ES MIERA UZTURĒŠANAS MISIJU LOMA KRĪŽU NOREGULĒJUMĀ ŠODIEN UN NĀKOTNĒ

ROLE OF EU PEACE KEEPING MISSIONS IN CRISIS RESOLUTION TODAY AND IN THE FUTURE

Laila Vaivode
Biznesa augstskola Turība, Latvija

1. Eiropas Savienības miera uzturēšanas misiju nozīme konferences kontekstā

ES kopējā drošības un aizsardzības politikas KDAP (engl. – Common Security and Defence Policy) ietvaros izveidotās un nākotnē plānojamās civilās misijas par galveno mērķi uzstāda miera stāvokļa sasniegšanu un saglabāšanu dažādās valstīs, izmantojot likumīgos līdzekļus un uzturot dialogu ar valstu valdībām. Efektīvi komunikācijas uzstādījumi ir šī procesa panākumu atslēga. Visu ES civilo misiju primārais fokuss ir vērsts uz drošības un kārtības, kā arī justīcijas funkcionēšanas nodrošināšanu. Sekundāri misiju pienākumos ir nodrošināt šī stāvokļa stabilitāti, kas galvenokārt ir iespējama, ja vietējo valdību un amatpersonu kompetences līmenis sasniedz pietiekošu vai vismaz apmierinošu līmeni. Līdz šim tiesu varas misija Kosovā ir vienīgā ES misija ES pastāvēšanas vēsturē, kas bez padomu došanas, novērošanas un uzraudzības funkcijām ir uzņēmusies arī izpildvaras funkcijas, tādējādi nodarbojoties ar policijas, izmeklēšanas un tiesvedības pienākumiem. Šāds pienākumu kopums daudzkārt sarežģī komunikācijas nodrošināšanas aspektus, jo katrs misijas pārstāvju nākamais solis ir rūpīgi jāanalizē ne tikai no likuma ievērošanas puses, bet arī jāraugās, lai visu darbību atspoguļojums masu komunikāciju līdzekļos būtu ne tikai maksimāli profesionāls, bet arī viegli saprotams, uztverams. Neapšaubāmi, ir jāņem vērā nacionālās, reliģiskās, etniskās, izglītības u.c. īpatnības, kas dominē noteiktā reģionā, valstī.

Misijas ekspertiem savukārt ir jābūt pietiekoši sagatavotiem, lai darbotos paaugstinātas bīstamības un krīzes situācijās. Tomēr, ja pieņem, ka misijā katrs tās dalībnieks ir tādā vai citādā mērā iesaistīts komunikācijā un specifiski krīžu komunikācijā, tad secīgi izriet, ka katrs misijas darbinieks, kas ir iesaistīts sadarbībā ar tā lokālajiem kolēģiem, ir arī krīžu komunikācijas veicējs.

Augstāk minētie ir tikai daži no apstākļiem, kuru turpmākā izpēte būtu vērtīga gan vispārīgā komunikāciju teorijas griezumā, gan arī atsevišķu ekspertu nākotnes profesionālās ekspertīzes paaugstināšanā un, iespējams, arī Latvijas kā ES dalībvalsts gatavībā dot vēl lielāku ieguldījumu kopējā mērķa sasniegšanā ES drošības politikas griezumā, kā tas ir uz noteikto brīdi. Nav atsevišķi jāatzīmē apstāklis, ka mūsdienu globalizācijas un tehnoloģiju laikmetā drošības situācijas apdraudējums kādā lokālā reģionā var ātri vien pārtapt par apdraudējumu pat viena kontinenta ietvaros, un tādējādi tieši komunikāciju ekspertīze krīzes vadībā var pārvērsties par noteicošu faktoru kopējās situācijas stabilizācijā.

Šī darba mērķis ir ne tikai uzsvērt ES miera uzturēšanas koncepciju, tās attīstību, praktiskās izpausmes no komunikācijas viedokļa, bet arī izzināt tās galvenās problēmas, balstoties uz ES lielākās civilās Misijas Kosovā prakses analīzi.

2. ES miera uzturēšanas misiju būtība un vēsturiskā attīstība no pirmsākumiem līdz 2013.gadam

Miera uzturēšana (peacekeeping) – rīcība, kas tiek veikta ar daudznacionālo spēku palīdzību, lai sasniegtu atšķirīgus mērķus: pamiera un uguns pārtraukšanas stāvokļa uzraudzība; buferzonas veidošana strīdnieku starpā; likumības un kārtības uzturēšana; humānās palīdzības piegāde; esošo administratīvo struktūru kontrole u.c.

Miera dibināšana (peace-building) – vidējā termiņa un ilgtermiņa rīcība, kas tiek veikta, lai mērķtiecīgi atrisinātu galvenos vardarbīgu konfliktu cēloņus, kuri var būt: 1) politisko, sociālo, ekonomisko vai kulturālo iespēju nevienmērība dažādu (etnisko, reliģisko, reģionālo u.c.) grupu starpā; 2) demokrātiskās leģitimitātes un pārvaldības efektivitātes trūkums; 3) efektīvu mehānismu trūkums, lai mierīgā ceļā samierinātu grupu intereses un likvidētu asas šķirtnes starp dažādām interešu grupām; 4) attīstītas pilsoniskās sabiedrības trūkums.

Miera veidošana (peacemaking) – militāra rīcība, lai uzturētu vai atjaunotu starptautisko mieru.

Kad 90-to gadu sākumā mainījās starptautiskā dienas kārtība, daudzas starptautiskās organizācijas saskārās ar jauniem izaicinājumiem – iekšējiem konfliktiem, kuriem bija skaidri izteikts etniski separātisks raksturs. Šie konflikti, kas uzliesmoja visur: Eiropā, Āzijā, Āfrikā, Amerikā, izrādījās kompleksa parādība, kura saturēja pilsoņu kara, partizāņu kara, terorisma elementus; līdz ar to starptautiskajām organizācijām bija jāpielāgojas sarežģītai situācijai un bija jāizstrādā jauni mehānismi konfliktu noregulēšanai. Izņēmums nebija arī Eiropas Savienība. 1992.gadā parakstītais Līgums par ES piedeva šai organizācijai plašas politiskās funkcijas un akcentēja miera un drošības nostiprināšanas ideju.

Diemžēl tajā laikā aktuālā Dienvidslāvijas krīze (kuras sastāvā bija arī Kosova) parādīja ES līderu nespēju saskaņot savu rīcību krīžu vadības jomā. Pārmērīga paļaušanās uz ANO un NATO radīja šaubas par neatkarīga efektīva miera uzturēšanas instrumenta rašanos ES ietvaros. Tomēr ES precizēja un padziļināja savu stratēģiju un no bieži kritizējamās Kopējās ārējās un drošības politikas EĀDP (engl. – Common Foreign Security Policy) radās Eiropas drošības un aizsardzības politika EDAP (engl. – European Security and Defence Policy), kas 2010.gadā ieguva citu nosaukumu – ES kopējā Drošības un Aizsardzības politika KDAP (engl. – European Security and Defence Policy).

Ikvienas starptautiskās organizācijas miera uzturēšanas koncepcija balstās uz starptautiskajiem tiesību aktiem, kas pamato nepieciešamību pēc starptautiskās drošības un miera nodrošināšanas. Trīs dokumenti nosaka Eiropas Savienības leģitīmo iejaukšanos konfliktu noregulēšanā:

• ANO Statūti (1945.gads), kuru VIII nodaļā ir teikts: “Šie statūti nekādā mērā neliek šķēršļus tādu reģionālu nolīgumu vai institūciju pastāvēšanai, kas risina starptautiskā miera un drošības saglabāšanas jautājumus” (ANO Statūti [tiešsaiste]).
• Helsinku Nobeiguma akts (1975.gads), kurā ir rakstīts, ka valstis apņemas ar mierīgiem līdzekļiem (sarunas, starpniecība, šķīrējtiesa u.c.) risināt visus strīdus, respektēt teritoriālās integritātes principu un neiejaukšanās valsts iekšlietās principu, atturēties no spēka pielietošanas un cita veida spiediena. (Helsinki Final Act [tiešsaiste]).
• Līgums par Eiropas Savienību (1992.gads), kas atsaucas uz iepriekšējiem dokumentiem un kura V nodaļā tiek noteikti Kopējās ārējās un drošības politikas principi, starp kuriem tiek minēta miera uzturēšana un drošības nostiprināšana ES dalībvalstu teritorijā. Līgums paredz ES kopējās aizsardzības politikas izstrādi un institucionalizāciju. (The Maastricht Treaty [tiešsaiste]).

EDAP īstenošanai tika ieviesti divi jauni instrumenti:

• kopējās pozīcijas (common positions), lai dibinātu sistemātisku sadarbību starp ES dalībvalstīm;
• kopējās rīcības (joint actions), kuras pieņem Ministru Padome par konkrētu jautājumu, tajās tiek noteikti mērķi, kā arī līdzekļi un procedūras šo mērķu sasniegšanai.

Par galveno institūciju, kura izstrādā, ievieš un koordinē miera un drošības nostiprināšanas pasākumus, kļuva ES Ministru Padome sadarbībā ar Eiropas Komisiju un Eiropas Parlamentu.

Kad Dienvidslāvijā (Horvātijā) uzliesmoja etniskais konflikts starp horvātiem un serbiem, 1991.gada jūnijā Luksemburgas sammitā ES dalībvalstis nolēma veicināt konflikta mierīgo noregulēšanu, tomēr militārās sadursmes Slovēnijā un Horvātijā turpinājās (Marsh, Mackenstein, 2005). 1991.gada 8.jūlijā ES parakstīja ar Dienvidslāviju un Slovēniju Brioni vienošanos, kura paredzēja Dienvidslāvijas prezidenta rotācijas ieviešanu, neatkarības proklamēšanas apturēšanu uz trīs mēnešiem un armijas atgriešanos uz savām kazarmām. Kad Horvātijā izvērsās plaša karadarbība, ES sasauca miera konferenci Hāgā 1991.gada septembrī, kurā aicināja Serbiju pārtraukt karu, piedraudot ar ekonomiskajām sankcijām. Serbijas nereaģēšana uz uzaicinājumu rosināja ES diplomātiskā spiediena turpināšanu. Tā realizēja ieroču embargo pret Serbiju saskaņā ar ANO Drošības Padomes rezolūciju, apturēja tirdzniecības un sadarbības līgumu, kamēr 1992.gada 1.jūnijā ieviesa ekonomiskās sankcijas pret Serbiju. Turklāt ES dalībvalstis kolektīvi atsauca savus vēstniekus no Belgradas un panāca Serbijas izslēgšanu no Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO).

Kara uzsākšana Bosnijā un Hercegovinā un publiskie protesti pret serbu rīcību veicināja ES diplomātijas intensifikāciju. 1992.gada augustā Londonā notika vienota ES un ANO starptautiskā konference, kurā piedalījās visu bijušās Dienvidslāvijas sešu republiku līderi, ES un ANO augstākās amatpersonas. Konferences noslēgumā tika pieņemti “miera principi” un “rīcības programma”, kā arī sarunu procesa ietvars konfliktējošām pusēm. 2003.gadā Ženēvā ES pārstāvis lords Ouens un ANO pārstāvis Sairuss Vēnss prezentēja starptautiskās kopienas miera plānu, kuru serbi viennozīmīgi noraidīja. ES diplomātija sasniedza savu kulminācijas punktu un sabruka (Dinan, 2000). Turpmākā ES miera uzturēšana tika reducēta līdz humānās palīdzības piegādei cietušajiem reģioniem. Vērts pieminēt, ka viena no pirmajām KĀDP kopējām rīcībām attiecās tieši uz humānās palīdzības konvojiem Bosnijā. 1994.gadā ES uzņēmās atbildību par Mostaras pilsētas administrēšanu.

Pēc Dienvidslāvijas kara ES miera uzturēšanas pasākumi savā vairākumā koncentrējās uz Balkānu reģionu, tomēr daži KĀDP dokumenti attiecās arī uz citām valstīm. Līdz 1999.gadam kopējās rīcības bija attiecinātas uz Krieviju, Dienvidāfrikas Republiku un Zairu (novērotāji parlamenta vēlēšanās), kopējās pozīcijas – uz Balkāniem, Tuvajiem Austrumiem, Mjanmu un Zimbabve (McCormick, 2005). Kad krīze draudēja pārvērsties par bruņoto konfliktu, tur ES nebija spējīga plaši rīkoties. 1998.gadā, kad uzliesmoja etniskais konflikts serbu provincē Kosovā, ES atturējās no aktīvas darbības un atbalstīja ANO Drošības Padomes rezolūciju par NATO spēku izvietošanu Kosovā. Tas spilgti parādīja organizācijas militāro vājumu (McCormick, 2005). Turpmākā kopējās aizsardzības politikas attīstība bija tieša reakcija uz Kosovas krīzi.

Eiropas Savienības ārējās, drošības un aizsardzības politika tika iestrādāta ne tikai Līgumā par Eiropas Savienību, kas noteica vispārējo politikas ietvaru, bet arī vairākos Eiropadomes sammitu noslēguma aktos un Eiropas Komisijas izstrādātajos dokumentos (sk. zemāk).

• Amsterdamas līgums (1997.gads) izmainīja KĀDP saturu un iekļāva Rietumeiropas Savienības (turpmāk – RES) Petersbergas uzdevumus Līgumā par Eiropas Savienību, t.i., “humānos un glābšanas uzdevumus, miera uzturēšanas uzdevumus, kaujas vienību uzdevumus krīžu pārvaldīšanā, iekļaujot miera veidošanu” (The Treaty of Amsterdam [Tiešsaiste]).
• Kopīgā deklarācija par Eiropas aizsardzību (1998.gads). Tajā Francija un Lielbritānija vienojās, ka “Eiropai ir jābūt stipriem militārajiem spēkiem, kas varētu strauji reaģēt uz jauniem riskiem”. Deklarācija paredzēja ES miera uzturētāju sūtīšanu, ja konfliktos neiejaucas NATO, un NATO un RES infrastruktūras izmantošanu miera uzturēšanas operāciju vadībai.
• Helsinku vadošais mērķis 2003 (Helsinki Headline Goal 2003, 1999.gads), kurā tika noteikts, ka līdz 2003.gada beigām ES ir jābūt spējīgai nodrošināt 50 līdz 60 tūkstošus karavīru ar kaujas gatavību 60 dienas, un kuri var veikt “Petersbergas uzdevumus”. Dokuments iezīmēja ES miera uzturēšanas mehānismu militāro operāciju veikšanai un civilajai krīžu pārvaldīšanai.
• Nicas līguma Deklarācija par Eiropas drošības un aizsardzības politiku (2001.gads), tā iekļāva EDAP Eiropas Savienības 2.pīlārā.
• Eiropas drošības stratēģija (2003.gads), kas pasvītroja daudzpusējās sadarbības vitālo svarīgumu, lai nostiprinātu Eiropas drošību, un identificēja galvenos draudus: terorismu, masu iznīcināšanas ieroču izplatību, reģionālos konfliktus, draudus valstu pastāvēšanai un organizēto noziedzību.

Par rīcībpolitikas instrumentiem, uz kuru pamata tiek iniciēti visi miera uzturēšanas pasākumi, palika kopējās pozīcijas un kopējās rīcības, bet tām tika pievienotas vēl kopējās stratēģijas (common strategies), kuras ir galvenās politiskās vadlīnijas ES dalībvalstu kopējo interešu jomā. Ja pozīcijas un rīcības ES Ministru Padome pieņem pēc kvalificētā balsu vairākuma principa, tad stratēģijas tā pieņem pēc vienprātības principa. Ir jāatzīmē, ka jebkura ES miera uzturēšanas operācija tiek uzsākta uz Ministru Padomes kopējās rīcības pamata.

Persona, kas koordinē drošības un aizsardzības politiku, ir KĀDP Augstais pārstāvis (viņš vai viņa vienlaicīgi ir ES Ministru Padomes ģenerālsekretārs, Rietumeiropas Savienības ģenerālsekretārs, Eiropas aizsardzības aģentūras prezidents). Viņš vai viņa nodrošina kontaktus ar trešajām valstīm ES vārdā ar prezidējošās valsts dotām pilnvarām, veicot nozīmīgas preventīvās diplomātijas funkcijas. KĀDP Augstajam pārstāvim viņa darbā palīdz Politikas plānošanas un agrās brīdināšanas vienība (Policy Planning and Early Warning Unit). Šī vienība analizē potenciālo krīžu vai konfliktu zonas un sastāda rīcībstratēģijas projektus, galvenokārt koncentrējot uzmanību uz Balkāniem un Tuvajiem Austrumiem (Schneckener, 2002).

ES Nicas sammitā 2000.gadā tika pieņemts lēmums izveidot EDAP politiskās un militārās struktūras, kas veiks krīžu pārvaldīšanas funkcijas: Politikas un drošības komiteja (Political and Security Committee). Tā analizē starptautisko situāciju un formulē KĀDP un EDAP politikas aspektus, iesniedzot tos Ministru Padomei; kontrolē politikas īstenošanu; vada politisko dialogu par aizsardzības un militārajiem jautājumiem ar NATO; koordinē militāro spēju attīstību.

Tajā pat laikā Eiropas Savienība nolēma attīstīt krīžu pārvaldīšanas civilo elementu. 2002.gadā tika izveidota Krīžu pārvaldīšanas civilo aspektu komiteja (Committee for the Civilian Aspectsof Crisis Management), kas atskaitās tieši PSC. Tika izdalītas četras galvenās darbības jomas:

1. starptautiskā policijas darbība;
2. likuma varas nostiprināšana;
3. civilā administrēšana;
4. civilā aizsardzība.

Par primāro mērķi tiek uzskatīta pirmā joma, kurā bija nolemts sasniegt 5000 policistu skaitu līdz 2003.gadam, kas var aizvietot vai apmācīt vietējo policiju. Šis nolēmums tika testēts 2007.gada rudenī, kad ES misijas Kosovā plānošanas ietvaros uzaicinātās ES dalībvalstis tika aptaujātas par policijas speciālistu skaitu, ko tās varētu nosūtīt misijās. Diemžēl rezultāti izrādījās vairāk nekā neapmierinoši. 2003.gadā Ministru Padomes sekretariāta ietvaros tika izveidota maza Policijas vienība, kas plāno un koordinē policijas operācijas (Earle, 2004).

2004.gadā tika izveidota arī Eiropas aizsardzības aģentūra (European Defence Agency) ar mērķi uzlabot ES aizsardzības spējas krīžu vadīšanā un stiprināt EDAP kopumā. Tā nosaka un attīsta militārās spējas, noteiktas Vadošajā mērķī 2010, kā arī veicina balstīto uz pētniecību un tehnoloģijām Eiropas aizsardzību.

2003.gada martā Eiropas Militārais Štābs uzsāka savu pirmo miera uzturēšanas operāciju bijušajā Dienvidslāvijas Republikā Maķedonijā. Operācijā Concordia (31.03.–15.12.2003.) piedalījās 400 karavīru no 26 valstīm, un to uzdevumi bija: veicināt miera vienošanās punktu izpildi, atbalstīt starptautiskās aģentūras viņu darbā, vākt informāciju (klasiskie miera dibināšanas uzdevumi). Šī misija izmantoja NATO infrastruktūru valstī, kā arī operācijas vadīšanai tika izmantots NATO Galvenais militārais štābs. Eiropas Savienība novērtēja savu pirmo militāro operāciju kā veiksmīgu, uzsverot drošības situācijas stabilizāciju valstī un vardarbības aktu skaita samazināšanos. ES nolēma turpmāk koncentrēties uz konkrētajiem uzdevumiem, kā organizēta noziedzība vai narkotiku pārvadāšana, un aizstāja karavīrus ar policijas misiju EUPOL-Proxima(15.12.2003.–14.12.2005.).

Dienvidslāvijas konfliktā ES izmantoja visus iespējamos miera uzturēšanas instrumentus, kā ekonomiskās sankcijas, starpniecība, daudzpusējās sarunas, diplomātisku atzīšanu, kas nedeva rezultātu. Pirmkārt, karš Horvātijā sākās 1991.gada februārī, bet Līgums par Eiropas Savienību tika ratificēts tikai 1993.gada 1.novembrī Bosnijas kara laikā. Otrkārt, dažas ES dalībvalstis rīkojās atsevišķi, ignorējot kopējo ES politiku, – Vācija vienpusēji atzina Slovēnijas un Horvātijas neatkarību, Grieķija vienpusēji ieviesa ekonomisko embargo pret Maķedoniju (Marsh, 2005). Treškārt, jau no konflikta sākuma dažas ES dalībvalstis paļāvās uz NATO un ASV starpniecību. Līdzīga situācija atkārtojās pēc trim gadiem Kosovā.

Līdz 2008.gadam ES miera uzturēšanas operācijas ir bijušas maza mēroga misijas, kas veica šauras miera dibināšanas funkcijas. Tās tika izvietotas konflikta zonā kā palīglīdzeklis citai starptautiskajai organizācijai, nevis kā starptautiskās kopienas daudznacionāls kontingents, lai pildītu daudzdimensionālās miera uzturēšanas uzdevumus. Šīs misijas ir bijušas īslaicīgas, jo ES trūka plānošanas, koordinēšanas un piegādes patstāvības. (Gordon, 2004).

Lēmumu pieņemšanas līmenī jautājumi par miera uzturēšanas pasākumiem iekļaujas EDAP, kas nav klasiska pārnacionālā rīcībpolitika kā, piemēram, kopējā lauksaimniecības politika vai reģionālā un struktūrpolitika. Tas ir tāpēc, ka aizsardzība un drošība izriet no katras ES dalībvalsts nacionālajām interesēm, un no šīm interesēm ir atkarīga EDAP darbība un attīstība. Spilgts piemērs būtu ES militārā operācija Kongo DR, kas bija Francijas iniciatīva, – pārējās ES dalībvalstis bija vienaldzīgas pret konfliktu Kongo.

3. ES misijas EULEX- Kosovo pozicionēšana no 2008.gada līdz 2013.gadam

No 2008.gada sākuma līdz šīm brīdim ES ir ieguldījusi 613.8 miljonus eiro tās tiesību varas misijā Kosovā EULEX-Kosovo. Tomēr EULEX visā tās attīstības procesā ir saskāries ar skarbu kritiku un dažādiem traucējumiem tā darbības gaitā, galvenokārt no Kosovas un Serbijas valdības puses, bet arī no starptautiskajām institūcijām. Kopējais budžets un dažu misijas oficiālo pārstāvju paziņojumi gan misijas darbības sākumposmā, gan vēlāk par tās ambīcijām ieņemt ne tikai novērotāja lomu, bet aktīvi cīnīties pret organizēto noziedzību un korupciju ir, iespējams, izrādījušies ne tikai pārlieku ambiciozi, bet arī radījuši nepamatoti augstas cerības Kosovas iedzīvotājos.

Neskatoties uz to, vai solījumi cīnīties pret šiem nopietnajiem sabiedriskās kārtības un drošības apdraudējumiem bija vai nebija reālistiski, tie nav īstenojušies dzīvē. Organizētā noziedzība un korupcija turpina eksistēt plašā apmērā nu jau pēc pieciem gadiem, kopš misija ir izveidota. Korupcija un politiskās ietekmes līmenis Kosovas tiesību aizsardzības institūciju vidē turpina savu graujošo darbību. Ir vērts uzsvērt, ka ir ļoti būtiska atšķirība misijas darbības novērtējumā, kas pausts no Kosovas vadības puses (Prezidents, Iekšlietu un Tieslietu Ministri), Kosovas civiliedzīvotāju puses, ES lēmējinstitūciju puses Briselē un pašas misijas vadības puses. Interesanti, ka Kosovas civiliedzīvotāju apmierinātība ar EULEX darbu ir tikai 22 procenti, kamēr Misijas darbu par veiksmīgu atzīst 70% ES pārstāvju Briselē (Kursani, 2013). Arī pārējo starptautisko organizāciju, kas darbojas Kosovā, vadība ir sniegusi ne tik pozitīvus novērtējumus par EULEX-Kosovo darbību un sadarbības formām ar citām organizācijām. Tā NATO ģenerālsekretārs Anders Fogs Rasmussens (Anders Fog Rasmussen) ir paudis kritiku, ka Misijai ir nepietiekošs personāls, un tādēļ arī NATO/ KFOR darbs ir stipri traucēts. Līdzīgus komentārus ir paudis arī Vācijas aizsardzības ministrs Tomass de Maiziere (Thomas de Maiziere), kas galvenokārt kritizējis misiju par tās atrašanos uz nepareiza ceļa (Kursani, 2013).

EULEX saskaras ar lielu daudzumu dažādu problēmu, kas bieži vien netiek ņemtas vērā kritikas gadījumā. EULEX ir pirmā ES šāda mēroga un mandāta civilā miera uzturēšanas spēku misija. Misijai ir grūtības ar personāla atlasi un izvietošanu, tai ir jānodarbojas ar pastāvēšanas tiesiskajiem aspektiem un jāsaskaras ar virkni sarežģījumu likumu piemērošanas jomā. Misijai nav centralizētu personāla atlases procedūru, jo darbinieku nosūtīšana Misijām ir pamatā nosūtītājvalsts lēmums, kā arī šī darbinieka pozicionēšana amatā lielā mēra ir atkarīga no nosūtītājvalsts. Kosovas vadība ir vairākkārt uzsvērusi, ka tā izjūt nepietiekamu Misijas atbildību pret Kosovas iedzīvotājiem un valsts vadību. Tādējādi rodas jautājums, vai par neapmierinošiem novērtētie Misijas rezultāti ir saistīti ar augšminētajām problēmām vai arī cilvēku ticība un cerības attiecībā pret EULEX ir bijušas nepamatoti augstas vai neatbilda Misijas mandātam? Vai arī problēmas ir ar pašu misijas mandātu? Vai arī tas ir lokālais vai reģionālais politiskais un ģeopolitiskais stāvoklis, kas nosaka Misijas mandāta atbilstību tās rezultātiem? Vai arī ietekmes apjoms no Briseles lēmējinstitūciju puses ir tas, kas nosaka pārāk lielā mērā šīs misijas gaitu un attīstību? Šie un daudzi citi jautājumi ir aktuāli misijas veiksmīgas funkcionēšanas novērtēšanai un ieteikumu sniegšanai.

Nedrīkst aizmirst, ka EULEX tika izveidots laikā un vietā, kur dominēja unikāli politiskie apstākļi. Misiju bija jāizvieto tā, lai tas neradītu sarežģījumus nedz ar Serbiju, nedz ar Kosovu. Turklāt liela nozīme bija ne tikai KĀDP kopējai politiskajai nostājai, bet jau plānotās misijas izpildu funkciju nodrošināšanai ar nepieciešamajiem resursiem, tehnisko un likumisko bāzi. Politiskā plānā no Kosovas viedokļa Misijas izvietošana bija pamatota ar Ahtisāri Plānu (Ahtisaari Plan), kas nebija pieņemams Serbijai. No Serbijas puses EULEX izvietošana bija akceptēta ar to, ka misijas savā darbībā pozicionēsies ar neitrālu statusu (status neutral) un ievēros ANO ģenerālsekretāra 6.punkta plānu, pret ko savukārt iebilda Kosova. Tādā politiskā gaisotnē tad arī 2008.gadā tika izvietota un savu darbību uzsāka ES skaitliski lielākā misija, kura aptuveni viena gada laikā pārņēma tiesu varas funkciju daļu no tā priekšteča ANO misijas Kosovā (engl: UNMIK, UN Interim Administration Missionin Kosovo).

Lai nodrošinātu ES politisko pārstāvību Kosovas teritorijā, bez EULEX tikai izveidots Starptautiskais civilais birojs, kas nodarbojās galvenokārt ar politisku jautājumu risināšanu, ieskaitot konsultāciju sniegšanu jaunizveidotajai Kosovas vadībai. Pēc četru gadu darbības un līdzāspastāvēšanas ar EULEX-Kosovo 2012.gada septembrī Kosovu atstāja Starptautiskā civilā biroja darbinieki (International Civilian Office). Šis birojs bija atbildīgs par politiskajiem un savā ziņā arī likumdošanas un administratīva rakstura Kosovas attīstības virzieniem. Kopš 2012.gada septembra Kosovas valdības un ES attiecības ir būtiski mainījušās, jo, lai nodrošinātu EULEX mandātu pēc 2012.gada 10.septembra, Kosovas un ES vadībai bija jāatrod likumīgs veids, kā organizēt turpmāko sadarbību. Būtiska loma šī konceptuālā lēmuma pieņemšanai bija EULEX-Kosovo “piederošās” izpildu funkcijas.

 Šāds likumīgs turpmākās sadarbības veids arī tika atrasts, un Kosovas parlamentam bija nepieciešams balsot ar vismaz 2/3 balsu par, lai Kosovas Prezidentei būtu leģitīmas tiesības sūtīt uzaicinājuma vēstuli ES Augstai Pārstāvei Katrīnai Aštonei turpināt EULEX-Kosovo darbību mandāta ietvaros līdz iepriekš noteiktajam laikam, kas ir 2014.gada 14.jūnijs. Ar šo varētu iezīmēt nosacīti jaunu posmu komunikācijas attīstībā gan no komunikācijas teorijas viedokļa, gan arī no juridiskā viedokļa. Protams, misijas mandāta izpilde Kosovā ir un paliek sarežģīta. ES personāls darbojas salīdzinoši jaunā un nestabilā politiskā vidē ar likumiem un normatīviem aktiem, kas personālam ir būtiski jauni, salīdzinot ar nosūtītājvalstu jurisdikciju. Tiesneši, prokurori un policijas darbinieki izpilda savas funkcijas, pamatojoties uz leģitīmi apšaubāmas juridiskās bāzes pamata (Koeth, 2010). Šāda ir aktuālā situācija 2013.gadā.

4. Misijas personāls – atslēgas raksturlielums

Sākot apskatīt šo jautājumu, ir jāatzīst, ka visi EULEX-Kosovo vadītāji līdz šim brīdim ir pārstāvējuši citas sfēras, un neviens no Misijas vadītājiem nav strādājis juridiskā vai ar tiesu varu saistītā jomā. 2008.gada 7.februārī ES Politiskā un Drošības padome nolēma par Misijas vadītāju nozīmēt Francijas pārstāvi, bijušo KFOR (NATO militārā misija) vadītāju, armijas ģenerāli Īvude Kermabonu (Yvesde Kermabon). Divus gadus vēlāk, 2010.gada 27.jūlijā misijas vadītāja amatā tiek nozīmēts cits Francijas pārstāvis, arī bijušais KFOR vadītājs, armijas ģenerālis Ksavjiers Būts de Marnaks (Xavier Bout de Marnac) uz sākotnējo termiņu – diviem gadiem. Pēc vairākkārtējas īstermiņa mandāta pagarināšanas Marnaka kungam 2012.gada 4.decembrī tiek nozīmēts trešais EULEX-Kosovo vadītājs, kas ir jau Vācijas pārstāvis, bijušais Vācijas vēstnieks Albānijā Bernds Borhards (Berndt Borchard). Rodas pamatots jautājums, kāda argumentācija tiek izmantota misijas vadošā personāla atlasē, ja tās pamatmandāts nosaka, ka EULEX ir “tehniska likuma varas misija”.

Lai gan misijas mandāts jeb pilnvaras ir ļoti plašs un ambiciozs, tas tomēr ir tikai vienā, nosacīti šaurā sfērā – likuma varas ievērošanas jomā. Pētījuma ietvaros lielāko interesi izraisa nevis Misijas novērošanas funkciju ieviešana, bet tieši izpildu funkciju veikšana un tās rezultāti. Protams, šī ES lielākā miera uzturēšanas operācija savā ziņā rada precedentu arī novērošanas funkciju attīstībai komunikācijas perspektīvas griezumā, tomēr izpildu varas funkciju pielietošana misijai dot visvairāk tai izvirzīto mērķu sasniegšanai, kā “nodrošināt, lai kara noziegumi, organizētās noziedzības un korupcijas lietas tiktu pienācīgi izmeklētas un iztiesātas, kur nepieciešams, kopā ar Kosovas tiesu varas pārstāvjiem vai atsevišķi” (Council Joint Action, 2008).

2009.gada aprīlī, laikā, kad misija sasniedza tās pilno kapacitāti personāla jomā (aptuveni gadu pēc tās uzsākšanas), tajā bija aptuveni 1700 liels cilvēku skaits. Aptuveni 60% no cilvēkresursiem tika veltīti policijas jomai un tikai 13% tieslietu jomai. Atlikušais darbinieku skaits bija iesaistīts gan misijas vadības, gan administrācijas funkciju nodrošināšanā.

Jāatzīst, ka dažādas socioloģiskās aptaujas un pētījumi, kas veikti Kosovā, liecina, ka tieši Kosovas Policija bija un ir organizācija, kurai uzticas visvairāk Kosovas iedzīvotāju (Kursani, 2013). Tieslietu sektors tieši pretēji ir bijis atzīts par viskorumpētāko sektoru Kosovā 2009.gadā, bet arī tagad situācija ir palikusi bez būtiskām izmaiņām. Tam līdzi nāk arī politiskās ietekmes faktors tieslietu sektorā, kas nosaka, ka ir būtiski pārkāpumi proporcionālos varas dalīšanas pamatprincipos (lēmējvara/ izpildvara/ tieslietas). Lai gan misijas personāla kopskaits ir ambiciozs, tomēr EULEX nekad nav varējis aizpildīt personāla vakances pilnībā. 2009.gada aprīlī misijai joprojām trūka 20–25% personāla. Tomēr tieslietu sektorā šis iztrūkums bija 40% no paredzētā. Ir pašsaprotami, ka, ja šāda situācija saglabājas ilgākā laika periodā, tas nevar neatstāt iespaidu uz misijas kopējiem rezultātiem.

Pēc misijas restrukturizācijas 2012.gadā, tās trīs vadošie komponenti (policija, tieslietas un muita) tika pārveidoti divos komponentos, nosacīti dēvētos par izpildu (executive) un novērošanas (strenghthening). Misijas personāla kopskaits samazinājās par aptuveni 25%. Lielākais personāla samazinājums bija policijas sfērā, tomēr tas nedeva tik nepieciešamo skaitlisko cilvēkresursu pieaugumu tieslietu jomā. 2013.gada janvārī EULEX rīcībā ir 36 tiesneši un 24 prokurori (Kursani, 2013). Jāatzīmē, ka, lai gan visi prokurori nodarbojas ar krimināllietām, tomēr ne visi EULEX tiesneši ir iesaistīti krimināllietu iztiesāšanā, kas saistās ar organizēto noziedzību un korupciju, kā arī kara noziegumu iztiesāšanu. Daļa tiesnešu nodarbojas ar civillietām (arī īpašumtiesību jomā), citi savukārt ir iesaistīti apelācijas lietu izskatīšanā un darbojas konstitucionālās tiesas līmenī.

Ir jāatzīmē arī cits misijām nozīmīgs apstāklis. Aptuveni 80% no misijas personāla parasti ir nosūtīti misijas rīcībā no dažādām ES valstīm vai trešajām misijas dalībvalstīm (engl. – seconded personnel). Šajā gadījumā personāla darbības laiks misijā ir cieši saistīts ar nosūtītāja valsts iekšējo likumdošanas bāzi un normām. Parasti valstis nosūta savus dalībniekus misijās uz vienu gadu, kas retos gadījumos var tikt pagarināts līdz diviem gadiem. Šāda ir arī Latvijas normatīvā bāze. Protams, šāds termiņš ir pārlieku īss, lai sniegtu pārliecinošus rezultātus organizētās noziedzības un korupcijas izmeklēšanas un šādu lietu iztiesāšanas jomās. Tādējādi bieži vien praksē ir situācijas, ka līdz laikam, kas ES personālam nepieciešams, lai iepazītos ar Kosovas likumiem, kriminālprocesu un tiesvedības procedūrām, ar konkrētiem izmeklēšanas procesiem un iztiesājamām lietām, misijas dalībniekam ir jau jāatgriežas tā nosūtītājvalstī pie savu iepriekšējo pienākumu pildīšanas. Protams, šo jautājumu ir iespējams daļēji risināt ar līguma attiecību palīdzību, jo tiesneši un prokurori daudzās valstīs var lūgt neapmaksātu atvaļinājumu, tādējādi saglabājot savus, bieži vien vēlētus amatus vai amatus, kuros tie bijuši iecelti. Tomēr, neiedziļinoties šī jautājuma detaļu atspoguļošanā, jau droši var secināt, ka misijas darbinieku skaitam un mandāta izpildījumam ir tieši atgriezeniska saite. Ir ļoti apšaubāmi, ka progress organizētas noziedzības un kara noziegumu izmeklēšanas lietās varētu būt iespaidīgāks, ja netiks atrasti mehānismi veiksmīgākai sadarbībai ar nosūtītājvalstīm.

Atsevišķi nozīmīgs ir jautājums par misijas personāla kvalitāti. Jo īpaši sfērās, kur tiesnešiem, prokuroriem, policijas izmeklētājiem ir jānodarbojas ar izpildu funkcijām. Droši var apgalvot, ka neprofesionāls tiesnesis, prokurors vai policijas darbinieks nevar veikt organizētās noziedzības vai korupcijas lietu izmeklēšanu profesionāli, tādējādi nodrošinot likuma varas ievērošanu. No tiesību viedokļa ir vēl kāds, nebūt ne mazsvarīgs jautājums. Misiju un konkrēti EULEX-Kosovo sastāvā ir jurisprudences pārstāvji, kas pārstāv dažādas, tā sauktās tiesību skolas: kontinentālās tiesības (liela daļa ES valstu un arī Latvija) un paražu tiesības (Anglija, ASV, u.c.). Turklāt misijās tiek pārstāvētas valstis, kurās ir “hibrīdsistēma”, kas izpaužas tā, ka valstu likumos un normatīvos aktos tiek piemēroti gan paražu, gan konstitucionālo tiesību principi, kā Francija. Pašsaprotami, ka laikā un vietā, kur sastopas visu šo “skolu” pārstāvji, daļai no tiem var būt zināmas grūtības apgūt Kosovas likumus un iejusties darba ikdienā.

Bez izpildvaras misijām ir arī novērošanas funkcijas. Protams, izpildot šīs funkcijas, misijai vairs nav aktuāli, uz cik ilgu periodu ir nosūtīts atbildīgais personāls, bet ir aktuāla kvalitāte. Ir būtiski nepieļaut situācijas, kurās padomdevējs būtu profesionāli vājāks vai pārstāvētu citu jomu, kā lokālais personāls, kuram šie padomi ir adresēti. Tas arī vistiešākā veidā ietekmē komunikāciju un tās kvalitāti. Praksē ir novērotas situācijas, kad ES dalībvalstis ar to pārstāvju Briselē starpniecību uzstāj uz šo valstu personāla izvietošanu nozīmīgos stratēģiskos vai citos misijas amatos, pamatojot to ar kandidāta atbilstību amata pienākumiem, bet praksē izrādās, ka zināšanas un prasmes, ko šāds padomdevējs varētu tālāk nodot saviem vietējiem partneriem, ir nepietiekošas, vai pastāv citā sfērā vai specializācijā. Tādējādi izkristalizējas jau nākamā atgriezeniskā saite, kas iezīmē, ka to, cik veiksmīga būs personāla atlase, lielā mērā nosaka nosūtītājvalsts iekšējā sistēma personāla nominēšanas misijām un kritēriji, pēc kādiem valstis savā iekšienē klasificē speciālistus ES misijām.

5. EULEX-Kosovo rezultāti izpildu funkciju īstenošanā attiecībā pret Kosovas tiesību speciālistu rezultātiem

No 2008.gada līdz 2012.gada beigām EULEX darbinieki ir izmeklējuši un iztiesājuši lielu daudzumu kriminālnoziegumu, vai piedalījušies šajos procesos dažādos citos veidos, kā tas noteikts misijas mandātā. Tomēr, ņemot vērā apstākli, ka no starptautiskās misijas tika sagaidīti rezultāti tieši organizētās noziedzības apkarošanā un “augsta līmeņa” krimināllietu virzīšanā, šie rezultāti neapmierina Kosovas vadību.

Pēc pieejamajiem datiem ir izsniegti aptuveni 380 spriedumi; no tiem 306 ir spriedumi krimināllietās, un tikai 51 no tiem attiecas uz organizētās noziedzības un korupcijas lietām (Kursani, 2013). Aptuveni rēķinot, tas nozīmē to, ka no 2008.gada katrs EULEX tiesnesis vidēji gadā ir piedalījies 2,1 iztiesāšanā. Turklāt tikai 10 spriedumi gadā ir vidēji nopietnās organizētās noziedzības un korupcijas lietās, kas veido 0,29 spriedumus gadā. Protams, lai statistika būtu precīzāka, ir jāņem vērā arī tās krimināllietas, kas joprojām atrodas iztiesāšanas stadijā un kurās spriedums vēl nav pasludināts. Savukārt EULEX prokurori ir piedalījušies vairāk kā 2078 lietu izmeklēšanā. Kopsummā ar secināt, ka vidēji katra EULEX prokurora lietvedībā ir 18 lietas gada laikā.

Attiecīgi jāmin, ka Kosovā ir 192 krimināllietu tiesneši. Tikai 2011.gadā tiesneši ir pasludinājuši 8,378 spriedumus krimināllietās, no kuriem 182 spriedumi bija organizētās noziedzības un korupcijas krimināllietās. Tas savukārt norāda, ka katrs tienesis vidēji gadā pasludina 44 spriedumus, kas veido 0.94 spriedumus organizētās noziedzības un korupcijas lietās. Kosovā ir aptuveni 100 prokuroru. Statistika liecina, ka 2011.gada laikā Kosovas prokurori izmeklēja 792 organizētās noziedzības un korupcijas krimināllietas. Četrpadsmit Kosovas prokurori nodarbojas tikai ar korupcijas lietām.

Salīdzināšanas nolūkos ir jāmin, ka, ja EULEX gada budžets sasniedz 114 miljonus eiro, tad Kosova tās tiesību aizsardzības iestādēm gada laikā iedala vidēji 151 miljonu eiro. Šī summa ir sadalīta starp: 1) Iekšlietu ministriju, 2) Tieslietu ministriju; 3) muitu un 4) citām neatkarīgām tieslietu institūcijām un aģentūrām. Kopumā iekšlietu un tieslietu sistēmā Kosovā darbojas 17 000 ierēdņu.

Protams, nedz misija, nedz Kosovas institūcijas nav tieši salīdzināmas pēc to funkcijām vai pienākumiem, tomēr jau augstāk norādītie statistikas dati ļauj veikt dažus secinājumus. Apkopojot var spriest, ka Kosovas krimināllietu tiesās ir 5 reizes vairāk tiesnešu, tomēr viņu rezultāts ir tikai 3 reizes vairāk izskatītu organizētās noziedzības un korupcijas lietu nekā EULEX tiesnešiem. Tas var nozīmēt to, ka Kosovas tiesneši strādā ar mazāku efektivitātes rādītāju vai arī viņiem nav vēlēšanās vai zināšanu strādāt ar nopietnāka līmeņa lietām, kas ir EULEX pārziņā. Tas pats ir attiecināms uz prokuroriem. Kosovā ir 4 reizes vairāk prokuroru, kā EULEX, bet viņu rezultāti tikai 2 reizes pārsniedz EULEX prokuroru rezultātus. Kosovas budžets tiesībaizsardzības iestādēm ir tikai 1,3 reizes lielāks, nekā EULEX budžets, bet Kosova velta vienam kriminālprocesam 111 reizes mazāk un vienai organizētās noziedzības lietas izskatīšanai 15 reizes mazāk līdzekļu nekā EULEX.

Tādējādi var apgalvot, ka kritika, kas ir veltīta EULEX personāla mazskaitlīguma ietekmei uz neapmierinošajiem rezultātiem, nav pamatota. Misijā katru gadu tiek ieguldīti nopietni līdzekļi, kas nāk no ES dalībvalstu nodokļu maksātāju budžeta un misijas tiek nodrošināta ar šo valstu personālu, kas tiek nodots misijas rīcībā. Tomēr, modificēta personāla atlase un/ vai personāla funkciju pārdale varētu būtiski uzlabot situāciju misijas izpildu mandāta ieviešanā. Zīmīgi, ka arī Kosovas politikas pētnieki izvirza tēzi, ka EULEX cilvēkresursu pārdale un to veltīšana specifiski augsta līmeņa lietu izmeklēšanai tieslietu un policijas (izmeklēšanas) sektorā paaugstinātu EULEX efektivitāti (Kursani, 2013).

6. EULEX-Kosovo krīzes komunikācijas modeļa ekspress-analīze uz situatīvas analīzes modeļa bāzes

Jau neatkarības pasludināšanas laikā 2008.gadā bija skaidrs, ka Kosovas iedzīvotāji un tiesību struktūras neuzstādīs kā prioritāti noziedzības apkarošanu, jo sevišķi augsta līmeņa noziegumu apkarošanu, kā tas būtu organizētās noziedzības vai korupcijas gadījumos. Vēl jo vairāk – būtu bijis neprofesionāli ieplānot kara noziegumu izmeklēšanas lietas nodot Kosovas institūciju rokās. Kosovas tiesību speciālistiem vēl bija svaigas atmiņas par 1998.–1999.gadu notikumiem, ko starptautiskā sabiedrība mēdz dēvēt arī par konfliktu, bet Kosovas iedzīvotāji nebeidz saukt par karu.

Iepriekšējā nodaļā atspoguļotie statistikas dati skaidri norāda, ka Kosovas tiesību aizsardzības iestādes diezgan atturīgi iesaistās nopietnu noziegumu izmeklēšanā. Tāpat Kosovai nav sveši incidenti, kuros ir minēts politiskais spiediens tieslietu jomā. Lai gan nav dzirdēts, ka kāds tiesnesis vai prokurors būtu zaudējis dzīvību, tomēr ir bijuši reģistrēti draudu gadījumi. Atsevišķās krimināllietās to dažādās stadijās ir bijušas situācijas, kad mīklainos apstākļos dzīvību zaudējuši liecinieki vai cietuši. Ir jāuzsver, ka bieži vien šāds liecinieks vai cietušais ir vienīgais, kas var pastiprināt pārējo pierādījumu spēku, turpretī, ja nav liecinieka organizētās noziedzības, korupcijas vai kara noziegumu lietā, tad šāda krimināllieta var nekad nenonākt līdz pat līdz tiesai, neminot pat notiesājoša sprieduma varbūtību. Protams, praktiski visos šajos gadījumos var tikai operēt ar jēdzienu “mīklaini gadījumi”, jo pierādījumu, kā ierasts, nav. Šādi “mīklaini un neskaidri” gadījumi veicina gan tieslietu pārstāvju, gan arī civiliedzīvotāju neuzticību varas struktūrām.

Lai labāk ilustrētu citu komunikācijas aspektu starp misijas personālu tā funkciju izpildes ietvaros un Kosovas sabiedrību, turpmāk tiek dota situatīva analīze vienai relatīvi nesenai situācijai.

 EULEX-Kosovo 2012.gada novembrī uzrādīja apsūdzību bijušajam Kosovas Transporta Ministram Fatmiram Limajam (Fatmir Limaj). Nozīmīga ir arī šī gadījuma priekšvēsture, jo neilgi pirms šīs apsūdzības uzrādīšanas, pret Limaja kungu norisinājās tiesas process, kurā viņš tika tiesāts par tā sauktiem kara noziegumiem. Šajā tiesvedībā pirmās instances tiesā viņš tika attaisnots, bet 2012.gada novembrī pēc EULEX prokurora pārsūdzības izskatīšanas Augstākā tiesā tiesa pieņēma lēmumu pārsūdzību daļēji apmierināt un nozīmēja “kara noziegumu” lietas atkārtotu izskatīšanu. Protams, šo apstākļu sakritība viena mēneša laikā neatstāja vienaldzīgus ne tikai viņa, kā “kara varoņa” un “kara veterāna” atbalstītājus, bet arī daudzus citus civiliedzīvotājus. Mesu mediji nāca klajā ar virkni dažādu pieņēmumu un versiju. Limaja kunga partijas biedri savukārt saskatīja šajās aktivitātēs nevis tiesas neatkarību, bet gan organizētu un plānotu atriebības akciju. Rezultātā situācijā iesaistījās arī Kosovas premjerministrs, apgalvojot, ka EULEX-Kosovo aiztur “kara varoņus aiz mūsu mugurām” un ka tā nav “justīcija, bet tas ir kauns un klajš apvainojums”. Premjera pārstāvētās partijas biedrs, kurš ieņēma visagresīvāko nostāju pret EULEX, Adems Garbovci (Adem Grabovci) pat uzstāja, lai EULEX mandāts tiktu pārskatīts bez vilcināšanās. Tas viss, protams, norāda, cik lieli draudi pastāv tiesu varas neatkarībai. Pēc aptuveni vienas nedēļas ilgušajiem masu mēdiju publicētajiem un ziņotajiem apvainojumiem pret EULEX masu medijos parādījās telefonsarunu noklausīšanās materiāli. Publiskotā informācija iekļāva gan visskaļākā oponenta Adema Grabovci oficiālās sarunas viņa, kā valdības biedra sastāvā, gan arī privātās sarunas, kas parādīja gan oficiālo personu iesaistīšanos nepotismā, kā arī savu partijas biedru aprunāšanā.

Sabiedrības saglabāja kopējo viedokli, ka šāda situācija, kā minimums, apkauno pašu galveno varoni Ademu Grabovci. Misijas pārstāvji savukārt preses relīzēs apstiprināja, ka sarunu ieraksti, kas šajā gadījumā ir klasificēti, kā pierādījumi krimināllietā, kopā ar citiem pierādījumiem tika iesniegti apsūdzēto personu advokātiem, kā to paredz likums, taču pilnīgi noteikti noliedza, ka jebkurš no Misijas pārstāvjiem būtu izplatījis ierakstus masu medijiem. Daļa no ieinteresētās sabiedrības uzskatīja, ka šāda informācijas nopludināšana ir EULEX “roku darbs”, lai tādējādi apkaunotu galveno misijas opozicionāru. Savukārt citi uzskatīja, ka galvenais iemesls šādi nopludināšanai no Misijas puses bija gaidāmās sarunas starp Kosovas premjerministru, Serbijas premjerministru un Augsto pārstāvi Katrīnu Aštoni (Catherine Ashton), turpinot Kosovas–Serbijas dialogu un tādējādi vājinot Kosovas premjera pozīciju. Lai kāda arī nebūtu realitāte, šāda situācija, protams, nevar neietekmēt Misijas un tās partnera – Kosovas sabiedrības attiecības.

Kosovas valdība, neatliekot uz vēlāku laiku, izdarīja “atbildes gājienu” un apstiprināja likumu par “telekomunikāciju noklausīšanos”, kas, lai gan bija sagatavots vairāk kā gadu iepriekš, netika apstiprināts tieši EULEX ieteikumu rezultātā. Jaunais likums paredzēja, ka telekomunikāciju noklausīšanās procesa pārraudzība būtu tieši Kosovas izlūkošanas pārvaldes pārziņā, kura pakļaujas tieši Valsts Prezidentam un Premjerministram. Pašsaprotami, ka tādā gadījumā EULEX ir nākotnē jāsastopas gan ar tiesiskas dabas problēmām, gan ar praktiskas dabas jautājumiem, jo šāda izmeklēšanas pasākuma turpināšana ir apdraudēta jau to sākotnējā stadijā. Šis gadījums arī lieliski ilustrē, cik cieši Kosovā ir savijušās trīs varas (lēmējvara, izpildu vara un tiesu vara), kurām pie attīstītas demokrātijas ir (lai gan jāsadarbojas simbiozē), tomēr jāpaliek neatkarīgām funkciju izpildē un lēmumu pieņemšanā.

Šī situācija, kas var tikt definēta, kā krīze krīzē, parāda, ar kādām situācijām ir jāsaskaras miera uzturētājiem gadījumos, kad misijas pilnvaras neaprobežojas tikai ar novērošanas un padomdošanas funkcijām. Tā nevarēja palikt nepamanīta arī Kosovas tieslietu pārstāvjiem, kuriem teorētiski kādā dienā ir jābūt spējīgiem nodarboties ar likuma varas īstenošanu Kosovā, tikai jau bez starptautisko miera uzturēšanas spēku līdzdalības.

Piecu gadu laikā notikusī nepārtrauktā komunikācija starp Kosovas institūcijām un ES ekspertiem ir būtiski evolucionējusi. 2012.gada novembra situācija parāda, ka 2013. un 2014.gadā var prognozēt jaunu krīžu iestāšanos komunikācijā starp ES un Kosovas sabiedrību, jo sabiedrības sagaidītais nav piepildījies vai piepildījies tikai daļēji. Augstāk izklāstītais gadījums arī parāda, ka Kosovas institūcijas jau jūtas pietiekoši nobriedušas, lai turpinātu ceļu neatkarīgi. Kosovas tieslietu speciālisti arī jūtas pietiekoši neatkarīgi un spējīgi tikt galā ar dažādiem izaicinājumiem, ar ko tiem būs jāsaskaras. Turklāt, tiem ir acīmredzama pārliecība par savu lēmumu pareizību, un sāk iezīmēties tendences arī savu starptautisko kolēģu viedokļa noliegšanā vai atklātā konfrontācijā.

Jau 2003.gadā ES ir identificējusi piecus nopietnākos drošības apdraudējumus tās pastāvēšanai: 1) terorisms, 2) masu iznīcināšanas ieroču izplatība, 3) reģionālie konflikti, 4) draudi valstu eksistencei, 5) organizētā noziedzība. Ja pirmais un otrais punkts varētu nebūt tik aktuāls Kosovas situācijas kontekstā, tad 3.–5.punkts ir ne tikai nozīmīgi, bet tie arī ir savstarpēji cieši saistīti. Organizētās noziedzības izplatība var būtiski ietekmēt valsts eksistenci, un kā sekas tam var būt jauna reģionālā konflikta rašanās. Nodaļā analizētā situācija tomēr parāda, ka Kosovas institūcijas vēl nav gatavas patstāvīgi iesaistīties kopējā ES cīņā par drošību un aizsardzību. Protams, Kosovas sabiedrība ir ceļā uz iestāšanos ES, un tās rezultāti cīņā ar nopietnākajiem drošības apdraudējumiem ir viens no kritērijiem šī procesa veiksmīgai virzībai vienlaicīgi ar Prištinas– Belgradas dialoga risināšanu un politisko jautājumu diskusiju.

Secinājumi

Autore koncentrējās nevis uz KĀDP vai EDAP vispārējo apskatu, bet pievērsa uzmanību ES miera uzturēšanas koncepcijai, mehānismam un praksei, tiecoties atbildēt uz jautājumu, vai ES ir spējīga piedalīties starptautiskā miera un drošības uzturēšanā un nodrošināt šos pašus elementus ES dalībvalstīm uz EULEX-Kosovo parauga bāzes.

Par ES miera uzturēšanas rašanos var uzskatīt 1991.gadu, kad uzliesmoja etniskais konflikts Horvātijā. Līgums par Eiropas Savienību konceptualizēja ES miera uzturēšanas instrumentus, tomēr to izmantošana bija visai ierobežota. ES ietvaros nepastāvēja struktūras, kas varētu vadīt un plānot miera uzturēšanas pasākumus. ES dalībvalstīm bija atšķirīga nostāja pret kopējās aizsardzības politikas nākotni – no atbalsta līdz ignorēšanai –, un tas veicināja NATO lomas palielināšanos.

Par lūzuma punktu kļuva Kosovas situācija, kur ES diplomātija nesniedza gaidīto efektu, bet tas kalpoja par stimulu Eiropas militārā elementa attīstībai, kuru paredzēja Amsterdamas līgums. Ļoti īsā laikā ES miera uzturēšanas koncepcija evolucionēja, radot gan attiecīgo aparātu, gan attiecīgo instrumentu. Kopš 2003.gada ES vada savas miera uzturēšanas misijas, kuru mērķis ir kontrolēt pēckonflikta situāciju un veicināt stabilitāti.

Diemžēl ir jāsecina, ka kopējās aizsardzības politikas nākotne ir atkarīga no Eiropas valstu līderu politiskās gribas un aktīva finansējuma. Aizsardzības un drošības jautājumi ir neatņemama ES sastāvdaļa. Starp tiem miera uzturēšana ir svarīga ES funkcija, lai padarītu iekšējo un apkārtējo sociālo un ekonomisko vidi par stabilu un prognozējamu. Kaut gan ir jāatceras, ka ES nav miera un drošības garants kā ANO un miera nodrošināšana nav ES primārais mērķis.

Kosovas situācija un EULEX-Kosovo rezultāti parāda, ka ES vēl nav sasniegusi tās vēlamo rezultātu miera uzturēšanas un miera veidošanas jomā, jo īpaši jautājumos par izpildu funkcijām. ES trūkst resursu un infrastruktūras arī komunikācijas griezumā. Otrkārt, neskatoties uz izveidoto mehānismu un instrumentu, nav redzama ES dalībvalstu tieksme to plaši pielietot, jo, saskaroties dalībvalstu nacionālajām interesēm, procesi palēninās. Tieši vājums lēmumu pieņemšanas līmenī raksturoja un joprojām raksturo KĀDP un KDAP attīstību. Tā ir ļoti lēna un nav gatava jauniem izaicinājumiem, tāpēc ES miera uzturēšana ir reaģējoša, nevis preventīva, un tās nākotne var būt atkarīga no politiskā kompromisa sasniegšanas, nevis no objektīvas nepieciešamības.

Līdz 2008.gadam ES miera uzturēšanas operācijas ir bijušas maza mēroga misijas, kas veica šauras miera dibināšanas funkcijas. Tās tika izvietotas konflikta zonā kā palīglīdzeklis citai starptautiskajai organizācijai, nevis kā starptautiskās kopienas daudznacionāls kontingents, lai pildītu miera uzturēšanas uzdevumus. Sadrumstalotais lēmumu pieņemšanas process traucē CDAP turpināšanai un efektivitātei, padarot to par atkarīgu no valstu politiskajām vēlmēm, nevis no objektīviem sociālās un ekonomiskās drošības apsvērumiem.

EULEX-Kosovo piemērs, kas ir pirmais ES šāda apjoma un mēroga mēģinājums nodrošināt stabilitāti un drošību pie tās tuvējām robežām, būs viennozīmīgi ņemams par bāzes analīzes paraugu citu ES miera uzturēšanas spēku misiju plānošanai un vadīšanai. Gan pozitīvi, gan negatīvi aspekti EULEX-Kosovo pieredzē dos neatsveramu ieguldījumu ES drošības un aizsardzības jautājumu risināšanā.

Izmantotās literatūras saraksts