![]() |
![]() |
![]() |
![]() |
![]() |
![]() |
Pēdējā laikā organizācijas, speciālisti, profesionāļi un sabiedrība kultūras mantojumam pievērš arvien vairāk uzmanības. Mākslas mantojums un ar to saistītie dokumenti, arheoloģijas un vēstures pieminekļi, etnogrāfija ir kļuvuši pieejami ne tikai intelektuālajai elitei, bet arī plašākai sabiedrībai un tiek popularizēti mēdijos. Šie elementi tiek izmantoti tūrisma produktu veidošanā ne vien kā galvenie tūrisma piesaistes elementi, bet arī lai papildinātu citus pakalpojumus.
Šeit doti dažu pamatkoncepciju īsi skaidrojumi un kā tie attiecas uz praktisko lauku tūrisma vidi.
Etnogrāfija un etnogrāfiskais mantojums.
Vārds “etnogrāfija” nozīmē: “raksti par civilizācijām”. Etnogrāfija ir aprakstoša zinātne, kas pēta etnosa (etniskas grupas, tautas un citu etnisko kopību) izcelšanos, izvietojumu, to materiālo un garīgo kultūru, kultūrvēsturiskās attiecības starp visu pasaules daļu tautām. Līdzās etnogrāfijai pastāv etnoloģija, kas nodarbojas ar etnogrāfisko datu salīdzinošiem pētījumiem. Tiek pētītas uzvedības likumsakarības, lai izprastu, kādā veidā vide vai vēsture ietekmē vispārējos likumus. Etnoloģija atšķiras no etnogrāfijas ar to, ka tās mērķis ir sniegt izskaidrojumu, nevis tikai aprakstīt.
Kultūras mantojums: Etnogrāfiskais un etnoloģiskais mantojums ir daļa no kultūras mantojuma.
Sociālā antropoloģijair etnogrāfijas un etnoloģijas disciplīnu kombinācija, tā cenšas izskaidrot kopsakarības starp dažādām cilvēku sociālajām izpausmēm. Tā pēta cilvēku savstarpējās attiecības, cilvēku grupas, sociālās institūcijas kā ģimeni, radniecību, politiskās organizācijas, likumus un saimnieciskās aktivitātes.
Etnogrāfiskais mantojums tiek aizsargāts ar likumdošanas palīdzību.
Kādi ir galvenie kritēriji izraugoties etnogrāfiskos resursus izmantošanai tūrisma nolūkos?
Ja kultūru nav iespējams saglabāt kā dzīvu un dinamisku dzīves
sastāvdaļu, to vismaz var iekonservēt un kaut vai daļēji paturēt atmiņā caur dokumentētām
zināšanām. Tas ir mūsu pienākums savā un nākotnes paaudžu priekšā, neskatoties uz
grūtībām, ar kurām mēs varētu saskarties. Tieši šādu darbu pēdējo gadsimtu laikā
ir veikusi antropoloģija.
Runājot par Andalūzijas kultūras mantojumu, īpaši interesantas ir šādas tēmas:
1. Reliģiskie festivāli un svētceļojumi;
2. Populāri reliģiskie svētki: Ziemassvētki un Lieldienas;
3. Mauru un kristiešu festivāls;
4. Cilvēka dzīves lielākie svētki un ar tiem saistītie rituāli;
5. Tradicionālā un populārā mutvārdu daiļrade;
6. Folklora;
7. Vietējā arhitektūra;
8. Industriālais mantojums;
9. Amatniecība;
10. Ūdens kultūra;
11. Lauksaimniecības, irigācijas, biodaudzveidības un ainavas mijiedarbība.
Mērķis ir piešķirt etnogrāfiskajam mantojumam vērtību ar paskaidrojumu (interpretācijas) palīdzību, lai apmeklētājs labāk izprastu to, kas vairs nav mūsdienu dzīves sastāvdaļa. Tas ir izglītojošs resurss un instruments, lai nodrošinātu kultūras mantojuma saglabāšanu un parādītu tā nozīmi nākamajām paaudzēm.
Lauku teritorijās ir ne tikai jāsaglabā kultūras mantojums, bat arī jāveicina tūristu izpratne par dzīvi laukos, jo pilsētas iedzīvotāji faktiski ir zaudējuši jebkādas saiknes ar laukiem. ;
![]() |
Ievads | Kopsavilkums |
![]() |