst vienotas publisko tiesību juridiskās personas doktrīnu. Minētā doktrīna atzīst vienu sākotnējo publisko personu – valsti, vienlaikus pieļaujot arī atvasinātu publisko personu pastāvēšanu. Normatīvajā regulējumā šī ideja nostiprināta VPIL 1. panta 1. un 2. punktā. Pētījuma ietvaros būtiskais ir šīs doktrīnas pamatpostulāts, ka vienas publiskas personas ietvaros nevar pastāvēt vairāki subjekti ar publisko tiesību juridiskas personas statusu. Šāda pieeja rada problēmu jautājumā par tā saucamo autonomo valsts pārvaldes iestāžu pastāvēšanu, kuru nošķiršanas pazīme ir funkcionāla pastāvība, atrašanās ārpus vispārējas publiskās pārvaldes hierarhijas, budžeta tiesība un padotība attiecību neesamība izpildvaras ietvaros. Latvijā kā parlamentārā demokrātijā autonomo iestāžu pārraudzība parasti atrodas Saeimas kompetencē, tomēr nereti šī kompetence aprobežojas ar tiesību apstiprināt šādas iestādes vadītāju vai kolektīvā orgāna locekļus, kā arī pieņemt šo personu atkāpšanos. Šīs īpatnības autonomās iestādes pietuvina juridiskas personas statusam.

Latvijas civiltiesību doktrīna uzskata tiesībās ierobežotu juridisku personu pastāvēšanu vai subjektus ar nepilnu rīcībspēju par nevēlamu parādību. Dr. iur. K. Balodis šādu subjektu nevēlamību pamato ar civiltiesiskās aprites interesēm: "Ja juridiskas personas atzītu par "ierobežoti tiesībspējīgām" vai tiesībspēju dalītu "vispārējā" un "speciālajā" tiesībspējā, tad rastos nevajadzīgas neskaidrības, nosakot katras konkrētās juridiskās personas tiesībspējas apjomu." (Balodis, 2007) Pretēju pieeju var konstatēt padomju un mūsdienu Krievijas Federācijas civiltiesībās. Piemēram, J. Vēbers savā komentārā norāda: "Katras juridiskās personas tiesībspēja atbilst organizācijas darbībai noteiktajiem mērķiem un uzdevumiem.", bet turpinot šo domu: "Katra juridiska persona var iegūt tikai tādas tiesības un pienākumus, veikt tikai tādas darbības, kas atbilst šīs organizācijas statūtiem vai nolikumam, tās plāna uzdevumiem." (Vēbers, 1979) Savukārt mūsdienu krievu tiesībzinātnieks D. Petrovs, atsaucoties uz Krievijas Federācijas Civilkodeksa 49. pantu, secina, ka subjektiem, kuriem ir piešķirta valsts mantas operatīvās pārvaldīšanas vai saimnieciskās aprites tiesība (право хозяйственного ведения и оперативного управления), var būt tikai speciālā tiesībspēja, kuru ierobežo šo tiesību piešķiršanas mērķis (Петров, 2002).

Kas rada tik kardinālas atšķirības viedokļos? Būtībā tikai viens apstāklis: J. Vēbera un D. Petrova viedokļi nav attiecināmi uz subjektiem, kuru izveidošanas pamatā ir civiltiesiski apsvērumi - saimniekošanas ērtības, kopdarbība vai peļņas gūšana. Gandrīz visas padomju civiltiesībās apskatītās juridiskās personas, atbilstoši šo tiesību doktrīnai, vienlaikus ir arī valsts orgāni, kuru valsts pārvaldes funkcija ir saimnieciskās darbības veikšana publiskās interesēs. Arī padomju valsts pieļauto personu apvienību ar juridisku statusu darbības mērķis pēc būtības bija kādas valsts noteiktas funkcijas vai uzdevuma izpilde. D. Petrovs īpaši uzsver, ka viņa viedoklis ir attiecināms uz īpašiem subjektiem, kuriem valsts manta ir nodota īpaši noteiktu mērķu  sasniegšanai. Šie apsvērumi ļauj izteikt viedokli, ka publisko personu, to orgānu un iestāžu civiltiesiskā tiesībspēja ir ierobežota ar šo subjektu normatīvajos aktos noteikto vai piešķirto kompetenci. Tomēr civiltiesiskajās attiecībās ar trešajām personām publiskas personas orgāni un iestādes pārstāv šo publisko personu, kurai tiek prezumēta neierobežota civiltiesiskā tiesībspēja kā viens no valsts atbildības veidiem. Šāda vispārēja atbildība nav pazīstama padomju civiltiesībās, kur īpaši tiek uzsvērts, ka valsts nav atbildīga par savu organizāciju saistībām, ja vien tām ir juridiskas personas statuss (Vēbers, 1979).

Ja iestādei nav patstāvīgas tiesībspējas, kā tā var piedalīties civiltiesiskajā apritē? Atbilde uz šo jautājumu daļēji ir sniegta iepriekš - iestādes tiesībspēja ir daļa no to izveidojušās publiskās personas tiesībspējas. Tas ir īpašs transmisijas – tiesību pārnešanas veids, kad privāto tiesību realizēšanas tiesība tiek nodota ar ārēju vai iekšēju normatīvu aktu, kas var sevī ietvert arī privāttiesiska pilnvarojuma elementus. Tomēr šī transmisija, neatkarīgi no gribas izteikuma formas, nav civiltiesisks pilnvarojuma paveids, bet gan publiski tiesiskas kompetences nodošana. Šajā gadījumā jānošķir kompetences nodošana, kas piešķir tiesības veikt pārvaldes darbības privāto tiesību jomā un tālāka pārpilnvarojuma, kam vairs var nebūt publiski tiesiska rakstura. Veicot pārvaldes uzdevumus privāto tiesību jomā, iestādei nerodas no to izveidojušās publiskās personas atšķirīgas tiesības vai pienākumi jeb saistības civiltiesību izpratnē. Vienlaikus iestādei ir pienākums nodrošināt šīs publiskās personas interešu pārstāvību, neatkarīgi no tā, vai tai ir tiešs pilnvarojums (kompetence) šādu darbību izpildei. Strīdi par kompetenci, tai skaitā publiskās personas interešu pārstāvībai privāto tiesību jomā, risināmi pārvaldes procesa ietvaros. Šī tēze neizslēdz iestādes tiesības norādīt uz publiski tiesiskās kompetences trūkumu vai citas iestādes nepieciešamības aicināšanu lietā civilprocesa ietvaros, jo tajā piemērojamie principi ir būtiski atšķirīgi no tiem, kuri ietverti publisko personu vispārējo darbību reglamentējošajos normatīvajos aktos.

Iestādes kompetenci privāto tiesību jomā var vērtēt arī nedaudz citā aspektā. Jau minēto operatīvās pārvaldīšanas un saimniecības aprites tiesības galvenā nepilnība ir apstāklis, ka nav saprotams, kam pieder jaunradītās vērtības vai uzlabojumi, kas tiek veikti mantai, kura nodota šai juridiskajai personai, t. i., vai tie kļūst par subjekta, kuram ir piešķirta kāda no šīm tiesībām, īpašumu, vai tomēr īpašuma tiesības uz visu šā subjekta mantu pieder publiskajai personai. Tas neradīja būtiskas problēmas sociālistiskajās tiesībās, jo būtībā īpašuma tiesības uz visu šo subjektu un viņa rīcībā esošo mantu palika valstij. Latvijā 20. gadsimta 90. gados, atgūstot neatkarību un mainoties politiskajai, kā arī ekonomiskajai un tiesību sistēmai, saglabājas regulējums, ka valsts un pašvaldību uzņēmumu rīcībā nodotā manta pēc būtības palika valsts vai pašvaldību īpašumā.[5]

Iestādes juridiskas personas statusu zaudēja 2003. gadā ar VPIL spēkā stāšanos. Ja arī iepriekš no normatīvā regulējuma varēja secināt, ka iestādei nav tās rīcībā esošās mantas īpašnieks, bet tikai turētājs, problēmu radīja tieši juridiskās personas statuss, kas kontekstā ar atjaunotajām CL normām,veidoja šādai iestādei patiesā īpašnieka titulu, kas, protams, bija nepamatoti. Kā jau minēts iepriekš, iestādes civiltiesiskā tiesībspēja izriet no tai piešķirtās kompetences, kuru civiltiesībās var vērtēt kā pilnvarnieka un pilnvarotāja attiecības. Pilnvarnieks vai pārstāvis var iegūt īpašuma tiesības uz lietu savā vārdā, tomēr nošķiršanai kalpo gribas moments - sev vai principiālam. Iestādei vienas publiskās personas ietvaros, neatkarīgi no juridiskā statusa, nav savas gribas, jo tās tiesībspēja ir daļa no publiskās personas tiesībspējas. Tādējādi iestāde nevar iegūt sev īpašuma tiesības, kaut arī tā kā īpašnieks būtu ierakstīts publiskā reģistrā – patiesais īpašnieks būs publiskā persona, kurai ir piederīga konkrētā iestāde.

2. Iestādes valdījums

O. Cvingmans, analizējot pandektu izpratni par valdījumu, kas ir pamatā CL ietvertajiem valdījuma regulējumiem, norāda: "Pēc pandektu tiesību doktrīnas valdīšanas jēdzienā bez faktiskās varas pār lietu (corpus) vēl ir nepieciešams otrs moments, proti, griba valdīt (valdīšanas griba), noteikts animus. .. Tikai tas, kam bez corpus ir arī nepieciešamais animus, pēc pandektu tiesībām ir valdītājs, vai tuvāk apzīmējot, tiesisks (juridisks) valdītājs (possesor). Ja ir tikai corpus, bet trūkst animus, tad var runāt tikai par turēšanu, tsc. detentio. Turētājs tur lietu tiesiskā valdītāja vārdā, t. i., nomine alieno, vai izteicoties citādi, viņam ir anumus alieno nomine posssisendi. Tiesisks valdītājs ir īpašnieks, šķietams īpašnieks, arī laupītājs, zaglis. Turpretim tikai turētājs, piem., nomnieks, depozitārs (glabātājs), mandatars (pilnvarotais). Pēdējie tur lietu iznomātāja, glabājuma devēja, pilnvarotāja vārdā." (Cvingmans, 1926)

Saskaņā ar CL 876. pantu lietas tiesisks valdītājs ir lietas īpašniekam pielīdzināts tiesisks statuss (tituls). No tiesu prakses, kas saistīta ar tiesiska valdītāja jēdziena izpratni speciālo likumu kontekstā, piemēram, lieta Nr. A42293405 (SKA-201/2008)[6], secināms, ka tiesisks valdītājs no īpašnieka atšķiras tikai ar faktu, ka šīs personas īpašuma tiesības vēl nav noformētas (ierakstītas publiskos reģistros) normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā. Tādejādi par tiesisku valdītāju nevar uzskatīt personu, kam ir nodotas nekustamā īpašuma lietošanas tiesības un šis tiesības piešķīrums nav saistīta ar īpašuma tiesību pāreju. No valdījuma teorijas viedokļa īpašnieks, kas labprātīgi nodevis lietu citai personai bez nolūka nodot šo lietu īpašumā, patur valdījumu, bet persona, kurai viņš lietu nodevis, atzīstama par turētāju. Vienlaikus šī persona var tikt uzskatīta arī par īpašnieka kā valdītāja vietnieku (Rozenfelds, 2000).[7] Iestāžu kā tiesiska valdītāja pienākumu un tiesību apjoms speciālajos likumos var tikt noteikts atšķirīgs, kaut gan tām piemīt CL noteiktās tiesiska valdītāja pazīmes, piemēram, zemesgrāmatā īpašums nostiprināts Latvijas valstij konkrētas iestādes personā.[8]

Valdījums kā faktiska vara pār lietu ir saistīta ar īpašuma tiesību tiesiska valdījuma gadījumā. Citos gadījumos valdījums atspoguļo faktisko "lietu" stāvokli, t. i., norāda uz personu, kurai ir (pieder) tās lietošanas (rīcības) tiesība. Tādējādi var teikt, ka lietošanas tiesība ir faktiskā valdījuma (turējuma) juridiskais statuss. Šajā kontekstā rodas jautājums par iestādei kā publiskas personas mantas faktiskajam valdītājam (turētājam) piešķirto tiesību apjomu. Vienlaikus nepieciešams noskaidrot iestādes valdījumā tiesisko būtību, t. i.,  vai tas ir tiesisks vai faktisks valdījums, vai arī tā ir valdīšana tiesības izpratnē. Ņemot vērā, ka valdījums nav tiesība, bet gan īpašnieka, tiesiska valdītāja vai turētāja realizēta faktiska vara pār lietu, tad konstatējams, ka iestādes realizē nevis valdījumu, bet gan sev noteikto kompetenci, kurai tai noteikta kā publiskās personas sastāvdaļai. Jāatgādina, ka valdījums nav publisko tiesību institūts un tā izmantošana publiskās pārvaldes tiesībās ir pieļaujama tikai noteiktās robežās. Pavisam skaidrs ir fakts, ka iestāde nevar aizsargāt savu valdījumu publiskas personas ietvaros ar civiltiesību līdzekļiem, t. i., ceļot attiecīgu prasību vispārējās jurisdikcijas tiesā pret citu iestādi. Savukārt civiltiesiskajās attiecībās ar trešajām personām iestādes valdījumam ir tiesiska valdījuma raksturs, kam gan piemīt valdīšanas kā tiesības iezīmes. Tātad iestādes valdījums nerada pamatu īpašuma tiesības iegūšanai sev, tā nevar aizstāvēt savu valdījumu tiesas ceļā vienas publiskas personas ietvaros, vienlaikus civiltiesiskajās attiecībās ar trešajām personām tai ir ne tikai tiesība, bet arī pienākums rīkoties kā lietas īpašniekam, bet nav tiesības valdījumā nodoto lietu atsavināt, bet tikai tiesība to ierosināt.[9]

Latvijas tiesības nepazīst Vācijas Civillikumā[10] (turpmāk – BGB) ietvertos valdījuma paveidus – "Besitzdiener" (kalpotāja valdījums[11] (Herrmann, 2005) – BGB 855. pants), "pašvaldījums" (selbständiger Besitz, Eigenbesitz – BGB 872. pants), "Mittelbarer Besitz" (netiešs valdījums – BGB 868. pants), ne arī līdzvaldījuma (Mitbesitz – BGB 866.pants) vai daļēja valdījuma (Teilbesitz – BGB 865. pants) jēdzienus. Papildus tam doktrīnā un tiesu praksē ir pazīstams arī "ārēja valdījuma" jēdziens (unselbständiger Besitz, Fremdbesitz). Te gan rodas jautājums: vai ir šāda nepieciešamība, jo vienkāršs noregulējums atvieglo tiesību normu izpratni un piemērošanu praksē. CL gadījumā jebkurš valdījums vienlaikus ir arī īpašnieka vai personas, kura par tādu sevi uzskata, valdījumus, savukārt jebkurš cits valdījums – tikai turējums. Vēl jo vairāk tāpēc, ka atšķirībā no pandektu tiesībām CL ir modificēts un tā 876. pantam ir pievienota piezīme, ka turētājam jeb faktiskam valdītājam ir tiesība prasīt traucēta valdījuma atjaunošanu. Ja valdījumu vērtējam kā juridisku faktu, kuram ir nozīme tikai valdījuma aizsardzības realizācijā, tad  pilnībā var piekrist viedoklim, ka: ".. no praktiskā viedokļa "radikāli reformēt" CL ietverto valdījuma jēdzienu nav nepieciešams. Šādai reformai būtu vienīgi juridiski teorētisks (dogmatisks) raksturs, jo svarīgākā praktiskā problēma jau noregulēta ar CL 876. panta piezīmi." (LR TM, 2008)

Publisko personu un normatīvā regulējuma kontekstā valdījuma jautājums līdz šim analizēts nepietiekami. Nebūtu pieļaujama valdījuma jēdziena nepārdomāta izmantošana normatīvajos aktos, civiltiesiskā valdījuma jēdzienā ietverot pavisam citu juridisko būtību. Pati ideja par valdījuma nodošanu ar Ministru Kabineta rīkojumu vai citas publiskas personas orgāna lēmumu iestādei būtībā ir absurda, jo ar šāda lēmuma starpniecību nav iespējams iegūt valdījuma galveno elementu – faktisko varu pār lietu. Tas rada nepieciešamību analizēt šo jautājumu plašākā kontekstā. Kāda tad ir šāda valdījuma nodošanas juridiskā nozīme? Vispirms jau iestāde iegūst rīcības tiesību ar šo publiskās personas mantu attiecībās ar trešajām personām. Vai tas rada iestādes valdījumam tiesības raksturu? Nenoliedzami, ka tā nav patstāvīga tiesība, bet atvasināma no publiskās personas kā lietas īpašnieka īpašuma tiesības. Pie šiem apstākļiem vienas publiskas personas ietvaros arī nerodas arī divu juridisku valdījumu problēma, jo iestāde ir tikai lietas faktisks valdītājs civiltiesiskā izpratnē.

Vienlaikus gan jānorāda, ka nepieciešama papildus izpēte jautājumā par iestādes valdījuma juridisko būtību. Ja iestādei nav patstāvīgas tiesībspējas, tai nevar tikt atzītas arī rīcības tiesība, kas izriet no faktiska valdījuma. Tādējādi jāatzīst, ka ar lēmumu par valdījuma nodošanu iestādei tiek nodots nevis faktisks valdījums, bet iestāde kļūst par publiskās personas mantas juridiskā valdījuma nesēju, t. i., par īstu valdītāju. Šai tēzei gan nekavējoties iespējams izvirzīt pretargumentu. Iegūstot valdījumu, iestādes rīcības tiesība ir ierobežota ar kompetenci un tai nepiemīt viena no galvenajām īpašnieka tiesībām – atsavināt lietu trešajām personām. Šāds tiesiskais stāvoklis vairāk atbilst turētāja vai tādam BGB valdījuma institūtam  kā "kalpotāja valdījums" (Besitzdiener). Pie šiem apstākļiem secināms, ka iestādes valdījums civiltiesiskā izpratnē pēc sava juridiskā pamata ir uzskatāms par tiesisku valdījumu, kuram attiecībās ar trešajām personām ir faktiska valdījuma – turējuma raksturs. Ņemot vērā, ka publiskajā pārvaldē Latvijā starp vienai publiskai personai piederīgām iestādēm joprojām ir plaši izplatītas arī civiltiesiskas attiecības, piemēram, vienai valsts iestādei iznomājot citai valsts iestādei tās valdījumā nodotu valstij piederošu mantu, secināms, ka arī vienas publiskas personas ietvaros iestādes valdījumam piemīt faktiska valdījuma – turējuma raksturs.

Secinājumi

1. VPIL 91. panta pirmajā daļā ietvertais regulējums par publiskas personas mantas atrašanos iestādes valdījumā rada vairākas praktiskas un teorētiskas problēmas, kas saistītas ar šāda valdījuma civiltiesisko klasifikāciju un iestādes tiesībspēju. Nepārdomāta privāttiesību institūtu ietveršana publiskajās tiesībās, konkrētajā gadījumā, VPIL 91. panta pirmajā daļā, veido tiesību normu kolīzijas, kuru risināšana nav iespējama bez izmaiņām atbilstošajā normatīvajā regulējumā. Pilnībā precīza privāttiesību institūtu pārnešana uz publisko personu un tās veidojošo subjektu aktivitātēm privāto tiesību jomā praktiski nav iespējama publiski tiesiski organizēto iekšējo attiecību dēļ. Ņemot vērā, ka pilnīga publiskās pārvaldes nošķiršana no darbībām privāto tiesību jomā pašreizējā sabiedrības attīstības posmā ir maz ticama un būtībā arī nelietderīga, publisko personu un to veidojošo subjektu civiltiesisko attiecību un veicamo darījumu, kurus tās veic ar trešajām personām, regulējums veidojams pēc iespējas precīzi un atbilstoši civiltiesību prasībām.
2. Vērtējot iestādes valdījuma juridisko būtību Latvijas normatīvā regulējuma kontekstā, secināms, ka tas rada iestādei ierobežotu rīcības tiesību un ir uzskatāms par faktisku valdījumu – turējumu civiltiesību izpratnē. Vienlaikus iestādes valdījumam piemīt tiesiska valdījuma raksturs, jo iestādes dalība privāttiesiskās attiecībās ir pieļaujama tikai tad, ja to tieši paredz tās kompetence. Iestādei nav patstāvīgas tiesībspējas, bet tā realizē publiskas personas tiesībspēju tai deleģētā apjomā.
3. Identificēto problēmu risināšana, kas saistītas ar publisko personu un to veidojošo subjektu privāttiesiskajiem darījumiem un valdījumu, iespējams risināt, izsakot VPIL 91. panta otro daļu šādā redakcijā: "(2) Publiskas personas manta atrodas iestādes tiesiskā valdījumā un iestāde realizē tās faktisko valdījumu (turpmāk – iestādes manta). Realizējot publiskas personas mantas valdījumu, iestādei ir publiskas personas pārstāvības tiesības privāto tiesību jomā tai noteiktās kompetences ietvaros. Iestāde tās valdījumā nodoto mantu izmanto saprātīgi."

Literatūras saraksts

Balodis, K. (2007). Ievads civiltiesībās. Rīga, Zvaigzne ABC. 383 lpp.

Cvingmans, O. (1926 (2003)) Valdīšana šolaiku tiesības. Valdīšanas problems teorijā, praktikā un likumdošanā, sevišķi ievērojot ārvalstu kodifikācijas. Tieslietu ministrijas Vēstnesis (1920–1940). 5. sējums. 1926. (faksimilizdevums, LR TM, senatora A. Lēbera fonds). Rīga: TNA. 79.–89. lpp, 170.–183. lpp, 275.–292. lpp

Herrmann, E. (2005). Der Besitz. Kommentar zum bürgerlichen Gesetzbuch mit Einführungsgesetz und Nebengesetzen. Eckpfeiler des Zivilrechts. Berlin: Walter de Gruyter. S 929–960

Pētījums par Civillikuma lietu tiesību daļas pirmās, otrās un trešās daļas modernizācijas nepieciešamību. (2008). Rīga: LR Tieslietu ministrija. 34 lpp. [skatīts 15.12.2011.] - www.tm.gov.lv/lv/documents/.../civillikuma_modernizacija.doc

Rozenfelds, J. (2008). Valdījuma teorijas. Juridiskā zinātne. Latvijas Universitātes zinātniskie raksti. 740. sējums. Rīga: LU, 2008. 42.–60. lpp

Rozenfelds, J. (2000). Lietu tiesības. Rīga: Zvaigzne ABC, 2000. 296 lpp

Sinaiskis, V. (1996). Latvijas civiltiesību apskats. Lietu tiesības. Saistību tiesības. Rīga: Latvijas juristu biedrība. 246 lpp.

Vēbers, J. (1979). Padomju civiltiesības. Vispārīgā daļa. Īpašuma tiesības. Rīga: Zvaigzne. 253 lpp.

Vīnzarājs, N. (2000). Civiltiesību problēmas. Raksti (1932. – 1939.). Rīga: E. Kalniņa un V. Tihonova izdevums, 2000. 183 lpp.

Петров, Д. В. (2002). Право хозяйственного ведения и право оперативного управления. Санкт-Петербург: [b.i.]. 347 стр.

Jānis Rozenbergs, Elīna Gaile-Sarkane STRATĒĢISKĀS VADĪBAS PROCESI LATVIJAS MAZAJOS UZŅĒMUMOS

Māris Šinka, Aleksandrs Korjakins, Genādijs Šahmenko KAŅEPJU SPAĻU AR HIDAULISKĀ KAĻĶA SAISTVIELU IZMANTOŠANA SILTUMIZOLĀCIJAS MATERIĀLOS