VIDES PRASĪBU VĒRTĒŠANA PUBLISKAJOS IEPIRKUMOS

ASSESSMENT OF ENVIRONMENTAL REQUIREMENTS IN PUBLIC PROCUREMENT

Una Skrastiņa
Biznesa augstskolas Turība doktorante, Latvija

Džeina Gaile
Latvijas Universitāte, Latvija

Ievads

Vides jautājumi ir kļuvuši par ikdienā bieži apspriežamu tematu. Mūsu dzīvi ietekmē apkārtējā vide, tāpat kā mēs ietekmējam to, un daudzos no mums mājo apziņa, ka pret apkārtējo vidi jāizturas saudzīgi. Tomēr mūsdienu straujajā dzīves ritmā bieži tiek aizmirsts, cik ļoti mūsu izvēles ietekmē apkārtni, radot gan negatīvu, gan pozitīvu ietekmi. Tā kā pieprasījums rada piedāvājumu, pircēju noteiktās prasības var būtiski ietekmēt piedāvāto preču kvalitāti. Jo apjomīgākas šīs izvēles, jo lielāka ietekme, līdz ar to nebūs pārspīlēts, sakot, ka valsts iestādes, pašvaldības un citas publiskā sektora institūcijas apkārtējos procesus spēj ietekmēt būtiskāk, kā katrs no mūsu atsevišķajiem ikdienas lēmumiem. Tiešākais veids, kādā notiek šī ietekme, ir iepērkot valstij un sabiedrībai nepieciešamās preces, pakalpojumus un būvdarbus. Publiskie iepirkumi, kas ir viens no publisko līdzekļu izmantošanas veidiem, 2011.gadā veidoja 9% no iekšzemes kopprodukta. (Iepirkumu uzraudzības birojs, 2012a). Tādēļ pasūtītājiem, nosakot prasības nepieciešamajām precēm, pakalpojumiem un būvdarbiem, ir iespēja veicināt kopējo mērķu īstenošanu. Arī piedāvājumu vērtēšanas kritēriju pareiza izvēle publiskajos iepirkumos ir veids, kā ietekmēt apkārtējo vidi. Tādēļ šajā rakstā apskatīsim, kāds ir tiesiskais regulējums, kas nosaka šīs izvēles par labu vienai vai otrai precei vai pakalpojumam tieši saistībā ar vides aspektiem gan Eiropas Savienībā, gan Latvijā. Raksta mērķis ir apkopot šobrīd esošo informāciju par vides prasībām un to piemērošanu publiskajos iepirkumos, tai skaitā informējot par sasniedzamajiem mērķiem vides jomā, normatīvo regulējumu, veidiem, kā ar publisko iepirkumu palīdzību sasniegt šos mērķus, norādot arī avotus, kas palīdz regulējuma praktiskajā piemērošanā. Tāpat norādīts, kādā virzienā paredzama vides prasību attīstība publisko iepirkumu kontekstā, savukārt raksta beigās apkopoti secinājumi par esošo situāciju un problēmām. No zinātniskās pētniecības metodēm šajā darbā izmantota deskriptīvā (aprakstošā) metode, ar kuras palīdzību tiek noskaidrots vides prasību jēdziens publiskajos iepirkumos, dogmatiskā metode, kas tiek lietota, lai iegūtu tiesisko normu, kas regulē vides prasības, juridiskā satura pareizu izpratni un analītiskā metode, ar kuru noskaidrots un vērtēts šo normu saturs.

1. Kāds ir mērķis?

Eiropas Savienības (turpmāk – “ES”), līdz ar to arī Latvijas attīstības virzieni noteikti 2010.gada 17.jūnijā apstiprinātajā stratēģijā “Eiropa 2020: stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei” (turpmāk – “Stratēģija “Eiropa 2020””). Kā norādīts tās kopsavilkumā, mums ir vajadzīga stratēģija, kas palīdzētu izkļūt no krīzes spēcīgākiem un padarīt ES par gudru, ilgtspējīgu un integrējošu ekonomiku ar augstu nodarbinātības, ražīguma un sociālās kohēzijas līmeni. Stratēģija “Eiropa 2020” izvirza trīs prioritātes, kuras savstarpēji pastiprina cita citu:

1. gudra izaugsme – uz zināšanām un inovāciju balstītas ekonomikas attīstība;
2. ilgtspējīga izaugsme – resursu ziņā efektīvākas, videi nekaitīgākas un konkurētspējīgākas ekonomikas veicināšana;
3. integrējoša izaugsme – tādas ekonomikas veicināšana, kurā ir augsts nodarbinātības līmenis un kas nodrošina sociālo un teritoriālo kohēziju. (Eiropas Komisija, 2010).

Kā redzams, jau prioritārā līmenī ir nostiprināts videi nekaitīgākas saimniekošanas princips, kas vienīgais ilgtermiņā spēj nodrošināt saprātīgu resursu patēriņu un to saglabāšanu nākamajām paaudzēm. Kā vienu no septiņām pamatiniciatīvām Eiropas Komisija (turpmāk – “EK”) norāda “Resursu ziņā efektīva Eiropa”, kuras mērķis ir veicināt ekonomiskās izaugsmes nodalīšanu no resursu izmantošanas, atbalstīt pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju saturu, palielināt atjaunojamu enerģijas avotu izmantošanu, modernizēt transporta nozari un veicināt energoefektivitāti. No tā izriet arī mērķis samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas vismaz par 20% salīdzinājumā ar 1990.gada līmeni vai par 30%, ja tam ir atbilstoši nosacījumi; atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu galīgajā enerģijas patēriņā palielināt līdz 20% un par 20% palielināt energoefektivitāti. Stratēģijā norādīts, ka šīs pamatiniciatīvas ietvaros ES līmenī Komisija strādās pie tā, lai nostiprinātu regulējumu, uz tirgu balstītu, instrumentu izmantošanai (piemēram, emisiju tirdzniecība, enerģijas nodokļu pārskatīšana, valsts atbalsta shēmas, kas sekmē videi nekaitīga publiskā iepirkuma plašāku izmantošanu). (Eiropas Komisija, 2010). Kā redzams, iepirkumi ir viens no veidiem, kā īstenot norādītos mērķus. Valstu līmenī dalībvalstīm būs jāveic uzdevumi, tai skaitā:

• izvērst tādus, uz tirgu balstītus, instrumentus kā fiskālās iniciatīvas un iepirkums, lai pielāgotu ražošanas un patēriņa metodes;
• izmantot regulējumu, veidojot darbības standartus un tādus, uz tirgu balstītus, instrumentus kā nodokļi, subsīdijas un iepirkums, lai samazinātu enerģijas patēriņu un resursu izmantošanu;
• izmantot struktūrfondus, lai veiktu ieguldījumus sabiedrisko ēku energoefektivitātē, kā arī efektīvākā pārstrādē. (Eiropas Komisija, 2010).

Minētais skaidri iezīmē virzienu, kādā nepieciešams doties gan ES kopumā, gan katrai dalībvalstij atsevišķi.

Arī Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2014.–2020.gadam kā viens no rīcības virzienā “Dabas un kultūras kapitāla ilgtspējīga apsaimniekošana” veicamajiem uzdevumiem ir energoefektīvu un ekoloģiskas izcelsmes preču un pakalpojumu (“Zaļais publiskais iepirkums”) plašāka nodrošināšana publiskajos iepirkumos. (Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2014.–2020.gadam, 2012).

Līdz ar to secināms, ka jau pastāv augsta līmeņa politiski uzstādījumi, kas paredz vides faktoru ietekmes novērtēšanu un kuros noteikti arī vispārēji mērķi šai jomā, tomēr jautājums, kā tos izdosies ieviest ikdienā.

2. Kā to varētu īstenot ikdienā?

Saistībā ar vides prasībām tiek lietots jēdziens “zaļais publiskais iepirkums” (turpmāk – “ZPI”), kas ir sistemātiska vides (arī sociālu) nosacījumu integrēšana visās ar preču vai pakalpojumu iepirkumu saistītās darbībās, un tas ir viens no vides politikas instrumentiem, ar kura palīdzību iespējams:

• samazināt ietekmi uz vidi– katra nopirktā prece (vai pakalpojums) atstāj ietekmi uz vidi visās tās aprites cikla stadijās (ražošana – lietošana – pārstrāde otrreizējai izmantošanai vai noglabāšana atkritumu izgāztuvē);
• veicināt sociālus uzlabojumus – ar iepirkumu procedūrā iestrādātu nosacījumu palīdzību iespējams nodrošināt labākus darba apstākļus, piemēram, būvniecībā, vai nodrošināt jaunbūves pieejamību invalīdiem;
• panākt ietaupījumus budžetā – plānojot iegādāties kādu preci vai pakalpojumu, vispirms tiek izvērtētas reālās vajadzības, tādējādi samazinot iepirkumu apjomu. Otrkārt, tiek izdarīts preces aprites cikla izmaksu novērtējums. Tādā veidā iespējams ņemt vērā visus faktorus (ne tikai preces vai pakalpojuma sākotnējo cenu, bet arī ekspluatācijas un radīto atkritumu apsaimniekošanas izmaksas) un galarezultātā panākt līdzekļu ekonomiju. (Iepirkumu uzraudzības birojs, b.g.a).

Kā norāda EK, ZPI var noderēt dažādu mērķu sasniegšanai un to var īstenot dažāda veida iepirkumos. Attiecībā uz energoefektivitāti iespējams uzlabot jauno un atjaunoto sabiedrisko ēku energoefektivitāti, veicināt energoefektīvāku biroja iekārtu (personālo datoru, printeru, kopētāju u.c.) iepirkumu un efektīvāku automašīnu iepirkumu sabiedriskā transporta parkos. Attiecībā uz atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanas veicināšanu iespējams “zaļās” elektroenerģijas iepirkums un alternatīvās degvielas izmantošana sabiedriskajam transportam un sabiedriskā transporta parkos. Iespējama gaisa piesārņojuma samazināšana pilsētās, veicot autobusu un autoparka automašīnu iepirkumu ar samazinātām cieto daļiņu un slāpekļa oksīdu emisijām, tāpat kā eitrofikācijas samazināšana, veicot bioloģiskajā lauksaimniecībā saražotas pārtikas iepirkumus. Cīņai ar mežu daudzuma samazināšanos izmantojams koksnes vai koksnes izstrādājumu iepirkums vienīgi no likumīgi apsaimniekotiem avotiem, kā arī tādas koksnes īpatsvara palielināšana, kas iegūta ilgtspējīgi apsaimniekotos mežos. Tāpat iespējama dabas resursu saglabāšana, veicot tādu izstrādājumu iepirkumus, kas izgatavoti no otrreizēji pārstrādātiem materiāliem; papīra izmantošanas samazināšana, pērkot printerus, kas nodrošina drukāšanu uz abām lapas pusēm; vairākfunkciju ierīču izmantošanas veicināšana, veselībai nekaitīgi darba apstākļi darbiniekiem, studentiem, slimnīcu pacientiem u.c., nekaitīgu tīrīšanas līdzekļu izmantošana; ilgtspējīgi ražotas pārtikas pasniegšana ēdnīcās; kaitīgu vielu neizmantošana ēku celtniecībā un atjaunošanas darbos. (Eiropas Komisija, 2008).

Kā redzams, gandrīz katrā iepirkumā iespējams pievērst uzmanību vides aspektiem, sniedzot pienesumu vides stāvokļa uzlabošanai. Turpmāk aplūkosim to, kā tas šobrīd iedzīvināts normatīvajā regulējumā, vēršot uzmanību tieši uz piedāvājuma vērtēšanas kritērijiem.

3. Normatīvais regulējums

Klasisko publisko iepirkumu sektoru šobrīd regulē Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 31.marta direktīva 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (2004) (turpmāk – “Direktīva 2004/18/EK”). Kā norādīts tās preambulā, saskaņā ar Līguma 6.pantu, nosakot un īstenojot Kopienas politiku un darbību jomās, kas minētas Līguma 3.pantā, jāņem vērā vides aizsardzības prasības, jo īpaši tādēļ, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību. Tādēļ minētā direktīva precizē to, kādā veidā pasūtītāji var dot ieguldījumu vides aizsardzībā un ilgtspējīgas attīstības veicināšanā, vienlaikus nodrošinot iespēju ar līgumiem panākt visizdevīgāko piedāvājumu, norāda ES Tiesa lietā C-368/10 EK pret Nīderlandes Karalisti. (Eiropas Savienības Tiesa, 2012).

Vides prasības iespējams ņemt vērā dažādos veidos, viens no tiem ir, nosakot ar vidi saistītu faktorus kā piedāvājuma vērtēšanas kritērijus. Izvēloties šos kritērijus, vienlaikus jāņem vērā, ka līgumu slēgšanas tiesības jāpiešķir, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, kas nodrošina atbilstību pārredzamības, nediskriminēšanas un vienādu iespēju principam un kas garantē piedāvājumu novērtēšanu efektīvas konkurences apstākļos. Atbilstoši Direktīvas 2004/18/EK 53.pantam piemērojami divi piedāvājuma izvēles kritēriji – zemākā cena un ekonomiski visizdevīgākais piedāvājums, kura piemērošanas gadījumā ņem vērā dažādus kritērijus saistībā ar konkrētā valsts līguma priekšmetu, piemēram, kvalitāti, cenu, tehnisko vērtību, estētiskās un funkcionālās īpašības, vides raksturlielumus, ekspluatācijas izmaksas, izmaksu lietderību, garantijas remontu un tehnisko palīdzību, piegādes datumu un piegādes vai darbu pabeigšanas laikposmu.

Šis regulējums Latvijas normatīvajos aktos pārņemts ar Publisko iepirkumu likuma (2006) 46.pantu, atbilstoši kura pirmajai daļai ir šādi piedāvājuma izvēles kritēriji: 1) saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums, kurā ņemti vērā tādi faktori kā piegāžu vai līguma izpildes termiņi, ekspluatācijas izmaksas un citas izmaksas, to efektivitāte, būvdarbu, preču vai pakalpojumu kvalitāte, estētiskais un funkcionālais raksturojums, vides prasību ievērošana, tehniskās priekšrocības, rezerves daļu pieejamība, piegāžu drošība, cena un citi ar līguma priekšmetu saistīti faktori, kuriem jābūt konkrēti izteiktiem un objektīvi salīdzināmiem vai izvērtējamiem; 2) piedāvājums ar viszemāko cenu. Atbilstoši šī panta otrajai daļai kā pamata izvēles kritērijs vērā ņemams tieši saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums, kura ietvaros iespējams ņemt vērā arī dažādus ar vidi saistītus faktorus.

Tā kā vides faktorus var izvirzīt gan kā obligātas prasības, norādot tos tehniskajā specifikācijā, gan kā faktorus, kuri dod papildu priekšrocības, iekļaujot kā vērtēšanas kritērijus saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma gadījumā, būtu jāņem vērā vairāki apsvērumi, novērtējot, vai ekoloģiskam raksturlielumam ir jābūt minimālai prasībai (specifikācijai) vai priekšrocībai (piešķiršanas kritērijam). Piešķiršanas kritērijus vides jomā var piemērot tad, ja, piemēram, nav pārliecības par noteiktiem vides mērķiem atbilstošu produktu, būvdarbu vai pakalpojumu izmaksām un/vai pieejamību tirgū. Iekļaujot šos aspektus piešķiršanas kritērijos, tos var izsvērt salīdzinājumā ar citiem aspektiem, tostarp izmaksām. Tāpat tehniskajās specifikācijās var noteikt minimālos darbības rezultātus un posmā, kad tiek piešķirtas tiesības slēgt līgumu, piešķirt papildpunktus par vēl labāku sniegumu. Šo pieeju veiksmīgi var izmantot, lai, īstenojot ZPI, saglabātu elastīgumu. (Eiropas Komisija, 2011c). Kā redzams, pasūtītājiem ir plašas izvēles iespējas, un tie var izvēlēties savai konkrētajai situācijai labāko veidu, kā ņemt vērā vides aspektus.

Tāpat Publisko iepirkumu likuma 21.pants paredz, ka pasūtītājs ir tiesīgs paredzēt speciālus līguma izpildes noteikumus galvenokārt saistībā ar sociālajiem apstākļiem vai vides aizsardzības prasībām, ievērojot nosacījumu, ka šie noteikumi nav pretrunā ar ES tiesībām un ir norādīti tehniskajās specifikācijās vai paziņojumā par līgumu. (Publisko iepirkumu likums, 2006).

Publisko iepirkumu likuma 46.¹pantā iekļauts arī īpašs regulējums attiecībā uz iepirkumiem autotransporta jomā, atbilstoši kuram pasūtītājs, rīkojot autotransporta līdzekļu iepirkumu, ņem vērā to ekspluatācijas ietekmi uz enerģētiku un vidi un šai nolūkā izvērtē vismaz enerģijas patēriņu un oglekļa dioksīda, slāpekļa oksīdu, metānu nesaturošo ogļūdeņražu un cieto daļiņu emisiju apjomu. Kā norādīts šī panta trešajā daļā, šā panta pirmās daļas prasības pasūtītājs izpilda vienā no šādiem veidiem: 1) tehniskajās specifikācijās iekļauj prasības attiecībā uz enerģijas patēriņa un šā panta pirmajā daļā minēto vielu emisiju apjomu, kā arī, ja nepieciešams, citiem ietekmes uz vidi aspektiem; 2) izvērtē ekspluatācijas ietekmes uz enerģētiku un vidi faktorus, nosakot piedāvājumu vērtēšanas kritērijus saskaņā ar šā likuma 46.pantu. Pasūtītājs minētos faktorus ir tiesīgs izteikt un izvērtēt naudas izteiksmē, izmantojot Ministru kabineta noteikto metodiku autotransporta līdzekļu ekspluatācijas izmaksu aprēķināšanai. Kā redzams, pasūtītājam atkal dota izvēles iespēja, tomēr pienākums ņemt vērā ar vidi saistītus aspektus padarīts par obligātu.

Jāņem vērā, ka šobrīd vides prasības ir obligātas ne tikai autotransporta jomā, tās attiecas arī uz biroja IT aprīkojumu (centrālo valsts iestāžu iegādātajiem IT produktiem jāatbilst jaunākajām minimālajām energoefektivitātes prasībām, kā noteikts ES “Energy Star” regulā (Regula (EK) Nr.106/2008 par Kopienas biroja iekārtu energoefektivitātes marķēšanas programmu, kas gan attiecas uz piegādes līgumiem, kuru vērtība pārsniedz publisko iepirkumu direktīvās noteiktās robežvērtības), kā arī ēkām — vēlākais no 2013.gada visos jaunbūvju un liela apjoma ēku rekonstrukcijas projektos būs jāievēro minimālās energoefektivitātes prasības; no 2019.gada 1.janvāra visām jaunajām ēkām, kuras atrodas valsts īpašumā vai kurās atrodas valsts iestādes, jābūt “gandrīz nulles enerģijas patēriņa ēkām” (Direktīva 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti (pārstrādāta versija)). (Eiropas Komisija, 2011c).

ES Tiesas lietā C-513/99 Concordiabus norādīts, ka vides kritērijus var ņemt vērā, vērtējot noteiktu vielu vai savienojumu klātbūtni produktā (piemēram, dzīvsudrabs, hlors, fosfāti u.c.); salīdzinot noteiktu nevēlamu vielu un savienojumu koncentrāciju (piemēram, svina (Pb) īpatsvars sienu būvniecībā izmantojamos materiālos); paredzot noteiktu punktu piešķiršanu par vēlamo apstrādes un ražošanas metožu izmantošanu (piemēram, balināšanas procesā nav izmantoti hlororganiskie savienojumi); salīdzinot preces lietošanas ilgumu (piemēram, apgaismojuma spuldzītes “dzīves garumu” stundās) u.tml. (Eiropas Savienības Tiesa, 2002), kā arī ir daudz skaidrojumu, kā vides normas ietvert iepirkumu dokumentācijā, tāpēc šis jautājums darba ietvaros dziļāk netiks pētīts, tomēr jāņem vērā, ka iepirkuma procedūrās atļauts ietvert tikai tādus videi draudzīgus kritērijus, kuri nav diskriminējoši.

Secināms, ka pasūtītājiem normatīvajos aktos ir dotas iespējas, veicot iepirkumus, izvērtēt ar vidi saistītus faktorus, un autotransporta jomā tas jau ir padarīts par pienākumu, tātad “zaļais publiskais iepirkums”– iepirkuma procedūra, kurā tiek ņemti vērā vides aspekti – jau sen ir iespējams.

4. Kāda palīdzība ir pieejama, veicot ZPI?

ZPI īstenošanai ir pieejamas noderīgas vadlīnijas, kā arī EK kopā ar dalībvalstīm 2008.gadā izstrādāja konkrētus piemērus (Eiropas Komisija, 2008), kā var piemērot vides aizsardzības kritērijus piedāvājumu vērtēšanā (Iepirkumu uzraudzības birojs, b.g. b), piemēram, būvniecības, transporta, pārtikas un daudzās citās jomās, kā arī ir pieejams ZPI tiesiskā regulējuma skaidrojums (European Commission, 2008). Piemēri izstrādāti saskaņā ar dažādu dalībvalstu pieredzi, un savstarpējām konsultācijām par piemēru izvēloties populārākās publisko iepirkumu preces un pakalpojumus. Informācija pieejama arī dažādās mājaslapās, piemēram, projekta “Buysmart” mājaslapā (Buy Smart+. Zaļais iepirkums Eiropā, b.g.).

EK ir izstrādājusi rokasgrāmatu “Videi draudzīgs “iepirkums”. Videi draudzīga valsts iepirkuma rokasgrāmata” (Eiropas Kopienas, 2005) un “Buyinggreen” (Eiropean Commission, 2011), kas sniedz praktiskus padomus zaļā publiskā iepirkuma organizēšanai, tāpat EK turpina norādīt jaunāko informāciju ZIP jomā savā mājaslapā (European Commission, b.g.). EK paziņojums par programmas ENERGY STAR īstenošanu ES laikposmā no 2006. līdz 2010.gadam (Eiropas Komisija, 2011a) arī ietver virkni ar ieteikumiem, kā vērtēšanā ietvert videi draudzīgus nosacījumus. Šī informācija apkopota arī Iepirkumu uzraudzības biroja mājaslapā sadaļā “Zaļais iepirkums” (Iepirkumu uzraudzības birojs, b.g. a), tātad pasūtītājiem šī informācija ir pieejama un ikdienā lietojama.

Arī Vides ministrija 2008.gadā izstrādājusi informatīvo ziņojumu par situācijas novērtējumu un ieteikumus “Ieteikumi zaļā publiskā iepirkuma veicināšanai valsts un pašvaldību institūcijās” un “Ieteikumi videi draudzīgas būvniecības veicināšanai” (Vides ministrija, 2008).

5. Kur esam šobrīd?

Atbilstoši Iepirkumu uzraudzības biroja mājaslapā pieejamai informācijai 2011.gadā, izsludinot iepirkumus, pasūtītāji 778 publikācijās norādījuši, ka iepirkumā ir iekļauti speciāli līguma izpildes noteikumi saistībā ar vides aizsardzību, kā arī vienlaikus par vides aizsardzības prasībām norādīts 763 rezultātu paziņojumos par kopējo līgumcenu 275,9 milj. Ls. Lielais šāda publikāciju skaita pieaugums 2011.gadā salīdzinājumā ar 2010.gadu, kad publikācijās atzīme par iepirkumu dokumentos iekļautām vides aizsardzības prasībām tika izdarīta tikai 416 iepirkumu izsludināšanas paziņojumos un 479 iepirkumu rezultātu paziņojumos, galvenokārt skaidrojams ar to, ka 2011.gada 6.janvārī stājās spēkā Ministru kabineta 2010.gada 21.decembra noteikumi Nr.1184 “Noteikumi par transportlīdzekļu kategorijām, uz kurām iepirkumos attiecināmas īpašas prasības, un transportlīdzekļu darbmūža ekspluatācijas izmaksu aprēķināšanas metodiku”, kuri noteica tās transportlīdzekļu kategorijas, uz kurām iepirkumos ir attiecināmas Publisko iepirkumu likuma 46.¹pantā un Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likuma 19.pantā minētās prasības. Līdz ar to lielai daļai transportlīdzekļu iepirkumu publikācijās pasūtītāji norādījuši, ka šo iepirkumu dokumentācijā ir iekļautas vides aizsardzības prasības. (Iepirkumu uzraudzības birojs, 2012b). Kā redzams, obligāta pienākuma noteikšana izmantot vides prasības iepirkumos rada tūlītēju efektu. Arī, piemēram, Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta (KPFI) projektu konkursos zaļais iepirkums ir obligāts nosacījums un viens no vērtēšanas kritērijiem, jo KPFI ir valsts budžeta programma, kurā līdzekļus piesaista, Latvijai darbojoties starptautiskajā siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju tirdzniecībā saistībā ar Kioto protokolu. (Osis, 2010)

Par iepirkumā izvirzītām vides aizsardzības prasībām, izsludinot iepirkumus, galvenokārt norāda tās iestādes, kuras darbojas mežsaimniecībā un vides aizsardzībā, kā arī vairākas pašvaldības. Galvenokārt vides aizsardzības prasības tiek izvirzītas autoceļu un meža autoceļu rekonstrukcijas, ēku energoefektivitātes paaugstināšanas iepirkumos, ūdenssaimniecības attīstībā, ķīmisko un sadzīves atkritumu savākšanā, transportlīdzekļu iegādē un nomā. 2011.gadā naudas ziņā apjomīgākais iepirkums, kuram izvirzītas vides aizsardzības prasības, ir Valsts akciju sabiedrības “Latvijas dzelzceļš” iepirkums “Šķirotavas stacijas šķirošanas uzkalna rekonstrukcija” par kopējo līgumcenu EUR 38850808 (Ls 27 304 503,26) un LR Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas iepirkums “Ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu paplašināšana Mārupē un Katlakalnā” par kopējo līgumcenu Ls 22 117 774,81. (Iepirkumu uzraudzības birojs, 2012b). Diemžēl nav veikts pētījums par to, kādu praktisku rezultātu ir devusi vides prasību ietveršana šajos iepirkumos, līdz ar to nav iespējams izdarīt secinājumus par to lietderību un pozitīvo pienesumu.

Savukārt privātajā jomā zaļā iepirkuma efektivitāte un noderīgums tika izmēģināti vairāk nekā 20 pilotprojektos visā Eiropā. Savu zaļo domāšanu apliecināja arī Latvijas uzņēmumi – viens no trim Latvijas pilotprojektiem tika īstenots Rīgas Juridiskajā augstskolā, iepērkot LCD monitorus. Ar zaļā iepirkuma palīdzību tika veikts vairāku piedāvājumu salīdzinājums, un, vadoties no aprēķinu rezultātiem, tika pieņemts lēmums, kas ļauj ieekonomēt 330 eiro un 320 kg CO₂ gadā. SIA “ITWorks” kā pilotprojektu veica vieglo automašīnu salīdzinājumu, bet viesnīca “TOMO”, pateicoties pareizi iegādātām spuldzēm, katru gadu ekonomē 2500 eiro uz apgaismojuma efektivitātes paaugstināšanas rēķina. (Bulgakova, Kazinovska, b.g.).

6. Kas ir gaidāms turpmāk?

Autore secina, ka vides prasību piemērošanai ir radīta gan tiesiskā vide, gan arī vadlīnijas, kā šos kritērijus piemērot, tātad radīta virkne priekšnosacījumu, tomēr šo kritēriju izmantošanai praksē, lai sasniegtu kādus mērķus, iespējams, nepieciešams stingrāks regulējums. Tādēļ autore apskatīs arī to, kādu regulējumu paredzēts iekļaut jaunajā Eiropas Savienības iepirkumu direktīvā (turpmāk – “Direktīvas projekts”), pie kuras izstrādes vēl norit darbs.

Kā norādīts Direktīvas projekta paskaidrojuma rakstā, Stratēģijā “Eiropa 2020” publiskajam iepirkumam ir svarīga nozīme, jo tas ir viens no tirgus instrumentiem, kas izmantojams šo mērķu sasniegšanai, uzlabojot uzņēmējdarbības vidi un inovācijas nosacījumus uzņēmumiem, kā arī mudinot plašāk izmantot videi nekaitīgu publisko iepirkumu, lai atbalstītu pāreju uz ekonomiku, kurā taupīgi izmanto resursus un rada zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni. Stratēģijā “Eiropa 2020” arī vienlaikus uzsvērts, ka publiskā iepirkuma politikai ir jānodrošina pēc iespējas efektīvāka publiskā sektora līdzekļu izmantošana un ka iepirkuma tirgiem jābūt pieejamiem Savienības mērogā. (Eiropas Komisija, 2011b). Kā redzams, Direktīvas projekts tiks cieši saistīts ar Stratēģiju “Eiropa 2020”.

Ierosinātās direktīvas pamatā ir veicinoša pieeja, kas līgumslēdzējām iestādēm nodrošina vajadzīgos instrumentus, lai sekmētu “Eiropa 2020” stratēģisko mērķu sasniegšanu, izmantojot to pirktspēju tādu preču un pakalpojumu iegādei, kuri veicina inovāciju, kuros ņemti vērā vides un klimata pārmaiņu mazināšanas apsvērumi un kuri vienlaikus uzlabo nodarbinātību, sabiedrības veselību un sociālos nosacījumus. (Eiropas Komisija, 2011b). Tāpat kā Direktīvā 2004/18/EK, Direktīvas projekta preambulas 5.ievilkumā norādīts, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 11.pantu, nosakot un īstenojot Savienības politiku un darbības, tajās jāparedz vides aizsardzības prasības, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību. Tādēļ šajā direktīvā precizē to, kādā veidā līgumslēdzējas iestādes var dot ieguldījumu vides aizsardzībā un ilgtspējīgas attīstības veicināšanā, vienlaikus nodrošinot iespēju ar līgumiem iegūt vislabāko rezultātu par samaksāto cenu.

Preambulas 39.ievilkumā norādīts, ka ārkārtīgi svarīgi ir pilnībā izmantot publiskā iepirkuma potenciālu, lai sasniegtu ilgtspējīgas izaugsmes stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus. Ņemot vērā nozīmīgās atšķirības starp atsevišķām nozarēm un tirgiem, tomēr nebūtu pareizi noteikt vispārējas obligātas prasības attiecībā uz iepirkumu vides, sociālajā un inovācijas jomā. Savienības likumdevēji jau ir noteikuši obligātas iepirkuma prasības, lai sasniegtu konkrētus mērķus autotransporta līdzekļu jomā (Eiropas Parlamenta un Padomes 2009.gada 23.aprīļa Direktīva 2009/33/EK par “tīro” un energoefektīvo autotransporta līdzekļu izmantošanas veicināšanu) un biroja iekārtu jomā (Eiropas Parlamenta un Padomes 2008.gada 15.janvāra Regula (EK) Nr.106/2008 par biroja iekārtu energoefektivitātes marķēšanas programmu). Turklāt ir panākta būtiska virzība aprites cikla izmaksu noteikšanas kopīgās metodikas izstrādē. Tāpēc šķiet pareizi turpināt šādā virzienā, obligātu mērķu un rezultātu noteikšanu atkarībā no konkrētā politikas virziena un apstākļiem attiecīgajā nozarē, paredzot nozaru tiesību aktos un aprites cikla izmaksu noteikšanā veicinot Eiropas pieeju pilnveidošanu un piemērošanu, lai vēl vairāk stiprinātu publisko iepirkumu izmantošanu ilgtspējīgas izaugsmes atbalstam. (Eiropas Komisija, 2011b). Kā redzams, vides prasību ņemšana vērā netiks padarīta par obligātu iepirkumos kopumā, atstājot to katras atsevišķas nozares ziņā.

Pētniecība un inovācija, tostarp ekoinovācija un sociālā inovācija, ir daži no svarīgākajiem turpmākas izaugsmes dzinuļiem, un ir gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes stratēģijas “Eiropa 2020” centrālie elementi. Publiskā sektora iestādēm būtu maksimāli stratēģiski jāizmanto publiskais iepirkums, lai veicinātu inovāciju. Inovatīvu preču un pakalpojumu iegādei ir svarīga nozīme, lai uzlabotu sabiedrisko pakalpojumu efektivitāti un kvalitāti, vienlaikus risinot lielas sociālās problēmas. Šāda iegāde ļauj panākt maksimāli lietderīgu publiskā sektora līdzekļu izmantošanu, kā arī nodrošina plašākus saimnieciskus, vides un sabiedriski nozīmīgus labumus, jo tiek radītas jaunas idejas, kas īstenojas inovatīvos produktos un pakalpojumos, tādējādi veicinot ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi. Šai direktīvai būtu jāveicina inovācijas publiskais iepirkums un jāpalīdz dalībvalstīm sasniegt pamatiniciatīvas “Inovācijas savienība” mērķus. Tāpēc būtu jāparedz īpaša iepirkuma procedūra, kas ļauj līgumslēdzējām iestādēm izveidot ilgtermiņa inovācijas partnerību jaunu, inovatīvu produktu, pakalpojumu vai būvdarbu izstrādei un turpmākai iegādei ar nosacījumu, ka tos var piegādāt atbilstoši noteiktajiem rezultātu līmeņiem un par noteiktajām izmaksām. Partnerība būtu jāveido tā, lai tā varētu nodrošināt nepieciešamo “tirgus pieprasījumu”, kas veicina inovatīva risinājuma izstrādi, bet neizraisa tirgus noslēgšanu. (Eiropas Komisija, 2011b). Kā redzams, inovāciju, tai skaitā ekoinovāciju, veicināšanai tiks paredzēta arī īpaša iepirkuma procedūra.

Atbilstoši Direktīvas projekta 41.pantam tiek paredzēta iespēja pieprasīt konkrētus marķējumus, kas tai skaitā var būt saistīti ar vides aspektiem, 61.pantā joprojām saglabāta iespēja pieprasīt atbilstību kvalitātes nodrošināšanas standartiem un vides vadības standartiem. Atbilstoši 66.panta 2.daļai saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums, kā minēts 1.punkta a) apakšpunktā, no līgumslēdzējas iestādes perspektīvas tiek noteikts, pamatojoties uz kritērijiem, kas saistīti ar attiecīgā publiskā līguma priekšmetu. Minētie kritēriji papildus cenai vai izmaksām, kā minēts 1.punkta b) apakšpunktā, ietver citus kritērijus, kas saistīti ar attiecīgā publiskā līguma priekšmetu, tai skaitā kvalitāte, ietverot tehniskās priekšrocības, estētiskās un funkcionālās īpašības, pieejamība, projektēšana visu lietotāju ērtībām, vides raksturlielumi un inovatīvais raksturs ((a) punkts) un pieprasīto būvdarbu, piegāžu vai pakalpojumu konkrētais ražošanas vai sniegšanas process vai citi aprites cikla posmi, kā minēts 2.panta 22.punktā ((d) punkts), ciktāl minētie kritēriji ir norādīti saskaņā ar 4.punktu un attiecas uz faktoriem, kas ir tieši iesaistīti šajos procesos un kas raksturo pieprasīto būvdarbu, piegāžu vai pakalpojumu konkrēto ražošanas vai sniegšanas procesu.

Direktīvas projektā noteikts, ka līgumslēdzējas iestādes var pieprasīt, lai publiska līguma izpildes laikā tiktu piemēroti vides vadības pasākumi vai shēmas. Vides vadības shēmas – neatkarīgi no tā, vai tās ir reģistrētas saskaņā ar tādiem Savienības instrumentiem kā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009.gada 25.novembra Regula (EK) Nr.1221/2009 par organizāciju brīvprātīgu dalību Kopienas vides vadības un audita sistēmā (EMAS), – var pierādīt, ka ekonomikas dalībniekam ir tehniskā spēja izpildīt līgumu. Ekonomikas dalībnieka apraksts par pasākumiem, kas īstenoti, lai nodrošinātu tādu pašu vides aizsardzības līmeni, būtu jāpieņem kā vides vadības reģistrācijas shēmām alternatīvs apliecinājums, ja attiecīgajam ekonomikas dalībniekam nav piekļuves šādām vides vadības reģistrācijas shēmām vai ja viņam nav iespējas tās saņemt attiecīgajos termiņos. (Eiropas Komisija, 2011b).

Savukārt Direktīvas projekta 67.pantā ietverts skaidrojums par aprites cikla izmaksām un to aprēķināšanu. Papildus jāņem vērā, ka atbilstoši Direktīvas projekta 84.panta 2.daļas b) punktam dalībvalstij gada ziņojumā būs jāiekļauj vispārējs pārskats par ilgtspējīgu iepirkuma politikas virzienu īstenošanu, arī par procedūrām, kurās ņem vērā apsvērumus saistībā ar vides aizsardzību, sociālo iekļaušanu, tostarp personu ar invaliditāti piekļuvi, vai inovāciju veicināšanu, tātad ir paredzēts sekot līdzi dalībvalstu darbībām vides jomā arī iepirkumos.

Kopumā no minētā secināms, ka atsevišķi jautājumi tiks precizēti, tomēr tas joprojām būs pašu pasūtītāju ziņā – izvēlēties ņemt vērā ar vides faktoriem saistītus kritērijus vai nē. Autores ieskatā, tā kā pasūtītāji piesardzīgi izmanto instrumentus, kurus nepārzina un kuru nepieciešamību ikdienā nesaskata, jo būtiskāk ir dažādos pārvaldes līmeņos noteikt sasniedzamus un izmērāmus mērķus un uzdevumus, kas saistīti ar ZPI īstenošanu, tajā skaitā veicot apmācības par jau pieejamo informāciju un motivējot arvien plašāka apjoma iepirkumos tomēr ņemt vērā ar vidi saistītus faktorus, veicinot Latvijas kā zaļas valsts tēlu. Precīzāk izstrādājams regulējums, kas sasaista vispārējos mērķus ar ikdienas rīcību, kā arī nepieciešama šo procesu pārraudzība, lai būtu iespējams konstatēt, kādos virzienos rīcība ir pietiekoša, bet kādos nepieciešama aktīvāka darbība. Diemžēl šobrīd minētās darbības iztrūkst.

Secinājumi

1. Ir radīta normatīvā bāze, lai vides prasības ietvertu publiskā iepirkuma dokumentos, taču trūkst pieredzes, kompetences un izpratnes par vides prasību vērtēšanu un reāliem ieguvumiem no tā, līdz ar to arī nav motivācijas. Autores ieskatā ir nepieciešams īpašu uzmanību pievērst iepirkuma rīkotāju kompetencei, samazinot to kvantitāti un palielinot kvalitāti.
2. Ir daudz vadlīniju un skaidrojumu par vides prasību piemērošanu, tomēr nacionālajā līmenī nav noteikti konkrēti un izmērāmi mērķi un uzdevumi, kuri sasniedzami, izmantojot vides kritērijus publiskajos iepirkumos. Autores ieskatā nepieciešama konkrēta politiska iniciatīva, nosakot šādus mērķus un uzdevumus, kā arī kontrolējot to faktisko izpildi (mērķi, uzdevumi, atbildīgās institūcijas, termiņi).         
3. Lai gan vides prasības tiek iekļautas iepirkumos, nav veikti pētījumi par līdz šim sasniegto, kā rezultātā nevar spriest par praktiskajiem ieguvumiem. Autores ieskatā, bez šādas informācijas ir grūti motivēt pasūtītājus, tādēļ nepieciešami pētījumi par esošo praksi, lai praktiskie ieguvumi veicinātu ZPI popularitāti.
4. Kaut arī obligāta pienākuma izmantot vides faktorus iepirkumos noteikšana rada tūlītēju efektu, pārskatāmā nākotnē nav paredzama šāda pienākuma noteikšana, jo ir paredzēts šos jautājumus risināt katras atsevišķas nozares ietvaros. Līdz ar to ir nepieciešama katras nozares līdzdalība šajos procesos.

Izmantotās literatūras saraksts