|
|
|
|
|
|
|
Kultūras tūrisms ir tūrisma veids, kurā tūristu galvenais ceļojumu nolūks ir apmeklēt un iepazīt savas tautas vai citu tautu un valstu kultūru un kultūras mantojumu. Dažādu pasaules reģionu savdabīgā kultūra veicina ceļotāju interesi par tiem, tāpēc kultūras un izziņas tūrisms mūsdienās kļūst par nozīmīgu un atzītu tūrisma veidu. Kultūras tūrisms veicina arī kultūras mantojuma apzināšanu un saglabāšanu. Tūristi apmeklē mākslas un arhitektūras pieminekļus, vēsturiskas celtnes un pilsētas, muzejus, izstādes, koncertus, izrādes, festivālus, karnevālus, reliģiskos un folkloras pasākumus. Korejā, piemēram, kā kultūras pasākums etniskajā muzejā tiek rādīts korejiešu vingrotāju uzvedums un tradicionālo kāzu rituāls, Taizemē tūristiem tiek piedāvāta iespēja piedalīties nacionālo ēdienu gatavošanā un degustēšanā.
Lai gan kultūras mantojums un tūrisms atrodas abpusējā mijiedarbībā, tomēr ir jāatzīst to atšķirīgās intereses. Kultūras mantojuma aizsardzības galvenais mērķis ir saglabāt kultūras artefaktus un nozīmi, bet tūrisma nozares mērķis ir gūt peļņu (I.Stūre, 2004: 105).
Kultūras tūrisma nozīme ir uzsvērta Pasaules Tūrisma ētikas kodeksā (2001), veltot tam atsevišķu pantu - “Tūrisms – joma, kurā izmanto cilvēces kultūras mantojumu un kura veicina tā bagātināšanu”, un nosakot uzņēmēju, tūristu, vietējo iedzīvotāju un valsts atbildību par šo resursu izmantošanu un saglabāšanu.
Kultūras tūrisms, tāpat kā jebkurš tūrisma, veids, ietver ne tikai ceļojumu, bet arī pieredzi, iespaidus, baudīšanu. Lai tūristiem būtu iespēja izbaudīt šo pieredzi, kultūras mantojuma objekti ir jāpārveido par kultūras tūrisma produktiem. Kultūras objekts vai kultūras mantojuma objekts ir produktā neapstrādāts objekts, kam piemīt noteikta vērtība. Par kultūras tūrisma produktu šis objekts kļūst tad, ja tas ir transformēts vai pārveidots produktā, kas ir speciāli pielāgots tūrisma patēriņam (Makkerčers, Du Krosa, 2007: 8).
|
|
1.2: Kultūras mantojums | Izmantotā literatūra un avoti |
|