KOMUNIKĀCIJAS LOMA LATVIJAS VALSTS PĀRVALDĒ: TENDENCES UN IZAICINĀJUMI

ROLE OF COMMUNICATION IN LATVIAN PUBLIC ADMINISTRATION: TRENDS AND CHALLENGES

Līga Mirlina
Biznesa augstskola Turība, Latvija

Ievads

Demokrātiskā valstī sabiedrības vajadzībām atbilstošu valsts pārvaldes lēmumu sagatavošana un pieņemšana nav iespējama bez valsts pārvaldes dialoga ar sabiedrību, jo komunikācijas procesā tiek paustas un apzinātas sabiedrības gaidas un vēlmes, tiek saskaņotas dažādu sabiedrības grupu vajadzības un intereses, kā arī tiek meklēts sabiedrības atbalsts topošiem un pieņemtiem lēmumiem. Līdz ar to demokrātiskā sabiedrībā nozīmīga loma ir attiecību kompleksam: valdība, valsts pārvalde, masu mediji, nevalstiskās organizācijas un sabiedrība, kas pamatā ir balstīts uz mijiedarbību, t.i., divvirzienu komunikācijas modeli. Komunikācija ir ne tikai valsts pārvaldes instruments tiešai iedzīvotāju reakcijai, t.i., sabiedrības uzvedība atbilstoši kādam jaunam normatīvajam aktam, bet arī veicina stratēģisku valsts pārvaldes mērķu sasniegšanu, proti, valsts pārvaldes un dažādu sabiedrības grupu viedokļu optimizāciju.

Mūsdienu Latvijas valsts pārvaldes darbībā kopš valsts neatkarības atjaunošanas ir saskatāmas tendences attīstīt divvirzienu komunikācijas starp valdību un sabiedrību, lai nodrošinātu sabiedrības informēšanu un izpratnes veidošanu par valsts pārvaldes pieņemtajiem lēmumiem, kā arī lai veicinātu sabiedrības līdzdalību valsts pārvaldes lēmumu sagatavošanas un pieņemšanas procesā. Rakstā ir iezīmēti attīstības virzieni Latvijas valsts pārvaldes komunikācijā, kas vērsta uz mijiedarbības veidošanu starp valsts pārvaldi un iedzīvotājiem, nodrošinot sabiedrības interešu saskaņošanu un veicinot sabiedrības vajadzībām atbilstošākā un optimālākā valsts pārvaldes lēmuma pieņemšanu. Novērtējot komunikācijas lomu un funkcijas, kā arī izmantotās metodes valsts pārvaldē, ir pētīti arī izaicinājumi valsts pārvaldei un tās komunikācijai, kas ir saistīti ar to, kā veicināt sabiedrības iesaistīšanos un sava potenciāla un zināšanu izmantošanu valsts izaugsmē, kā nodrošināt optimālu sabiedrības pārvaldību, kā sekmēt ikviena indivīda līdzatbildību un iesaistīšanos, kad vērojama sabiedrības distancēšanās no valsts un zema uzticēšanās valsts pārvaldes institūcijām.

1. Valsts pārvaldes komunikācijas attīstības posmi

Demokrātiskās sabiedrības pastāvēšanai un valsts labklājības attīstībai nozīmīgas ir četru galveno sabiedrības elementu – indivīds, pilsoniskā sabiedrība, privātais sektors un valsts – savstarpējā mijiedarbība. Pie tam daudzi pētnieki uzsver, ka postindustriāla sabiedrība, veidojoties kā sociālās labklājības valsts, daudzkāršoja tādas attiecības un apstākļus, kurus nevarēja adekvāti regulēt, izmantojot tīri publisko vai tīri privāto tiesību institūtus (Habermass, 1989). Tie prasīja, lai tiktu ieviestas tā sauktās sociālās likumdošanas normas. Citiem vārdiem sakot, valsts regulēšanai aizvien vairāk bija nepieciešams sociāls akcepts un piekrišana, kuru sabiedrība tagad var nodrošināt, veidojot kopējas vērtības un normas. Un tas vairs nav iespējams ārpus masu komunikācijas procesa, līdz ar to valsts pārvaldes darbība nav iedomājama bez komunikācijas, kuras attīstību katrā konkrētā valstī ietekmē gan tās likumdošana, gan valsts iekārta, gan tās sociālā vide. Tomēr ir vērojamas arī kopīgas tendences.

Sanktpēterburgas Valsts Universitātes Filozofijas un politoloģijas katedras docents Arkādijs Rusakovs, analizējot komunikācijas attīstību valsts pārvaldē un apkopjot dažādu valstu praksi, atzīmē trīs attīstības posmus (Rusakov, 2006, 19). Pirmais posms no 20.gs. 20-tajiem gadiem līdz 20.gs. vidum, kad, pieaugot sapratnei par nepieciešamību informēt sabiedrību par valsts pārvaldes darbību, tiek veidotas pirmās komunikācijas struktūrvienības valsts pārvaldē un attīstīts sabiedrības informēšanas darbs. Otrajā posmā no 20. gs. vidus līdz 20. gs. 90-tajiem gadiem ir vērojama arvien lielāka sabiedrības aktivitāte, vērtējot valsts pārvaldes darbu, un iesaistīšanās valsts pārvaldes procesos. Tādējādi rodas nepieciešamība ne tikai nodrošināt sabiedrības informēšanu, bet arī veicināt sabiedrības izpratni un atbalstu valsts pārvaldei, skaidrojot un pamatojot valsts pārvaldes pieņemtos lēmumus. Arvien vairāk valsts pārvaldē veidojas izpratne, ka sabiedrības attieksme pret valsts pārvaldi, tās tēls sabiedrībā ir viens no faktoriem, kas var ietekmēt valsts pārvaldes darbības efektivitāti. Trešajā posmā no 20.gs. 90.-tajiem gadiem līdz mūsdienām valsts pārvaldes komunikāciju ar sabiedrību būtiski ietekmē informācijas tehnoloģiju attīstība un komunikācijas kanālu daudzveidība, kas mudina valsts pārvaldes institūcijas pārskatīt gan komunikācijas lomu, gan pielietotās komunikācijas metodes.

Nīderlandes pētnieks Pīters Jansens, analizējot komunikācijas lomu un attīstību savas valsts pārvaldē, atzīmē četrus posmus (Jansen, 2010). Pirmajam posmam “About” 1950.-tajos – 1960.-tajos gados ir raksturīga sabiedrības informēšana par valsts pārvaldes ikdienas darbu, nevis pieņemtajiem vai plānotajiem lēmumiem. Tā ir izteikti vienvirziena komunikācija, kurā dominējoša loma ir valsts institūcijām kā komunikācijas iniciatoriem. Šajā posmā vienīgo atgriezenisko saiti nodrošina žurnālistu interese un uzdotie jautājumi par valsts pārvaldes darbu. Otrajā posmā “As” 1970.-tajos – 1980.-tajos gados noris pāreja no pasīvās uz aktīvo komunikāciju, valsts pārvaldes lēmumu pieņemšanas procesā un komunikācijā iesaistot sabiedrību. Trešajā posmā “For” no 1980.-to gadu beigām līdz 1990.-tajiem gadiem attīstās interaktīvā komunikācija, kad komunikācija valsts pārvaldē sāk kļūt kā nozīmīga daļa no politikas veidošanas procesa un lēmumu pieņemšanā arvien vairāk tiek iesaistīti komunikācijas speciālisti. Ceturtajā posmā “In” no 21.gs. valsts pārvaldes komunikācija jau ir neatņemama daļa no politikas veidošanas.

Pievēršoties komunikācijas attīstībai atjaunotās Latvijas Republikas valsts pārvaldē, var minēt, ka Latvijas valsts pārvaldes komunikācijas stratēģiskie mērķi pirmoreiz tika definēti 1995.gadā, Ministru kabinetam pieņemot “Valsts reformu koncepciju”, kurā viens no reformas virzieniem tika vērsts uz jaunu valsts varas un sabiedrības attiecību modeļa ieviešanu. Tā mērķis bija nodrošināt iedzīvotāju iesaistīšanos un ieinteresētību valsts pārvaldes procesos, kā arī iespēju katram sabiedrības loceklim iegūt aktuālu, skaidri uztveramu un precīzu informāciju par valsts pārvaldes darbību un attiecībām starp valsti un sabiedrību (Latvijas Valsts reformu koncepcija, 1995).

No 2001.gada līdz 2007.gadam komunikācijas politiku valsts pārvaldē noteica Ministru kabinetā apstiprinātās “Valdības komunikācijas politikas pamatnostādnes”, kuru mērķis ir valsts pārvaldes un iedzīvotāju efektīva mijiedarbība. Pamatnostādnēs tika noteikti valdības komunikācijas principi un galvenie uzdevumi, kuri tika vērsti uz sabiedrības līdzdalības palielināšanu lēmumu sagatavošanas un pieņemšanas procesā, uz sabiedrības izpratnes veidošanu par valsts pārvaldes darbu, kā arī uz valsts pārvaldes komunikācijas darba organizācijas sistēmas sakārtošanu (Valdības komunikācijas pamatnostādnes, 2001). Kopš 2001.gada Valsts kancelejā darbojas Valdības komunikācijas koordinācijas padome. Tā ir Ministru kabineta izveidota konsultatīva koleģiāla institūcija, kuras mērķis ir koordinēt ministriju un īpašu uzdevumu ministru sekretariātu darbību komunikācijas jomā, lai pilnveidotu sabiedrības informēšanas procesu par valdības un valsts pārvaldes institūciju darbu un veicinātu sabiedrības iesaistīšanu lēmumu pieņemšanas procesā.

Tātad var secināt, ka Latvijas valsts pārvaldes darbībā kā komunikācijas stratēģisks mērķis ir izvirzīta divvirzienu komunikācijas veidošana starp valdību un sabiedrību. Turpinot valdības komunikācijas pēctecību 2007.gadā izstrādātās “Valdības komunikācijas politikas pamatnostādnes 2008.–2013.gadam” kā politikas mērķi definēja valsts pārvaldes un sabiedrības efektīvas mijiedarbības nodrošināšanu. Pamatnostādņu galvenie virzieni bija vērsti uz stratēģiskas un koordinētas valdības komunikācijas īstenošanu, definējot komunikāciju kā politikas veidošanas neatņemamu sastāvdaļu, uz efektīva valdības un sabiedrības dialoga veidošanu, īstenojot komunikācijas un līdzdalības integrāciju visos politikas izstrādes un īstenošanas posmos un līmeņos, kā arī uz klientu apkalpošanas kultūras ieviešanu valsts pārvaldē, nodrošinot iedzīvotāju vajadzībām atbilstošus pakalpojumus (Valdības komunikācijas pamatnostādnes, 2008).

Savukārt 2010.gadā, balstoties uz Deklarācijas par Valda Dombrovska vadītā MK iecerēto darbību 4. punktu, kas nosaka, ka valdībai ir jānodrošina sabiedrības atbalsts un piedalīšanās krīzes pārvarēšanai, sadarbojoties ar valdības sociālajiem partneriem un informējot sabiedrību par pieņemtajiem lēmumiem, līdzšinējo “Valdības komunikācijas politikas pamatnostādņu” vietā 2010.gadā tika izstrādāts komunikācijas pasākumu plāns valsts krīzes seku pārvarēšanas periodam – līdz 2012.gadam, kā mērķi nosakot nodrošināt plānotu, saskaņotu un koordinētu komunikāciju par valsts būtiskākajām darbības prioritātēm un lēmumiem sociāli ekonomiskās un politiskās krīzes laikā (Valsts pārvaldes komunikācijas un koordinācijas pasākumu plāns, 2010). Lai arī šis plāns netika akceptēts valdībā, jāatzīmē, ka valsts pārvaldes komunikācijas darbs ir vērsts uz atklātas un efektīvas komunikācijas īstenošanu visos valsts pārvaldes līmeņos, kas sekmētu demokrātisku, leģitīmu, kā arī efektīvu valsts pārvaldes darbību un lēmumu pieņemšanu. Tomēr, neraugoties uz pieņemtajiem dokumentiem komunikācijas lomā un valsts pārvaldes institūciju centieniem veidot mijiedarbību un dialogu starp valsts pārvaldi un sabiedrību, iedzīvotāju ieinteresētība un līdzdalība valsts pārvaldes lēmumu sagatavošanas un pieņemšanas procesos un uzticēšanās valsts varas institūcijām ir samērā zema.

Tātad, novērtējot Latvijas valsts pārvaldes komunikācijas attīstību, balstoties uz reglamentējošiem politikas plānošanas dokumentiem, ir saskatāmi trīs galvenie attīstības posmi. Pirmajā posmā valsts reformu procesu sākumā no 1990.-to gadu sākuma līdz 1990.-to gadu beigām kā valdības komunikācijas stratēģisks mērķis bija izvirzīts – iedzīvināt sabiedriskās attiecības un komunikāciju kā neatņemamu valsts pārvaldes darbības sastāvdaļu. Kopš 1995.gada valdības komunikācijā pirmoreiz atjaunotajā valstī tiek īstenotas plašas sabiedrības informēšanas kampaņas, kā galveno mērķi šajā posmā izvirzot iedzīvotāju informēšanu par viņu tiesībām un pienākumiem attiecībās ar valsti. Tajā pat laikā arī vērojama tendence, ka sabiedrības informēšanas resursi tiek izmantoti institūcijai vai politiķa publicitātes veicināšanai. Otrajā posmā no 2001.gada, Ministru kabinetam apstiprinot “Valdības komunikācijas politikas pamatnostādnes”, valsts pārvaldes darbībā tiek akcentēta sabiedrības un valdības mijiedarbības veidošana, vienlaikus mēģinot veicināt sadarbību un koordināciju starp ministrijām. Savukārt trešajā posmā kopš 2008.gada valdības komunikācijas īstenošanā iezīmējās integrētās mārketinga komunikācijas pieeja. Jaunas izmaiņas notikušas ekonomiskās krīzes ietekmē 2010.gadā, kad, samazinoties finansējumam un darbinieku skaitam, meklētas jaunas komunikācijas iespējas, arvien vairāk ieviešot dažādus e-risinājumus, tostarp arī sociālo mediju izmantošanu. Tādējādi tiek meklētas un apzinātas jaunas iespējas un pieejas valsts pārvaldes komunikācijas veidošanā.

2. Izpratne par komunikācijas lomu un izmantotās metodes Latvijas valsts pārvaldē

Pētot pastāvošo praksi dažādās Latvijas valsts pārvaldes iestādēs un novērtējot komunikācijas nozīmi valsts pārvaldē, autores veiktā izpēte liecina, ka vairums valsts pārvaldes komunikācijas speciālisti izprot komunikāciju kā stratēģisku valsts pārvaldes funkciju, kas realizējama visos lēmumu pieņemšanas procesa posmos: gan izpētes, gan lēmuma pieņemšanas, gan realizācijas, kā arī ieviešanas novērtējuma laikā. Tomēr šis optimālais komunikācijas modelis, kas lielā mērā ir ietverts arī iepriekšminētajās valdības komunikācijas pamatnostādnēs, ne vienmēr tiek īstenots, un komunikācija bieži tiek uztverta nevis kā iespēja veidot dialogu ar sabiedrību, bet gan tikai kā sabiedrības informēšana par valsts pārvaldes darbu, turklāt pamatā izmantojot tikai vienu kanālu – masu medijus. Līdz ar to samērā nepilnīgi ir izmantotas komunikācijas iespējas viedokļu apmaiņas veidošanā starp valsts pārvaldi un sabiedrību, kas ļautu gan izzināt sabiedrības vajadzības un gaidas, gan novērtēt iespējamo lēmumu ietekmi uz sabiedrības vajadzībām un palīdzētu izskaidrot valsts pārvaldes pieņemto lēmumu nozīmi.

Valsts pārvaldes institūciju komunikācijas speciālisti kā būtiskākās valsts pārvaldes komunikācijas problēmas min komunikācijas daudzpusīgās nozīmes nenovērtēšanu un tās sniegto iespēju nepilnīgu izmantošanu, resursu (finanšu un cilvēkresursu) nepietiekamību, kas ierobežo komunikācijas iespējas, reizēm arī komunikācijas speciālistu atbilstošas kvalifikācijas un izpratnes trūkumu. Mijiedarbības veidošanu starp valsts pārvaldi un sabiedrību un līdz ar to divvirzienu komunikācijas attīstību kavē tas, ka reizēm sastopama nepietiekama sabiedrības iesaistīšana lēmumu pieņemšanā, un nereti arī gadījumos, kad tā tiek veikta, izpildot formāli un virspusēji. To kavē arī zemā sabiedrības ieinteresētība un nepietiekamā vēlme iesaistīties valsts pārvaldes lēmumu pieņemšanas procesos. Līdz ar to vairumā gadījumu valsts pārvaldes iestāžu komunikācijā lielākā loma ir atvēlēta sabiedrības informēšanai, kaut gan ir vērojama virzība uz lielāku sabiedrības iesaisti. Maz uzmanības tiek veltīts tādam aspektam kā valstiskas pašapziņas audzināšana, kas radītu sabiedrības pārliecību un uzticību šai valstij.

Apkopojot ekspertu viedokļus par galvenajiem komunikācijas uzdevumiem valsts pārvaldē, jāsecina, komunikācijas speciālisti to novērtē kā ļoti būtisku, jo demokrātiskā sabiedrībā svarīga ir viedokļu apmaiņa starp valsts pārvaldi un sabiedrību, pie tam valsts pārvaldes komunikācijas speciālisti akcentē nepieciešamību attīstīt divvirzienu komunikāciju, veidojot dialogu un iesaistot sabiedrību lēmumu pieņemšanas procesos, tādējādi neaprobežojoties tikai ar sabiedrības informēšanu. Nenoliedzami svarīgs un sarežģīti īstenojams uzdevums ir valsts pārvaldes iestādes tēla veidošana, ko ietekmē gan sapratne un atbalsts no iestādes vadības puses, gan arī komunikācijas struktūrvienību spēja pārliecināt kolektīvu par iestādes tēla veicinošu rīcību. Bieži vien komunikācijas speciālistu pienākumos ietilpst arī konsultāciju sniegšana iestādes vadībai komunikācijas jautājumos, kas pamatā aptver sadarbību ar masu medijiem, retāk – lēmuma iespējamo ietekmi uz sabiedrisko domu, līdz ar to ne vienmēr komunikācija tiek izmantota kā stratēģisks instruments.

Aplūkojot valsts pārvaldes komunikācijā izmantotās metodes, visbiežāk valsts pārvaldes iestāžu komunikācijas darbā tiek pielietotas mediju attiecības, ietverot gan preses relīzes, preses konferences, tikšanās ar žurnālistiem, intervijas, taču vienlaikus komunikācijas speciālisti norāda, ka arvien retāk tiek izmantotas preses konferences un brīfingi. Tāpat valsts pārvaldes iestāžu komunikācijas struktūrvienību vadītāji kā nozīmīgu komunikācijas uzdevumu min sabiedrības iesaisti, kas tiek nodrošināta, organizējot darba grupas, sabiedriskās apspriešanas, konsultācijas. Atsevišķās iestādēs apmeklētājiem ir izveidoti arī informācijas centri vai vienas pieturas aģentūras, dažas iestādes izdod elektroniskos izdevumus noteiktām mērķauditorijām. Samērā maz valsts pārvaldes komunikācijā tiek izmantoti un veikti padziļināti un visaptveroši pētījumi, lai novērtētu īstenotās komunikācijas ietekmi un noteiktu sabiedrības attieksmi un vajadzības. Kā atzīst iestāžu komunikācijas struktūrvienību vadītāji, šādiem pētījumiem nepietiek finanšu līdzekļu. Visbiežāk pētniecība aprobežojas ar mediju monitoringu vai kontentanalīzi, kā arī mājas lapas statistiku un komunikācijas aktivitāšu uzskaiti. Ierobežoto finanšu resursu dēļ samērā reti tiek izmantotas komunikācijas kampaņas, speciālie pasākumi vai sociālās reklāmas. Tikai atsevišķos vai īpašos gadījumos iestādes ir rīkojušas komunikācijas kampaņas ar maziem budžetiem vai ar Eiropas Savienības finansējumu attiecīgo programmu ietvaros. Savukārt kā samērā attīstīta joma ir minama iestāžu sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām, kuras ir gan nozīmīgs informācijas ieguves avots, gan tiek iesaistītas lēmumu pieņemšanas procesos, rīkojot regulāras sanāksmes, apspriedes, darba grupas. Pakāpeniski ir vērojama dažādu jaunu komunikācijas metožu attīstība: gan komunikācija ar informatīvā e-pasta starpniecību, gan iestāžu mājas lapu pilnveidošana, gan sociālo mediju izmantošana.

Vērtējot pēdējos trijos gados notikušās izmaiņas valsts pārvaldē, ko lielā mērā ir noteikuši ierobežotie finanšu resursi valsts pārvaldē, komunikācijas struktūrvienību vadītāji uzsver, ka, taupot budžeta tēriņus, vairākās valsts pārvaldes iestādēs ir likvidētas komunikācijas un sabiedrisko attiecību struktūrvienības vai samazināts darbinieku skaits šajās struktūrvienībās. Komunikācijas struktūrvienību vadītāju viedokļi šajā jautājumā sakrīt, proti, ka komunikācijas funkcijas valsts pārvaldē ir jāstiprina, nevis – jāvājina, jo tieši apstākļos, kad tiek pieņemti daudzi nepopulāri lēmumi, izskaidrojošais un pamatojošais darbs ir ļoti nozīmīgs. Vienlaikus jāatzīmē, ka šāda tendence ierobežotu finanšu resursu apstākļos, reorganizējot vai pat likvidējot komunikācijas vai sabiedrisko attiecību struktūrvienību, liecina par to, ka vadībai nav pietiekamas izpratnes par komunikācijas nozīmību un iespējām.

Tomēr šīs izmaiņas Latvijas valsts pārvaldes komunikācijā, kas radušās ekonomiskās krīzes ietekmē, valsts pārvaldes institūcijām optimizējot savas funkcijas, vienlaikus ir arī veicinājušas valsts pārvaldes komunikācijā nepieciešamību meklēt jaunus komunikācijas kanālus un formas. Piemēram, ministrijās komunikācijas funkciju veicēju skaits ir samazinājies par vienu trešdaļu: 2010.gadā ministriju komunikāciju nodrošināja 67 speciālisti, 2007.gadā – 96 speciālisti (Valsts pārvaldes komunikācijas un koordinācijas pasākumu plāns, 2010). Tādējādi Latvijas valsts pārvaldes komunikācijā arvien vairāk nepieciešams izmantot komunikācijas speciālistu zināšanas, jaunāko informācijas un komunikācijas tehnoloģiju iespējas, kā arī jaunrades pieeju, attīstot tādas aktivitātes kā mediju attiecību veidošana, mājaslapu pilnveidošana un aktualizācija, sociālo mediju un dažādu e-risinājumu izmantošana, diskusiju, semināru un citu pasākumu rīkošana.

Kā viens no būtiskākajiem jauninājumiem ir paredzama arvien plašāka sociālo mediju izmantošana Latvijas valsts pārvaldes komunikācijā. Valsts kancelejā norit arī darbs pie vadlīniju izstrādes sociālo platformu izmantošanai valsts pārvaldes iestāžu darbā. Vienlaikus jāmin, ka jau kopš 2009.gada Valsts kanceleja un arī citas iestādes ir attīstījušas jaunus kanālus komunikācijai ar iedzīvotājiem. Valsts kanceleja ir izveidojusi ziņu kontu mikroblogošanas portālā Twitter.com, kuram šobrīd ir 4909 sekotāju, foto albumu interneta servisā Flickr.com, kurā publicētas 6133 fotogrāfijas no Ministru prezidenta, Ministru kabineta un Valsts kancelejas pasākumiem, kā arī Valsts kancelejas kanālu YouTube kontā, kura skatījuma skaits ir bijis 31 584 un kuram ir 106 abonenti. Papildus tam pastāv arī Ministru kabineta sēžu vadības sistēma ePortfelis, nodrošinot iespēju saņemt Valsts sekretāru sanāksmes, MK komitejas un sēžu materiālus, kā arī MK mājaslapā ir pieejama iespēja parakstīties uz jaunumu saņemšanu par konkrētu jomu tiesību aktu projektiem. Pašlaik ePortfeļa pakalpojumam ir vairāk kā 1000 lietotāju, tai skaitā NVO pārstāvji, savukārt jaunumu saņemšanu izmanto ap 1400 lietotāju (Dreimane, 2011).

Tādējādi var secināt, ka pagaidām sociālo mediju un e-iespēju lietotāju skaits Latvijas valsts pārvaldes komunikācijā ir samērā neliels, lai gan Eiropas iedzīvotāji arvien biežāk izmanto jaunas formas sava viedokļa paušanai, un arī Latvijas iedzīvotāju aktivitāte jauno publisko diskusiju formu izmantošanā kopumā ir vērtējama kā augsta. Interneta forumi un komentāri, sociālie tīkli, emuāri un mikroblogi ir biežāk sastopamās jaunās publisko diskusiju formas, kurās ne tikai iespējams informēt sabiedrību un veidot tās viedokli par būtiskiem jautājumiem, bet arī veicināt iedzīvotāju sadarbību kopēju sociālu problēmu risināšanā.

Tiešsaistes, uz sadarbību balstītā, valsts pārvaldē, izmantojot sociālos tīklus, emuārus un citas jaunās komunikācijas metodes, mainās komunikācijas veids, kādā tā mijiedarbojas ar sabiedrību un dalās ar informāciju. Sociālo mediju izmantošana ir neatņemama, lai attīstītu jaunas, uz sadarbību balstītas, valsts pārvaldes iespējas. Lai gan sociālie mediji līdz šim lielākoties ir tikuši pielietoti nevalstiskām un vairāk sociālām vai uz patērētāju koncentrētām aktivitātēm, piemēram, tiešsaistes tīklošana, situācija sāk mainīties. Komercuzņēmumi aizvien vairāk izmanto sociālos medijus, lai vairāk iepazītu savus klientus, izveidotu zīmola apzināšanos un dalītos ar zināšanām. Šobrīd Latvijas valsts pārvaldes sektors cenšas atpalikt no vispārējās iedzīvotāju un biznesa kopienas dažādu komunikācijas tehnoloģiju izmantošanā, veidojot komunikāciju ar sabiedrību.

3. Valsts pārvaldes komunikācijas turpmākās attīstības iespējas

Mūsdienās Eiropas Savienības dalībvalstīs gan ES institūcijām, gan dalībvalstu valdībām un citām valsts pārvaldes institūcijām, meklējot izeju no ekonomiskās krīzes, kā galvenie valsts izaugsmes virzītājspēki tika izvirzīti zināšanas un jaunrade, ieviešot reformas un īstenojot dažāda veida atbalsta programmas. Arī Latvijas valsts attīstība vairākos stratēģiskos dokumentos tiek saistīta ar zināšanām un jaunradi. Latvijas Stratēģiskās attīstības plānā 2010.–2013.gadam viens no rīcības virzieniem – valsts ekonomiskās izaugsmes veicināšana ir balstīta uz zināšanu ekonomikas attīstību (Latvijas Stratēģiskās attīstības plāns, 2010). Arī iepriekš Latvijas Nacionālajā attīstības plānā kā stratēģiskais mērķis bija izvirzīta izglītība un zināšanas tautsaimniecības izaugsmei un tehnoloģiskai izcilībai, balstoties uz trijām prioritātēm: uz izglītotu un radošu cilvēku, uzņēmumu tehnoloģisko izcilību un elastību, kā arī uz zinātnes un pētniecības attīstību. Savukārt Latvijas ilgstpējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030.gadam, formulējot Latvijas nākotnes vīziju, teikts, ka “nācijas stiprums sakņosies mantotajās, iepazītajās un jaunradītajās kultūras un garīgajās vērtībās [..]. Tas vienos sabiedrību jaunu, daudzveidīgu un neatkārtojamu vērtību radīšanai ekonomikā, zinātnē un kultūrā, kuras novērtēs, pazīs un cienīs arī ārpus Latvijas.” (Ķīlis u.c., 2010)

Jāuzsver, ka jaunrades lomas pieaugums valsts attīstībā un jaunas sociālas – radošās – šķiras veidošanās ir radījusi sociālo un ekonomisko transformāciju. Vienlaikus tas prasa arī izmaiņas valsts pārvaldē, t.i., radošai un inovatīvai sabiedrībai nepieciešama radoša un inovatīva valsts pārvalde, kura, kalpojot savas valsts iedzīvotājiem un veicinot sabiedrības labklājību un valsts izaugsmi, spēj reaģēt uz sabiedrības gaidām un vajadzībām un saskaņot dažādu sociālo grupu intereses. Latvijas valsts pārvaldes attīstība un loma sabiedrībā ir definēta Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas 7.sadaļā “Inovatīva pārvaldība un sabiedrības līdzdalība”, kā mērķi izvirzot efektīvas publiskās pārvaldības izveidošanu, kura “spēj ne tikai ātri reaģēt uz pārmaiņām, bet arī paredzēt un virzīt tās, radot sabiedrībai nozīmīgus un nākotnē nepieciešamus pakalpojumus, un kurā aktīvi līdzdarbojas lielākā daļa Latvijas sabiedrības”. (Ķīlis u.c., 2010) Tātad ir akcentēta valsts pārvaldes atbildība un katra iedzīvotāja iesaistīšanās nozīme valsts izaugsmē. Šis aspekts bijis ietverts arī Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2007.–2014.gadam, uzsverot, ka: “valdībai ir svarīga loma visu attīstības procesa dalībnieku – publiskā, privātā, nevalstiskā sektora iesaistīšanā vienota valsts izaugsmes scenārija īstenošanā. Ikvienam cilvēkam jāuzņemas daļa līdzatbildības – par savu izvēli, sava radošā potenciāla attīstību un aktīvu dzīves pozīciju”. Latvijas Nacionālais attīstības plāns, 2007)

No tā izriet, ka valsts pārvaldes institūcijām, galvenokārt, likumdevējam un izpildvarai ir piešķirta valsts attīstības procesa virzītāja loma, veidojot un īstenojot tādu politiku, kas nodrošinātu valsts izaugsmi un sabiedrības labklājību un kurā iesaistītos ikviens valsts iedzīvotājs. Pie tam, ņemot vērā sabiedrības atsvešinātību un zemo uzticību valsts pārvaldes institūcijām, kā arī plaisu starp valsti un sabiedrību, kas raksturīga ne tikai Latvijā, bet arī daudzās citās valstīs, sabiedrības iesaistīšanās un līdzatbildības veicināšana par valsts attīstību kļūst arvien nozīmīgāks un sarežģītāks valsts pārvaldes komunikācijas uzdevums. Jāatzīmē arī, ka, strauji attīstoties informācijas tehnoloģijām, notiek izmaiņas sabiedrības komunikācijas formās un tās saturā, kas ietekmē arī valsts pārvaldes komunikāciju. Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā, kurā kā viens no stratēģiskajiem attīstības principiem ir minēta jaunrade, akcentēts, ka “tikai tad, kad ideju daudzveidība un radoša līdzdalība kļūs par ierastu praksi lielai sabiedrības daļai, varēs veicināt sekmīgu jaunu ideju radīšanu un inovāciju ieviešanu”. (Ķīlis u.c., 2010)

Jāatzīmē, ka daudzi pētnieki norāda, ka jaunrade tikai kā industrija kļūst par pievienoto vērtību, kas ir vērsta uz sabiedrības dzīves kvalitātes uzlabošanu, topot par valsts attīstības dzinējspēku. Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas 4.sadaļā “Inovatīva un ekoefektīva ekonomika”, kurā kā mērķis ir izvirzīts “kļūt par vienu no Eiropas Savienības līderiem inovatīvu un eksportējošu uzņēmumu izplatības ziņā”, tiek runāts par masveida jaunrades un inovāciju attīstību, akcentējot, ka “masveida jaunrade ir iespējama, veicinot uzņēmēju iesaistīšanos sabiedriskajos tīklojumos un sociālajā dialogā, attīstot uzņēmējdarbības prasmes, radot jaunradei labvēlīgu darba vidi, piesaistot investīcijas un attīstot eksportu, izmantojot atbilstošu institucionālo ietvaru un mehānismus”. (Ķīlis u.c., 2010) Tātad jaunrades attīstībā nozīmīga loma ir gan cilvēku radošajam potenciālam un uzņēmīgumam, gan valsts pārvaldes spējai iedzīvināt jaunradi kā valsts dzinējspēku, aicinot cilvēkus izmantot savu radošo potenciālu un attīstot atbalsta programmas, kas nav iespējams bez mijiedarbības un komunikācijas ar sabiedrību.

Daudzos pētījumos ir norādīts, ka ir noslēgusies industrializācijas ēra, kurā tika uzkrātas zināšanas un tehnoloģijas, turpmākā ekonomiskā attīstība lielā mērā balstās uz ideju radīšanu un zināšanām, piešķirot jaunu jēgu un vērtības. Zināšanu un jaunrades attīstībai nozīmīga loma ir atvēlēta arī Eiropas Savienības un tās dalībvalstu izaugsmē, gan 2000.gadā pieņemot Lisabonas stratēģiju, gan 2010.gadā Eiropas Komisijai (EK) uzsākot stratēģiju “Eiropa 2020: stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei”.

Analizējot jaunrades lomu Eiropas Savienības attīstības kontekstā, jāmin, ka 2009.gadā ES, reaģējot uz pašreizējās krīzes spēcīgo ietekmi, aicināja valstu valdības kā prioritāti izvirzīt cilvēkus. (Barrozu, 2009) Jau 2000.gadā ES pieņemtā Lisabonas stratēģija, izvirzot mērķi ES kļūt par konkurētspējīgāko un dinamiskāko, uz zināšanām balstīto, ekonomiku pasaulē, norāda uz zināšanu un jaunrades centrālo lomu ES valstu ekonomiskajā attīstībā (Lisabonas stratēģija, 2000). Savukārt 2010.gada 3.martā, ņemot vērā ekonomiskos izaicinājumus – globalizāciju, ierobežotu resursu pieejamību un sociālās izmaiņas, EK ir nākusi klājā ar jaunu iniciatīvu izveidot Eiropā sociālā tirgus ekonomiku 21.gadsimtam, uzsākot stratēģiju “Eiropa 2020: stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei”, kura turpmāk aizvietos 2000.gadā apstiprināto Lisabonas stratēģiju. Stratēģijā “Eiropa 2020”, kuras galvenais mērķis ir pārvarēt krīzi un sagatavot ES ekonomiku nākamajai desmitgadei, ir noteikti trīs svarīgākie izaugsmes virzītājspēki, no kuriem pirmais ir gudra jeb vieda izaugsme, veicinot zināšanas, inovāciju, izglītību un digitālo sabiedrību. Otrs virzītājspēks ir ilgtspējīga izaugsme, padarot ražošanu efektīvāku resursu izmantošanas ziņā, vienlaikus uzlabojot ES konkurētspēju, un trešais – iekļaujoša izaugsme, palielinot iesaisti darba tirgū, uzlabojot iemaņu apguvi un pastiprinot cīņu pret nabadzību (Eiropa 2020). Tādējādi stratēģijā “Eiropa 2020” izklāstītais redzējums par Eiropas sociālo tirgus ekonomiku nākamajā desmitgadē, kura pamatā ir trīs savstarpēji saistītas un pastiprinošas prioritārās jomas – gudra izaugsme, ilgtspējīga izaugsme un iekļaujoša izaugsme, norāda, ka arī ES institūcijas turpmāko ES attīstību cieši saista ar jaunradi un zināšanām, kuras mūsdienās tiek uzskatītas par visvērtīgāko jaunās ekonomikas preci.

Stratēģijas “Eiropa 2020” ieviešana ir jauns izaicinājums gan ES institūcijām, gan tās dalībvalstīm, īstenojot savas nacionālās reformu programmas. Tādējādi ES institūcijas aicina arī nacionālo valstu valsts pārvaldes savu izaugsmi saistīt ar zināšanām, jaunradi un inovāciju attīstību. Latvijas mērķi 2020.gadam nacionālās reformu programmas projektā stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanai ir saistīti ar nodarbinātības līmeņa palielināšanu, ieguldījumu palielināšanu pētniecībā un attīstībā, augstākās izglītības ieguvušo personu īpatsvara palielināšanu, skolu nepabeigušo skolēnu īpatsvara samazināšanu, kā arī nabadzības riskam pakļauto personu īpatsvara samazināšanu. Par stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu īstenošanu Baltijas reģionā tika diskutēts arī praktiskajā konferencē “Augstākā izglītība un Baltijas valstu ilgtspējīgas un reģionāli līdzsvarotas attīstības iespējas stratēģijas “Eiropa 2020” kontekstā”, īpašu uzmanību veltot jautājumiem, kas saistīti ar izglītības un pētniecības produktu radīšanu inovatīvas un eksportspējīgas uzņēmējdarbības vajadzībām, izglītības pieejamību un kvalitāti, augstskolu pētniecības potenciālu un efektīvas sadarbības modeļu veidošanu starp augstskolām, pētniecības institūcijām un uzņēmumiem.

Ņemot vērā to, ka valsts pārvaldes darbībai jābūt vērstai uz sabiedrības vajadzību un interešu apmierināšanu, svarīga ir arī sabiedrības izpratne un attieksme pret ES iniciatīvām. Eirobarometra dati norāda, ka ES 27 valstu, t.sk. arī Latvijas, iedzīvotāju gaidas par ES iesaistīšanos ekonomiskās krīzes un globālā mēroga izaicinājumu pārvarēšanā ir samērā augstas: 53% Latvijas iedzīvotāju (Eiropā kopumā – 46%) uzticas ES kā spēkam, kurš spētu tikt galā ar šādiem izaicinājumiem. ES 27 valstu iedzīvotāji kā galvenās lietas, kas veicamas Eiropas ekonomikas snieguma uzlabošanai, min izglītības un profesionālās apmācības uzlabošanu (47%), valstu budžeta deficīta samazināšanu (35%), uzņēmējdarbības uzsākšanas atvieglošanu (33%), kā arī ieguldījumus pētniecībā un inovācijās (30%). Līdzīgus uzdevumus Eiropas ekonomikas snieguma uzlabošanai izvirza arī Latvijas iedzīvotāji: izglītības un profesionālās apmācības uzlabošana (41%), uzņēmuma izveides procesu atvieglošana (39%), valsts deficīta un parāda samazināšana (36%), kā arī ieguldījumi pētniecībā un inovācijās (22%) (Eirobarometrs 74, 2011). No pētījuma datiem izriet, ka ES valstu, t.sk. arī Latvijas, iedzīvotāji pietiekoši augstā vietā ir ierindojuši izglītību, ieguldījumus pētniecībā un inovācijās, kā arī uzņēmējdarbības attīstību, kas liecina, ka ES valstu iedzīvotāju vidū kopumā dominē atbalsts un izpratne par zināšanām un jaunradi kā valsts attīstības dzinējspēkiem.

Tādējādi, lai arī bieži ES institūcijām ir pārmests komunikācijas trūkums un plaisa starp ES institūcijām un tās ierindas pilsoņiem, stratēģijā “Eiropa 2020” izklāstītais redzējums par Eiropas sociālo tirgus ekonomiku nākamajā desmitgadē, kura pamatā ir trīs jomas – gudra izaugsme, ilgtspējīga izaugsme un iekļaujoša izaugsme, norāda uz ES augstāko pārvaldes institūciju spēju veicināt gan ES, gan tās dalībvalsts attīstību, ņemot vērā sabiedrības intereses un gaidas.

4. Izaicinājumi valsts pārvaldes komunikācijai sociālo mediju laikmetā

Vispārpieņemtā rietumu demokrātisko valstu prakse liecina, ka, lai nodrošinātu valsts attīstību atbilstoši iedzīvotāju vajadzībām un gaidām, valsts pārvaldes darbībā ir nepieciešams iesaistīt iedzīvotājus lēmumu pieņemšanā, radīt iespējas viedokļu izteikšanai un uzklausīšanai, nodrošināt informācijas atklātību un pieejamību. Demokrātiskas sabiedrības stūrakmens ir ikviena iedzīvotāja tiesības vienlīdzīgi piedalīties svarīgu jautājumu ietekmēšanā un sabiedrības attīstības virzienu noteikšanā. Tas nav iespējams bez diskusijas un viedokļu apmaiņas, kuru vācu filozofs Jurgens Hābermass dēvē par publiskajām, racionāli kritiskajām debatēm ar mērķi brīvi, balstoties uz sabiedrības kopīgo interešu pamata, sasniegt racionālu vienošanos starp publiski konkurējošiem viedokļiem (Habermass, 1989). Publiskajās diskusijās un viedokļu apmaiņā ir svarīgi ievērot vairākus principus: līdzdalība, argumentu pamatotība un pamatošana, cieņa pret citiem viedokļiem, konsensa meklēšana un patiesums. Tādējādi valsts pārvaldes darbība nav iedomājama bez mijiedarbības un dialoga ar sabiedrību, vienlaikus informācijas tehnoloģiju attīstības un līdz ar to arī sabiedrības komunikācijas paradumu izmaiņu ietekmē meklējot gan jaunas komunikācijas formas, gan pielāgojot tās saturu sabiedrības interesēm. Tomēr neraugoties uz ES un tās dalībvalstīs, tostarp arī Latvijā, ieviestajiem komunikācijas pasākumiem, vairāki politikas pētnieki norāda uz problēmām, ar kurām saskaras mūsdienu valsts pārvaldes. Pirmkārt, indivīda tiesību paplašināšanās novedusi pie konfliktiem, kurās saduras atšķirīgas dažādu indivīdu un sociālo grupu intereses. Vienlaikus jāatzīmē, ka atsevišķam indivīdam ir grūti ietekmēt politisko lēmumu pieņemšanas procesu, tādējādi veidojas sociālās grupas, kuras aizstāv savas intereses, un daļa no tām kļūst spēcīgākas, izraisot jaunus sociālos konfliktus (Taylor, 1989, 167).

Mūsdienu informācijas tehnoloģiju un integrētās mārketinga komunikācijas laikmetā bieži vien izšķiroša loma ir valsts pārvaldes spējai veidot komunikāciju ar sabiedrību, jo īpaši ar jauno sociālo grupu – radošo sabiedrību. Pie tam jāatzīmē, ka radošā sabiedrība kā jauna sociāla grupa ir uzskatāma arī par jaunu valsts pārvaldes komunikācijas mērķgrupu, kura ir salīdzinoši maz pētīta, un pagaidām vēl nav iestrādāti koncepti komunikācijas veidošanai ar to. Jau iepriekš valsts pārvaldei ir bieži pārmesta nespēja veidot komunikāciju un atgriezenisko saiti ar sabiedrību. Kā uzsver komunikācijas pētnieki, ja izpildvarai vai likumdošanas varai neizdodas pievērst uzmanību tās programmai vai tās lēmumiem, tad tā nespēj gūt sabiedrības atbalstu un galu galā cieš neveiksmi. Komunikācijas trūkums un plaisa starp ES institūcijām un ierindas pilsoņiem bieži vien tiek minēti kā galvenie iemesli ES valstu iedzīvotāju zemajam atbalstam daudziem ES lēmumiem vai pat to noraidīšanai. Eirobarometra pētījums norāda, ka vairums ES 27 valstu iedzīvotāju (78%) uzskata, ka nav labi informēti par politiskajiem notikumiem Eiropā, un mazāk nekā viena piektā daļa (18%) sevi uzskata par labi informētiem (Eirobarometrs 68). Lai palielinātu ES dalībvalstu iedzīvotājiem iespējas izsekot lēmumu pieņemšanai un iesaistīties to gatavošanā, EK ir izstrādājusi dokumentu “Partnerība komunikācijai par Eiropu”, ierosinot vairākus pasākumus iedzīvotāju informēšanai un komunikācijas veidošanai starp ES institūcijām, nacionālo valstu valdībām un iedzīvotājiem. Šie pasākumi ir apkopoti Baltajā grāmatā par Eiropas komunikācijas politiku, tostarp ieviešot arī interaktīvas komunikācijas pasākumus, piemēram, EUTube, Eiropas komisāru emuāri. Tas norāda, ka arī ES augstākā līmeņa pārvaldes institūciju komunikācijā ar sabiedrību tiek izmantota jaunrade, meklējot radošus paņēmienus komunikācijas darbā. Šis ir viens no piemēriem, kas liecina par valsts pārvaldes komunikācijas formu un tās satura transformāciju informācijas un komunikācijas tehnoloģiju attīstības ietekmē, vienlaikus pielāgojoties arī sabiedrības komunikācijas paradumu izmaiņām.

EK ieviestie pasākumi komunikācijas jomā pakāpeniski ir veicinājuši arī atklātāku komunikāciju un plašāka dialoga veidošanu ar sabiedrību, kā arī aktīvāku iesaistīšanu sabiedrībai svarīgu notikumu apspriešanā, vienlaikus palielinot arī iedzīvotāju uzticēšanās līmeni. Eirobarometra dati liecina, ka Latvijas iedzīvotāju vidū kopš 2010.gada pieaugusi uzticēšanas ES institūcijām: puse Latvijas sabiedrības uzticas ES. Lai gan jāatzīmē, ka kopējā vērtējumā par ES joprojām dominē neitrāls viedoklis: apmēram pusei Latvijas iedzīvotāju attieksme pret ES saglabājas neitrāla, pozitīvs priekšstats par ES ir 28% Latvijas iedzīvotāju, kas ir zemāks rādītājs nekā Eiropā kopumā (38%) (Eirobarometrs 74).

Komunikācijas veidošanā starp ES institūcijām un tās iedzīvotājiem nozīmīga loma ir arī dalībvalstu valdībām, valsts pārvaldes institūcijām un nevalstiskajām organizācijām, kuras EK ir mudinājusi iesaistīties un kļūt par ES komunikācijas procesa partneriem. Tādējādi, ņemot vērā to, ka liela daļa politisko lēmumu, kuri skar visu ES valstu pilsoņus, tiek pieņemti Eiropas līmenī, saskaņojot dalībvalstu intereses, valdību komunikācijai ar saviem iedzīvotājiem ir jābūt vērstai arī uz to, lai ES lēmumu sagatavošanas un pieņemšanas procesus padarītu saprotamus, pārskatāmus un pieejamus savu valstu pilsoņiem. Arī EK jaunās iniciatīvas “Eiropa 2020: stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei” ieviešanā, kas paredz izveidot Eiropā sociālā tirgus ekonomiku 21.gadsimtam, iesaistoties gan ES institūcijām, gan tās dalībvalstīm, īstenojot savas nacionālās reformu programmas, nozīmīga loma ir gan sabiedrības informēšanai par izvirzītajām prioritātēm un plānotajiem pasākumiem, gan dialoga veidošanai ar dažādām sociālām grupām, tostarp arī ar radošo sabiedrību, meklējot optimālākos risinājumus mērķu sasniegšanai, gan arī sabiedrības, īpaši radošās, iesaistīšanās un līdzatbildības veicināšanai par ES ekonomisko izaugsmi un dalībvalstu attīstību.

Tātad valsts pārvaldei ir potenciāls uzlabot komunikācijas rezultātus, izmantojot tiešsaistes sadarbību un dalīšanos ar informāciju. Daudzi pētnieki atzīst, ka valsts pārvaldes komunikācijas izaicinājums slēpjas valsts pārvaldes inertumā: ievēlētajiem politiskajiem līderiem un valsts pārvaldes administratīvajam līmenim, kas to atbalsta, jāpārvar kulturālās barjeras, kas stāv ceļā daudz atvērtākai, brīvas formas stila sadarbībai. (Drapeau, 2009) Mūsdienās sociālie mediji ir veids, kā cilvēki sazinās un sadarbojas, piedāvājot arvien jaunākus un ātrākus veidus, lai veidotu sabiedrības zināšanu krājumu un veicinātu informācijas apriti, kas attīstās tiešsaistē. Amerikāņu informācijas tehnoloģiju pētnieks Endijs Blūmentāls uzsver, ka sociālie mediji ir spēcīgs fenomens, kas var likt organizācijām pielāgoties un pieņemt jaunus darbības principus. (Blumenthal, 2009)

Jāatzīmē, ka 21.gadsimtā valsts pārvalde saskaras ar aizvien pieaugošāku spiedienu darīt vairāk ar mazākiem resursiem. Pie tam informācijas un komunikācijas tehnoloģijas laikmetā pieaug valsts pārvaldes iespējas veidot ciešāku mijiedarbību ar sabiedrību, līdz ar to palielinot savas darbības efektivitāti un nodrošinot lēmumu pieņemšanu atbilstoši sabiedrības vajadzībām un gaidām. Tomēr tas ir arī liels izaicinājums, jo pieaug gan mijiedarbības intensitāte, gan tās temps, kas prasa valsts pārvaldei elastīgu spēju pielāgoties strauji mainīgajai sabiedriskajai videi un būtiski uzlabot savas spējas sniegt pakalpojumus un pieņemt lēmumus atbilstoši sabiedrības gaidām. Būtībā informācijas un komunikācijas tehnoloģijām turpinot palielināt savu ietekmi ikdienas dzīvē un sabiedrībai aizvien vairāk uztverot to kā normu, valsts pārvaldē visos līmeņos mainās gan vadības principi, gan apkalpošanas kultūra, gan mijiedarbības veids ar ieinteresētajām pusēm (Blumenthal, 2009). Sociālo mediju izmantošanā valsts pārvaldē piemīt trīs galvenās funkcijas: pirmkārt, iespēja sazināties un nodot ziņas tieši iedzīvotājiem, otrkārt, veicināt mijiedarbību ar iedzīvotāju un gūt atgriezenisko saiti sociālos jautājumos, treškārt, sniegt vadības un valsts pārvaldes institūciju paziņojumus. Jauno komunikācijas tehnoloģiju izmantošana valsts pārvaldes komunikācijas īstenošanā prasa fundamentāli jaunu sadarbības kultūru, rezultātā veicinot labāku pakalpojumu sniegšanu caur visām valsts pārvaldes operatīvajām un politikas veidošanas funkcijām un nodrošinot mazāku līdzekļu patēriņu. Tiešsaistes sadarbības valsts pārvalde ir dinamiska un atsaucīga. Tā nozīmē to, ka valsts pārvaldes informācija ir daudz pieejamāka un tiek izmantots moderno zināšanu tīklu spēks. Vienlaikus lielāka atvērtība un informācijas caurspīdīgums mazinās pārvaldes slogu, racionalizējot politisko lēmumu pieņemšanas procesu (Macmillan et al., 2008). Nav šaubu, ka informācijas tehnoloģijas turpinās attīstīties un kļūs daudz vērtīgākas valsts pārvaldei un tās galvenajām ieinteresētajām pusēm.

Jāatzīmē, ka valsts pārvaldei, saskaroties ar izaicinājumiem, ieviešot sociālos medijus komunikācijas īstenošanā, argumentu par labu šo informācijas un komunikācijas tehnoloģiju izmantošanai ir vairāk nekā negatīvo aspektu. Šīs tehnoloģijas var padarīt mijiedarbību ar sabiedrību par vienkāršu un spēcīgu procesu, padarīt pētījumus ātrākus, identificēt ietekmētājus noderīgās mikronišās, nodrošināt mehānismus cīņai ar negatīvu publicitāti un izmērīt sabiedrisko viedokli, lai palīdzētu paziņot sabiedrisko politiku, kā arī nodrošināt ātru un vieglu informācijas izplatīšanu (Drapeau, 2009). Tādējādi šobrīd ir pēdējais laiks, lai komunikācijas speciālisti valsts pārvaldes iestādēs sāktu ne tikai aktīvi apzināt, bet arī izmantot tos komunikācijas rīkus, kas ir viegli pieejami, salīdzinoši lētāki un izdevīgāki, kā, piemēram, sociālos tīklus, kuriem ir potenciāls, lai ievērojami palielinātu pilsoņu līdzdalības darbības lauku un sasniedzamību (Lange, 2008). Te jāatzīmē, ka valsts pārvaldes uzdevums ir kalpot sabiedrībai, tieši tāpēc valsts pārvaldei ir jābūt tur, kur ir sabiedrība, – ja sabiedrība veido un aktīvi piedalās sociālajos tīklos interneta vidē, tad valsts pārvaldei arī ir jābūt tur, lai nepalaistu garām vērtīgu informāciju, spētu sekot līdzi vispārējam noskaņojumam un tendencēm. Latvijā šis mijiedarbības ar sabiedrību forma pakāpeniski attīstās, veidojot iestāžu profilus sociālajā tīklā draugiem.lv, mikroblogu vietnē twitter.com, kā arī izmantojot www.youtube.com kanāla iespējas.

Dažādu mūsdienu informācijas tehnoloģiju iespēju izmantošana un attīstīšana komunikācijas jomā ir ietverta Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030.gadam “Latvija 2030”, paredzot e-pārvaldības un sabiedrisko inovāciju attīstību. Tā, piemēram, masveida jaunrades portāla izveidošana, kurā iedzīvotāji var iesniegt savas idejas, novērtēt, komentēt un papildināt citu iesniegtās idejas. Savukārt e-pārvaldības ieviešana, strukturāli reformējot līdzšinējo valsts pārvaldi un līdz ar to veidojot to efektīvāku, atvieglotu pilsoņu iespēju piedalīties referendumos un parakstu vākšanā gan vietējā, gan nacionālā līmenī. Tātad Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030.gadam “Latvija 2030” ir paredzēts valsts pārvaldes komunikācijas jomā arvien vairāk izmantot dažādas e-iespējas, piemēram, iesniegt petīcijas, izmantojot e-tehnoloģijas, attīstīt e-diskusiju, komentāru un reitingu iespējas.

Tādējādi komunikācijas tehnoloģiju attīstība ienes valsts pārvaldē gan jaunas politiskās līdzdalības, gan jaunas komunikācijas formas, sociālajiem tīkliem un citiem jaunajiem medijiem topot par publisko, racionāli kritisko debašu vietu ar lielām interaktivitātes iespējām, kas spēj nodrošināt valsts pārvaldes komunikācijā atgriezenisko saiti ar sabiedrību. Vienlaikus, protams, minami arī šo komunikācijas formu trūkumi, piemēram, interneta forumos un komentāros bieži vien ir pārstāvēts ļoti nelielas sabiedrības daļas viedoklis, sastopams zems komunikācijas ētikas slieksnis un konstruktīvu priekšlikumu trūkums.

Nobeigums

Attīstoties informācijas un komunikācijas tehnoloģijām, mainoties sabiedrības komunikācijas paradumiem, Latvijas valsts pārvaldes komunikācijas būtiskākais izaicinājums ir spēja atrast un pielietot jaunus sadarbības un līdzdalības mehānismus, kas veidotu un vairotu ikviena iedzīvotāja līdzatbildību par valsts izaugsmi un sabiedrības labklājību. Tātad arī valsts pārvaldes komunikācijā ar sabiedrību arvien izšķirošāka nozīme būs jaunrades un zināšanu prasmīgai pielietošanai, gan izvēloties atbilstošas komunikācijas formas, gan veidojot tās saturu.

Jāatzīmē, ka, veicinot jaunradi un izmantojot cilvēkkapitālu un zināšanas kā galveno valsts attīstības virzītājspēku, nozīme ir ne tikai cilvēku idejām, zināšanām un uzņēmībai, bet arī valsts pārvaldes rīcībai, nodrošinot likumdošanas ietvaru un atbalsta programmas, kas sekmētu pēc iespējas plašākas sabiedrības daļas iesaistīšanos un radītu vidi jaunu un radošu ideju ģenerēšanai un to īstenošanai. Tās attīstībai nepieciešama plaša komunikācija starp valsts pārvaldi, nevalstiskajām organizācijām, sociālajiem partneriem un privātajiem uzņēmējiem, kā arī publiskā, privātā un nevalstiskā sektora aktīva iesaistīšanās valsts un sabiedrības jautājumu risināšanā.

Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā minēts, ka radošs indivīds un sabiedrība, kas spēj novērtēt un izmantot savu radošo potenciālu, ir galvenie attīstības virzītājspēki. Tātad cilvēkkapitāls ir Latvijas svarīgākais resurss, savukārt jaunrade – viens no būtiskākajiem attīstības dzinuļiem. Stratēģijas “Eiropa 2020” kontekstā kā būtiskākie Latvijas nacionālās reformu programmas pasākumi, kas saistīti ar jaunrades un zināšanu izmantošanu valsts izaugsmes veicināšanā, minami pasākumi sabalansētas tautsaimniecības attīstības nodrošināšanai, tostarp vērsti arī uz inovāciju veicināšanu, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju attīstību; strukturālā bezdarba mazināšanai, nodrošinot labāku kvalifikācijas un prasmju atbilstību darba tirgus prasībām, ietverot arī profesionālās un augstākās izglītības modernizāciju; kā arī uzņēmējdarbības vides uzlabošanai, efektīvai ES fondu izmantošanai, uzņēmumu pieejas finansēm nodrošināšanai ar mērķi atbalstīt produktīvās investīcijas. (Latvijas nacionālā reformu programma “ES 2020” stratēģijas īstenošanai, 2010)

Lai balstītos uz jaunradi un zināšanām kā būtiskākajiem valsts izaugsmes virzītājspēkiem, nozīmīgākais valsts pārvaldes uzdevums ir veicināt valsts cilvēkresursu kapitāla attīstību, kas apveltīts ar zināšanām un prasmēm, spēj ģenerēt jaunas zināšanas un virzīt inovāciju, kā arī stiprina sociālo iekļaušanos un mobilitāti. Daudzi pētnieki arī norāda, ka būtībā radošajā sabiedrībā zināšanas un izglītība ir uzskatāma par priekšnoteikumu augstākai sabiedrības labklājībai, pie tam arvien pieaugoša nozīme ir mūžizglītībai.

Un vēl jaunrade, lai arī būdama sociāla un kultūras parādība, tomēr ir cieši saistīta ar personisko iniciatīvu, tāpēc valsts pārvaldei ir svarīgi motivēt iedzīvotājus radošā potenciāla izmantošanai gan savas, gan arī valsts un sabiedrības labklājības attīstībā. Te nozīmīga loma ir valsts pārvaldes komunikācijai, kas radošās sabiedrības attīstības ietekmē ir saskārusies ar vairākiem izaicinājumiem un vienlaikus arī iespējām.

Pirmkārt, valsts pārvaldes komunikācijā arvien pilnvērtīgāk nepieciešams izmantot jaunākās informācijas un komunikācijas tehnoloģijas un sociālos medijus, otrkārt, valsts pārvaldes komunikācijas veidošanu ietekmē sabiedrības komunikācijas paradumu izmaiņas, treškārt, nozīmīga loma valsts pārvaldes komunikācijā ir spējai ieinteresēt un piesaistīt cilvēkus sociālajos tīklos un citos sociālajos medijos, vienlaikus padarot to saturiski pilnvērtīgāku, ceturtkārt, arvien sarežģītāk valsts pārvaldes komunikācijā ir motivēt cilvēkus uzņemties līdzatbildību par valsts attīstību un izaugsmi, sava radošā potenciāla izmantošanu laikā, kad vērojama sabiedrības distancēšanās no valsts un zema uzticēšanās valsts pārvaldes institūcijām. Turpmākā valdības publisko attiecību attīstība saistāma ar pastiprinātu sadarbību un saskaņošanu starp un ar ministrijām, paplašinātu valsts pārvaldes piedāvājumu interneta lietotājiem.

Valdības publisko attiecību uzdevums vairs nav tikai sabiedrības informēšana un pieņemto lēmumu skaidrošana, bet sabiedrības aktīva iesaistīšana, skaidrojot, ka atbildība par valsts izaugsmi nav tikai valsts pārvaldes, bet katra iedzīvotāja pienākums. Attīstot jaunas komunikācijas un publisko diskusiju formas un pilnveidojot tās saturu, valdības publisko attiecību mērķis ir mainīt ne tikai iedzīvotāju informētības līmeni, bet arī attieksmi un izturēšanos, mazinot sabiedrības distancēšanos no valsts pārvaldes un palielinot katra indivīda līdzatbildību par vispārējā sabiedrības labuma sasniegšanu. Tad valsts pārvaldes komunikācija spēs pildīt savu funkciju kā sabiedrības viedokļa optimizācijas instruments, vienlaikus veicinot valsts pārvaldes darbības efektivitāti.

Izmantotās literatūras saraksts