PAŠVALDĪBU REFERENDUMU IEVIEŠANAS PROBLĒMJAUTĀJUMI LATVIJĀ

CURRENT ISSUES OF THE INTRODUCTION OF LOCAL REFERENDUMS IN LATVIA

Lilita Seimuškāne
Latvijas Universitāte, Latvija

1. Teorētiskais ietvars

Vai līdzdalībai ir nozīme modernā publiskā pārvaldē? Ir, ja vien līdzdalības process netiek imitēts un tam nepiemīt formālas procedūras statuss. Pēdējos gados arvien populārāki kļūst izteicieni: “no vietējās pašvaldības uz vietējo pārvaldību” vai pat “pārvaldība bez valdības”. Abstrahējoties no pārspīlējumiem, to būtība skaidri parāda modernās publiskās pārvaldes virzienu – ne centrālā valdība, ne pašvaldības nevar vairs darboties autonomi, bez ciešas sadarbības ar iedzīvotājiem, pilsoniskās sabiedrības organizācijām, citām institūcijām, uzņēmumiem (Vanags, 2007). Jau šobrīd reālā situācija Eiropā parāda, ka iedzīvotāji arvien biežāk izmanto jaunas komunikācijas formas sava viedokļa paušanai, bieži vien ārpus līdzdalības oficiālā ietvara.

Atbildēt uz jautājumiem, – kad zema līdzdalības pakāpe nozīmē apmierinātību un kad tā atspoguļo neapmierinātību – vāji organizētu līdzdalības demokrātiju; vai pastāv sakarība starp līdzdalības rādītājiem un iedzīvotāju apmierinātību ar varas īstenoto politiku; kādi faktori ietekmē līdzdalības aktivitāti un kādi izraisa nepatiku, – nav vienkārši. Turklāt visai populārs ir uzskatu kopums, kas atzīst pretrunu starp demokrātiju un efektivitāti (Vanags, E., Vanags, I., Krastiņš, 2006), argumentējot, ka efektīvāki ir tie lēmumi, kurus pieņem kvalificēts, augsti profesionāls personāls, un līdzdalības procedūru izmantošana ir tikai lieks laika patēriņš un mazrezultatīvs iznākums.

Reprezentācijas institūciju darbības vājums arvien vairāk aktualizē jautājumu par tiešās demokrātijas lomas nostiprināšanu. Tiešā demokrātija nozīmē, ka pilsoņiem ir tiesības uz tiešu, nepastarpinātu līdzdalību valsts un sabiedrības svarīgāko lēmumu pieņemšanā, piedaloties tautas nobalsošanā, ne tikai izpildot obligātas likumdošanas prasības, bet arī pēc personīgās iniciatīvas, neatkarīgi no reprezentatīvo institūciju vēlmes. Tiešās demokrātijas izpratnē svarīga ir divu kritēriju ievērošana:

1. tā attiecas uz lēmumu pieņemšanu svarīgos politikas jautājumos, bet neattiecas uz personālijām. Proti, tiesības ievēlēt tiešās vēlēšanās savus pārstāvjus un tos atsaukt (piemēram, pilsētas domes vai parlamenta deputātus) netiek atzītas par tiešās demokrātijas izpausmi;
2. tiešā demokrātija apveltī pilsoņus ar varu, bet tās procedūras ir orientētas uz varas pilnvaru sadalīšanu. Tas nozīmē, ka tiesiskais regulējums reglamentē pilsoņu skaitu, kādam ir tiesības iniciēt tiešās demokrātijas procedūras neatkarīgi no likumdevējvaras vai izpildvaras vēlmēm jebkurā pārvaldes līmenī (Buchi, 2011).

Tiešā demokrātija ietver vairākas līdzdalības formas: referendumus, pilsoņu iniciatīvas, alternatīvu priekšlikumu iesniegšanu. Tautas nobalsošanas procedūras, kuras iniciē nevis pilsoņi, bet publiskās varas institūcijas (plebiscīti), nav attiecināmas uz tiešo demokrātiju (Buchi, 2011).

Eiropas valstis tiešās līdzdalības nodrošināšanā izmanto daudzveidīgus modeļus, taču referendums ir visizplatītākais pilsoņu līdzdalības veids (CG (21)3, 2011). Lielākā daļa no Eiropas valstīm praktizē konsultatīvos referendumus, dažas valstis – tikai lemjošos, bet atsevišķās valstīs, piemēram, Šveicē, izmanto abus veidus – gan konsultatīvos, gan lemjošos referendumus. Tieši Šveice referendumu tradīciju un to lielās pieredzes dēļ tiek uzskatīta par tiešās demokrātijas pamatlicēju.

Franču pētnieks Premats (Premat, 2006), analizējot Šveices tiešās demokrātijas tradīcijas, uzmanību vērš uz virkni interesantu secinājumu:

• ar tiešās demokrātijas procedūrām ir daudz grūtāk manipulēt. Tās nav realizējamas momentāni, un izlemjamā jautājuma atbalstam ir nepieciešams pārliecināt iedzīvotājus;
• tiešās demokrātijas procedūras ir orientētas uz vairākuma gribas interesēm. Taču pozitīva rezultāta sasniegšanai ilgtermiņā ideāla konstrukcija ir līdzsvara ievērošana starp vairākuma gribu un minoritāšu tiesību aizsardzību;
• tiešā demokrātija nozīmē izkoptas tradīcijas. Tautas iniciatīvas un referendumi ir veids, kā, kopienas pārstāvjiem balsojot, vienoties par kopīgajām interesēm;
• ir maldīgi domāt, ka tiešās demokrātijas procedūras ir tiešs drauds reprezentatīvo institūciju pārstāvjiem. Šveices referendumu pieredze pierāda, ka laika posmā no 1848. līdz 2006.gadam no 160 tautas iniciatīvām tika apstiprināti tikai 9%;
• tiešās demokrātijas procedūras var būt labs veids, kā risināt sociālās pretrunas vai konfliktus;
• tiešā demokrātija veicina pilsoņu politisko izglītošanos. Kompetence un pašapziņa veidojas praktizējoties. Jēdziens “tiešs” nenozīmē procedūras “vienkāršību”. Tiešā demokrātija iesaista un tuvina iedzīvotājus politiskajām tēmām. Procedūru sarežģītība ļauj pilsoņiem organizēties, daudz ko mācīties un izkopt politisko un sadarbības kultūru;
• tiešā demokrātija nav mediju regulācijas sfēra. To uzdevums ir palīdzēt iedzīvotājiem izprast referenduma jautājuma daudzveidīgos aspektus. Taču mediji nevar regulēt referenduma balsojumu;
• tiešā demokrātija nav lēta procedūra, bet dažkārt tā var palīdzēt izvairīties no lobēšanas lielās ietekmes, tostarp finansiālas;
• politiskās līdzdalības optimāla modeļa izvēle un procedūru skaidrs tiesiskais regulējums ietekmē tiešās demokrātijas kvalitāti;
• konstitucionālajai tiesai piekrīt tiesības izlemt, vai referendumu jautājums atbilst Konstitūcijas principiem (Premat, 2006).

Baltijas valstu tiešās demokrātijas sistēmu pētnieks Jūri Rūs (Jüri Ruus) atzīst, ka viens no svarīgiem priekšnosacījumiem pozitīvākas attieksmes veidošanā pret politisko eliti būtu abu demokrātijas veidu – gan reprezentatīvās, gan tiešās demokrātijas – elementu kombinēšana (Ruus, 2011). Savukārt valsts pārvaldes jautājumu eksperts Egils Levits uzskata, ka tiešās demokrātijas elementi ir vairāk piemēroti tieši mazākām vienībām, tātad pašvaldību līmenim un ka to nostiprināšana ir pat būtiskāka nekā nacionālās pārvaldes līmenī (Levits, 2003). Atšķirībā no nacionālā līmeņa, kur tiešās demokrātijas elementi nav īpaši efektīvi kontroles līdzekļi pār politiķu darbību, tieši pašvaldību līmenī tie var veikt šādu kontroles funkciju, – uzskata eksperts (Levits, 2003).

Vai tiešās demokrātijas procedūras uzlabos iedzīvotāju līdzdalības kvalitāti, kā redzams, ir atkarīgs arī no citiem faktoriem, tostarp līdzdalības procesa organizācijas tradīcijām, kā arī sadarbības un politiskās kultūras konkrētajā pārvaldības līmenī.

2. Līdzdalības tiesiskais pamats un regulējums pašvaldību līmenī Latvijā

Latvijas Republikas likumi paredz dažādus veidus, kā iedzīvotāji var iesaistīties pašvaldību darbā, to politikas noteikšanā un lēmumu pieņemšanas procesā.

Latvijas Republikas Konstitūcija ikvienam Latvijas pilsonim garantē tiesības likumā paredzētā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu (LR Satversme, 101.p). Lai gan sabiedrībā ar piedalīšanos valsts un pašvaldību darbībā lielākoties saprot tiesības piedalīties likumdevēja – Saeimas – vai attiecīgi pašvaldības domes izveidošanā, balsojot un kandidējot vēlēšanās, tomēr tas ir tikai viens no iespējamiem piedalīšanās veidiem. Konkrētais pants dod tiesības ikvienam Latvijas pilsonim likumā paredzētajā veidā ne tikai piedalīties vēlēšanās un tautas nobalsošanā, bet dod tiesības arī citādos veidos piedalīties likumdošanas, izpildvaras un tiesu varas realizēšanā, ja šāds piedalīšanās veids likumā ir paredzēts (Kusiņš, 2011). Līdzdalība valsts darbībā var izpausties tiešā vai netiešā veidā, un ar Satversmes 101.pantu tiek aptvertas abas šīs līdzdalības formas (Kusiņš, 2011).

Piedalīšanās veidi nedrīkst būt formāli; tiem jābūt efektīviem, jo tikai efektīva piedalīšanās atbilst tautvaldības principam. Arī šo tiesību aizsardzības mehānismiem jābūt efektīviem. Valstij ne tikai jāgarantē pilsonim formālas tiesības piedalīties, bet tai ir pienākums radīt arī priekšnoteikumus (iespēju), lai pilsonis būtu spējīgs piedalīties valsts un pašvaldību darbā, šo pienākumu veicot apzināti un izprotot piedalīšanās būtību (Kusiņš, 2011).

Saskaņā ar normatīvajiem aktiem Latvijas Republikas pilsoņiem un Eiropas Savienības pilsoņiem, kas Latvijā dzīvo pastāvīgi, ir garantētas aktīvās un pasīvās vēlēšanu tiesības gan Saeimā, gan pašvaldību domēs. Visiem valsts iedzīvotājiem garantētas tiesības apvienoties biedrībās un politiskajā partijās, sūdzību un iesniegumu tiesības, uzklausīšanas (iedzīvotāju pieņemšanas) tiesības, tiesības apstrīdēt pašvaldību administratīvos aktus, u.c. (Vanags, Vilka, 2005).

Latvijas Republikas likumos paredzētas šādas iedzīvotāju informēšanas un līdzdalības iespējas pašvaldībās:

• pašvaldību domes vēlēšanas;
• atklātas domes un to komiteju sēdes;
• domes sēžu darba protokolu pieejamība;
• deputātu pieņemšanas;
• sūdzību un ierosinājumu izskatīšana;
• sabiedriskās apspriešanas;
• gada publiskā pārskata sagatavošana (Vanags, Vilka, 2005).

Likums “Par pašvaldībām” (1994) 2008.gadā tika papildināts ar atsevišķu pantu par tiesībām rīkot pašvaldību referendumus, uzdodot Ministru kabinetam izstrādāt un iesniegt Saeimai likumprojektu par pašvaldību referendumiem. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija laika periodā no 2008.gada ir izstrādājusi vairākus pašvaldību referendumu likumprojektus. Likuma pārejas noteikumu punkts, kas reglamentē likumprojekta izstrādes un iesniegšanas termiņu, ir grozīts četras reizes.

2013.gada janvārī likumprojekts ir akceptēts valdības līmenī un nonācis izskatīšanai parlamentā. Saskaņā ar pēdējo likumprojekta redakciju tā stāšanās spēkā ir noteikta ar 2013.gada 1.jūliju (Likumprojekts, 2013).

Sadarbībai ar iedzīvotājiem pašvaldības var izmantot arī citas līdzdalības formas, jo likuma “Par pašvaldībām” (1994) 12.pants atļauj tām administratīvās teritorijas iedzīvotāju interesēs brīvprātīgi realizēt iniciatīvas ikvienā jautājumā, ja tas nav Saeimas, Ministru kabineta, ministriju, citu valsts pārvaldes iestāžu, tiesas vai citu pašvaldību kompetencē vai arī šāda darbība nav aizliegta ar likumu. Pašvaldībām Latvijā ir iespējas organizēt socioloģiskās aptaujas, iedzīvotāju sapulces, forumus, iesaistīt NVO vai interešu grupu pārstāvjus pašvaldību izveidotajās komisijās un darba grupās, u.c. Latvijas tiesiskais regulējums neaizliedz arī pašvaldības domei ar balsu vairākumu rosināt konsultatīvu referendumu rīkošanu savā administratīvajā teritorijā.

3. Izpētes metodoloģija

Raksta autore sadarbībā ar Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centru (SKDS) laika periodā no 2012.gada 13. līdz 24.jūlijam veica Latvijas iedzīvotāju aptauju, izmantojot tiešās intervijas metodi respondentu dzīves vietās. Pielietojot stratificēto nejaušo izlasi, tika aptaujāti 1050 Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji vecumā no 15 līdz 74 gadiem, kas ir ģenerālajam kopumam reprezentatīva izlase. Aptaujā tika aptverti visi Latvijas reģioni. Lielākā daļa no aptaujas jautājumiem ir mērīta 10 punktu vērtējuma skalā, kur “1” nozīmē kategorisku noliegumu un “10” – absolūtu piekrišanu. Aptaujas mērķis bija izpētīt, kādas iedzīvotāju līdzdalības formas iedzīvotāji izmanto, kā iedzīvotāji novērtē pašvaldību referendumu ieviešanu, vai to ieviešana veicinātu iedzīvotāju līdzdalības pakāpi un mazinātu uzticības krīzi reprezentatīvajām institūcijām (Seimuškāne, SKDS, 2012).

Izpētes rezultāti ir analizēti SPSS statistikas programmā.

4. Izpētes rezultāti

Viens no aptaujas izpētes virzieniem bija vēlme noskaidrot iedzīvotāju viedokli par pašvaldību referendumiem, kā iedzīvotāji izprot un vērtē šo tiešās līdzdalības formu, kādus ieguvumus vai trūkumus saskata, vai referendumu ieviešana pašvaldību līmenī ietekmētu iedzīvotāju līdzdalības aktivitātes izmaiņas.

43% no aptaujātajiem respondentiem atbalsta pašvaldību referendumu ieviešanu Latvijā, savukārt ⅓ respondentu (34%) neatbalsta. Turpat katram ceturtajam no aptaujātajiem (23%) šajā jautājumā grūti izdarīt savu izvēli. Autoresprāt, aptaujas rezultāti un diezgan lielais svārstīgo atbilžu skaits reflektē attieksmes pret referendumiem duālo dabu pēdējā gada publiskajā retorikā, kurā, no vienas puses, tiek akcentēta iedzīvotāju tiešās līdzdalības, tostarp referendumu nozīme demokrātijas attīstībā, no otras puses, visai bieži ir norādīts uz referendumu procedūras izmantošanu kā politiskās konkurences cīņas metodi un to nozīmes pārspīlēšanu parlamentārā demokrātijā, kā arī uz referendumu organizēšanas augstajām finanšu izmaksām. Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris jautājumā par referendumiem norāda: “(..) tā ir sava veida politiskās cīņas metode. Tuvojas pašvaldību vēlēšanas un partijām ir jāparāda sava aktivitāte. Slēpjoties aiz demokrātijas aizstāvja lozunga, var sevi pacelt. (..) Tās ir normālas politiskās cīņas metodes, kas nav asiņainas.” (Vaivars, Kūtris, 2012.) Šie publiskajā retorikā biežāk sastopamie izteikumi lielā mērā sakrīt arī ar respondentu atbildēm, novērtējot vairākus apgalvojumus par pašvaldību referendumiem – respondenti visbiežāk norādīja, ka ne visi pašvaldības politikas jautājumi būtu izlemjami referendumos (69%), ka to organizēšana ir dārga (64%), iedzīvotāju izpratne par daudziem pašvaldību kompetencē esošiem jautājumiem var būt nepietiekama, kā rezultātā var tikt pieņemti netālredzīgi lēmumi (51%), ka referendumi ir politiskās opozīcijas cīņas ierocis, kurus izmanto politiskā cīņā, lai paustu neapmierinātību ar vēlēšanu rezultātiem (51%).

Aplūkojot pētījuma datus reģionālajā sadalījumā starp Latvijas novadiem un Rīgu, konstatējams, ka vislielākais atbalsts pašvaldību referendumu ieviešanai ir Rīgā (53%), Zemgalē (45%) un Vidzemē (44%), savukārt vismazākais – Latgalē (31%) un Kurzemē (36%). Zīmīgi, ka Latgalē pašvaldību referendumu ieviešanu neatbalsta vairāk kā puse (54%) no aptaujātajiem respondentiem.

Salīdzinot dažādu sociāldemogrāfisko grupu viedokļus jautājumā par pašvaldību referendumu ieviešanas nepieciešamību starp vecuma grupām, vairāk kā vidēji Latvijā (43%) to ieviešanu atbalsta respondenti vecumā no 25 līdz 44 gadiem. Turklāt vecumā no 25 līdz 34 gadiem pašvaldību referendumu ieviešanu atbalsta vairāk puse (52%) aptaujāto respondentu, vecumā no 35 līdz 44 gadiem (48%).

Vērtējot respondentu atbildes par pašvaldību referendumu ieviešanas nepieciešamību pēc izglītības kritērija, vislielāko atbalstu to ieviešanai ir pauduši respondenti ar augstāko un nepabeigtu augstāko izglītību, vairāk kā puse (50,5%) aptaujāto respondentu atbalsta to ieviešanu; viņiem seko respondenti ar vidējo un vidējo speciālo izglītību – 41% respondentu ir par referendumu ieviešanu. Vismazāko atbalstu pašvaldību referendumu ieviešanai ir pauduši respondenti ar pamatizglītību, tikai 34% no šīs respondentu grupas atbalsta referendumu ieviešanu. Viņu vidū ir arī vislielākais neizlēmušo skaits konkrēta viedokļa izvēlei – katram trešajam respondentam ar pamatizglītību ir grūti atbildēt uz šo jautājumu.

Vai pašvaldību referendumu ieviešana veicinātu iedzīvotāju lielāku interesi par sabiedrisko procesu norisi pašvaldībā un aktivizētu iedzīvotāju līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā pašvaldībās?

47% no aptaujātajiem piekrīt, ka to ieviešana veicinātu iedzīvotāju lielāku interesi un līdzdalības aktivitāti, 30% tam nepiekrīt, bet 23% aptaujas dalībnieku uz šo jautājumu bija grūti atbildēt.

Pašvaldību referendumu ieviešana respondentu vērtējumā būtu labs veids, kā pašvaldībai:

• respektēt iedzīvotāju intereses – 51%;
• konsultēties ar iedzīvotājiem – 48%;
• tieši iesaistīt iedzīvotājus dažādu svarīgu jautājumu izlemšanā – 46%;
• izkopt un attīstīt iedzīvotāju piederību, lojalitāti vietējai kopienai, teritorijai – 44%;
• veicināt un attīstīt vietējo demokrātiju – 41%;
• izšķirt diametrālas, nesamierināmas interešu grupu pozīcijas – 36%.

Taču, vērtējot apgalvojumus par pašvaldību referendumiem kā vietējās demokrātijas virzītājspēku un veidu, kā demokrātiskā ceļā izšķirt diametrālas interešu grupu pozīcijas, vairākums no aptaujātajiem (44%) tiem nepiekrīt. Šie rezultāti liek secināt, ka respondentu attieksme pret referendumu kā tiešās līdzdalības veidu tiek vērtēta pozitīvāk nekā ekspektācijas par vietējās demokrātijas attīstību, ko acīmredzot ir ietekmējusi vai nu indivīda paša, vai arī citu indivīdu ne tik pozitīvā personiskā pieredze saskarsmē ar līdzdalības procesa organizāciju un sasniegto rezultātu.

Atbildēs, kuras respondenti ir uzrakstījuši pēc savas brīvas izvēles, uz jautājumu, kāpēc līdzdalība lēmumu pieņemšanas procesā jūsu pašvaldībā šodien ir lielāka, tāda pati vai mazāka nekā pirms 3 gadiem, visbiežāk ir norādīts uz iedzīvotāju zemo politiskās uzticēšanās līmeni; neticību, ka kaut kas var mainīties; iedzīvotāju zemo aktivitāti, neieinteresētību; citām prioritātēm cilvēku dzīvē un iedzīvotāju lielo emigrāciju. Respondentu noskaņojumu raksturo šādi izteikumi: “cilvēki netic, ka var kaut ko mainīt”; “tāpat neuzklausa manu viedokli”; “nekas nemainās, neskatoties uz līdzdalību”; “nevar sasniegt rezultātus un cilvēkiem apnīk protestēt”; “pašvaldība “stāv” tālu no tautas”; “mazāk aktīvu cilvēku palicis” utt.

Aptaujas dalībnieki atzīst šādus problemātiskos aspektus pašvaldību referendumu kontekstā.

Respondentu attieksme pret pašvaldību referendumu ieviešanas ieguvumiem un trūkumiem atspoguļota 1.attēlā.

1. attēls. Respondentu vērtējums par pašvaldību referendumu dažādiem aspektiem

Salīdzinot dažādu sociāldemogrāfisko grupu attieksmi jautājumā, ka ne visi pašvaldības politikas jautājumi būtu izlemjami referendumos, retāk kā caurmērā šim apgalvojumam piekrita respondenti vecumā no 15 līdz 24 gadiem (61%) un gados visvecākie (55–74) respondenti (67%). Savukārt biežāk nekā caurmērā par šo apgalvojumu ir pārliecināti respondenti vecumā no 25 līdz 54 gadiem.

Jautājumā par pašvaldību referendumu organizēšanas augstajām finansiālajām izmaksām aptauja neuzrāda sevišķi lielas atšķirības respondentu uzskatos atkarībā no vecuma un dzimuma. Vislielākais (68%) atbalsts šādam viedoklim ir cilvēkiem vecumā no 45 līdz 54 gadiem, vismazākais – vecumā no 35 līdz 44 gadiem (59%) un no 15 līdz 24 gadiem (61%). Salīdzinot iegūtos datus starp vīriešiem un sievietēm, konstatējams, ka sievietes ir vairāk nekā caurmērā pārliecinātas par to, ka referenduma norise ir dārgs process (67%), nekā vīrieši (61%).

Respondenti visai skeptiski (51%) vērtē pašu iedzīvotāju kompetenci pašvaldību pārvaldības jautājumos, kas, viņuprāt, var veicināt netālredzīgu lēmumu pieņemšanu pašvaldībā. Tas norāda uz joprojām zemu sabiedrības indivīdu kompetences pašnovērtējumu. Savukārt 47% aptaujāto uzskata, ka pašvaldību referendumi nedos rezultātus, jo iedzīvotājiem ir maza interese par pašvaldībā notiekošajiem sabiedriskajiem procesiem.

Pusi (51%) no respondentiem satrauc referenduma kā opozīcijas politiskās cīņas instrumenta izmantošana, lai paustu neapmierinātību ar pašvaldības vēlēšanu rezultātiem. Latvijas politiskās konkurences apstākļos šis faktors ir nozīmīgs vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, politisko partiju pozīciju izkārtojums ir tāds, ka 88% no Latvijas pašvaldībām šobrīd vada priekšsēdētāji, kuri pēc politiskās piederības piekrīt partijām, kuras parlamentā un valdībā atrodas vai nu opozīcijā valdošajām politiskajām partijām, vai arī ar tām nav politiski saistītas, piemēram, vietējās politiskās apvienības un reģionālās partijas. Otrkārt, referendums kā līdzdalības mehānisms ir jauna tradīcija, sadarbības forma gan pašvaldībai, gan iedzīvotājiem. Tālab rūpīgi izvērtējama ir referenduma rosināšanas optimālās procedūras izvēle, kas, no vienas puses, mazinātu referendumu izmantošanas iespējas politiskajās cīņās, no otras puses, nepadarītu tos par pilsoniskajai sabiedrībai sarežģīti izmantojamu mehānismu vai arī referendumus par bieži nenotikušiem.

Aptaujas rezultāti uzrāda vairākus problēmjautājumus, ar kuriem ir jārēķinās, transformējot vai pilnveidojot līdzdalības procesa organizāciju pašvaldībās. Tie ir:

• neuzticēšanās publiskās varas institūcijām, ko lielā mērā veicinājusi gan bezatbildīga politika, gan nemākulīga, zema publiskās pārvaldības kvalitāte;
• sabiedriskās pasivitātes dziļās tradīcijas, ko veidojusi gan imitētā līdzdalības forma, gan formāla pārvaldes amatpersonu izturēšanās pret to;
• neticība tam, ka līdzdarbojoties kaut ko var mainīt un ka cilvēku viedoklis tiks ņemts vērā;
• absolūta neieinteresētība un līdzdalības jēgas nesaskatīšana;
• iedzīvotāju zems pašnovērtējums, neticība saviem spēkiem u.c.

Pētījumā par iedzīvotāju līdzdalības dažādiem aspektiem pašvaldībās, jautājot, kāda būtu respondentu rīcība gadījumā, ja pašvaldības dome pieņemtu kādu lēmumu, kas neatbilst pašvaldības iedzīvotāju interesēm, puse (50%) no aptaujātajiem atbildēja, ka viņi neiesaistītos nekādās aktivitātēs, pat ja pašvaldības dome pieņems viņu interesēm neatbilstošu lēmumu. Tikai viena trešdaļa vai 35% aptaujāto atzina, ka uz šādu pašvaldības rīcību viņi reaģēs aktīvi (Seimuškāne, SKDS, 2012).

Pārbaudot sakarību starp atbildēm par atbalstu pašvaldību referendumu ieviešanai vai to neatbalstīšanu un iedzīvotāju uzticēšanās rādītājiem pašvaldībām, atklājas, ka pašvaldību referendumu ieviešanai vismazāko atbalstu ir pauduši iedzīvotāji no tiem reģioniem, kuri tās teritorijā esošajām pašvaldībām uzticas visvairāk – Kurzemē (60%) un vismazāk – Latgalē (46%). Aplūkojot respondentu atbilžu sadalījumu līdzīgā jautājumā par iedzīvotāju apmierinātību ar pašvaldības darbu, iegūtie rezultāti sakrīt ar vērtējumu jautājumā par publisko uzticēšanos, – visapmierinātākie ar savas pašvaldības darbu ir Kurzemē dzīvojošie, savukārt visneapmierinātākie – Latgalē.

Iegūtie pētījuma dati aktualizē nepieciešamību, pētot iedzīvotāju līdzdalības motivāciju, pievērst šim aspektam detalizētāku uzmanību – vai zema iedzīvotāju līdzdalības pakāpe vienmēr nozīmē tikai neapmierinātību, neuzticēšanos publiskās varas institūcijām, neticību tam, ka līdzdarbojoties var kaut ko mainīt, neieinteresētību un līdzdalības jēgas nesaskatīšanu. Vai arī zemas līdzdalības pamatā ir apsvērumi, ka cilvēku ikdienas dzīve un labklājība nekādā veidā netiek apdraudēta; iedzīvotāji ir pārliecināti, ka viņu intereses pašvaldībā ir labi pārstāvētas.

2. attēls. Sakarība starp pašvaldību referendumu ieviešanu, iedzīvotāju uzticēšanās rādītājiem un apmierinātību ar pašvaldību darbu reģionālajā sadalījumā

Sakarība starp pašvaldību referendumu ieviešanu, iedzīvotāju uzticēšanās rādītājiem savai pašvaldībai un apmierinātību ar pašvaldību darbu atspoguļota 2.attēlā.

Secinājumi

Pētījuma rezultāti ļauj izdarīt tālāk uzskaitītos secinājumus un priekšlikumus.

1. Referendums pašvaldībās kā politiska iniciatīva tiek gatavota gala lēmuma pieņemšanai parlamentā, lai pašvaldību referendumi Latvijā tiktu ieviesti no 2013.gada 1.jūlija, taču sabiedrības vairākuma atbalsta šai politikas iniciatīvai pagaidām nav. Vairāk kā puse no aptaujātajiem respondentiem nav izteikusi atbalstu pašvaldību referendumu ieviešanai – ⅓ respondentu (34%) ir pret to ieviešanu un 23% atturējās no konkrētas atbildes izvēles. Tas nozīmē, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju nav nostiprinājusies pārliecība par pašvaldību referendumu ieviešanas nepieciešamību.
2. Vislielāko atbalstu pašvaldību referendumu ieviešanai pauda rīdzinieki (53%), iedzīvotāji ar augstāko vai nepabeigtu augstāko izglītību, vecumā no 25 līdz 44 gadiem. Vismazākais atbalsts pašvaldību referendumu ieviešanai ir Latgalē un Kurzemē, kā arī starp iedzīvotājiem ar pamatizglītību un vecuma grupās no 15 līdz 24 un no 55 līdz 74 gadiem. Turklāt tieši šo vecuma grupu respondentiem jautājums par pašvaldību referendumu ieviešanu procentuāli visvairāk sagādāja grūtības konkrētas atbildes izvēlei.
3. Respondentu atbildes, vērtējot pašvaldību referendumu ieviešanas priekšrocības un trūkumus, reflektē politiķu un amatpersonu publiski paustos izteikumus par pašvaldību referendumu būtību, dažādiem to aspektiem, ieviešanas nepieciešamību vai noliegumu. Bieži vien politiķu un amatpersonu publiski paustā argumentācija un skaidrojumi ir politisku mērķu motivēti, mazāk profesionālu. Publiskā retorika veido sabiedrības izpratni par konkrēto iniciatīvu un formē attieksmi pret to.
4. Referendums nav absolūti universāls līdzdalības veids, tālab svarīgi ir apzināties ne tikai procedūras pozitīvos aspektus, bet arī trūkumus. Piemēram, par referendumā izvirzīto jautājumu parasti ir iespējamas tikai divas atbildes – jā vai nē, bet citi atbilžu varianti netiek paredzēti. Jaunais likumprojekts “Vietējo pašvaldību referendumu likums” paredz iespēju referendumā izlemt jautājumu par pašvaldības ilgtspējas attīstības stratēģiju. Kā pēc būtības pašvaldības iedzīvotājs lai atbild uz šo jautājumu ar vienkāršu “jā” vai “nē”? Referendumu viens no mīnusiem ir arī šīs procedūras izdevīgums vairākuma interesēm, bet ar tautas nobalsošanu bieži nevar ievērot mazākuma tiesības (Kusiņš, 2012). Vēlams līdzsvarot gan vairākuma intereses, gan mazākuma tiesības.
5. Pašvaldību referendumu ieviešana vien neatrisinās svarīgākos problēmjautājumus līdzdalības procesa organizācijā pašvaldībās. Sākotnēji tie nebūs nedz vietējās demokrātijas virzītājspēks, nedz attīstīs iedzīvotāju piederību, lojalitāti vietējai kopienai. Iegūtie aptaujas dati norāda uz ļoti zemu iedzīvotāju politiskās uzticēšanās līmeni, neapmierinātību ar līdzšinējās politiskās darbības rezultātu, neticību tam, ka līdzdarbojoties ir iespējams ko mainīt, un zemu iedzīvotāju kompetences pašnovērtējumu.
6. Izvērtējamas būtu arī citas, daudz vienkāršāk realizējamas pilsoņu tiešās līdzdalības formas, lai noskaidrotu iedzīvotāju viedokli par vietējai kopienai svarīgu jautājumu, tādējādi apgūstot gan pozitīvu sadarbības praksi, gan jaunu politiskās līdzdalības pieredzi. Taču līdzdalības formu izvēlē vēlams nodrošināt tā pieejamību visām vecuma kategorijām.
7. Latvijas pašvaldībām ieteicams veikt līdzdalības procesa pašnovērtējumu, lai objektīvi izvērtētu procesa stipros un vājos posmus, veiktu revīziju organizatoriskās un lēmumu pieņemšanas procedūrās, izvērtētu to atbilstību iedzīvotāju vajadzībām un komunikācijas formām. Jau šobrīd situācija Latvijā parāda, ka iedzīvotāji sava viedokļa paušanai izmanto sadarbības un komunikāciju veidus ārpus oficiālā līdzdalības ietvara.
8. Referendums kā līdzdalības mehānisms ir jauna tradīcija, sadarbības forma gan pašvaldībai, gan iedzīvotājiem. Svarīgas ir pašvaldības kopējās intereses un attīstība, ne personiskās ambīcijas vai politiskā atriebība. Politisko līdzdalību var iemācīties tikai to praktizējot.
9. Vienlaikus ar tiesisko regulējumu par jaunu tiešās līdzdalības formu izmantošanu pašvaldībās piedāvāt risinājumu, kā viedokļa izteikšanu jeb balsošanu par vietējai kopienai svarīgiem jautājumiem padarīt pēc iespējas vienkāršāku un lētāku.
10. Pārdomājama un politiski atbildīgi ir izsverama referenduma rosināšanas optimālas procedūras izvēle. Pilsoniskas iniciatīvas zema sliekšņa noteikšana, no vienas puses, veicina demokrātiju, no otras puses, tā var tikt izmantota kā nemitīgs politiskās cīņas līdzeklis. Savukārt augsts dalības kvoruma ierobežojums tos var atzīt par bieži nenotikušiem un rezultātā zaudēt savu ekskluzīvo statusu.
11. Pētījuma rezultāti neapstiprina sakarību starp iedzīvotāju apmierinātību ar savas pašvaldības darbu un referendumu ieviešanu kā līdzdalības formu. Pašvaldības referendumu ieviešanai vismazākais atbalsts ir no to reģionu iedzīvotājiem, kuri ir visapmierinātākie ar savu pašvaldību darbu (Kurzeme) un visneapmierinātākie (Latgale). Tas rosina domāt par atšķirīgiem iemesliem viedokļa formulējumā starp reģionu iedzīvotājiem jautājumā par pašvaldību referendumu ieviešanas nepieciešamību, tomēr pētījuma datu kontekstā nevar apgalvot – jo apmierinātāks iedzīvotājs ar savas pašvaldības darbu, jo vairāk viņš atbalsta pašvaldības referendumu ieviešanu kā tiešās līdzdalības veidu, vai arī – jo mazāk apmierināts iedzīvotājs ar savas pašvaldības darbu, jo vairāk izjūt nepieciešamību pēc referenduma kā iedzīvotāju tiešās līdzdalības veida ieviešanas.

Vai reprezentatīvās demokrātijas institūcijām zaudējot nozīmi, arvien būtiskākas kļūs tiešās demokrātijas līdzdalības formas, būs atkarīgs no iedzīvotāju un pašvaldību sadarbības kvalitātes un iedzīvotāju pārliecības, ka viņu viedoklim ir nozīme pašvaldības politikas veidošanā. Iegūtie pētījuma rezultāti norāda, ka iedzīvotāji visai racionāli vērtē pašvaldību referendumu priekšrocības un trūkumus, kā arī visai pragmatiski izturas pret to ieviešanu.

Lai arī pašvaldību referendumu ieviešana, autores skatījumā, ir atbalstāma līdzdalības forma, taču pētījuma rezultāti parāda, ka šobrīd tās ieviešanai nav pārliecinoša sabiedrības atbalsta, ko, iespējams, ir noteikusi politiskas iniciatīvas strauja virzība bez tai piekrītošās politiskās gribas to profesionāli un pacietīgi skaidrot.

Izmantotās literatūras saraksts