TEHNOLOĢIJAS MŪSDIENU SKOLĀ – NEPIECIEŠAMĪBA UN IZAICINĀJUMI

TECHNOLOGIES IN MODERN SCHOOL – NECESSITY AND CHALLENGES

Inese Lūsēna–Ezera, Dr.sc.administr
Liepājas Universitāte, Latvija

Kristīne Bārdule
Liepājas Universitāte, Latvija

Ievads

Pasaule, kurā dzīvo mūsu bērni, ir pilnīgi atšķirīga no tās, kurā augām un mācījāmies mēs. Pieaugošais informācijas apjoms, izgudrojumu un atklājumu tempi, tehnoloģiju straujā attīstība nosaka nepieciešamību ieviest izmaiņas mācību procesā visās izglītības pakāpēs un izglītības sistēmā kopumā.

Pirmkārt, lai skolēni spētu orientēties plašajā informācijas plūsmā, izglītības sistēmā ir jābalstās uz kompetenču attīstību, nevis faktu apguvi. Jau 2002.gada Eurydice ziņojumā tika uzsvērts, ka pasaulē, kurā faktu zināšanu krājuma radīšanas, izplatīšanas un pieejamības ātrums arvien palielinās, samazinās nepieciešamība iegaumēt zināšanas, jo tehnoloģiskā progresa straujās attīstības dēļ mācību priekšmetu zināšanas var drīz novecot, savukārt svarīgas faktu zināšanas var ātri apgūt un nodot ar informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) palīdzību. Tāpat šajā dokumentā uzsvērta arī atbilstošu instrumentu nepieciešamība informācijas atlasīšanai un apstrādei, zināšanu pielietošanai, kas vajadzīgas, lai tiktu galā ar mainīgajiem darba, izklaides un ģimenes modeļiem Ar šo tādējādi pievēršot uzmanību izglītībā attīstīt tieši kompetences, nevis faktu zināšanas (Eurydice, 2002).

Tātad šodien skolēniem ir jāapgūst prasmes atlasīt informāciju, atrast būtiskāko, izmantojot dažādus resursus, kas nav tikai mācību grāmatas. Raksta autores uzskata, ka skolēniem jāprot veidot sasaiste starp esošajām un jaunām zināšanām, savukārt, balstoties uz zināšanām, jāprot pieņemt pārdomātus lēmumus, jāmācās patstāvīgi un nepārtraukti papildināt savas zināšanas.

Otrkārt, skolai ir jāveicina katra skolēna individuālo spēju attīstība un jārada apstākļi, kuros šīs spējas var atklāties, jo mūsu nākotne ir atkarīga no talantu daudzveidības, nevis no vienveidīgi novērtētām spējām. Katram skolēnam piemīt ne tikai inteliģence, kas veidojas zināšanu apgūšanas procesā skolā, bet arī, balstoties uz ģimenē gūtajām priekšzināšanām un pieredzi, veidojusies emocionālā inteliģence. Ne vienmēr cilvēki ar augstāku inteliģences koeficientu gūst lielākus panākumus dzīvē. Bieži emocionālajai inteliģencei ir lielāka nozīme nekā augstam inteliģences koeficientam (Goulmens, 2001). Tādējādi mācību procesā, vērtējot skolēnus, ir jāņem vērā katra bērna individuālās spējas un unikālā iepriekšējā pieredze un jāspēj rast balansu starp skolēnu akadēmisko spēju un emocionālās inteliģences vērtējumu.

Treškārt, arvien nozīmīgāka ir informācijas un komunikāciju tehnoloģiju pielietošanas prasme dažādās dzīves sfērās. Tādējādi ikvienam cilvēkam ir nepieciešams apgūt datorpratību (computer literacy). Galvenais tajā ir prasme lietot datoru, izmantot datora un citu IKT instrumentu sniegtās iespējas tieši savas darbības jomā (Informatizācijas un komunikācijas tehnoloģijas izglītības kvalitātei, 2006).

Lai arī skolotāju arsenālā ir daudz dažādu mācību metožu, līdzekļu un materiālu, bērnu potenciālu tie ne vienmēr atver. Mācību procesā netiek pilnvērtīgi izmantotas IKT iespējas, nav arī apkopotu datu par IKT pielietošanas efektivitāti. Mācību procesā joprojām dominē faktu zināšanu apguve un netiek pietiekami attīstītas kompetences. Tādējādi šī pētījuma mērķis ir noskaidrot informācijas un komunikāciju tehnoloģiju izmantošanas nepieciešamību un iespējas izglītībā, veicot Latvijas pamatizglītības standarta un mācību priekšmetu standartu kontentanalīzi, kā arī, analizējot teorētiskās nostādnes par kompetenču attīstības nozīmi nākotnes sabiedrības izglītošanā un kompetenču attīstības iespējas, izmantojot IKT.

IKT izmantošana veicina izmaiņas izglītības sistēmā kopumā (Garcia, Largo, 2008). Tādējādi pedagogiem, kuri tehnoloģiju pasaulē ir “digitālie imigranti” (Rubene, 2013), nepieciešams apzināties IKT plašās izmantošanas iespējas izglītības procesā gan informācijas analīzei, gan kompetenču attīstībai, gan katra skolēna individuālo spēju pilnveidošanai un izglītības pieejamības nodrošināšanai. Tehnoloģiju jēgpilnai izmantošanai izglītības procesā ir nepieciešamas inovācijas – process, kurā jaunas zinātniskās, tehniskās, sociālās, kultūras vai citas jomas idejas, izstrādnes un tehnoloģijas tiek īstenotas tirgū pieprasītā un konkurētspējīgā produktā vai pakalpojumā (Nacionālā inovāciju programma 2003.–2006.gadam, 2003), kuras visefektīvāk var realizēt pedagogi, kas pārzina izglītības saturu. Izglītībā jēdzienu “inovācija” raksta autores saista ar inovatīvu skolotāju, kurš māca skolēniem šodien to, kas būs nepieciešams rīt, ļauj skolēniem eksperimentēt, māca pašizglītoties, strādāt kolektīvā, mācīšanās procesā izmanto svešvalodas, pats seko līdzi jaunajām attīstības tendencēm; inovatīvu mācību materiālu, kurš var tikt izmantots skolēniem ar dažādām mācību vajadzībām un ar kura palīdzību tiek realizēta individuālā pieeja; inovatīvu izglītību, kas ir apgūstama katram pieejamā formā, laikā un vietā.

Tādējādi skolās šobrīd ir vajadzīgas nevis reformas un skolas evolūcija, bet gan revolūcija. Viens no izaicinājumiem izglītības sistēmā ir ieviest inovācijas – citas mācību metodes, darba formas, mainīt mācību vidi, lai sagatavotu skolēnus dzīvei sabiedrībā, kurā pastāvīgi notiek pārmaiņas. Šie nosacījumi skolotājam kā personībai liek būt radošam – kompetentam, spējīgam elastīgi, tēlaini domāt un motivētam (Emabile, 2007).

1. Nepieciešamās kompetences informācijas sabiedrībā

Informācija ir kļuvusi par vienu no svarīgākajām lietām sabiedrībā un sadzīvē. Zināšanas un prasmes praktiski izmantot jaunās tehnoloģijas un to radītās iespējas, iegūt labumu no tām nosaka iegūtā izglītība. Informācijas sabiedrība, kura ikdienā aktīvi izmanto informācijas tehnoloģiju sniegtās priekšrocības un mērķtiecīgi veicina to attīstību, kurā prasme iegūt, fiksēt un radīt jaunu informāciju ir galvenā indivīda labklājības palielināšanas iespēju un sociālās vērtības mēraukla (Komercdarbības konkurētspējas un inovācijas veicināšanas programma 2007.–2013.gadam, 2007), sāk veidoties jau skolā. Zināšanas kļūst par garīgu vērtību, par materiālo vērtību un labklājības pamatu, informācijas pratība, mūžizglītība, pāreja no mācīšanas uz patstāvīgu mācīšanos ir raksturīgas informācijas sabiedrības iezīmes. Informācijas sniegšanai, apmaiņai un izmantošanai ir nozīmīga loma sabiedrības locekļu ekonomiskās, sociālās, kultūras un citās dzīves sfērās. Nozīmīga ir katra indivīda izglītība un uz zināšanām balstīta ekonomika, kas sekmē ikviena indivīda un visas sabiedrības dzīves līmeņa paaugstināšanos.

Raksta autores uzskata, ka informācijas sabiedrība ir jauns sabiedrības organizācijas modelis. Vēsturiski ir nomainījušies trīs sabiedrības organizācijas modeļi, mainoties sabiedrības primārām vērtībām – pirmatnējā sabiedrība, agrārā sabiedrība un industriālā sabiedrība. 21.gadsimtu raksturo informācijas sabiedrības veidošanās, jo šodien ikvienu sabiedrības locekli katru mirkli apņem milzīgs informācijas apjoms, nebijuši zinātnes attīstības tempi un informācijas un komunikāciju tehnoloģiju attīstības tendences.

Informācijas sabiedrības veidošanās izvirza nepieciešamību pārskatīt pašreizējo mācību programmu saturu, kā arī mācīšanas un mācīšanās metodes, kas savukārt ir radījis pastiprinātu interesi par pamatkompetencēm (key competencies), tām kompetencēm, kuras uzskata par nepieciešamām veiksmīgai dalībai sabiedrībā visā dzīves laikā (Eurydice, 2002), nepieciešamām zināšanām, profesionālo pieredzi, izpratni kādā noteiktā jomā, jautājumā, un prasmi zināšanas un pieredzi izmantot konkrētā darbībā (Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca, 2000).

Eiropas Parlaments 2006.gadā izstrādāja un apstiprināja astoņas pamatkompetences izglītībā, kas ir pamatā mūžizglītībai – saziņa dzimtajā valodā, saziņa svešvalodās, matemātikas kompetence un pamatprasmes zinātnē un tehnoloģijās, digitālā kompetence, mācīšanās mācīties, sociālā un pilsoniskā kompetence, pašiniciatīva un uzņēmējdarbība, kā arī kultūras izpratne un izpausme. Digitālā kompetence paredz IKT izmantošanu darbam, atpūtai un saziņai, datorprasmes sadarbībai un uzņēmējdarbības veicināšanai (Key Competences in Europa, 2009). Latvijas kontekstā 21.gadsimtā nepieciešamās kompetences – valodu prasmes, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju pārzināšana un lietošanas prasmes, saziņas un sadarbības prasmes, darba prasmes, uzņēmējspējas, pilsoniskā apziņa, radošums un spēja kritiski domāt, plānot finanses, novērtēt riskus un rast tiem risinājumus – ir ietvertas Latvijas Nacionālā attīstības plānā. Tāpat tiek noteikts, ka kompetences jāpilnveido visa mūža garumā, jo mēs nevaram paredzēt nākotnes vajadzības. Kompetenču pilnveidošanai visa mūža garumā ir izvirzīti arī uzdevumi, kas ietver mācību procesā iekļaut inovatīvu saturu un ieviest darba formas, kuras veicina radošumu un uzņēmējspējas, izmantojot digitālu mācību vidi, mūsdienīgu svešvalodu apguvi, dabas zinātņu un sociālo zinātņu padziļinātu apguvi, kā arī karjeras izglītības integrēšanu gan pamata, gan vispārējā vidējā izglītībā (Latvijas Nacionālās attīstības plāns 2014.–2020.gadam, 2012).

Tomēr spēkā esošajā Latvijas pamatizglītības standartā tikai valodas jomas mācību priekšmetos ir tieša norāde uz kompetenču attīstību, savukārt pārējo jomu mācību priekšmetos ir netiešas norādes, konkretizējot tikai zināšanu, prasmju un attieksmju kopumu, kas jāapgūst attiecīgajā mācību priekšmetā. Tādējādi Latvijas obligātajā izglītībā lielākoties mācību process joprojām tiek balstīts uz faktu zināšanu apguvi, nevis kompetenču attīstīšanu. Šī iemesla dēļ pedagogiem, kā nākotnes sabiedrības izglītotājiem, ir jāapzinās kompetenču nozīme, un mācību procesā tās jāattīsta, lai sagatavotu skolēnus veiksmīgai darbībai vidē ārpus skolas, lai katrs skolēns spētu integrēties dažādās sociālās sistēmās, tajā pašā laikā saglabājot neatkarību un, mainoties apstākļiem, būtu spējīgs patstāvīgi atjaunot savas zināšanas un prasmes.

Gandrīz visas Eiropas valstis, kas izmanto šo kompetenču ietvarsistēmu, iesaka lietot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas kā līdzekli, kas palīdzētu skolēniem apgūt vismaz daļu no šīm kompetencēm. Lai arī Eiropas Savienības vienpadsmit valstīs tiek ieteikts izmantot IKT visu ES pamatkompetenču apguvei, Latvijā tiek rekomendēts IKT izmantot tikai saistībā ar digitālo kompetenci un matemātikas un zinātņu kompetenci (Eurydice, 2011).

2. IKT izmantošana kompetenču attīstīšanai

Mūsdienu sabiedrībā cilvēki dzīvo it kā divās pasaulēs – reālajā un virtuālajā. Lai informācijas sabiedrībā cilvēks būtu veiksmīgs – spētu iekļauties sabiedrībā, dibināt sociālos kontaktus, mācīties, pilnveidot sevi, atrast darbu, viņam ir jābūt veiksmīgam abās šajās pasaulēs. Tādēļ, pirmkārt, skolotājiem nepieciešams pilnveidot savas prasmes un parādīt skolēniem sociālās vides izmantošanas iespējas, tad bērns mācīsies dzīvot abās pasaulēs, pratīs sadarboties ar citiem cilvēkiem, virtuālo vidi izmantos mācībām, sevis pilnveidošanai, kontaktu dibināšanai (Rubene, 2013).

Modernās tehnoloģijas ir tās, kas ietekmē un maina izglītības sistēmu visās valstīs. Tehnoloģiju straujais uzvaras uznāciens iespaido pedagoģisko domu visā pasaulē, kas pedagoģijai nozīmē jaunas pieejas mācību procesam un mācību metožu meklējumus. IKT izmantošana var sniegt vairākus ieguvumus, tomēr īpaši nozīmīgi, ja paši skolēni mācību procesā var izmantot IKT. Pētījumi rāda, ka IKT izmantošana var palielināt skolēnu motivāciju mācīties, ļaujot viņiem vairāk kontrolēt mācību pieredzes gūšanu (Passey et al., 2003). Pētījumā par inovatīvu praksi lietot skolā IKT, skolotāji secina, ka IKT pielietojums mācību procesā motivē skolēnus veikt darbu, pilnveidot to un sasniegt standartu prasības. Skolēni uzskata, ka izmantojot tehnoloģijas, ir iespēja attīstīt digitālo kompetenci, kura būs nepieciešama nākotnē gan izglītojoties, gan strādājot, kā arī to, ka, izmantojot IKT, ir iespēja atkārtot mācību saturu, ja tas netika izprasts pirmajā reizē. Pētījumā tāpat arī noskaidrota IKT nozīme pašmotivācijas paaugstināšanā (Kington et al., 2002). Turklāt IKT izmantošana noteiktu priekšmetu apguvē var pozitīvi ietekmēt mācību rezultātus (Eurydice, 2011).

Prasmīga un kritiska tehnoloģiju pielietošana mācību procesā nodrošina skolēniem veiksmīgu iekļaušanos informācijas sabiedrībā. Ar tehnoloģiju jeb digitālo kompetenci, kas ir mācību pamatā un saistīta ar pārliecinošu un kritisku IKT izmantošanu, ir iespējams nodrošināt veiksmīgu citu kompetenču veidošanos, kas nepieciešamas visās izglītības pakāpēs un visos mācību priekšmetos (Eurydice, 2002). Digitālo līdzekļu lietošanas prasme, zināšanas un prasmes, kas nepieciešamas, lai piedalītos svarīgās IKT lietotāju aktivitātēs, šodien tiek uzskatītas par priekšnoteikumu pamatprasmju ieguvei gan noteiktos priekšmetos, gan starppriekšmetu jomā (ICT Cluster, 2010).

Nenoliedzami – IKT integrēšana mācību priekšmetu standartos ir liels izaicinājums skolotājiem, jo, kā norāda Krievijas Pedagoģisko zinātņu doktors Aleksandrs Uvarovs (Уваров), tehnoloģiju ieviešana mācību procesā negarantē augstākus mācību rezultātus skolēniem. Ir nepieciešams mainīt mācību procesā izmantotās mācību metodes un sadarbības formas starp skolotāju un skolēniem (Uvarovs, 2013). Ir nepieciešams formulēt, kā izmantot IKT, lai tiktu sasniegti mācību mērķi un pilnveidots mācību process (Pineida, 2011). Tāpat arī pastāv maldīgs priekšstats, ka mācīšanās procesa pilnveide un pamatkompetenču attīstīšana ir iespējama, IKT integrējot tikai mācību priekšmetā informātika. (Danče, 2010). Tādēļ izglītībā ir nepieciešamas inovatīvas pedagoģiskās metodes, kuru pamatā ir aktīva un empīriska mācīšanās, kuras ir pilnveidojamas, izmantojot IKT, un var palielināt skolēnu iesaistīšanos un uzlabot viņu rezultātus (Eurydice, 2011). Tādējādi skolēniem tiktu attīstītas 21.gadsimtā nepieciešamās kompetences, kā arī viņu individuālās spējas. Uzlabojot savu datorpratību un izmantojot zināšanas mācību priekšmetā un metodikā, skolotājiem būtu iespēja vairāk ieinteresēt skolēnus mācību priekšmeta apguvē. Tomēr, pamatojoties uz pētījumu rezultātiem secināts, ka skolotāji atzīst IKT nozīmi izglītībā, tomēr viņiem sagādā grūtības šo tehnoloģiju apguve, tādēļ līdz šim salīdzinoši maz skolotāju IKT izmanto mācību stundās (Eurydice, 2011).

IKT pielietojums izglītībā tiek saistīts arī ar skolēnu vērtēšanu: IKT izmantošana var atvieglot vērtēšanu, kā arī vērtēšana var būt pilnībā balstīta uz IKT. Pašvērtēšana ir formatīva vērtēšana, kurā skolēni paši vērtē savu darbu. IKT var palīdzēt skolēniem to veikt, jo tūlīt sniedz atbildi par skolēna darbu un ļauj koplietot informāciju. Mācību rezultātu vērtēšanā galvenā uzmanība tiek pievērsta tam, ko skolēnam jāspēj veikt noteikta izglītības posma vai pakāpes beigās. IKT izmantošana var atvieglot šo kompetenču vērtēšanu. E-portfelis ir pilnībā uz IKT balstīts vērtēšanas mehānisms. Tas ir elektronisks lietotāju sasniegumu apko­pojums, kas ļauj novērtēt skolēnu kompetences. Latvijas izglītības sistēmā tiek izmantota pašvērtēšana un mācību rezultātu vērtēšana, bet saskaņā ar pētījumu Latvijā nav izstrādātas rekomendācijas par skolēnu vērtēšanu, izmantojot IKT (Eurydice, 2011). Arī e-portfelis kā vērtēšanas veids šobrīd Latvijas izglītības sistēmā skolēnu kompetenču vērtēšanai netiek piedāvāts. Tādējādi skolēnu akadēmisko zināšanu un emocionālās inteliģences vērtējuma sabalansēšana un izvērtēšana pilnībā balstās uz skolotāja vērtējumu, kas bieži varētu būt subjektīvs.

3. Informācijas un komunikāciju tehnoloģiju iekļaušana valsts pamatizglītības standartā Latvijā

Latvijā obligātā pamatizglītība apgūstama no septiņu gadu vecuma. 2006.gada 19.decembrī ir apstiprināti noteikumi par valsts standartu pamatizglītībā un pamatizglītības mācību priekšmetu standarti. Pamatizglītības standartā noteiktie pamatizglītības programmu galvenie mērķi ir nodrošināt skolēnu ar sabiedriskajai un personiskajai dzīvei nepieciešamajām pamatzināšanām un pamatprasmēm un radīt pamatu turpmākajai izglītībai, veicināt skolēnu harmonisku veidošanos un attīstību, sekmēt atbildīgu attieksmi pret sevi, ģimeni, sabiedrību, apkārtējo vidi un valsti. Pamatizglītības programmu galvenie uzdevumi ir nodrošināt iespēju apgūt mācīšanās pamatprasmes un informācijas tehnoloģiju izmantošanas pamatiemaņas, nodrošināt iespēju apgūt Latvijas pilsonim nepieciešamās zināšanas un demokrātijas vērtības, nodrošināt iespēju gūt radošās darbības pieredzi, izkopt saskarsmes un sadarbības spējas (Noteikumi par valsts standartu pamatizglītībā un pamatizglītības mācību priekšmetu standartiem, 2006.). Pamatizglītības standartā ir noteiktas četras izglītības jomas – tehnoloģiju un zinātņu pamati, valoda, māksla un cilvēks un sabiedrība, kā arī jomām raksturīgie mācību priekšmeti.

Analizējot pamatizglītības standartu, tika konstatēts, ka tikai jomas tehnoloģiju un zinātņu pamati, kurā ietvertie priekšmeti ir matemātika, dabaszinības, ķīmija, fizika, bioloģija, ģeogrāfija un informātika, galvenajos uzdevumos ir nedaudz konkretizētas apgūstamās prasmes darbā ar IKT.

• Nodrošināt iespēju apgūt pamatzināšanas par matemātikas un dabaszinātņu likumsakarībām, informācijas tehnoloģiju izmantošanas iespējām, veicinot dabas vienotības izpratni.
• Veicināt pētniecības darba pamatu apguvi, vērojot parādības un procesus dabā, izmantojot matemātiskos modeļus un informācijas tehnoloģijas.
• Attīstīt izpratni par saistību starp matemātikas un dabaszinātņu sasniegumiem, tehnoloģijām, cilvēka ikdienas dzīvi, saimniecisko darbību un vidi, radot nepieciešamību rūpēties par vides un veselības saglabāšanu.
• Attīstīt daudzveidīgu mācību pieredzi (Noteikumi par valsts standartu pamatizglītībā un pamatizglītības mācību priekšmetu standartiem, 2006).

To apstiprina arī Eurydice pētījumā iegūtie dati, kuros norādīts, ka IKT izmantošana Latvijā ir minēta tikai saistībā ar matemātiku un dabaszinībām (Eurydice, 2011).

Lai noskaidrotu, cik lielā mērā pamatizglītības mācību priekšmetos ir paredzēts integrēt IKT, autores analizēja Latvijas pamatizglītības mācību priekšmetu standartos noteiktās apgūstamās zināšanas, prasmes un kompetences, beidzot 3., 6.un 9.klasi.

Latvijas skolēniem IKT zināšanas un prasmes paredzēts apgūt no 5. līdz 7.klasei atsevišķā mācību priekšmetā “informātika”. Šī mācību priekšmeta mērķis ir sekmēt izglītojamā zināšanu pilnveidošanu un praktisko prasmju attīstīšanu moderno informācijas un komunikācijas tehnoloģiju lietošanā informācijas iegūšanai, apstrādei un analīzei, kas nepieciešama daudzveidīgās dzīves situācijās un citu mācību priekšmetu apguvē (Noteikumi par valsts standartu pamatizglītībā un pamatizglītības mācību priekšmetu standartiem, 2006). IKT prasmju apgūšanai ir izstrādāts mācību priekšmeta Informātika standarts, kurā noteikts, ka skolēni:

• apgūst informācijas un komunikācijas tehnoloģiju pamatjēdzienus;
• pilnveido praktiskās informācijas un komunikācijas tehnoloģiju lietošanas prasmes, lai individuāli vai sadarbībā ar citiem spētu identificēt problēmas un risināt tās;
• gūst intelektuālās darbības brīvības un atbildības pieredzi demokrātiskā sabiedrībā;
• veido paradumu strādāt drošā darba vidē un apgūt paņēmienus, lai varētu izvairīties no veselības traucējumiem, kas gūti darbā pie datora, vai mazināt tos;
• izprot informācijas un komunikācijas tehnoloģiju straujās attīstības nozīmi sabiedrībā;
• motivēti attīsta savas spējas, lai kļūtu par pilntiesīgu informācijas sabiedrības locekli. (Noteikumi par valsts standartu pamatizglītībā un pamatizglītības mācību priekšmetu standartiem, 2006).

Pamatizglītības mācību priekšmetu standartos tiek ieteikts tehnoloģijas izmantot arī citu mācību priekšmetu mācīšanai – matemātikā, dabaszinībās, bioloģijā, fizikā, ķīmijā, sociālajās zinībās, Latvijas un pasaules vēsturē, mājturībā un tehnoloģijās. Tomēr atšķirībā no citām Eiropas valstīm Latvijā IKT tiek ieteikts izmantot tikai papildus aktivitātēm, piemēram, mājas darbu un projektu darbu veikšanai (Eurydice, 2011).

Pamatizglītības mācību priekšmetu standartos ir noteikts, ka skolēniem jāprot:

• izvēlēties nepieciešamos informācijas avotus un informācijas iegūšanas paņēmienus atbilstoši veicamajam uzdevumam,
• apkopot datus no dažādiem piemērotiem avotiem,
• apstrādāt un attēlot datus diagrammās un grafikos,
• izmantot kalkulatoru/datoru informācijas apstrādei,
• iegūt informāciju pētījuma plānošanai,
• apstrādāt un analizēt informācijas avotos un eksperimentos iegūtos datus, iepazīstināt klasesbiedrus ar iegūtajiem rezultātiem un apspriest tos,
• novērtēt iegūtās informācijas ticamību un salīdzināt dažādos avotos iegūto informāciju, izteikt savu viedokli par to. (Noteikumi par valsts standartu pamatizglītībā un pamatizglītības mācību priekšmetu standartiem, 2006).

Tomēr šīs prasmes var attīstīt gan izmantojot IKT, gan izmantojot citus līdzekļus un metodes, turklāt, tehnoloģiju iespējas tiek paredzēts izmantot ļoti vienpusēji. Pamatizglītības mācību priekšmetu standartos paredzēts, ka IKT tiek lietotas tikai informācijas iegūšanai, apstrādei un prezentācijai, ignorējot daudzveidīgās tehnoloģiju izmantošanas iespējas. Tāpat ir ļoti vispārīgi un nekonkrēti norādītas ar IKT pielietojumu apgūstamās zināšanas un prasmes, tādējādi veidojot situāciju, kad IKT var netikt pielietotas mācību priekšmeta apguvē. Tas nozīmē, ka IKT pielietošana dažādos mācību priekšmetos tiek atstāta skolotāju – entuziastu rokās.

Analizējot mācību priekšmetu standartos norādītās zināšanas un prasmes, kuras skolēniem jāapgūst, beidzot 3.klasi, var secināt, ka IKT pielietojums tiek ieteikts tikai mācību priekšmetā sociālās zinības:

• atrast nepieciešamo informāciju,

• izmantojot tehnoloģijas, jāatrod mācību uzdevuma veikšanai nepieciešamā informācija skolotāja norādītajos informācijas avotos, piemēram, Latvijas karte, zīmējums, uzziņu literatūra, vienkārši grafiki, saruna ar līdzcilvēkiem, plašsaziņas līdzekļi, arī internets (Noteikumi par valsts standartu pamatizglītībā un pamatizglītības mācību priekšmetu standartiem, 2006.).

Savukārt mācību priekšmetu standartos norādītajās apgūstamajās zināšanās un prasmēs, beidzot 6.klasi, dators tiek norādīts vienīgi kā informācijas iegūšanas resurss matemātikā, dabaszinībās, mājturībā un tehnoloģijās, Latvijas un pasaules vēsturē un sociālajās zinībās. Arī Eurydice pētījuma dati apliecina, ka Latvijā ieteikumu skolēniem par IKT izmantošanu vai atbalstu skolām sākumskolas izglītībā (1.–6.klase) praktiski nav (Eurydice, 2011).

Pamatizglītības mācību priekšmetu standartos, beidzot 9.klasi, tiek noteikts, ka jāprot izmantot kalkulatoru vai datoru informācijas apstrādē matemātikā. Informācijas tehnoloģijas ir jāprot izmantot kā vienu no informācijas avotiem fizikā, ķīmijā, bioloģijā, ģeogrāfijā un sociālajās zinībās. Ķīmijā un bioloģijā ir jāprot izmantot mūsdienīgas informācijas tehnoloģijas, lai saglabātu iegūto informāciju. Latvijas un pasaules vēsturē tiek paredzēts, ka skolēni ne tikai prot izmantot internetu informācijas iegūšanai, bet saprot, ka ne visi vēsturiskās informācijas avoti, īpaši internets, ir uzticami.

Valodu jomas mācību priekšmetu latviešu valoda, latviešu valoda un literatūra mazākumtautību izglītības programmās, mazākumtautības valoda, svešvaloda, mākslu jomas mācību priekšmetu literatūra, mūzika, vizuālā māksla, kā arī jomas “cilvēks un sabiedrība” mācību priekšmetu sports, ētika un kristīgā mācība standartos zināšanas, prasmes un kompetences, kuras jāapgūst izmantojot IKT, netiek konkretizētas.

Balstoties uz pamatizglītības mācību priekšmetu standarta analīzi un salīdzinošo Eiropas Savienības valstu pētījumu, var secināt, ka Latvijā praktiski nav rekomendāciju vai ieteikumu par IKT izmantošanu obligātajā izglītībā.

Vairumā Eiropas valstu skolas iekļauj IKT visā izglītības saturā (Eurydice, 2011), lai attīstītu skolēnu digitālo līdzekļu lietotprasmi (ICT Cluster, 2010). Savukārt Latvijā, apgūstot datorprasmes atsevišķā mācību priekšmetā informātika un citos mācību priekšmetos tās pielietojot reti, netiek nodrošināts apgūto zināšanu un prasmju praktisks pielietojums, tādējādi netiek veicināta datorpratības (computer literacy) veidošanās.

4. IKT izmantošanas iespējas mācību procesā

Pedagoģisko zinātņu doktors Aleksandrs Uvarovs pauž uzskatu, ka pašreizējā skola izveidojās informācijas revolūcijas rezultātā, kuras pamatā bija grāmatu iespiešana – tās bija XVII gadsimta jaunās informācijas tehnoloģijas. Šodien ir XXI gadsimts un tā laika informācijas tehnoloģijas sevi ir izsmēlušas (Uvarovs, 2013). Informācijas sabiedrības veidošanās un tehnoloģiju attīstība rada nepieciešamību ieviest izmaiņas arī skolās. Tādējādi nepieciešama cita izglītības vide, kur skolēnam ir iespēja izmantot datoru tad, kad viņam tas ir vajadzīgs. Skola ir jāmaina, un šis process ir neatgriezenisks (Uvarovs, 2013).

Vairums Eiropas valstu mācību procesā iesaka izmantot dažādas ierīces – datorus, projektorus, DVD, video, televizorus, kameras, interaktīvās tāfeles, mobilos tālruņus, e-grāmatu lasīšanas programmas un virtuālu mācību vidi, kurā ir integrētas vairākas IKT infrastruktūras, lai radītu personalizētu tiešsaistes mācību telpu (Eurydice, 2011). Pētījumu rezultātā ir secināts, ka IKT mērķtiecīga pielietošana izglītības sistēmā ir viens no instrumentiem, lai paaugstinātu izglītības kvalitāti. (Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas izglītības kvalitātei, 2006). Jēgpilna IKT izmantošana mācību procesā sniedz iespējas veidot efektīvu mācību vidi, kombinējot tekstu, attēlus, animācijas, video un audio informāciju, kā arī pilnveido skolēnu sadarbības prasmju attīstību, kā rezultātā iespējams nodrošināt personalizētas mācības, paaugstināt motivāciju un skolēnu mācību sasniegumus.

Tādējādi skolotājiem nepieciešama tāda darba plānošana, kuras rezultātā skolēniem būtu iespējams iegūt ne tikai zināšanas un attīstīt konkrētas prasmes, bet būtu arī iespēja katram radoši un patstāvīgi izpausties, izvēlēties gan darba vietu un laiku, gan tempu atbilstoši savām spējām, kā arī attīstīt pamatkompetences. Šajā gadījumā aktuāls ir arī jautājums par pedagogu spējām un zināšanām pilnvērtīgai IKT izmantošanai mācību procesā: vai zināšanas par IKT nav pārāk šauras? kādi IKT izmantošanas paņēmieni ir skolotāju rīcībā? vai tie ir efektīvi? Pirms rast atbildes uz iepriekšminētajiem jautājumiem, sākotnēji ir svarīgi saprast, kādas tad kopumā ir IKT pielietojuma iespējas mācību procesā (skat. 1.attēlu).

1. attēls. IKT izmantošanas iespējas mācību procesā

Lai izmantotu datoru mācību procesā, skolotājam vispirms ir jāuzkrāj datu bāze, shēmas, tabulas, animācijas un video materiāli, attēli utt. Izmantojot savu uzkrāto datu bāzi, datoriem var rast plašu pielietojumu. Skolotājiem tās ir iespējas izmantot teksta redaktoru pārbaudes darbu izveidei, visdažādāko materiālu sagatavošanai stundām, attēlu modelēšanai stundas vajadzībām, elektronisko materiālu ērtai saglabāšanai un papildināšanai. Skolēniem dators ir pacietīgs “pedagogs”, kurš var atkārtot izskaidrojumu tik daudz reižu, cik nepieciešams, neizrādot nepatiku vai nogurumu. Tas pilnībā pievērš uzmanību vienam skolēnam, ko nevar izdarīt skolotājs, kurš strādā ar visu klasi. Dators ir “laipns, uzmanīgs un iecietīgs”, veidojot dialogu ar jebkuru skolēnu, kā arī objektīvi un uzreiz novērtē skolēna zināšanas.

Interaktīvās tāfeles izmantošana stundās paaugstina skolēnu motivāciju aktīvāk līdzdarboties, paver jaunas līdz šim nebijušas iespējas stundas organizācijā, sadarbībā, skolēnu ieinteresēšanā un motivēšanā, materiālu sagatavošanā, stundas pierakstu saglabāšanā. Interaktīvās tāfeles piedāvā attēlu galerijas, uzdevumu veidošanas sagataves, kas palīdz skolotājiem integrēt tehnoloģijas mācību procesā jebkuras klases skolēniem visos mācību priekšmetos.

Grafiskos redaktorus var izmantot attēlu izveidei un rediģēšanai, fotogrāfiju apstrādei, kā arī dizaina projektu izstrādei. Tos var izmantot zīmēšanai no pavisam vienkārša darba līdz iespaidīga digitālā zīmējuma iegūšanai. Ar grafisko redaktoru palīdzību veiksmīgi var veicināt skolēnu radošumu.

Izmantojot digitālo kameru, skolēni var izveidot sava darba video, iegūstot gatavu produktu, kuram ir zināma vērtība pašam skolēnam un ar kuru var dalīties ar saviem klasesbiedriem, vecākiem, skolotājiem. Tāpat digitālā kamera var tikt pielietota, lai ierakstītu un analizētu katrs savu darbu.

Web 2.0 rīki ir tehnoloģijas, kas ļauj sadarboties un attīstīt cilvēku idejas. Tās apvieno dažādas tehnoloģijas, nodrošinot savstarpēju informācijas apmaiņu un attālinātu sadarbību skolotājam ar skolēnu vai skolēniem savā starpā. Tās ļauj radīt kopienas un sociālās vietnes, kur saturu veido ne tikai vietnes turētāji, bet arī tās apmeklētāji, nodrošina vieglu failu apmaiņu un dažādu emuāru rakstīšanu, veidojot dažādus forumus un ļaujot ievietot video.

Dažādot stundas iespējams, izmantojot kompaktdiskus (CD). Tos var izmantot praktiski visos stundas posmos, lai veicinātu mācību priekšmeta apguves motivāciju. Tas ir papildus ilustratīvais materiāls, grafiki, animācijas, video un audio fragmenti, interaktīvi laboratorijas darbi, kurus var veikt ar bīstamām vielām dabaszinību mācību priekšmetos, “ceļošana laikā” vēsturē, uzdevumi valodu apguvei. CD dod skolēnam iespēju interaktīvi modulēt situācijas, kuras ir sarežģīti īstenojamas ar tradicionālajām mācību metodēm.

Learning Suite ir Microsoft piedāvāts bezmaksas programmu un rīku komplekts, kas paredzēts tieši izglītības procesa pilnveidošanai. Ar šo programmu un rīku palīdzību iespējams attīstīt skolēnu sadarbības prasmes, veicināt radošumu, veikt pētījumus, pilnveidot skolēnu digitālās prasmes, kā arī pašiem skolotājiem pilnveidot savas zināšanas un prasmes darbā ar IKT.

Datorprezentācijas ir efektīva metode jebkura mācību priekšmeta apguvē un informācijas sniegšanā. Tas ir līdzeklis, kas padara mācību procesu intensīvāku, bagātina to. Izmantojot prezentāciju lietotnes, ir iespējams skolēniem demonstrēt attēlus, shēmas, diagrammas, kartes, zīmējumus, tādējādi nodarbinot visus atmiņas veidus – dzirdes, redzes, asociatīvo. Attēli palīdz vizualizēt abstraktas idejas, ko skolēniem savādāk būtu grūti iztēloties. Izmantojot datorprezentācijas, ir iespējams nodrošināt skolēnu patstāvīgo darbību un sadarbību. Prezentācijās iekļautie testi ļauj pārbaudīt mācāmās vielas apguvi. Vienreiz izveidotu prezentāciju turpmāk viegli pilnveidot, papildināt un izmantot ar citu mērķi. Nav nepieciešams skolā iegādāties daudz un dažādus plakātus, tādējādi ietaupot finanšu līdzekļus.

Internets piedāvā gan skolēniem, gan skolotājiem plašu un daudzpusīgu satura informāciju par visdažādākajām tēmām. Skolēniem darboties ar informāciju Internetā ir jāmāca. Informācijas meklēšana prasa pacietību, loģisku pieeju, analīzes prasmes un pierakstu veikšanu. Tātad, izmantojot internetu, ir iespēja mācīt skolēniem būt kritiskiem pret iegūto informāciju, pārbaudīt šīs informācijas patiesumu, citēt avotus un rakstīt atsauces, gatavojot referātus vai projektus, lai tiktu ievērotas autortiesības un jebkuram interesentam pašam dotu iespēju atrast konkrēto tīmekļa lapu vai dokumentu. Internetā ir iespējams lejuplādēt dažādas mācību materiālu veidošanas bezmaksas programmas. Izmantojot Internetu, ir iespējams mācību procesā izmantot web 2.0 rīkus.

Tehnoloģijas savas uzskatāmības dēļ palīdz dziļāk apgūt mācību priekšmetus, attīstīt iztēli un skolēnu radošās spējas, un, atšķirībā no mācību grāmatām, tās veido plašu mācību materiālu, kurā apvienots teksta materiāls, interaktīvie modeļi, vienkāršās animācijas, video materiāli, zīmējumi, skaņas. IKT pielietojums mācību procesā ir saistāms gan ar informācijas atlases un analizēšanas prasmju attīstību, gan prezentācijas prasmi, gan prasmi sadarboties un prasmi mācīties.

Secinājumi

Ir svarīgi, lai jaunā paaudze veiksmīgi sagatavotos dzīvei strauji ekonomiski un tehnoloģiski mainīgajā laikā. Lai to veiksmīgi sasniegtu, nozīmīga ir skolēnu iegūtās izglītības kvalitāte, skolēnu gatavība turpināt izglītību visā dzīves laikā, spēja sasniegt iecerēto un būt atbildīgam par savām veiksmēm un neveiksmēm. To var panākt, izglītības procesā pielietojot informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, tādējādi nodrošinot mācību mērķu optimālu sasniegšanu, kompetenču attīstīšanu, ievērojot gan sociālo pasūtījumu, gan skolēnu intereses.

Izmantojot IKT piedāvātās iespējas un realizējot inovatīvas pedagoģiskās pieejas – uz projektiem balstītas mācību aktivitātes, personalizētas mācības, kas skolēniem ļauj mācīties viņu sagatavotībai, pieredzei un interesēm atbilstošā veidā, individualizētas mācības, kad skolēniem tiek dota iespēja darboties sev piemērotā tempā, vietā un laikā, ir iespējams mācības pielāgot atsevišķu skolēnu prasmju līmenim un izglītības vajadzībām, tādējādi paaugstinot skolēnu motivāciju mācīties un attīstot katra individuālās spējas un talantus.

Normatīvajos dokumentos ir nepieciešams izstrādāt rekomendācijas par IKT izmantošanu obligātajā izglītībā, lai nodrošinātu apgūto zināšanu un prasmju praktisku un radošu pielietojumu un kompetenču attīstību, kā arī veicinātu datorpratības veidošanos.

Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas piedāvā dažādus rīkus, kas rada jaunas iespējas darbam klasē, palīdz dziļāk apgūt mācību priekšmetus, attīsta iztēli un skolēnu radošās spējas, veido plašu mācību materiālu klāstu.

Izmantotās literatūras saraksts